(Mat. 11:1-11; 14:1-11; Marka 6:17-28; Lūk. 7:19-28) LI 165.1
Jānis Kristītājs bija pirmais, kas pasludināja Kristus valstību, un arī pirmais, kas par to cieta. Atrauts no tuksneša brīvajiem plašumiem un milzīgajiem ļaužu pulkiem, kas lielā sajūsmā klausījās viņa vārdos, tas tagad atradās ieslodzīts cietuma kameras mūros. Viņš bija kļuvis par cietumnieku Hēroda Antipas cietoksnī. Jāņa darbības lielākā daļa norisinājās apgabalā uz austrumiem no Jordānas, kas atradās Antipas pakļautībā. Hērods pats bija klausījies Jāņa Kristītāja sludināšanu. Izvirtušais ķēniņš nodrebēja, dzirdot aicinājumu atgriezties no grēkiem. “Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru (..) un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās.” Jānis bija uzticīgs, nosodot ķēniņa noziedzīgos sakarus ar Hērodiju, viņa brāļa sievu. Kādu laiku Hērods bezspēcīgi mēģināja saraut kaisles važas, kas to saistīja, bet Hērodija jo ciešāk savaldzināja viņu savos tīklos un atriebās Jānim Kristītājam, pamudinādama Hērodu ieslodzīt viņu cietumā. LI 165.2
Jāņa dzīve bija aktīvas darbības pilna, tādēļ tagad to smagi nospieda nīkšana drūmā cietuma bezdarbībā. Kad pagāja nedēļa pēc nedēļas, nenesot nekādas pārmaiņas, viņam piezagās izmisums un šaubas. Viņa mācekļi to neatstāja. Tiem bija atļauts Jāni cietumā apmeklēt, un tie atnesa ziņas par Jēzus darbiem un stāstīja par ļaužu pulkiem, kas nāca pie Viņa. Bet tie arī jautāja, kāpēc šis jaunais Mācītājs, ja Viņš ir Mesija, neko nedara, lai panāktu Jāņa atbrīvošanu. Kā Kristus var pieļaut, ka Viņa uzticīgajam vēstnesim laupa brīvību un varbūt pat dzīvību? LI 165.3
Tādi jautājumi nepalika bez iespaida. Jānis izjuta šaubas, kas citādi varbūt nekad nebūtu radušās. Sātans priecājās, dzirdēdams šo mācekļu vārdus un redzēdams, kā tie ievaino Kunga vēstneša dvēseli. Ak, cik bieži tie, kas paši sevi uzskata par kāda laba cilvēka draugiem, kas tik dedzīgi vēlas tam parādīt uzticību, izrādās par viņa bīstamākajiem ienaidniekiem! Cik bieži viņu vārdi ticību nevis stiprina, bet nomāc, un pašu cilvēku padara mazdūšīgu! Tāpat kā Pestītāja mācekļi, arī Jānis Kristītājs neizprata Kristus valstības būtību. Tas gaidīja, ka Jēzus ieņems Dāvida troni, bet, kad laiks gāja un Viņš neizvirzīja prasības pēc ķēniņa varas, Jānis apmulsa un sāka bažīties. Viņš bija tautai sludinājis, ka sagatavo ceļu Kungam. Vajadzēja piepildīties Jesajas pravietojumiem: pakalniem un kalniem jātop nolīdzinātiem, nelīdzenām vietām jākļūst līdzenām, un cel- mainēm jāpārtop par klajumu. Viņš gaidīja, ka tiks gāzti cilvēku lepnības un varas augstumi. Viņš norādīja uz Mesiju kā uz tādu, kam rokā vēteklis un kas iztīrīs klonu un sakrās kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni. Kā pravietis Elija, kura garā un spēkā viņš nāca pie Israēla, Jānis cerēja, ka Kungs parādīsies kā Dievs, kas atbild ar uguni. LI 165.4
