Visdziļākā tumsā, tai laikā, kad pāvesta vara visu zemi bija sagrābusi savās rokās, patiesības gaisma nebija gluži izdzēšama. Ikviens laikmets ir uzrādījis Dieva lieciniekus — vīrus, kuri uzskatīja ticību uz Kristu kā vienīgo starpnieku starp Dievu un cilvēkiem un turēja to dārgu. kuriem bībele bij vienīgā dzīves mēraukla, kuri ievēroja pareizo sabatu. Cik daudz pasaule šiem vīriem parādā, nekad diezgan nevarēs atzīt vēlākās audzes. Viņus turēja par ķeceriem, apšaubīja viņu labo gribu un nodomus, sacēla pret viņiem ienaidniekus, apspieda, sagrozīja un nepareizi iztulkoja viņu rakstus. Tomēr viņi stāvēja stipri un no paaudzes uz paaudzi uzglabāja savu ticību kā skaidru un svētu mantojumu nākamām audzēm. LC 67.1
Dieva ticīgās tautas vēsture tumšo gadusimteņu laikā, kad Roma bij ieguvusi virsvaldību, ir rakstīta debesīs. Cilvēku ziņas ļauj mums atrast tikai vājas pēdas no pagājušā, bagātāks materiāls ir smeļams vienīgi no vajātāju apvainojumu un apsūdzību rakstiem. Tā bija Romas valstiski gudrā rīcība, iznīcināt visu, kas varētu liecināt par domu starpībām attiecībā pret viņas mācībām un rīkojumiem. Viss, kas bija ķecerisks., vai personas, vai raksti, tika iznīcināts. Mazākās šaubas par pāvesta dogmu autoritāti, vai jautājums— un pietika: bagāts vai nabags, augsts vai zems— nāve bija droša.Roma arī centās iz- nīcināt visu, kas varētu stāstīt par viņas nežēlībām pret citādi domājošiem. Visas grāmatas un rakstus, kuri tādas ziņas saturēja, pāvestu koncili pavēlēja sadedzināt. Pirms grāmatu iespiešanas mākslas atrašanas grāmatu skaits bija niecīgs, un tās pašas ļoti neērti uzglabājamas, tāpēc Romas baznīcai nenācās grūti izvest savu nodomu. LC 67.2
Nevienai draudzei Romas tiesu robežās, t. i. cik tālu sniedzās Romas vara, neļāva netraucēti baudīt sirdsapziņas brīvību. Līdz ko pāvestība bija ieguvusi varu, jau viņa izstiepa savas rokas un apspieda ikkatru, kas negribēja atzīt viņas scepteri, un viena draudze pēc otras padevās viņas kundzībai. LC 68.1
Lielbritānijā pirmkristīgums bija jau ļoti agri laidis saknes. No britiem pirmā gadu simtenī pieņemto evaņģēliju toreiz vēl nebija samaitājusi romiešu atkrišana. Vajāšanas no pagānu ķeizariem gan bija jau sasniegušas viņus tālos krastus, bet tā arī bija vienīgā dāvana, kuru briti no romiešiem bija saņēmuši. Daudzi kristīgie, kuri vajāšanas laikā aizbēga uz Angliju, atrada tagad patvērumu Skotu zemē; no turienes patiesība tika pārnesta uz Īriju un visās tajās zemēs uzņemta ar prieku. LC 68.2
Kad sakši iespiedās Britānijā, tur sāka valdīt pagānisms. Uzvarētājiem bija par kaunu mācīties no saviem vergiem, un kristīgie bija spiesti aiziet kalnos un neapdzīvotos purvos. Bet uz vienu laiciņu apslēptā gaisma neizdzisa, tā dega. Tā dega vienu gadu simteni vēlāk Skotu zemē ar tādu spožumu, kas bija tālu redzams aiz viņas robežām. No Skotu zemes nāca dievbijīgais Kolumbans un viņa līdzstrādnieki, kuri, salasīdami uz Jonas salas izkaisītos ticīgos, padarīja to par savas misijas darbības viduspunktu. Starp šiem evaņģēlistiem bij viens bibliskā sabata piekritējs. Tādā kārtā šī patiesība tika ienesta tautā. Uz Jonas salas atvēra skolu, kura izaudzināja jaunus evaņģēlistus ne tikai priekš Skotu zemes un Anglijas, bet arī priekš Vācijas, Šveices un pat Itālijas. LC 68.3
Bet Roma bija vērsusi savas acis uz Britāniju un cieši nolēmusi, to dabūt zem savas virsvaldības. Sestā gadu simtenī viņas sūtņi iesāka pagānisko sakšu atgriešanu. Lepnie barbari viņus mīļi uzņēma un panāca to, ka līdz ar viņiem vēl tūkstoši pieņēma Romas ticību. Darbam augot pāvesta vadoņi un viņu jaunatgrieztie satikās ar jau minētiem sakšu senajiem kristīgiem. Atklājās pārsteidzoša starpība. Pēdējie bija vienkārši, pazemīgi, ar biblisku raksturu, mācību un dzīves veidu, kamēr pirmajos visur izteicās iedomīgā pāvestība. Romiešu sūtņi prasīja, lai šīs kristīgās draudzes atzītu augstākā virspriestera virsvaldību. Briti pazemīgi atbildēja, ka viņi gribētu mīlēt visus cilvēkus, bet ka pāvestam tomēr neesot tiesība valdīt par baznīcu un viņi varot parādīt tam tikai to padevību, kāda pienākoties katram Kristus māceklim. Vairākas reizes bija mēģināts