Kad Kristus atklāja saviem mācekļiem Jeruzālemes likteni un savas otrās nākšanas ainas, viņš jau iepriekš darīja tiem zināmu visu to, ko viņa tauta pieredzēs, sākot no tā laika, kad viņš tiem tiks atņemts, līdz viņa atnākšanai spēkā un godībā. No Eļļas kalna lūkojoties Pestītājs redzēja visas vētras, kas gatavojās nākt pār apustuļu draudzi, un vēl tālāk nākotnē vērdamies, viņš pamanīja nikno, postošo negaisu, kurš tumsas un vajāšanas laikos brāzīsies pār viņa pakaļgājējiem. Īsos, milzīgi nozīmīgos izteicienos, viņš aizrādīja jau uz priekšu, kādus līdzekļus izlietos pret viņu šīs pasaules valdnieki.1 Kas Kristum grib pakaļstaigāt, tam jāiet tas pats kauna un pazemošanas ceļš, pa kuru gājis viņu mācītājs Tas pats ienaids, kas apņēmis pasaules Pestītāju, vērsīsies pret visiem, kas tic uz viņa vārdu. LC 35.1
Pirmkristīgās draudzes vēsture liecina, cik pareizi bijuši Pestītāja vārdi. Visi zemes un elles spēki savienojās pret Kristu viņa pakaļstaigātāju personā. Labi zināja pagānisms, ka evaņģēlijam uzvarot, pirmam būs jānojauc savus tempļus un altārus; tāpēc tas pielika visus spēkus lai evaņģēliju iznīcinātu. Tika aizdedzinātas vajāšanas ugunis. Kristīgiem atņēma īpašumus un izdzina viņus no dzimtenes. Viņiem bij jāiztur “lielas bēdu LC 35.2
cīņas”.2 Tie “mēdīšanās un pātagas cietuši un arī saites un cietumu.”1 Daudzi apzieģelēja savu liecību ar asinīm. Augsti dzimušais un vergs, bagāts un nabags, mācīts un nemācīts— visi bez izņēmuma un bez žēlastības tika nomaitāti. LC 35.3
Vajāšanas, kuras iesākās Nērona laikā, apmēram kad Pāvils cieta un mira mocekļa nāvē, turpinājās ar lielāku vai mazāku spēku vairākus gadu simteņus. Kristīgiem nepatiesi pierakstīja visatbaidošākos noziegumus un bada, sērgu, zemes trīču un citu lielu nelaimju cēloņus. Kad viņi bij tapuši tautai par naida un skaudības objektu, radās daudzi tādi uzdevēji, kuri pelņas dēļ nodeva nevainīgos. Viņus tiesāja kā dumpiniekus, kā reliģijas ienaidniekus un kā visas sabiedrības ļaunumu. Daudzi tika nikniem zvēriem priekšā mesti un amfiteātros dzīvi sadedzināti. Daži tika krustā sisti; citus atkal ietina niknu zvēru ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja zuni. Viņu sodīšana tapa par galveno izpriecu vispārīgos, atklātos svētkos. Lielas ļaužu masas nāca mielot savas acis pie šiem skatiem un apsveica mocekļu mokas ar smiekliem un plaukšķināšanu. LC 36.1
Un kur arī kristīgie nebēga, visur viņus dzina kā plēsīgus zvērus. Viņi bij spiesti meklēt patvērumu tukšās un atstātās vietās: Viņi staigāja avju un kazu ādās, “atstāti, mocīti, bēdināti, (kuru pasaule nebij vērta), tuksnešos maldījušies, un kalnos un alās unzemes bedrēs.”2 Katakombās tūkstoši atrada patvērumu. Romai bij gari apakšzemes ejas, kuras iestiepdamās ārpilsētas daļā un ņemdamas ceļu cauri pakalnēm un klintīm, aizstiepās vēl jūdzēm tālu aiz pilsētas mūriem kā samudžināts tīkls. Un šinīs apakšzemes ejās daudzi kristīgie, kad viņi bij krituši aizdomās un kad viņiem bij jābēg, atrada sev dzimteni; še viņi apglabāja arī savus miroņus. Kad Dzīvības dāvātājs nāks un uzmodinās tos, kas cīnījušies labo ticības cīniņu, daudzi Kristus vārda mocekļi iznāks iz šīm tumšām alām. LC 36.2