Veikdams savu uzdevumu, Jānis bezbailīgi norāja noziegumu gan augstā sabiedrībā, gan starp vienkāršiem cilvēkiem. Pat ķēniņam Hērodam viņš uzdrošinājās pārmest šo atklāto grēku. Savu dzīvību viņš neuzskatīja par pārāk dārgu, lai izpildītu sev uzticēto darbu. Tagad no sava cietuma viņš gaidīja uz “Lauvu no Jūdas cilts”, kas satrieks pīšļos apspiedēju lepnību un atpestītu nabagu un sāpēs kliedzošo. Bet Jēzus, likās, apmierinājās ar to, ka pulcēja ap sevi mācekļus, dziedināja slimos un mācīja tautu. Viņš ēda pie muitnieku galda laikā, kad dienu no dienas uz Israēlu arvien smagāk gūlās romiešu jūgs, kad ķēniņš Hērods un viņa nekrietnā mīļākā rīkojās pēc savas patikas, bet uz Debesīm augšup kāpa nabagu un cietēju saucieni. LI 166.1
Tuksneša pravietim tas viss šķita neizdibināms noslēpums. Bija stundas, kad dēmonu čuksti mocīja viņa garu un to apņēma briesmīgu izbaiļu tumsa. Vai tas varētu būt, ka sen gaidītais Pestītājs vēl nebūtu atnācis? Bet ko tādā gadījumā nozīmēja viņam uzticētā vēsts? Jānis izjuta rūgtu vilšanos par savas misijas iznākumu. Viņš gaidīja, ka Dieva sūtītajai vēstij būs tādi paši panākumi kā toreiz, kad Josijas un Ezras dienās tika lasīta bauslība (sk. 2. Laiku 34. nod., Neh. 8:9), ka tai sekos dziļa un paliekoša nožēla un atgriešanās pie Kunga. Šīs misijas sekmēšanai viņš bija upurējis visu savu dzīvi. Vai tiešām tas būtu veltīgi? LI 166.2
Jāni arī satrauca fakts, ka, mīlēdami viņu, viņa paša mācekļi sirds dziļumos neticēja Jēzum. Vai darbs pie tiem nav nesis nekādus augļus? Vai viņš ir bijis neuzticīgs savā misijā un tāpēc tagad atbrīvots no kopīgā darba? Ja apsolītais Pestītājs būtu atnācis un Jāņa darbs tiktu atzīts, vai tad Jēzus tagad nesatriektu apspiedēju var un neatbrīvotu savu priekšteci? LI 166.3
Tomēr Jānis Kristītājs neatteicās no ticības Jēzum. Atmiņas par balsi no Debesīm un kristību brīdī nākušo balodi, Jēzus bezvainīgā skaidrība, Svētā Gara spēks, kas pārņēma Jāni, viņam stāvot Pestītāja priekšā, un praviešu rakstu liecība — tas viss skaidri norādīja, ka Jēzus no Nācaretes ir apsolītais Atpestītājs. LI 168.1
Šīs šaubas un rūpes Jānis negribēja pārrunāt ar saviem biedriem. Viņš nolēma atbildi meklēt tieši pie Jēzus un nosūtīja turp divus no saviem mācekļiem, cerdams, ka saruna ar estītāju nostiprinās viņu ticību un dos tiem drošību. Arī viņš pats ilgojās pēc kāda tieši viņam adresēta Kristus vārda. LI 168.2
Tā mācekļi nāca pie Jēzus ar jautājumu: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” LI 168.3
Cik nesen vēl Jānis Kristītājs pats bija norādījis uz Jēzu un pasludinājis: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” “Pēc manis nāk Vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka Viņš bija pirmāk nekā es.” (Jāņa 1:29,30) Un tagad šis jautājums: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk?” Tā bija nežēlīga, rūgta un satriecoša patiesība. Ja jau Jānis, uzticīgais priekštecis, nespēja saprast Kristus misiju, ko tad varēja gaidīt no savu labumu meklējošā pūļa? LI 168.4