tos padarīt padevīgus Romai, bet pazemīgie kristīgie, pārsteigti no viņas sūtņu lepnības, atbildēja noteikti, ka viņi nepazīstot citu mācītāju, kā vien Kristu. Tagad atklājās pāvestības patiesais gars. Romas sūtnis sacīja: “Kad jūs negribiet uzņemt brāļus, kuri nes jums mieru, tad saņemiet ienaidniekus, kuri nāk ar karu. Kad negribat ar mums savienoties un sakšiem rādīt dzīvības ceļu, jums būs no viņiem saņemt nāves dūrienu.” Tie nebija tukši draudi. Karš, viltība, meli — bija tie līdzekļi, kurus izlietoja cīņā pret bībeles ticības lieciniekiem. Cīņa turpinājās tik ilgi, kamēr Britānijas draudzes bij iznīcinātas, vai spiestas zemoties pāvesta autoritātes priekšā. LC 68.4
Zemēs, kurās Romas vara vairs nesniedzās, jau vairākus gadu simteņus pastāvēja Kristus draudzes pilnīgi neaizskārtas no pāvesta samaitāšanas. Viņām visapkārt bija pagāni, kuri pa gariem gadiem lūkoja atstāt savus iespaidus, bet viņas nemitējās uzskatīt bībeli par vienīgo ticības mērauklu un dažs pieķērās viņas patiesībām. Šie kristīgie ticēja, ka Dieva likumi mūžam paliek spēkā un ievēroja ceturtā baušļa sabatu. Tādas draudzes, kuras pie šīs ticības un ieraduma turējās, pastāvēja Vidusāfrikā un pie Āzijas armēņiem. LC 69.1
Starp tiem, kas pāvesta varas iebrukumiem stājās pretī, pašā pirmā vietā stāvēja valdieši. Taisni tai zemē, kur pāvestība bija cēlusi sev sēdekli, viņas samaitāšanai un viltībai tika izrādīta visnoteiktākā pretošanās. Vairākus gadusimteņus Pjemontas draudzes uzglabāja savu neatkaramību, bet beidzot pienāca laiks, kad Roma uzvarēja. Pēc bezsekmīgiem kariem pret viņas tirāniju, daudzi draudžu vadītāji ar iekšķīgu pretošanos atzina to varu, kuras priekšā, kā likās, zemojās visa pasaule. Tomēr bija daži, kas liedzās padoties pāvesta vai prelātu autoritātei. Viņi gribēja palikt uzticīgi Dievam un glabāt savas ticības skaidrību un vienkāršību. Notika atdalīšanās. Tie, kuri palika pie vecās ticības, atšķīrās; daži atstāja dzimtenes Alpu kalnus un pacēla svešās zemēs patiesības karogu; citi uzmeklēja vairāk nošķirtas kalnu ielejas un klinšu cietokšņus un brīvībā godināja Dievu. LC 69.2
Valdiešu kristīgās draudzes gadusimteņus turētā un mācītā ticība bija gluži pretstatā ar Romas nepareizām mācībām. Viņu reliģija ir dibināta uz rakstīto Dieva vārdu pēc vienīgi pareizās kristīgās sistēmas. Bet vienkāršie zemnieki savās tumšās paslēptuvēs, atšķirti no visas pasaules un saistīti dienišķā darbā pie saviem ganāmiem pulkiem un saviem vīna dārziem, nebija paši nākuši pie patiesības, kura runā pretī atkritušās baznīcas dogmām un maldu mācībām. Viņu ticība nebija nupat pieņemta. Viņu reliģiozā pārliecība bija no tēviem saņemts mantojums. Viņi cīnījās par apustuliskās baznīcas ticību, “kura vienreiz svētiem dota.”1 “Tuksneša draudze” un nevis augstprātīgā priesterība uz lielās pasaules pilsētas valdības krēsla bija patiesā Kristus draudze, patiesības dārgumu sargātāja, patiesības, kuru Dievs uzticējis savai tautai, lai tā to pasludinātu visai pasaulei. LC 70.1
Galvenais iemesls, kurš noveda līdz īstās Dieva draudzes atdalīšanai no Romas, bija pēdējās naids pret biblisko sabatu. Pāvesta vara nometa patiesību pie zemes, kā bija pravietots. Dieva likumu mina pīšļos, bet cilvēku nostāstus un paražas pacēla augstu. Baznīcas, kuras atradās zem pāvesta varas, tika agri spiestas godāt pirmo nedēļas dienu kā svētu dienu. Valdošās maldības un māņticība daudzus, pat Dieva uzticīgo tautu, bija tā apmulsinājuši,ka svētot sabatu viņi arī vēl nedēļas pirmā dienā atturējās no darbiem. Bet ar to nepietika pāvesta vadoņiem. Viņi neprasīja tikai nedēļas pirmās dienas svētīšanu, bet arī lai sabatu liktu novārtā un nosodīja visstiprākiem vārdiem katru, kas uzdrošinājās pēdējam parādīt godu. Tikai bēgot no romiešu varas palika iespēja mierīgi paklausīt Dieva likumiem. LC 70.2
