(Lūk. 22:7-18,24; Jāņa 13:1-17) LI 531.1
Kāda nama augšistabā Jeruzālemē Kristus sēdēja pie galda kopā ar saviem mācekļiem. Viņi bija sapulcējušies svinēt Pasā svētkus, jo Pestītājs tos vēlējās pavadīt klusu, tikai kopā ar mācekļiem. Viņš zināja, ka ir pienākusi liktenīgā stunda. Jēzus pats bija īstais Upura Jērs, un tajā dienā, kad tauta ēdīs Pasā jēru, Viņš tiks upurēts. Viņš jau tukšoja dusmības kausu, un drīz Viņam būs jāsaņem beidzamo ciešanu kristība. Bet Kristum vēl atlika dažas klusas stundas, un tās Viņš vēlējās veltīt saviem mīļotajiem mācekļiem. LI 531.2
Visa Jēzus dzīve bija nesavtīga kalpošana. Ne lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu (Mat. 20:28) — tāda bija ikviena Viņa veiktā darba mācība. Bet mācekļi to vēl nebija sapratuši, tādēļ pēdējo Pasā svētku Vakarēdiena laikā Jēzus šo patiesību atkārtoja ar tādu ilustrāciju, kas viņu prātā un sirdī palika uz visiem laikiem. LI 531.3
Jēzus un mācekļu kopā pavadītie pārrunu brīži viņiem parasti sagādāja prieku, un visi tos vērtēja ļoti augstu. Sevišķi nozīmīgi bija Pasā svētku mielasti, bet šoreiz Jēzus izskatījās noraizējies. Viņš bija nomākts, un Viņa seju sedza ēna. Kad Kristus satikās ar mācekļiem augšistabā, tie ievēroja, ka Viņu kaut kas smagi nospiež, un, lai gan tie nezināja iemeslu, tie tomēr izturējās līdzjūtīgi. LI 531.4
Kad visi sapulcējās ap galdu, Jēzus aizkustinoši skumjā balsī sacīja: ” “Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, iekams tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, kausu ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet un daliet to savā starpā! Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams Dieva valstība būs nākusi.” ” LI 531.5
Kristus zināja, ka tagad ir pienācis laiks aiziet no pasaules pie Tēva, tomēr, mīlot savējos, kas bija pasaulē, Viņš tos mīlēja līdz galam. Tagad Viņš stāvēja krusta ēnā, un Viņa sirdi plosīja sāpes. Jēzus zināja, ka Viņa nodošanas stundā visi Viņu atstās. Pestītājs zināja, cik nepateicīgi un nežēlīgi ir tie, kurus Viņš nācis glābt. Viņš apzinājās pienestā upura lielumu, kā arī to, cik daudzi to pieņems. Visu to apzinoties, Viņš dabiskbūtu varējis ļauties domām par savu pazemojumu un ciešanām. Taču Viņš raudzījās uz divpadsmit mācekļiem, kas bija kopā ar Viņu, bet kuri tad, kad beigsies Viņa paša ciešanas, sāpes un pazemojums, tiks atstāti, lai cīnītos pasaulē. Domas par ciešanām vienmēr bija saistītas ar mācekļiem. Pestītājs nedomāja par sevi. Galvenais, par ko Viņš rūpējās, bija mācekļi. LI 531.6
Pavadot pēdējo vakaru kopā ar mācekļiem, Jēzum bija vēl daudz kas tiem sakāms. Ja tie būtu gatavi uzņemt visu, ko Viņš vēlējās teikt, tad spētu izsargāties no lielām sirdssāpēm, vilšanās un neticības. Bet Jēzus redzēja, ka tie vēl nespēja to visu izturēt. Skatoties šo cilvēku sejās, brīdinājuma un mierinājuma vārdi sastinga uz Viņa lūpām. Dažus mirkļus valdīja klusums. Mācekļi nebija labā noskaņojumā. Līdzjūtība un sirsnība, ko pamodināja Jēzus skumjas, likās izgaistam. Sāpju smeldzi saturošie vārdi, kas vēstīja par Viņa ciešanām, bija atstājuši visai mazu iespaidu. Skatieni, ar kādiem tie cits citu uzlūkoja, liecināja par greizsirdību un strīdiem. LI 532.1
“Tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais.” Turpinādamās arī Kristus klātbūtnē, šīs ķildas Viņu apbēdināja un sāpināja. Mācekļi arvien stipri turējās pie savas iemīļotās idejas, ka Kristus sagrābs varu un ieņems vietu uz Dāvida troņa. Sirds dziļumos katrs visaugstāko vietu šajā valstībā joprojām gribēja iegūt tikai sev. Sevi un citus mācekļi vērtēja pēc cilvēciskas mērauklas, tādēļ pirmajā vietā tie katrs lika sevi, nevis savus brāļus. Jēkaba un Jāņa lūgums sēdēt Kristus tronim pa labi un pa kreisi bija izraisījis pārējo mācekļu sašutumu. Tas, ka šie divi brāļi uzdrošinājās pieprasīt visaugstākās vietas, tik ļoti uztrauca pārējos desmit, ka draudēja atsvešināšanās. Viņi domāja, ka par tiem spriež nepareizi un neviens nenovērtē viņu uzticību un spējas. Visdusmīgākais uz Jēkabu un Jāni bija Jūda. LI 532.2
Ieejot vakarēdienam paredzētajā telpā, mācekļu sirdis bija ļaunu jūtu pilnas. Jūda spiedās Kristum tuvāk no kreisās puses, Jānis bija labajā pusē. Ja varēja būt kāda augstāka vieta, tad Jūda to bija apņēmies iegūt sev, un šī vieta, domājams, bija blakus Kristum. Bet Jūda bija nodevējs. LI 532.3
Bija arī kāds cits strīda iemesls. Svētkos bija ierasts, ka kalps nomazgā kājas visiem viesiem, un šādai kalpošanai nepieciešamais jau bija sagatavots. Krūka, bļoda un priekšauts atradās savā vietā, bet nebija neviena kalpa, un kādam no mācekļiem šī loma būtu jauzņemas. Bet, ļaujoties aizvainotajam lepnumam, katrs no tiem bija apņēmies šo kalpa darbu nedarīt. Visi pauda stoisku vienaldzību, izlikdamies, ka neapzinās to, ka tiem būtu veicams kāds pienākums. Klusēdami tie atteicās pazemoties. LI 532.4
Kā gan lai Kristus šīs nabaga dvēseles aizved tur, kur sātans pār tām nevarētu gūt drošu uzvaru? Kā lai Viņš parāda, ka ar vārdiem vien apliecinātā piederība mācekļiem viņus vēl par tādiem nedara, nedz nodrošina tiem vietu Viņa valstībā? Kā lai atklāj, ka tikai mīlestībā veikta kalpošana un patiesa pazemība ir tā, kas cilvēku dara lielu? Kā lai Viņš šo cilvēku sirdīs aizdedz mīlestību un paskaidro to, ko tik ļoti vēlējās tiem teikt? LI 533.1
Mācekļi pat nepakustējās, lai cits citam kalpotu. Jēzus brīdi gaidīja, lai redzētu, ko tie darīs. Tad Viņš, dievišķais Mācītājs, pats cēlās no galda. Novilcis savas virsdrēbes, lai netiktu traucētas kustības, Viņš paņēma priekšautu un apsēja to sev. Pārsteigti un ieinteresēti mācekļi noskatījās un klusēdami gaidīja, lai redzētu, kas sekos tālāk. Pēc tam Jēzus ielēja traukā ūdeni un sāka mācekļiem mazgāt kājas, tās nožāvējot ar priekšautu, ko bija apsējis. Šis darbs atvēra mācekļu acis. Viņu sirdis pildījās ar rūgta kauna un pazemojuma jūtām. Tie saprata vārdos neizteikto pārmetumu un sevi ieraudzīja pavisam citādā gaismā. LI 533.2
Tā Kristus mācekļiem atklāja savu mīlestību. Viņu patmīlīgais gars Jēzu ļoti apbēdināja, bet Viņš neuzsāka ar tiem pārrunas par radušos grūto stāvokli. Viņš parādīja priekšzīmi, ko tie nemūžam vairs nespēja aizmirst. Viņa mīlestība pret tiem nebija tik viegli aizbiedējama vai izdzēšama. Jēzus zināja, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis. Viņš skaidri apzinājās savu dievišķo izcelsmi, bet nolika Ķēniņa kroni, novilka Ķēniņa apģērbu un ieņēma kalpa vietu. Apjozties kā kalpam un izpildīt kalpa pienākumu — tas bija viens no pēdējiem darbiem Jēzus zemes dzīvē. LI 533.3