Pestītājs tūlīt neatbildēja uz mācekļu jautājumu. Kamēr tie stāvēja, brīnīdamies par šādu klusēšanu, pie Viņa nāca slimie un sāpju nomāktie, lai tiktu dziedināti. Cauri pūlim taustījās aklie. Cietēji no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, daži paši sev ceļu izlauzdami, citi, draugu nesti, pūlējās nokļūt Jēzus tuvumā. Varenā Ārsta balss sasniedza nedzirdīgā ausis. Viens vārds, viens Viņa rokas pieskāriens atvēra neredzīgā acis, lai tās skatītu dienas gaismu, dabas ainavas, draugu sejas un sava Glābēja seju. Jēzus norāja slimību un aizdzina drudzi. Viņa balss skāra mirēju ausis, un tie piecēlās veseli un spēcīgi. Velna apsēstie paklausīja Viņa pavēlei; ārprāts tos atstāja, un tie pielūdza Jēzu. Ārstēdams slimības, Viņš ļaudis arī mācīja. Trūcīgie zemnieki un strādnieki, no kuriem rabīni vairījās kā no nešķīstiem, spiedās pie Viņa, un Viņš ar tiem dalījās mūžīgās dzīvības vārdos. LI 168.5
Tā pagāja diena, un Jāņa mācekļi visu to redzēja un dzirdēja. Beidzot Jēzus tos aicināja pie sevis, pavēlēja atgriezties pie Jāņa un pastāstīt, ko tie ir redzējuši, vēl piebilzdams: “Svētīgs ir tas, kas pie Manis neapgrēkojas.” Jēzus savu dievišķo dabu atklāja, pielāgodams to cietējas cilvēces vajadzībām. Viņa godība tika parādīta, noliecoties līdz mūsu zemajam stāvoklim. LI 168.6
Mācekļi šo vēsti aiznesa, un ar to pietika. Jānis atcerējās pravietojumu par Mesiju: “Kungs Mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atbrīvošanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu.” (Jes. 61:1,2) Kristus darbi ne vien liecināja, ka Viņš ir Mesija, bet parādīja arī to, kādā veidā jātiek uzceltai Viņa valstībai. Jānim tika atklāta tā pati patiesība, kas kādreiz tuksnesī tika dota Elijam, kad nāca “liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī.” (1. Ķēn. 19:11,12) Pēc uguns Kungs runāja uz pravieti lēnā, klusā balsī. Tā arī Jēzum vajadzēja padarīt savu darbu, ne ieročiem žvadzot, troņus nogāžot un ķēniņvalstis satriecot, bet ar žēlsirdību un uzupurēšanos runājot uz cilvēku sirdīm. LI 169.1
Jāņa Kristītāja pašaizliedzīgās dzīves princips bija arī Mesijas valstības princips. Jānis ļoti labi zināja, cik svešs tas viss bija Israēla vadītāju principiem un cerībām. Tas, kas viņam bija pārliecinošs Kristus dievības pierādījums, tiem vispār nešķita nekāds pierādījums. Tie gaidīja tādu Mesiju, kāds nebija apsolīts. Jānis redzēja, ka pret Pestītāja misiju tie izturējās vienīgi ar naidu un nosodījumu. Viņš, priekštecis, tikai dzēra no tā paša kausa, kuru Kristum būs jāiztukšo līdz galam. LI 169.2
Pestītāja vārdi “Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēkojas” bija maigs pārmetums Jānim, un tie nebija velti sacīti. Tagad, skaidrāk izprazdams Kristus misijas būtību, viņš sevi nodeva Dievam uz dzīvību vai nāvi, lai tikai labāk varētu kalpot tā darba interesēm, kuru viņi mīlēja. LI 169.3
Kad vēsneši aizgāja, Jēzus sāka ļaudīm stāstīt par Jāni. Pestītāja sirds plūda pāri līdzjūtībā pret uzticīgo liecinieku, kas tagad bija tikpat kā aprakts Hēroda cietumā. Viņš negribēja pieļaut, lai ļaudis secinātu, ka Dievs Jāni atstājis vai arī pārbaudījumu brīdī apsīkusi viņa ticība. “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt,” Viņš sacīja, “vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?” LI 169.4