Valdieši bija pirmie no visām Eiropas tautām, kuri tika pie tulkotas bībeles. Jau gadusimteņus pirms reformācijas viņiem bija bībeles manuskripts savā iedzimtā valodā. Viņiem tā tad bija neviltota patiesība, un īpaši tāpēc viņus ienīda un vajāja. Viņi mācīja, ka Romas baznīca ir Jāņa parādīšanās grāmatā minētā kritusē Bābele un bez nāves bailēm stājās pretī lielai samaitātājai. Bija tādi, kuri garā spaidīšanās un vajāšanas laikā bija savā ticībā vāji kļuvuši un pazaudēja galvenos pamatus, caur kuriem tie atšķīrās no Romas kristīgiem, bet bija arī tādi, kas no patiesības neatlaidās. Tumšos atkrišanas laikos radās valdieši, kuri liedzās atzīt Romas virsvaldību, neatzina bilžu godināšanu, sauca to par elku kalpību un turēja patieso sabatu. Pretinieki kā vētra brāzās pār tiem, bet viņi turēja augstu savas ticības karogu. Gan sadurti no savojiešu šķēpiem, gan dedzināti uz romiešu sārtiem, viņi stāvēja negrozāmi par Dieva vārdiem un viņa godu. LC 71.1
Valdieši atrada labu paslēptuvi aiz augsto kalnu skanstīm, kas visos laikos noderējuši par patvērumu vajātiem un apspiestiem. Še tumšos viduslaikos nenodzisa gaišā patiesības uguns. Še patiesības liecinieki veselus tūkstots gadus paglabāja savu veco ticību. LC 71.2
Dievs bija gādājis par svētnīcu savai tautai, svētnīcu briesmīgu savā diženumā, līdzīgu varenumā varenām patiesībām, kuras bija uzticētas viņas sargāšanai.Uzticīgiem trimdiniekiem kalni bija Jehovas negrozāmās taisnības attēls.Viņi rādīja bērniem augstumus, kuri nemainīgā diženumā pacēlās viņu priekšā un stāstīja viņiem par to, pie kura nav nekāda pārvēršanās vai pārmīšanās, kura vārds ir tikpat pastāvīgs kā mūžīgie kalni. Dievs nekustīgi ir nolicis kalnus, ir apjozis viņus ar spēku; izņemot bezgalīgo spēku, neviena roka tos nevar izkustināt. Tikpat negrozāms ir arī viņa likums, viņa valdīšanās pamats tur debesīs un še virs zemes. Cilvēka roka varēja sasniegt savus līdzcilvēkus un viņus nokaut; bet šī roka varēja tikpat maz atraut kalnus no viņu pamatiem un viņus jūrā mest, kā Jehovas likumu priekšrakstus grozīt un kaut vienu no viņa apsolīšanām iznīcināt, kuras dotas tiem, kas dara viņa prātu. Dieva kalpu uzticībai viņu likumu turēšanā bija jāpaliek tikpat negrozāmai, kādi ir kalni. LC 71.3
Kalni, ierobežodami pazemīgās ielejas, bija Dieva radošā spēka pastāvīgi liecinieki un viņa sargājošo rūpju atgādinātāji. Šie kalnu ļaudis, šie ceļinieki, iemīlēja klusošos Jehovas klātbūtnes attēlus. Viņi atturējās kurnēt par savu smago likteni. Kalnu vientulībā viņi nekad nebija vieni. Viņi pateicās Dievam, ka tas bija gādājis par patvērumu, kur glābties no cilvēku dusmām un nežēlības. Viņi priecājās, ka varēja to brīvībā pielūgt. Bieži, kad tie no saviem ienaidniekiem tika vajāti, kalnu cietokšņi izrādījās kā labi aizstāvētāji. No dažas augstas klints viņi dziedājuši Dievam slavu,bet Romas kara pulki nav varējuši apklusināt viņu slavas un pateicības dziesmas. LC 72.1
Šķīsta, vienkārša, vientiesīga, sirsnīga, patiesa bija šo Kristus mācekļu dievbijība. Patiesības pamatus tie vērtēja augstāk par mājām un muižām, par draugiem un radiem, ja pat par pašu dzīvību. Viņi nopietni centās likt šos pamatus jaunatnes sirdīs. No pašas agras bērnības viņu bērni tika vadīti un mācīti svētos rakstos, lai tie svēti turētu to, ko Dievs pavēlējis un ko viņš grib. Bībeles noraksti bija retums, tāpēc dārgos vārdus iemācījās no galvas. Daudzi prata noskaitīt lielu daļu no Vecās un Jaunās Derības. Domas par Dievu nostādīja blakus varenām dabas ainām un ikdienas dzīves sīkām parādībām. Maziem bērniem iemācīja ar pateicību skatīties uz Dievu, kā visas žēlastības un spēku devēju. LC 72.2
Kautgan maigi un mīļi būdami, vecāki tomēr mīlēja savus bērnus pārk. saprātīgi, lai atļautu tiem pieradināties pie pašapmierināšanās. Viņus gaidīja dzīve, pilna pārbaudījumu un grūtumu, varbūt pat mocekļa nāve.Viņus pieradināja jau no bērnības panest visādu asumu, paklausīt pavēlēm, un tomēr pašiem priekš sevis domāt un pašiem rīkoties. Jau agri viņiem mācīja prast būt atbildīgiem, būt uzmanīgiem savās runās un saprast klusēšanas gudrību. Katrs neapdomāts vārds, izteikts ienaidnieka klātbūtnē, varēja apdraudēt ne tikai runātāja paša, bet arī simtu savu brāļu dzīvības; jo it kā vilki dzenas pakaļ laupījumam, tāpat patiesības ienaidnieki vajāja katru, kas uzdrošinājās prasīt ticības brīvību. Valdieši patiesības labā bija pazaudējuši savu personīgo labklājību un ar izturību un pacietību pūlējās dēļ dienišķās maizes. Katrs pieietams un derīgs zemes gabaliņš kalnos tika rūpīgi izlietots, ielejas un mazāk auglīgas nogāzes tika padarītas par auglīgām. Taupība un stingra pašaizliedzība bija viens audzināšanas auglis, kuru bērni saņēma kā vienīgo mantojumu. Viņiem mācīja, ka dzīve ir Dieva ierīkota skola, un ka cilvēku vajadzības sedzamas vienīgi ar personīgu darbu, apdomu, rūpību un ticību. Tā dzīvot bija grūti, bet svētīgi, tas bija taisni tas, kas pagrimušiem cilvēkiem trūka, tā bija tā skola, caur kuru Dievs gribēja audzināt un vest pie attīstības. LC 72.3