Pirms Pasā svētkiem Jūda jau otrreiz bija ticies ar priesteriem un rakstu mācītājiem un noslēdzis līgumu par Jēzus nodošanu viņu rokās. Tomēr vēlāk tas atkal pievienojās mācekļiem, it kā neko ļaunu neapzinātos, un interesējās par gatavošanos svētkiem. Mācekļi par Jūdas nodomiem neko nezināja. Vienīgi Jēzus lasīja viņa noslēpumu, tomēr to neatmaskoja. Jēzus ļoti ilgojās glābt viņa dvēseli. Jūdas dēļ Viņš nesa tikpat smagu nastu kā par Jeruzālemi, kad apraudāja bojāejai nolemto pilsētu. Viņa sirds līdzjūtībā sauca: kā gan Es varu no tevis atteikties? Jūda juta šīs mīlestības lielo pievilkšanas spēku. Kad Pestītāja rokas mazgāja un slaucīja šīs netīrās kājas, Jūdas sirds notrīsēja aiz pamudinājuma tūlīt, uz vietas izsūdzēt savus grēkus. Bet viņš negribēja pazemoties. Viņš apcietināja savu sirdi pret nožēlu, un uz mirkli pārtrauktie vecie impulsi atkal guva virsroku. Tagad Jūda jutās aizvainots par to, ka Kristus mazgā kājas saviem mācekļiem. Viņš domāja — ja jau Jēzus pats sevi tā pazemo, tad Viņš nevar būt Israēla Ķēniņš. Visas cerības uz pasaules godu laicīgā valstī šķita iznīcinātas. Jūda bija pārliecināts, ka, sekojot Jēzum, nekas nav iegūstams. Redzot Kristu, pēc Jūdas domām, sevi tā pazemojam, māceklis vēl stingrāk apņēmās no Viņa atteikties, savu nodomu motivējot ar to, ka ir piekrāpts. Tagad viņš nokļuva dēmonu varā un nolēma līdz galam paveikt darbu, kuru bija apņēmies izdarīt, — nodot savu Kungu. LI 533.4
Izvēlēdamies vietu pie galda, Jūda bija centies apsēsties pirmais, un Kristus kā kalps viņam pirmajam arī kalpoja. Jānis, pret kuru Jūda juta tik daudz rūgtuma, tika apkalpots pēdējais. Tomēr Jānis to neuztvēra kā pārmetumu vai necieņu. Vērodami Kristus rīcību, mācekļi bija ļoti aizkustināti. Kad pienāca Pētera kārta, tas pārsteigts izsaucās: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Kristus pazemošanās salauza viņa sirdi. To pārņēma kauns, domājot, ka neviens no mācekļiem nav uzņēmies šo darbu. “Ko Es daru,” sacīja Jēzus, “to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris nespēja skatīties, kā viņa Kungs, kuram tas ticēja kā Dieva Dēlam, izpilda kalpa darbu. Visa viņa būtne sacēlās pret šādu pazemošanos. Viņš nesaprata, ka tieši ar tādu nodomu Kristus bija nācis pasaulē, tādēļ sevišķi uzsvērti izsaucās: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” LI 534.1
Kristus Pēterim svinīgi atbildēja: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Pakalpojums, no kura Pēteris atsacījās, bija simbols kādai nozīmīgākai šķīstīšanai. Kristus nāca pasaulē, lai cilvēku sirdis attīrītu no grēka traipiem. Neļaudams Kristum mazgāt viņa kājas, Pēteris atteicās no dvēseles šķīstīšanas, ko simbolizēja šis rituāls. Viņš tiešām atteicās no sava Kunga. Kungam tas nav pazemojums, ja atļaujam Viņam sevi šķīstīt. Visīstākā pazemība no mūsu puses būs tā, ja ar pateicīgu sirdi pieņemsim katru mūsu labā veikto darbu un ar vislielāko nopietnību kalposim Kristum. Izdzirdis vārdus: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis,” Pēteris atteicās no sava lepnuma un paša gribas. Viņš nevarēja izturēt domu par šķiršanos no Kristus, jo tā viņam būtu nāve. “Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Bet Jēzus uz to atbildēja: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs.” LI 534.2