Jordānas krastos augošās garās niedres, locīdamās pie katras mazākās vēja pūsmas, bija piemērots ainojums rabīniem, kas uzstājās kā Jāņa misijas tiesneši un kritiķi. Valdošais noskaņojums tos locīja uz vienu un uz otru pusi. Tie negribēja pazemoties, lai uzņemtu sirdi pārmeklējošo Kristītāja vēsti, bet, baidīdamies no ļaudīm, neuzdrošinājās arī atklāti uzstāties pret Viņa darbu. Dieva vēstnesim nebija šāds gļēvs gars. Ļaudis, kas pulcējās pie Kristus, bija redzējuši arī Jāņa darbību. Tie bija dzirdējuši viņa drosmīgo grēka norāšanu. Ar vienādu atklātību Jānis runāja uz paštaisnajiem farizejiem, priesteriem un saduķejiem, uz ķēniņu Hērodu un viņa galmu, uz virsniekiem, kā arī uz kareivjiem, muitniekiem un zemniekiem. Viņš nedrebēja kā niedre, cilvēku uzslavas vai aizspriedumu šaubīts. Cietumā viņš bija tikpat uzticīgs Dievam un dedzīgi stāvēja par taisnību, kā tad, kad vēl Dieva vēsti sludināja tuksnesī. Principiem viņš palika uzticīgs kā klint. LI 170.1
Jēzus turpināja: “Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir kēninu namos.” Jānis tika aicināts norāt sava laika grēkus un pārmērības, un viņa vienkāršais apģērbs un pašaizliedzīgā dzīve saskanēja ar tam doto uzdevumu. Bagāts apģērbs un dzīves greznība nav Dieva kalpu daļa, bet to, kas dzīvo ķēniņu galmos, kas pārvalda šo pasauli, kam pieder tās vara un bagātības. Jēzus gribēja pievērst uzmanību atšķirībai starp Jāņa apģērbu un drēbēm, ko valkāja priesteri un vadītāji. Šie amata vīri tērpās greznos tērpos un dārgās rotās. Tie vairāk tiecās pēc cilvēku apbrīna nekā pēc sirdsskaidrības, kas tiem nodrošinātu Dieva atzinību. Ar to tie parādīja, ka nav uzticīgi Dievam, bet šai pasaulei. LI 170.2
“Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Šis ir tas, par ko rakstīts: “Redzi, Es sūtu savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā. ” LI 170.3
“Patiesi, Es jums saku: No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” Pirms Jāņa dzimšanas eņģelis Cakari- jam paziņoja: “Viņš būs liels tā Kunga priekšā.” (Lūk. 1:15) Bet kas ir lielums Debesu vērtējumā? Ne tas, ko pasaule uzskata par lielu: ne bagātība, ne augsts stāvoklis, ne dižciltīga izcelsme, ne arī apdāvinātība pati par sevi. Ja neatkarīgi no kāda cita augstāka apsvēruma izcils prāts būtu godājams vairāk par visu, tad mums vajadzētu pagodināt sātanu, kuram prāta spējās vēl nekad neviens cilvēks nav līdzinājies. Bet nepareizi un egoistiski izlietota lielākā dāvana var kļūt par vislielāko lāstu. Tikumiskā vērtība ir tā, ko ciena Dievs. Mīlestība uz skaidrību ir tā īpašība, ko Viņš vērtē visaugstāk. Kad Jānis Sinedrija sūtņu, tautas un savu mācekļu priekšā netiecās pēc sevis pagodināšanas, bet norādīja tiem uz Jēzu, viņš bija liels Kunga skatījumā. Nesavtīgais prieks, kalpojot Kristum, liecina par visaugstāko cēluma pakāpi, kāda jebkad atklājusies cilvēkā. LI 170.4
Liecība, ko pēc Jāņa Kristītāja nāves par viņu nodeva tie, kas to bija dzirdējuši runājam par Jēzu, skanēja: “Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība.” (Jāņa 10:41) Jānim nebija dots likt ugunij krist no debesīm vai arī uzmodināt mirušos, kā to darīja Elija, nedz arī Dieva vārdā pacelt Mozus spēka zizli. Viņš tika sūtīts pasludināt Pestītāja atnākšanu un aicināt tautu tai sagatavoties. Šo uzdevumu viņš pildīja tik uzticīgi, ka ļaudis, atcerēdamies, ko viņš par Jēzu mācīja, varēja teikt: “Viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība.” Tā liecināt par Kristu tiek aicināts ikviens Viņa māceklis. LI 171.1