Jaunatne, radināta pie grūtumiem un neērtībām, prāta attīstības ziņā nepalika pakaļ. Viņa tika mācīta, ka visi viņas miesīgie un garīgie spēki pieder Dievam, un tie papildināmi un attīstāmi, lai viņam kalpotu. LC 73.1
Valdiešu draudzes savā skaidrībā un vienkāršībā līdzinājās apustuļa laika draudzei. Viņas neatzina pāvesta un prelātu virsvaldību un uzskatīja bībeli par augstāko un vienīgo autoritāti. Viņu sludinātāji, taisni pretī kundziskiem Romas priesteriem, sekoja sava Mācītāja priekšzīmei, kurš nebija nācis, “lai tam kalpotu, bet lai pats kalpotu.”Viņš vadīja Dieva ganāmo pulku uz zāļainām ganībām un pie viņa svēto vārdu skaidriem ūdeņiem. Tālu no pasaules krāšņuma un goda pieminekļiem sapulcējās tauta; ne staltās baznīcās vai lieliskās katedrālēs, bet kalnu ēnā, Alpu ielejās, vai briesmu laikā uz viena vai otra klints cietokšņa, lai nolasītu patiesības vārdus no Kristus kalpu lūp- pām.Dvēseļu gani sludināja ne tikai evaņģēliju, bet apmeklēja arī slimo, mācīja bērnus, brīdināja maldīgos, izšķīra strīdus un visādi veicināja vienprātību un brāļu mīlestību. Miera laikos viņus uzturēja tauta ar brīvprātīgām dāvanām, bet tāpat kā telšu taisītājs Pāvils, katrs iemācījās vienu vai otru amatu un darbu, ar kuru vajadzības gadījumā bij pašam iespējams sagādāt uzturu. LC 73.2
No saviem dvēseļu ganiem jaunatne saņēma pamācību. Vispārīgās zinātnes dažādās nozares gan neatstāja novārtā, tomēr galvenais studiju priekšmets bija bībele. Mateja un Jāņa evaņģēlijus un daudzas vēstules mācījās no galvas. Viņi nodarbojās arī ar svēto rakstu norakstīšanu. Taisīja dažus norakstus no visas bībeles, citus atkal tikai no dažām viņas daļām, pieliekot klāt īsus teksta izskaidrojumus no tiem, kas prata bībeli izskaidrot. Tādā kārtā patiesības dārgumi nāca dienas gaismā priekš tiem, kuriem tie tik ilgi bija apslēpti. LC 74.1
Pacietīgi un nepiekusuši strādājot, bieži dziļās un krēslainās alās, rakstīja lāpu gaismā svētos rakstus, pantiņu pēc pantiņa, nodaļu pēc nodaļas. Tā gāja darbs uz priekšu un atklājusies Dieva griba laistījās kā spožs zelts; cik daudz starojošāka, skaidrāka un varenāka gan bija to vīru atziņa, kuri paši bija darba darītāji. Debess eņģeļi bija ar šiem uzticīgiem strādniekiem. LC 74.2
Sātans bija licis pāvesta priesteriem un prelātiem aprakt patiesības vārdu zem maldu, ķecerības un māņticības gruvešiem, bet brīnišķīgā kārtā tas visos tumšos laikos palika nesamaitāts. Viņš nebija cilvēku veidots, bet nesa Dieva zīmogu. Cilvēki ir nepiekusuši pūlējušies aptumšot skaidro un vienkāršo rakstu nozīmi, novest tos pretrunā ar viņu pašu liecību; bet itkā laiva dziļumā uz viļniem šūpota, tā Dieva vārds turas pretī iznīcību draudošām vētrām. Kā raktuvēs ir bagāti zelta un sudraba slāņi, kuri zemes virspusē nav redzami, un katram ir jārok, kas grib atklāt dārgumus, tāpat arī svētiem rakstiem ir patiesības bagātības, kuras atklājas tikai nopietniem, pazemīgiem un lūdzošiem meklētājiem. Dievs ir devis bībeli kā mācības grāmatu visiem cilvēkiem, kā jaunībā, tā arī vīra gados, lai iz viņas vienmēr mācītos. Viņš savos rakstos pats sevi atklāja. Katra jauna patiesības atziņa 1r jauns slēdziens par Dieva dabu un īpašībām. Svēto rakstu studēšana ir no Dieva priekšā rakstīts līdzeklis, kas cilvēkus ved ciešākā sakarā ar viņa radītāju un liek tam skaidrāk atzīt viņa prātu. Tie ir līdzeklis, kas uztur cilvēku satiksmē ar Dievu. LC 74.3