Šie vārdi nozīmē vairāk nekā ķermeņa tīrību. Kristus joprojām runāja par sirds šķīstīšanu, ko ilustrēja šī vienkāršā darbība. Tas, kurš nomazgājās, bija tīrs, bet sandalēs autās kājas drīz noputēja, un tās atkal vajadzēja mazgāt. Tā Pēteris un viņa brāļi tika mazgāti lielajā Avotā, kas atvērts pret grēku un nešķīstību. Kristus tos atzina par savējiem, bet kārdināšanas mācekļus bija ievedušas ļaunumā, un tiem aizvien bija vajadzīga Viņa šķīstījošā žēlastība. Kad Jēzus apsēja priekšautu, lai nomazgātu putekļus no mācekļu kājām, Viņš tādējādi vēlējās atbrīvot viņu sirdis no atsvešināšanās, skaudības un augstprātības. Tas bija daudz svarīgāk, nekā nomazgāt apputējušās kājas. Ar tādu garu, kāds tiem bija tobrīd, neviens no viņiem nebija sagatavots kopīgam Vakarēdienam ar Kristu. Kamēr tie nebija kļuvuši pazemīgi un viņu vidū nevaldīja savstarpēja mīlestība, mācekļi nevarēja ēst Pasā jēru, nedz piedalīties Piemiņas mielastā, kuru Kristus gatavojās noturēt un ieviest kā tradīciju. Vispirms vajadzēja šķīstīt sirdis. Lepnība un sava labuma meklēšana rada nevienprātību un naidu, bet visu to Jēzus aizskaloja, mazgādams viņu kājas. Tika panākta pārmaiņa jūtās. Tos uzlūkodams, Jēzus varēja sacīt: “Jūs esat šķīsti.” Tagad sirdis bija vienotas, un mācekļi mīlēja cits citu. Tie bija kļuvuši pazemīgi un spēja pieņemt pamācību. Ikviens, izņemot Jūdu, bija gatavs augstāko vietu atdot otram. Ar pazemīgām un pateicīgām sirdīm tie atsaucās uz Kristus vārdiem. LI 535.1
Tāpat kā Pēteris un viņa brāļi, arī mēs esam mazgāti Jēzus asinīs, tomēr bieži vien, sastopoties ar ļauno, mūsu sirds tiek aptraipīta. Mums jānāk pie Kristus, lai saņemtu Viņa šķīstījošo žēlastību. Pēteris negribēja ļaut Kunga un Mācītāja rokām pieskarties viņa netīrajām kājām, bet cik bieži mēs liekam savām grēcīgajām, aptraipītajām sirdīm saskarties ar Kristus sirdi! Cik nepatīkama Viņam ir mūsu ļaunā daba, mūsu iedomība un augstprātība! Un tomēr visas vājības un netīrība mums jānes pie Viņa. Vienīgi Viņš to spēj šķīstīt. Vienīgi paša Kristus spēkā un nopelnā mēs kļūstam derīgi sadraudzībai ar Viņu. Saviem mācekļiem Jēzus sacīja: “Jūs esat tīri, bet ne visi.” Jūda pieļāva, ka Jēzus mazgā viņa kājas, bet savu sirdi tas Kungam nenodeva. Tā netika šķīstīta. Jūda Kristum nepakļāvās. LI 535.2
Kad Kristus, nomazgājis mācekļiem kājas, uzvilka drēbes un atkal apsēdās, Viņš paskaidroja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi, Es jums saku: Kalps nav lielāks par savu Kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis.” LI 536.1