Kā Mesijas priekštecis Jānis bija “vairāk nekā pravietis”. Jo, kamēr pravieši Kristus nākšanu skatīja tikai no tālienes, Jānim bija lemts Viņu redzēt, dzirdēt Debesu apliecinājumu, ka Viņš ir Mesija un norādīt Israēlam uz Viņu kā uz Dieva Sūtīto. Taču Jēzus piebilda, ka “mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu”. LI 171.2
Pravietis Jānis bija kā savienojošs loceklis starp diviem laika posmiem. Viņš uzstājās kā Dieva pārstāvis, lai parādītu bauslības un praviešu attiecības ar kristietību. Viņš bija mazākais spīdeklis, pēc kura jānāk lielākam. Jāņa prātu apgaismoja Svētais Gars, lai tas tālāk apgaismotu savu tautu, tomēr neviens cits gaišums nekad nav spīdējis un arī nespīdēs kritušā cilvēka labā tik spoži, kā tas, kas izstaroja no Jēzus mācības un priekšzīmes. Kristus un Viņa misija, kā tā ainota ēnas kalpošanas upuros, tika izprasta visai neskaidri. Pat Jānis nebija pilnībā aptvēris Kristus nodrošinātās nākamās nemirstīgās dzīves iespējas. LI 171.3
Jāņa dzīve bija bēdu pilna. Viņš guva prieku vienīgi no savas misijas. Izņemot tuksnesi, pravieša balsi varēja dzirdēt visai reti. Viņš bija vientuļš, un tam nebija lemts piedzīvot sava darba panākumus, nebija priekšrocības būt kopā ar Kristu un ar savām acīm pārliecināties par dievišķā spēka izpausmi, kas pavadīja šo lielāko gaismu. Viņam nebija ļauts skatīt, kā aklie atgūst redzi, kā slimie tiek dziedināti un mirušie uzmodināti dzīvībai. Viņš neredzēja to gaismu, kas izstaroja no katra Kristus vārda, mezdama godības spožumu uz pravietiskajiem apsolījumiem. Vismazākais māceklis, kas redzēja Kristus varenos darbus un dzirdēja Viņa vārdus, šinī ziņā bija vairāk aplaimots nekā Jānis Kristītājs, un tāpēc ir sacīts, ka tas ir lielāks par viņu. LI 171.4
Pateicoties milzīgajām ļaužu masām, kas klausījās Jāņa sludināšanu, viņa slava izplatījās pa visu zemi. Daudzi izrādīja nopietnu interesi par viņa apcietināšanas sekām. Bezvainīgā dzīve un spēcīgais tautas labvēlīgais noskaņojums lika domāt, ka nekādi var-mācīgi soļi pret viņu netiks sperti. LI 172.1
Hērods ticēja, ka Jānis ir Dieva pravietis, un bija nolēmis to atlaist brīvībā, bet vilcinājās izpildīt savu nodomu, baidīdamies no Hērodijas. LI 172.2
Hērodija zināja, ka tiešā ceļā viņa nekad nepanāks Hēroda piekrišanu Jāņa nonāvēšanai, tāpēc tā nolēma savu mērķi sasniegt ar viltu. Ķēniņa dzimšanas dienā bija nolemts sarīkot viesības valsts ierēdņiem un galma augstmaņiem. Bija paredzēts mielasts un dzīres. Tādos apstākļos Hērods noteikti nebūs tik piesardzīgs, un viņa to varēs ietekmēt pēc sava prāta. LI 172.3
Kad pienāca lielā diena un ķēniņš ar saviem galminiekiem ēda un dzēra, Hērodija uz dzīru zāli aizsūtīja savu meitu, lai tā tur visiem par prieku dejotu. Salome bija sievišķības pirmajā plaukumā, un viņas kārdinošais skaistums savaldzināja augsto viesu prātus. Nebija parasts, ka šādos svētkos ierodas galma dāmas, un ar to, ka šī Israēla priesteru un augstmaņu meita dejoja Hēroda viesu iz-klaidēšanai, viņam tika parādīts glaimojošs pagodinājums. LI 172.4