Turēdami dievbijību par visas gudrības iesākumu, valdieši nekad nebija liegušies atzīt, cik liela nozīme ir satiksmei ar pasauli, cilvēku pazīšanai un darbīgai dzīvei, kā gara paplašinātājiem un prāta asinātājiem. No viņu skolām daži jaunekļi tika sūtīti uz audzināšanas iestādēm Francijas un Itālijas pilsētās, kur tiem atvērās plašāks lauks priekš studijām, domām un novērojumiem, nekā Alpu kalnos dzimtenē. Šie izsūtītie jaunekļi tur bija padoti kārdināšanām, viņi redzēja grēku un nāca sakaros ar sātana viltīgiem ieročiem, kuri mēģināja tiem uzspiest smalki jo smalki sašķetinātās maldu mācības un briesmīgākos māņus LC 77.1
Skolās, kuras viņi apmeklēja, tie nedrīkstēja nevienam. uzticēties. Viņu apģērbs bija tā iekārtots, ka varēja tur paslēpt savu vislielāko mantu, svēto rakstu manuskriptus. Šos daudzu mēnešu un gadu cieta darba augļus, viņi veda visur sev līdz, un kad tik vien aizdomas nemodinot varēja kaut ko darīt, viņi lika vienu daļu no saviem dārgumiem to sirdīs, kuri priekš patiesības uzņemšanas likās esam sagatavoti. Jau no mātes klēpja sākot valdiešu jaunatne bija tā audzināta, kā šis nolūks viņai vienmēr stāvēja priekš acīm; viņa prata savu uzdevumu un veica to uzticīgi. Šinīs mācības iestādēs tika mantoti tādi, kas atgriezās un pieķērās īstai ticībai, un daudzreiz bija tā, ka skola viscaur bija pārņemta no jaunā gara, un pāvestīgie skolas priekšnieki pēc visrūpīgākās izmeklēšanas nevarēja nākt saucamai ķecerībai uz pēdām. LC 77.2
Kristus gars ir misijas gars. Atjaunotās sirds pirmais plūdums steidzās arī citas sirdis vest pie Pestītāja.Tāds bija kristīgo valdiešu gars.Viņi juta, ka Dievs vairāk no viņiem prasīja, nekā tikai to, ka pašu draudzēs uzturēt patiesību un skaidrību, bet ka uz viņiem gūlās svinīga atbildība likt savai gaismai spīdēt arī pār tiem, kas vēl staigā tumsā; ar lielo Dieva vārdu spēku viņi lūkoja saraut saites, kuras Roma tiem bija uzlikusi. Valdieši sludinātājus izglītoja par misionāriem. Katram, kas gaidīja reiz iestāties garīgā amatā, vajadzēja vispirms būt ieguvušam pietiekošus piedzīvojumus. Katram vajadzēja strādāt trīs gadus vienā vai otrā misijas laukā, iekams viņu iecēla dzimtenes draudzēs. Šis darbs, kurš jau no paša sākuma prasīja daudz pašaizliedzības un upuru,bija labs ievadījums tajos piedzīvojumos, kurus toreiz ikvienam dvēseļu ganam bija jāpiedzīvo, un lika dvēseles izmēģināšanas kausā. Jaunekļiem, kurus iesvētīja svētā amatā, nebija nekādas pasaulīgas izredzes uz bagātību un godu, turpretim tos sagaidīja dzīve, pilna grūtībām un briesmām, varbūt pat mocekļa nāve. Misionāri izgāja pa diviem, tāpat kā Jēzus savus mācekļus izsūtīja. Katram jaunam vīram gāja līdz vecāks piedzīvojis pavadonis; jaunākais bija tam padots kā savam vadonim un vajadzēja paklausīt viņa rīkojumiem, kamēr, no otras puses, vecākais bija atbildīgs par sava jaunā biedra izglītību. Šie līdzstrādnieki nebja vienmēr kopā, bet bieži viņi sanāca kopā lūgt Dievu un apspriesties, tādā kārtā viens otru stiprinādami ticībā. LC 77.3
Ja viņi savas misijas nolūku būtu zināmu darījuši, misijas darbam būtu jāiet bojā, tāpēc viņi rūpīgi slēpa savu patieso dabu. Ikviens sludinātājs prata vienu vai otru amatu vai darbu, un piekopa savu garīgo amatu zem pasaulīgā amata segas. Visbiežāk viņus sastapa kā tirgotājus, kas staigā no mājas uz māju un piedāvā visur pieprasītas un vērtīgas preces, kā zīdu, cakas, rotas lietas, kas bija grūti dabūjamas, un tāpēc viņiem visur vērās durvis, no kurām tie citādi tiktu aizraidīti. Vienmēr viņu sirdis tiecās Dievam pretī, lūgdamās pēc gudrības, izlūgdamās mantu, kas vairāk vērts nekā pērles un zelts. Viņi slepeni nēsāja sev līdz svētos rakstus, visus, vai tikai daļas, un pie katras izdevības vērsa pircēju uzmanību uz tiem. Tādā ceļā ļoti bieži tika modināta interese uz svēto rakstu lasīšanu, un tiem, kas gribēja pieņemt viņus, tika ar prieku atstāta bībele jeb kāda tās daļa. LC 78.1
Misionāru darbs sākās viņu pašu kalnu līdzenumos un ielejās pie kalnu pakājes, bet izplētās tālu aiz šīm robežām. Kailām kājām, rupjās un no ceļa netīrās drēbēs, viņi gāja, kā ceļojoši sprediķotāji pa lielām pilsētām un iespiedās pat visattālākās zemēs. Visur viņi izkaisīja dārgo sēklu. Kur viņi bija gājuši, tur radās draudzes un asinsliecinieku asinis liecināja par patiesību. Kunga dienā būs redzama bagāta dvēseļu pļauja, kuru uzticīgie vīri sagādājuši caur savu darbu. Apslēpts un klusēdams gāja Dieva vārds savu ceļu kristīgā pasaulē un viņu laipni uzņēma gan mājās, gan cilvēku sirdīs. LC 79.1