Nikno vajāšanu laikā šie liecinieki uzturējuši skaidru savu ticību uz Jēzu. Bez jebkādām ērtībām, bez saules gai smas, tumšā bet laipnā zemes klēpī sev dzimteni darīdami, viņi nesūdzējās nevienam. Ar ticības, pacietības un cerības vārdiem viņi stiprināja viens otru trūkumā un bēdās. Viņi nebij svētīti ar pasaules labumiem, bet tas nevarēja viņus piespiest atsacīties no Kristus. Pārbaudījumi un vajāšanas bij tikai trepes, kas veda viņus augšup— tuvāk mieram un atmaksai. Daudzi, līdzīgi agrākiem Dieva kalpiem, “ir mocīti un izglābšanu nav pieņēmuši.”1 Viņi atgādinājās sava mācītāja vārdus, lai vajāšanās spētu būt priecīgi un mierīgi, zinot lielu savu algu debesīs; tāpat arī pravieši tika vajāti, kas bij pirms viņiem. Viņi priecājās, ka ir atrasti cienīgi ciest patiesības dēļ nu augstāk un gaišāk par sprēgājošām liesmām pacēlās no sārta viņu dziesmas. Ticībā augšup veroties, viņi redzēja Kristu un eņģeļus, kuri turēja debess balstus un ar iekšķīgu līdzdalību un piekrišanu, priecādamies par viņu izturību, noraudzījās lejup. Viena balss atskanēja no augšienes: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu dzīvības kroni.”2 LC 36.3
Veltīgas bija sātana pūles, Kristus draudzi iznīcināt ar spēku. Kad vajāšanās pasaules lāsta apkrautie trimdinieki krita, būdami uzticīgi līdz galam, neapstājās lielā cīņa, kurai Kristus mācekļi bij atdevušies. Uzvarēti viņi uzvarēja. Dieva strādnieki tika nosisti, bet viņa darbs gāja uz priekšu. Evaņģēlijs izplatījās tālāk un tālāk, un viņa piekritēju skaits vairojās. Viņš iespiedās tādās vietās, kuras pat romiešu ērglim bij nepieejamas. Tā sacīja kāds kristīgais, spēkodamies ar savu taisnību, uz pagānu valdniekiem, dedzīgiem kristīgo vajātājiem: “Mokat, liekat ciest, notiesājat, izkaisat mūs; jo jūsu netaisnība pierāda mūsu nevainību Nepalīdz nenieka izmeklēta nežēlība; viņa drīzāk izplata brālību mūsu starpā. Ikreizes, kad jūs nopļaujat, mūsu skaits pieaug. Kristīgo asinis ir sēkla.”3 LC 39.1
Tūkstoši tika mesti cietumā un nonāvēti, bet nāca citi, kas piepildīja šos robus. Un tie, kuri mira par savu ticību mocekļu nāvē, mira cerībā uz Kristu un tika no viņa uzlūkoti kā uzvarētāji. Viņi bij cīnījušies labo ticības cīniņu un viņi saņems goda kroni,kad Kristus nāks. Ciešanas, kuras kristīgiem bij jānes, vienoja viņus ciešāk savā starpā un ar viņu Glābēju. Viņu dzīvais piemērs un apliecība, kuru nodeva viņu nāve, bij pastāvīgie patiesības liecinieki; un kur to vismazāk varēja sagaidīt, sātana pavalstnieki atstāja viņa kalpību un pulcējās zem Kristus karoga. LC 39.2
Sātanam bij savi plāni. Lai varētu sekmīgāk karot pret Dieva valstību, viņš kristīgās draudzēs pacēla savu karogu. Ja viņam izdotos kristītos maldināt un dabūt tos tik tālu, ka Dievs novēršas no viņiem, tad pagalam būtu viņu spēks, stingrība un izturība, un sātanam nāktos viegli tos pievarēt. LC 40.1
Lielais viltnieks tagad mēģināja ar ļaunu un viltu, ko nebij iespējis ar spēku. Vajāšanas mitējās, bet tai vietā stājās pasaules kārdinājumi, pasaules labā dzīve, pasaules gods. Piespieda elku kalpus ārīgi pieņemt kristīgo ticību, citas svarīgas patiesības atmeta. Viņi gan teicās Kristu atzinuši par Dieva dēlu, ticēja viņa augšāmcelšanai, bet viņi neturēja sevi par grēciniekiem, nesajuta nekādu nožēlošanu, nevēlējās atgriezties no grēkiem. Pa daļai Kristu atzīdami, viņi lika kristīgiem priekšā arī no savas puses drusku piekāpties, lai visiem būtu iespējams apvienoties vienā ticībā uz Jēzu. LC 40.2
Tagad draudze stāvēja lielu briesmu priekšā. Cietums, spīdzināšanas, uguns un zobens bij svētīšana, salīdzinot ar šīm jaunām briesmām. Daži kristīgie stingri un noteikti paziņoja, ka viņi neielaidīsies ne uz kādu apvienošanos. Daži bij ar mieru LC 40.3