Ķēniņš bija apskurbis no vīna. Pārsvaru guva kaislības un prāts tika gāzts no troņa. Viņš savā priekšā redzēja vienīgi izpriecu zāli ar dzīrojošajiem viesiem, dzīru galdu, dzirkstošo vīnu, mirdzošās ugunis un jaunu dejojošu meiteni. Mirkļa pārgalvībā viņš gribēja izdarīt kaut ko tādu, kas to paaugstinātu valsts vadītāju priekšā. Ar zvērestu viņš Hērodijas meitai apsolīja dot to, ko tā lūgs, līdz pat pusei no savas valsts. Tad Salome aizsteidzās pie mātes, lai prasītu padomu, ko viņai lūgt. LI 172.5
Atbilde bija jau gatava: Jāņa Kristītāja galvu. Salome neko nezināja par atriebības kāri mātes sirdī, un viņa negribēja izteikt tādu lūgumu, bet Hērodijas nepiekāpība uzvarēja. Meitene atgriezās ar šausmīgo prasību: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod Jāņa Kristītāja galvu.” LI 172.6
Hērods bija pārsteigts un apkaunots. Izlaidīgā līksmība apklusa, un dzīru namā iestājās ļaunumu vēstošs klusums. Ķēniņu sagrāba šausmas, iedomājoties, ka viņam jāatņem Jānim dzīvība. Bet vārds bija dots, un viņš negribēja izrādīties svārstīgs un pārsteidzīgs. Zvērests bija izteikts viesiem par godu, un, ja kāds no tiem būtu iebildis pret šī solījuma pildīšanu, tad viņš ar prieku būtu saudzējis pravieti. Viņš deva tiem izdevību runāt cietumnieka labā. Daudzi no tiem bija gājuši tālus ceļa gabalus, lai dzirdētu Jāņa sludināšanu, un labi zināja, ka viņš ir nevainīgs cilvēks un Dieva kalps. Kaut gan meitenes prasība tos nepatīkami aizskāra, tie tomēr bija pārāk piedzēruši, lai celtu iebildumus. Neatskanēja neviena balss, lai glābtu Debesu vēstneša dzīvību. Šie vīri tautā ieņēma augstus amatus un nesa nopietnu atbildību, bet viņi bija nodevušies dzīrēm un dzeršanai, līdz prāti kļuva truli. Tiem galvas sagrozīja vieglprātīgā mūzika un dejas skati, bet sirdsapziņa bija iesnaudusies. Ar savu klusēšanu tie tagad izteica nāves spriedumu Dieva pravietim, apmierinot netikumīgas sievietes atriebības kāri. LI 173.1
Hērods velti gaidīja, ka viņu atbrīvos no dotā zvēresta, un tad ar nepatiku pavēlēja izpildīt pravietim nāves sodu. Drīz ķēniņa un viņa viesu priekšā tika atnesta Jāņa galva. Tagad uz visiem laikiem bija apklusušas lūpas, kas tik uzticīgi brīdināja Hērodu un aicināja to atgriezties no grēcīgās dzīves. Šī balss vairs nekad neatskanēs, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu. Vienas nakts izpriecas maksāja vislielākā pravieša dzīvību. LI 173.2
Ak, cik bieži nevainīgas asinis tiek izlietas to nesātības dēļ, kam vajadzētu būt par taisnības sargiem! Ikviens, kas stipra dzēriena kausu ceļ pie savām lūpām, pats dara sevi atbildīgu par visu to netaisnību, ko tas var izdarīt, būdams reibuma varā. Aptumšodams saprātu, viņš sevi padara nespējīgu mierīgi apsvērt vai arī izprast, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņš ļauj sātanam ar sevi brīvi rīkoties, lai apspiestu un iznīcinātu nevainīgos. “Vīns ir zobgalis, ikviens stiprs dzēriens trakgalvis, kas no tiem streipuļo, nav gudrs.” (Sal. pam. 20:1) Tādēļ “taisnība ir nostumta pie malas (..); kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem”. (Jes. 59:14,15) Tos, kam uzticēts pieņemt lēmumus par citu cilvēku dzīvībām, būtu jāuzskata par noziedzniekiem, ja viņi paši nododas dzeršanai. Visiem, kas rīkojas likuma vārdā, pašiem arī likumi ir jāievēro. Tiem jābūt cilvēkiem ar paškontroli. Tiem nepieciešams visā pilnībā valdīt pār saviem fiziskajiem, prāta un tikumiskajiem spēkiem, lai vienmēr varētu saglabāt asas uztveres spējas un augstu taisnības izjūtu. LI 173.3