Valdiešiem svētie raksti nestāstīja tikai to, ko Dievs pagātnē ir darījis ar cilvēkiem, nerādīja tikai tagadnes atbildību un pienākumus, bet atklāja arī nākotnes briesmas un godību. Viņi ticēja, ka visu lietu gals vairs nav tālu, un ar asarām un Dievu lūdzot viņa vārdus studēdami jo dziļi ieraka sirdī viņu dzīvi darošos izteicienus un savus pienākumus— darīt zināmas arī citiem svētu darošās patiesības. Viņiem bībelē skaidri atklājās pestīšanas plāns, viņi ticībā uz Jēzu Kristu atrada iepriecināšanu, cerību un mieru. Kad gaisma apgaismoja viņu prātus un iepriecināja sirdis, tie ilgojās to nest arī tiem, kas vēl klīst pāvesta maldu tumsā. Viņi redzēja ka zem pāvesta un priesteriem esošs pūlis velti centās dabūt grēku piedošanu caur to, ka mocīja savas miesas. Tā ka viņiem mācīja, ka grēku piedošana pērkama ar labiem darbiem, viņi vienmēr skatījās tikai uz sevi, bet sirdis palika savos grēkos, pie tam viņi redzēja sevi kuru katru acumirkli padotus Dieva dusmām, mocīja dvēseli un miesu un tomēr neatrada atvieglinājumu. Tā Romas mācības bija tapušas par sirdsapziņas saitēm. Tūkstoši atstāja draugus un radus un pavadīja savu dzīvi šaurās klostera istabiņās. Ar bieži atkārtojošos gavēšanu, ciešot nežēlīgas pātagas, naktis neguļot, ceļos nometušies garas moku pilnas stundas uz aukstas akmeņa grīdas pavadot, ar tāliem svētceļojumiem, ar pazemojošiem grēku nožēlošanas darbiem, ar briesmīgākām pašmocībām— tūkstoši cerēja iemantot sirdsapziņas mieru. Daudzi, nospiesti no grēku nastām, kaitēm bija pastāvīgi bailēs, bailēs par Dieva dusmību, cieta tālāk un grima kapā bez mazākā cerības vai gaismas stariņa. LC 79.2
Valdieši ilgojās dot izsalkušām dvēselēm dzīvības maizi, nest viņām miera vēsti un rādīt uz Kristu kā vienīgo glābšanas cerību. Viņi uzskatīja mācību, ka labi darbi nolīdzina Dieva likumu pārkāpumus, par maldiem. Palaušanās uz cilvēku nopelniem neļauj ieraudzīt Kristus bezgalīgo mīlestību. Jēzus mira kā upuris par cilvēkiem, jo krituse cilvēce nevarēja pate salīdzināties ar Dievu. Krustā sistā un augšāmcēlušos Pestītāja nopelni ir kristīgās ticības pamats. Dvēseles atkarība no Kristus ir ne mazāka, un savienošanās caur ticību lai ir tikpat iekšķīga, kā miesas locekļiem vienam ar otru un kā vīna koka stīgām ar vīna koku. Pāvestu un priesteru mācības bija cilvēkiem mācījušas Dieva raksturu un pat Kristu uzskatīt kā kautko stingru, drūmu un atbaidošu, Kristu nostādīja tā, itkā tam nepietiktu tikdaudz līdzjūtības, cik vajadzētu priekš visas kritušās cilvēces, un tāpēc ir nepieciešama priesteru vidutājība un ir jāpiesauc svētie. Tie, kuru sirdis Dieva vārds jau bija apgaismojis, tiecās maldinātām dvēselēm norādīt uz Kristu kā līdzcietīgu, mīlēdamu Pestītāju, kas stāv ar izstieptām rokam un lūdz pie sevis visus, lai nāk ar savām grēku nastām, savām rūpēm un bēdām. Viņi ilgojās nobīdīt pie malas tos šķēršļus, kurus sātans bija sacēlis augstus kā kalnus, lai cilvēki neredzētu apsolīšanas un nenāktu tieši pie Dieva, savus grēkus atzīdami un piedošanu un mieru izlūgdamies. LC 80.1
Ar lielu dedzību valdiešu ticības sūtnis atklāja jautājošām dvēselēm dārgā evaņģēlija patiesības.Ar uzmanību vilka ārā rūpīgi rakstītās svēto rakstu daļas.Viņam bija liels prieks iedot cerību tai dvēselei, kurā vēl bija dzīva sirdsapziņas balss un kura bija pārliecināta par saviem grēkiem, kura redzēja tikai Dievu kā atriebēju, kas gaida uz netaisnības atriebšanu. Ar trīcošām lūpām un asaru pilnām acīm, bieži nokritis uz ceļiem viņš atklāja saviem brāļiem saldos apsolījumus — grēcinieku vienīgo cerībn. Tādā ceļā patiesības gaisma iespiedās dažā labā drūmā dvēselē, aizbaidīja tumšos mākoņus un taisnības saule ar saviem dziedinošiem stariem darīja tālāk savu darbu. Atgadījās bieži tā, ka vienu vai otru svētu rakstu daļu nevarēja diezgan lasīt, jo klausītāji atkal un atkal gribēja pārliecināties, vai viņi pareizi dzirdējuši. Īpaši nopietni vēlējās sekošu vārdu atkārtojumus: “Jēzus