piekāpties un grozīt vienu otru savas ticības uzskatu, lai tik varētu savienoties ar tiem jaunatgrieztiem, kuri tikai vienu daļu no kristīgās mācības bij pieņēmuši, un atgriezt tos pavisam. Tas priekš kristīgiem bij baiļu pilns laiks. Zem kristīguma segas sātans mācēja iezagties draudzē, samaitāt ticību un novērst prātus no patiesības vārda. Lielākā daļa kristīgo beidzot iegāja uz kompromisu ar pagāniem un apvienojās ar tiem. Tā savienojās kristīgums ar pagānismu. Lai gan elku pielūdzēji teicās esam atgriezušies un bij uzņemti draudzē, viņi vēl vienmēr turējās pie saviem elku dieviem, padarīdami tagad par savas pielūgšanas priekšmetu Jēzu, vai Mariju un pat svētos. Samaitātais elku pielūgšanas raugs tādā kārtā tika ienests kristīgā draudzē un tur turpināja savu postošo darbu. Slimīgas mācības, māņticīgi paradumi un elku dievu ceremonijas ieviesās baznīcā un dievkalpošanā. Tā Kristus ļaudis, slēguši derību ar elku kalpiem, zaudēja savu ticību un draudzei zuda viņas skaidrība un spēks. Tomēr bij vēl daži, kas neļāvās pievilties. Viņi palika uzticīgi Patiesības Nesējam un pielūdza vienīgi Dievu. LC 40.4
Starp Kristus atzinējiem varēja izšķirt divējādas grupas— vienu, kas iedziļinādamies Pestītāja dzīvē, centās tikt vaļā no savām kļūdām nu vainām, tapt līdzīgi Pestītājam, un otra, kas bijās no skaidrās patiesības, jo tā atsedza viņu maldības. Pat savā ziedu laikā tā nesastāvēja vienīgi no tīrām un uzticīgām dvēselēm. LC 43.1
Mūsu Pestītājs mācīja, ka tie, kas labprāt nododas grēkam, nedrīkst tikt uzņemti draudzē; un tomēr viņš saistījās ar vīriem, kuriem samaitāts raksturs, rādīja piemērus un neliedza savu vārdu LC 43.2
dzīvinošo spēku, tā dodams viņiem laiku atzīt savas kļūdas un raisīties no tām vaļā. No apustuļiem viens bij nodevējs. Jūda bija uzņemts ne viņa rakstura vainu dēļ, bet tās neievērojot. Viņu uzņēma mācekļu vienībā, lai viņš mācītos no Kristus vārdiem un darbiem, kādam 1r jābūt kristīgām raksturam un tādā ceļā novest viņu pie savu kļūdu atzīšanas, grēku nožēlošanas un dvēseles skaidrības “paklausībā un patiesībā”. Bet Jūdass nestaigāja tanī gaismā, kas tik žēlīgi bij izlieta pār viņu; kalpojot grēkam viņam nebij spēka turēties pretī jaunām sātana kārdināšanām. Viņa ļaunās rakstura īpašības ņēma pārsvaru. Viņš ļāvās vadīties no tumsības spēkiem; viņš dusmojās, kad pēla viņa vainās un beidzot nonāca tik tālu, ka spēja izdarīt vislielāko nodevību— nodot savu Mācītāju. Tā visi ārīgi svētie, kas savos sirdsdziļumos mīlē ļaunu, ienīst ikvienu, kas nosoda grēka ceļus, jo tā darīdami tie traucē viņu mieru. Pie labas izdevības, viņi, tāpat kā Jūda,no- dotu jebkuru, kas mēģinātu tos traucēt viņu patīkamā, lai arī grēcīgā gaitā. LC 43.3
Apustuļi atrada draudzēs tādus, kas gribēja būt svēti, bet kas slepenībā bij nodevušies grēkam. Ananija un Sapfira bij krāpnieki, jo tie solīja atnest Dievam pilnīgu upuri, bet aiz mantas kārības bij vienu daļu paturējuši sev. Patiesības gars parādīja apustuļiem šo no ārienes svēto ļaužu īsto dabu, un Dieva tiesa atsvabināja draudzi no netīrā traipa, kas aptraipīja viņas skaidrību. Šis Kristus caurredzošā gara pierādījums bij par bailēm visiem liekuļiem un ļaundarītājiem. Viņi nevarēja palikt ilgi kopā ar tiem, kuru domas un darbi allaž apliecināja Kristu, bij viņa vietnieki; kad vajāšanas un pārbaudījumi nāca pār Kristus ļaudīm, par viņa mācekļiem vēlējās palikt tikai tie, kas patiesības labad bij gatavi ziedot visu. Tādā kārtā vajāšanas laikā draudze palika samērā diezgan tīra. Bet kad vajāšanas mitējās, draudzēm pievienojās jauni, kas bij mazāk īstticīgi un pazemīgi, un sātans varēja iet un nostiprināties. LC 44.1