Jāņa Kristītāja galva tika aiznesta Hērodijai, kas to saņēma ar velnišķīgu gandarījumu. Viņa pie sevis atriebībā gavilēja, ka nu Hēroda sirdsapziņa vairs netiks apgrūtināta. Bet no viņas grēka nekāda laime neuzplauka. Viņas vārds tautā kļuva nicināms un ienīsts, un sirdsapziņas pārmetumi Hērodu mocīja vairāk nekā pravieša brīdinājumi. Jāņa mācību ietekme nebija apklusināma — tai tagad jāaizsniedz katra paaudze līdz laika beigām. LI 175.1
Hēroda grēks vienmēr bija viņa acu priekšā. Viņš nemitīgi pūlējās atbrīvoties no vainas apziņas, tomēr ticība Jānim palika nesatricināta. Atceroties Jāņa pašaizliedzīgo dzīvi, viņa svinīgos, nopietnos aicinājumus un veselīgā sprieduma izteiktos padomus, un tad iedomājoties, kā tas tika nogalināts, Hērods nevarēja atrast mieru. Nodarbodamies ar valsts lietām, baudīdams cilvēku pagodinājumus, viņš rādīja smaidošu seju un cieņas pilnu stāju, cenšoties klusināt baiļu un nemiera pilno sirdi, kas izjuta grēka lāstu. LI 175.2
Hērodu dziļi bija ietekmējuši Jāņa vārdi, ka no Dieva neko nevar apslēpt. Viņš zināja, ka Dievs ir klāt visās vietās, ka Viņš ir redzējis izlaidīgo uzdzīvi dzīru telpās, ka Viņš ir dzirdējis pavēli nocirst Jānim galvu, ka Viņš ir redzējis Hērodijas gaviles un to, kā viņa apmēdīja tā galvu, kas bija viņu norājis. Tā daudzas lietas, ko Hērods bija uzzinājis no Jāņa lūpām, tagad uz viņa sirdsapziņu runāja skaļāk, nekā pravietim sludinot tuksnesī. LI 175.3
Izdzirdis par Kristus darbiem, Hērods ārkārtīgi uztraucās. Viņš domāja, ka Dievs ir uzmodinājis Jāni no nāves un sūtījis to ar vēl lielāku spēku nosodīt grēku. Viņš pastāvīgi baiļojās, ka Jānis atriebs savu nāvi, izsacīdams nosodījumu viņam un viņa namam. Hērods tagad saņēma to, ko Dievs bija teicis par grēka sekām — “nemieru tavai sirdij, ilgās nogurušas acis un noskumušu dvēseli. Un tavas dzīves dienas baiļu un izbaiļu dēļ tev šķitīs pakarinātas kā diedziņā tā, ka tu nebūsi drošs ne nakti, ne dienu par savu dzīvību. No rīta tu jautāsi: “Ko man atnesīs vakars?” — Bet vakarā tu prasīsi: “Ko man atnesīs rīts?” un prasīsi tā to sirds izbaiļu dēļ, kādas tu izjutīsi, un to šausmu skatu dēļ, ko tavas acis redzēs.” (5. Moz. 28:65-67) Grēcinieku apsūdz viņa paša domas, un nekādas mokas nevar būt asākas par vainīgas sirdsapziņas dzeloni, kas nedod mieru ne dienu, ne nakti. LI 175.4
Daudziem Jāņa Kristītāja dzīve šķiet dziļā noslēpumā tīta. Tie jautā, kādēļ viņš tika atstāts, lai tā nīktu un mirtu cietumā. Šī tumšā likteņa noslēpumā mūsu cilvēciskais skatiens nespēj iesniegties, bet tas tomēr nekad nesatricinās mūsu uzticēšanos Dievam, ja tikai atcerēsimies, ka Jānis dalījās Kristus ciešanās. Visi, kas seko Kristum, nesīs upura vainagu. Patmīlīgi cilvēki tos pārpratīs, un tie kļūs par mērķi sātana niknākajiem uzbrukumiem. Sātana valstība taču ir nodibināta, lai iznīcinātu pašuzupurēšanās pamatlikumu, un viņš to apkaros visur, kur tikai tas parādīsies. LI 176.1