Kristus, viņa Dēla,asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.”1“un kā Mozus tuksnesi čūsku paaugstinājis, tāpat Cilvēka dēlam būs tapt paaugstinātam, ka visi, kas tic uz viņu, nepazūd, bet dabū mūžīgu dzīvošanu.”2 Tādā ceļā daudzi nāca pie skaidrības attiecībā uz Romas mācībām. Viņi redzēja cik iedomīga bija mācība par cilvēku un eņģeļu starpniecību starp Dievu un grēcinieku. Kad patiesā gaisma viņu dvēselēs uzausa, viņi priecīgi izsaucās: “Kristus mans priesteris, viņa asinis mans upuris, viņa altāris mans biktskrēsls.” Viņi palaidās vienīgi uz Jēzus nopelniem un pastāvīgi atkārtoja vārdus: “Bez ticības nevar Dievam patikt.”3 “Cits vārds apakš debess cilvēkiem nav dots caur ko mums būs mūžīgi dzīvot.”4 LC 80.2
Dažām vētrās šaustām dvēselēm apziņa, ka ir viens Pestītājs, bija kautkas liels un neaptverams. Tik jūtams bija atvieglojums, kuru viņa nesa, tāda gaismas straume tika pār viņiem izlieta, ka viņi domājās esam pārcelti debesīs. Viņi lika uzticīgi savas rokas Kristus rokās un lika savas kājas uz stiprās pestīšanas klints. Nāves bailes bija aizdzītas. Viņi tagad bija gatavi priecīgi mirt cietumā vai uz sārta, ja tik caur to varēja pagodināt sava Pestītāja vārdu. LC 81.1
Tā klusiņām nesa gaismā Dieva vārdu un lasīja to, bieži vien tas tika nests atsevišķai dvēselei, vai mazam pulciņam, kurš ilgojās pēc gaismas un patiesības.Bieži visu nakti tā pavadīja.Tik liela bija klausītāju brīnīšanās un apbrīnošana, ka žēlastības. sūtnis nereti bija spiests pār- LC 81.2
traukt lasīšanu tik ilgi, kamēr pestīšanas vēsts nebija pilnīgi saprasta. Bieži bija dzirdami šādi un tamlīdzīgi vārdi: “Vai Dievs patiesi pieņems manu upuri? Vai viņš noskatīsies uz mani žēlīgi? Vai viņš piedos?” Kā atbildi lasīja: “Nāciet āurp pie manis visi kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” Ticība saprata apsolījumu un bija dzirdama priecīga atbilde: “Nekādus svētceļojumus vairs neuzņemties, nekādus grūtus vairāku dienu gājumus uz svētām relikviju glabātavām. Es varu pie Jēzus nākt tāds kāds es esmu, grēcīgs un nesvēts, viņš manu patieso grēku nožēlošanas lūgšanu nenicinās. “Tavi grēki tev piedoti”; arī mani, pat mani grēki var tikt piedoti!” LC 82.1
Svēta prieka straumes pildīja sirdis un Jēzus vārdu godināja ar slavas un pateicības dziesmām. Šīs laimīgās dvēseles atgriezās savos dzīvokļos, izlēja tur gaismu, atkārtoja, cik labi vien tik prata, savu jauno piedzīvojumu, ka viņi esot atraduši patiesības un dzīvības ceļu. Rets un svinīgs spēks bija svēto rakstu vārdiem, tie runāja tieši uz dvēselēm, kas ilgojās pēc patiesības. Tā bija Dieva balss un tā pārliecināja klausītājus. LC 82.2
Patiesības vēstnesis gāja savu ceļu; bet viņa pazemīgā atstāšanās, viņa uzticība, viņa nopietnība un dvēseles dziļums un karstums bija bieži par piezīmju priekšmetu. Bija daudzi gadījumi,kur klausītāji nemaz nevaicāja, no kurienes viņš nāk un uz kurieni iet. Viņi bija tā pārsteigti, pēc tam tā pārņemti no pateicības un prieka, ka nemaz nebija iedomājušies tādu jautājumu likt priekšā. Kad viņu lūdza ņemt pie tiem mājas vietu, viņš atbildēja, ka viņam esot jāuzmeklē ganāmā pulka pazudušās avis. Vai tas. varēja būt Dieva eņģelis no debesīm? viņi prasīja. LC 82.3
Ļoti bieži patiesības vēstnesi nekad vairs neredzēja. Viņa ceļš bija vedis uz citām zemēm, un tur kautkur cietumā viņš grūti beidza savu dzīvi, jeb varbūt viņa kauli balēja tai vietā, kur viņš bija apliecinājis patiesību. Bet vārdi, kurus viņš bija atstājis, nevarēja tikt izdeldēti.Tie strādāja savn darbu cilvēku sirdīs; svētie panākumi būs pilnīgi redzami tikai tiesas dienā.Valdiešu vēstneši iespiedās sātana daļā un pamodināja tumsības spēkus pielikt vairāk uzmanības. Katras pūles veicināt patiesības darbu, tika uzmanītas no ļaunuma kunga un viņš sacēla bailes savos kalpos. Pāvesta vadoņi redzēja, ka no šiem strādniekiem, no šiem pazemīgiem ceļotājiem, jau sāk izaugt briesmas priekš viņu lietas. Kad viņi atļaus netraucēti spīdēt patiesības gaismai, tā izdzenās maldu mākoņus, kuros tauta tīta; tā griezīs cilvēku sirdis vienīgi uz Dievu un darīs galu Romas virsvaldībai. LC 82.4