Kristus vēlējās, lai mācekļi saprastu, ka viņu kāju nomazgāšana ne vismazākajā mērā nemazina Pestītāja cieņu. “Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu.” Būdams bezgalīgi pārāks, Viņš šai kalpošanai piešķīra sevišķu vērību un nozīmi. Neviens nebija tik liels kā Kristus, un tomēr Viņš noliecās, lai izpildītu viszemāko pienākumu. Lai patmīlība, kas mīt dabiskā sirdī un kalpojot sev kļūst arvien spēcīgāka, nepazudinātu Viņa ļaudis, Kristus pats parādīja pazemības priekšzīmi. Viņš negribēja šo nopietno lietu atstāt cilvēka ziņā. Viņš to uzskatīja par tik svarīgu, ka pats, būdams līdzīgs Dievam, kā kalps kalpoja saviem mācekļiem. Kamēr tie strīdējās augstākās vietas dēļ, Tas, kura priekšā visiem ceļiem būs locīties, kuru apkalpot par godu uzskata Debesu eņģeļi, noliecās, lai mazgātu kājas tiem, kas Viņu sauca par Kungu. Viņš mazgāja arī sava nodevēja kājas. LI 536.2
Ar savu dzīvi un mācībām Kristus ir devis pilnīgu piemēru tai nesavtīgajai kalpošanai, kuras sākums meklējams pie Dieva. Dievs nedzīvo sev. Radot pasauli un uzturot visas lietas, Viņš nemitīgi kalpo citiem. “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mat. 5:45) Šo kalpošanas ideālu Dievs uzticēja savam Dēlam. Jēzum vajadzēja kļūt par cilvēces ceļvedi, lai ar savu priekšzīmi varētu mācīt, ko nozīmē kalpot. Visa Viņa dzīve bija pakļauta kalpošanas likumam. Tā Viņš praktiskā dzīvē īstenoja Dieva bauslību un ar piemēru rādīja, kā mums tai jāpaklausa. LI 536.3
Atkal un atkal Jēzus šo principu centās nostiprināt savos mācekļos. Kad Jēkabs un Jānis pieprasīja pirmās vietas, Viņš atbildēja: “Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.” (Mat. 20:26) Manā valstībā pārākuma un virskundzības principam nav vietas. Vienīgais lielums ir būt lielam pazemībā. Atzinību var iegūt vienīgi tad, ja nododam sevi kalpošanai citiem. LI 536.4
Nomazgājis mācekļu kājas, Viņš sacīja: “Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” Ar šiem vārdiem Kristus neprasa ievērot tikai kādu viesmīlības likumu. Te nav domāta tikai kāju nomazgāšana, lai noskalotu ceļa putekļus. Kristus ar to dibināja reliģisku rituālu. Kad mūsu Kungs izpildīja šo pazemības ceremoniju, tā tika padarīta par svētu priekšzīmi. To vajadzēja ievērot arī mācekļiem, lai tie vienmēr varētu paturēt prātā Viņa pazemības un kalpošanas mācības. LI 537.1
Šis rituāls ir Kristus norādītā sagatavošanās Svētajam Vakarēdienam. Kamēr mēs sevī auklējam lepnumu, nevienprātību un ķildojamies par augstāku stāvokli, sirds nevar gūt sadraudzību ar Kristu. Mēs neesam gatavi saņemt Vakarēdienu, kas norāda uz Viņa miesu un asinīm. Lūk, kādēļ Jēzus noteica, ka vispirms ir jāizpilda piemiņas zīme, kas simbolizē Viņa pazemību. LI 537.2
Pirms šī rituāla izpildīšanas Dieva bērniem jāatceras dzīvības un godības Kunga vārdi: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” Cilvēkam piemīt tieksme sevi vērtēt augstāk par savu tuvāko, strādāt sevis labā, tiekties pēc augstākās vietas, un tā iznākums bieži vien ir ļaunas aizdomas un rūgtums. Rituālam, kas notiek pirms Kristus Piemiņas mielasta, ir jālikvidē šie pārpratumi, cilvēks jāatbrīvo no egoisma, jānoceļ no pašpaaugstināšanās koka kājām pie sirds pazemības, kas to mudinātu kalpot savam brālim. LI 537.3