Jāņa bērnība, jaunība un brieduma gadi bija raksturīgi ar nelokāmību un tikumisku spēku. Kad tuksnesī atskanēja viņa balss: “Sataisiet tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas” (Mat. 3:3), sātans izbijās par savas valsts drošību. Grēka grēcīgums tika tā atklāts, ka cilvēki nodrebēja. Pār daudziem sātana pārvarētajiem gūstekņiem viņa vara tika lauzta. Kaut arī tas nenogurstoši pūlējās Jāni Kristītāju atraut no tādas dzīves, kas bez atlikuma nodota Dievam, viņš neguva panākumus. Arī Jēzu viņš nespēja uzvarēt. Kārdināšanās tuksnesī sātans tika uzveikts, par ko tas ļoti saskaitās. Tad viņš nolēma mocīt un sāpināt Jāni, lai ar to apbēdinātu Kristu. Tam, kuru nevarēja pamudināt grēkot, viņš vēlējās sagādāt ciešanas. LI 176.2
Jēzus neiejaucās, lai atbrīvotu savu kalpu. Viņš zināja, ka Jānis pārbaudījumu izturēs. Pestītājs labprāt būtu nācis pie Jāņa, lai drūmo cietumu apgaismotu ar savu klātbūtni. Bet viņš nedrīkstēja doties ienaidnieku rokās un apdraudēt savu misiju. Viņš ar prieku būtu atbrīvojis savu uzticīgo kalpu, bet to tūkstošu dēļ, kuriem vēlākajos gados būs jāiet cietumā un nāvē, Jānim vajadzēja dzert mocekļa nāves biķeri. Kad Kristus sekotājiem būs jāsmok vientuļās cietumu kamerās vai jāmirst no zobena, moku rīkiem vai uz sārta, šķietami Dieva un cilvēku atstātiem, ak, kādu atbalstu tad viņu dvēselēm dos doma, ka Jānis Kristītājs, par kura uzticību liecību nodevis pats Kristus, ir pārdzīvojis līdzīgas ciešanas! LI 176.3
Sātanam tika atļauts saīsināt Dieva vēstneša zemes dzīvi, bet to dzīvi, kas “līdz ar Kristu apslēpta Dievā” (Kol. 3:3), ienaidnieks nevarēja aizsniegt. Viņš gavilēja, ka varēs sagādāt Kristum ciešanas un bēdas, tomēr Jāni uzvarēt nespēja. Nāve viņu tikai izrāva no kārdināšanu karstuma. Šajās cīņas epizodēs sātans pamazām atklāja savu raksturu. Vērojošā Visuma priekšā viņš parādīja savu ienaidu pret Dievu un cilvēkiem. LI 176.4
Lai gan Jānis nekādā brīnumainā veidā netika atbrīvots, viņš tomēr nebija atstāts. Viņš vienmēr baudīja Debesu eņģeļu sabiedrību, kas tam atklāja pravietojumus par Kristu un Svēto Rakstu dārgos apsolījumus. Tie viņu stiprināja, tāpat kā tie stiprinās Dieva ļaudis nākamajos laikos. Jānim Kristītājam, tāpat kā tiem, kas viņam sekos, piederēja iedrošinājums: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20) LI 177.1
Dievs savus bērnus nekad nevada savādāk, kā tie paši būtu vēlējušies, ja vien galu varētu saredzēt jau sākumā un saprast tā mērķa krāšņumu, kuru tie piepilda kā Kristus darbabiedri. Ne Ēnohs, kas tika uzņemts Debesīs, ne Elija, kas uzbrauca uguns ratos, nebija lielāki, nedz arī tika vairāk pagodināti kā Jānis Kristītājs, kas vientuļš aizgāja bojā cietumā. “Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest.” (Filip. 1:29) No visām dāvanām, ko Debesis var piešķirt cilvēkam, sadraudzība ar Kristu Viņa ciešanās ir vispārliecinošākā uzticība un visaugstākais pagodinājums. LI 177.2