Jau tas vien, ka bija tādi ļaudis, kas uzturēja spēkā vecās draudzes ticību, sacēla visrūgtāko naidu un vajāšanas. Viņu liegšanās, izdot svētos rakstus, arī bija Romai grūti paciešams apvainojums. Roma tāpēc nolēma šos ļaudis izdeldēt no zemes virsus. Tagad sākās briesmīgākie krusta kari pret Dieva tautu viņas kalnainā dzimtenē. Nāca inkvizitori un bieži atkārtojās Kaina un Ābela notikums — nevainīgais Ābels krīt no Kaina rokas. LC 83.1
Atkal un atkal izpostīja nevainīgās, strādīgās tautas auglīgos laukus, viņas mājas un saiešanas namiņus nolīdzināja līdz zemei, tā ka tur, kur reiz līgoja ziedošas druvas un kūpēja skursteņi, bij palicis tikai tuksnesis. Itkā stipri izsalcis plēsīgs zvērs, kurš asinis baudījis paliek vēl dusmīgāks, tā upuru ciešanas satracināja un sakaitināja pāvestniekus vēl vairāk. Daudzus skaidrās ticības lieciniekus vajāja pat kalnos un sadzina ielejās, kur ieslēgti no vareniem mežiem un augstām klintīm tie varēja justies droši. LC 83.2
Nekādas vainas nevarēja uzkraut šo godājamo cilvēku tikumiskam raksturam. Pat ienaidniekiem bija jāatzīst, ka viņi ir mierīga un ticīga tauta. Viņas lielais pārkāpums bija tas, ka viņa negribēja Dievu pielūgt tā, kā pāvests to grib. Un šī nozieguma dēļ viņai uzlika visādus pazemojumus, apvainojumus un mocības, kādas tik mācēja izdomāt. LC 83.3
Kad Roma kādreiz nolēma iznīcināt ienīsto sekti, viņa izlaida bullu, kurā tā bija nolādēta par ķecerību un at- dota linču tiesai. Viņus, šos kalnu ļaudis, neapsūdzēja kā sliņķus, netaisnus vai izdzīves kārīgus, bet paskaidroja, ka viņi pieņēmuši ticības un svētuma izskatu, “lai pavestu patiesā ganāmā pulka avis.” Tāpēc pāvests pavēlēja “šo viltīgo un nejauko ļaundarītāju sekti satriekt,kā ģiftīgas čūskas”, ja tā atteicās atgriezties. Vai šis pārgalvīgais varas vīrs domāja vēl kādreiz dzirdēt šos vārdus? Vai viņš zināja, ka šie vārdi tiek ierakstīti debess grāmatās, un tiks priekšā lasīti tiesas dienā? Jēzus saka: “Patiesi, es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem, to jūs man esat darījuši.”1 LC 83.4
Minētā bulla uzaicināja visus baznīcas locekļus piebiedroties krusta gājienam pret ķeceriem. un lai viņus sakūdītu priekš šī briesmīgā darba, pāvests tos atsvabināja “no visiem īpašiem vai vispārīgiem sodiem un grēku nožēlošanas darbiem,— atsvabināja visus, kuri piedalās krusta karā, no dotiem zvērastiem; padarīja par likumīgām prasības uz nelikumīgā kārtā iegūtiem īpašumiem un pasludināja visu grēku piedošanu tiem, kas nokaus ķeceri. Bulla atcēla visus līgumus, kuri bija taisīti par labu valdiešiem, pavēlēja viņu kalpiem tos atstāt, aizliedza visiem kautkā palīdzēt valdiešiem, pilnvaroja katru, paņemt viņu īpašumu.” Minētā rakstā skaidri atklājās tā gara meistardarbs, kas bija redzams visos tamlīdzīgos darbos; tā ir pūķa kliegšana un ne Kristus balss, kura tajā dzirdama. LC 84.1
Pāvestīgie vadoņi negribēja piemērot savu raksturu Dieva likumiem, bet uzstādīja tādu mēru, kāds viņiem derēja, un gribēja piespiest visus pēc tā paša rīkoties tikai tāpēc, ka Roma tā gribēja. Parādījās visbriesmīgākie bēdu skati. Samaitāti Dieva zaimotājipriesteri un pāvesti darīja to darbu, kuru sātans.viņiem bija pavēlējis. Žēlastībai nebija vietas viņu sirdīs.Tas pats gars, kas Kristu sita krustā un nokāva apustuļus, tas pats, kas asinskārīgo Nēronu savā laikā pret Dieva uzticīgiem ļaudīm dzina,— tas darīja to, lai atsvabinātu zemi no tiem, kurus Dievs mīlēja. LC 84.2
Dievbijīgie ļaudis panesa visas daudzo gadusimteņu vajāšanas ar tādu pacietību un izturību, kurā patiesi varēja pagodināt viņu Pestītāju. Neskatoties uz krusta kariem pret tiem, neskatoties uz necilvēcīgām izkaušanām, kuras tiem bija jāpārdzīvo, tie turpināja izsūtīt savus misionārus, kuriem bija pasludināt jauko patiesību. Viņus dzina nāvē, bet viņu asinis slacināja izsēto sēklu, un tie nekavējās nest kūlīšus. Tā gadusimteņus pirms Lutera liecināja valdieši par Dievu. Izkaisīti pa daudzām zemēm, viņi izsēja reformācijas sēklu, kura sāka uzdīgt Viklifa laikā, stipri sazaļoja Lutera dienās un kuru turpinās līdz laika beigām tie, kuri arī ir gatavi labprātīgi ciest “Dieva vārda dēļ un Kristus liecības dēļ.”1 LC 85.1