Tādā brīdī klāt ir Svētais Gars, lai to padarītu par svētīgu sirds pārmeklēšanas, ļaunuma atzīšanas un grēku piedošanas laiku. Kristus piedāvā savas žēlastības pilnumu, lai mainītu virzienu tām domām, kas ritējušas pa patmīlības gultni. Svētais Gars atdzīvina un dara jūtīgu uztveri visiem, kas seko sava Kunga priekšzīmei. Atceroties Jēzus pazemošanos mūsu dēļ, doma saistās ar domu, izraisās virkne atmiņu, tiek atgādināta Dieva lielā laipnība un šīs zemes draugu labvēlība un sirsnība. Atmiņā ataust aizmirstas svētības, nelietīgi izlietotas žēlastības dāvanas un nevērtēta laipnība. Kļūst redzamas rūgtas saknes, kas nomākušas dārgo mīlestības stādu. Tiek atgādināti rakstura trūkumi, nokavētie pienākumi, nepateicība pret Dievu un vēsums pret brāļiem. Grēks tiek ieraudzīts tādā gaismā, kā to redz Dievs. Tādas domas neveicina pašapmierinātību, bet stingru paškritiku un pazemošanos. Tās dod spēku mūsu garam nolauzt katru žogu, kas radījis atsvešināšanos. Tiek atmestas ļaunas aizdomas un aprunāšana. Grēki tiek izsūdzēti un piedoti. Dvēselē ar savu mieru ienāk Kristus žēlastība, kas to dara lēnprātīgu; un Kristus mīlestība saista sirdis svētā sadraudzībā. LI 537.4
Tādā veidā apgūstot sagatavošanās kalpošanas mācību, rodas ilgas pēc augstākas garīgās dzīves. Dievišķais Liecinieks tās neatstās bez atbildes. Dvēsele tiks darīta cēlāka, un Piemiņas mielastā mēs varēsim piedalīties ar apziņu, ka grēki ir piedoti. Kristus taisnības saules stari ielīs prāta kambaros un dvēseles dievnamā. Mēs ieraudzīsim Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku. (Jāņa 1:29) LI 538.1
Tiem, kas izprot šī rituāla jēgu, tas nemūžam nekļūs tikai par vienkāršu ceremoniju. Tā pastāvīgā mācība būs: “Kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Gal. 5:13) Mazgādams mācekļiem kājas, Kristus pierādīja, ka Viņš ir gatavs izpildīt jebkuru, pat visnecilāko kalpošanu, lai savus sekotājus darītu par mūžīgo svētību un Debesu bagātību mantiniekiem. Izpildīdami šo ceremoniju, Viņa mācekļi, apsolās tādā pašā veidā kalpot saviem brāļiem. Ik reizes, kad šo ceremoniju pareizi ievēro, Dieva bērni nodod sevi svētām attiecībām, lai palīdzētu un būtu par svētību cits citam. Tie nopietni apsolās savu dzīvi veltīt nesavtīgai kalpošanai. Ar to nav domāts vienīgi tas, ka viņi kalpos tikai cits citam. Viņu darba lauks ir tikpat plašs, cik plašs tas bija Meistaram. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kam nepieciešama mūsu kalpošana. It visur sastopami trūcīgi cilvēki, tādi, kam vajadzīga palīdzība, un tādi, kas nepazīst Dievu. Kas augšistabā kopā ar Kristu būs piedalījušies mielastā, tie izies, lai kalpotu, kā Viņš kalpoja. LI 538.2
Jēzus, kam visi kalpoja, kļuva par kalpu viņiem, un šī iemesla dēļ tie savukārt Viņam kalpos un parādīs atbilstošo godu. Kas grib iegūt Viņa dievišķās īpašības un priecāties kopā ar Viņu, redzot atpestītās dvēseles, tiem jāseko Viņa nesavtīgās kalpošanas priekš-zīmei. LI 538.3
Tas viss ir ietverts Jēzus vārdos: “Es jums priekšzīmi esmu atstājis, lai jūs darītu, kā Es esmu darījis,” — tāds bija Viņa paredzētās kalpošanas nolūks. Viņš turpina: “Ja jūs to zināt”, ja jūs saprotat šī rituāla nozīmi, “svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt.” LI 539.1