Bet nepastāv nekas kopīgs starp gaismas un tumsības kungu, un nav arī nekā kopīga starp tiem, kas. viņiem pakaļstaigā. Savienodamies ar tādiem, kuri tik pa pusei bij atgriezušies no pagāniem, kristīgie uzgāja uz ceļa, kas viņus tālāk un tālāk aizveda no patiesības. Sātans gavilēja, jo viņam bij izdevies maldināt tik daudz Kristus ļaužu. Tad dzinās viņš uz tiem ar vēl jo lielāku spēku un piespieda vajāt tos, kas bij palikuši uzticīgi Dievam. Neviens neprata tā karot pret īsto Kristus ticību, kā tie, kas reiz bijuši viņas aizstāvji; un šie atkritēji karoja pret Kristus mācību galveno kodolu kopā ar puspagāniskiem biedriem. LC 44.2
Grūta un izmisuma pilna cīņa bij jāizcīna tiem, kas stājās pretim visām maldināšanām un visiem ļaunumiem, kuri priesteru drēbēs pārģērbti tika ievesti draudzē. Bībele vairs netika atzīta par ticības mērauklu. Mācība par reliģijas brīvību tika nosaukta par ķecerību un viņas aizstāvjus ienīda, zaimoja un nicināja. Pēc garas un grūtas cīņas nedaudzie uzticīgie izšķīrās pārtraukt katru sakaru ar atkritušo draudzi, ja tā neatteiksies no savas maldības un elku kalpības. Viņi ieskatīja, ka atdalīšanās ir nepieciešami vajadzīga, ja grib paklausīt Dieva vārdam. Viņi neuzdrošinājās paciest maldības, kuras pašu dvēselēm bij kaitīgas, neuzdrošinājās rādīt tādu piemēru, kas viņu bērnu un bērnu bērnu ticību varētu apdraudēt. Miera un vienprātības dēļ viņi bij gatavi visu apliecināt, kas būtu savienojams ar uzticību Dievam, bet šis miers, atsakoties no labajiem pamatiem, būtu pardaudz dārgi samaksāts. Kad vienprātību var nodrošināt tikai atsacīšanās no taisnības, tad labāk lai nav tādas vienprātības, tad labāk lai nāk šķelšanās, vai pat kari. Draudzei un zemei būtu par svētību, kad tie pamati, uz kuriem darbojās minētās stiprās un drošās dvēseles, atkal atdzīvotos Dieva tautā. Attiecībā uz kristīgās ticības pamatmācībām valda midzinoša vienaldzība. Aizvien vairāk piekrišanu atrod domas, šīs pamatmācības vēl nebūt nav tas svarīgākais. Tāda izviršana stiprina sātana ieročus. Nepareizās mācības un kaitīgās maldības. kuras atklājot un pret kurām cīnoties Dievam uzticīgie savu dzīvību lika ķīlā, tagad no tūkstošiem, kuri sauca sevi par Kristus ļaudīm, tika ar labpatiku uzlūkotas. LC 44.3
Pirmie kristīgie bij patiesi savāda tauta. Viņu nevainojamā dzīve un nešaubīgā ticība bij pastāvīgi par pārmetumu grēciniekiem un traucēja viņu mieru. Kaut gan mazā skaitā būdami, nabagi, bez stāvokļa un goda tituliem, viņi tomēr visiem ļaundariem bij par bailēm, kur tikai viņu mācības un rakstura īpašības kļuva pazīstamas. Tāpēc bezdievīgie viņus ienīda, tāpat ka Kains ienīda Ābelu. Aiz tā paša iemesla, kāpēc Kains nosita Ābelu, tie, kas gribēja nomest Dieva gara aprobežojumus, nonāvēja viņa ļaudis. Aiz tā paša iemesla jūdi atmeta un sita krustā Pestītāju — viņa skaidrība un svētums bij pastāvīgs pārmetums jūdu patmīlībai un samaitātām sirdīm. Sākot no Kristus dienām līdz pat mūsu laikiem, viņa uzticīgie mācekļi allaž izsaukuši ar savu bezbailību to cilvēku ienaidu un pretestību, kuri mīl un nevar atstāt savus grēka ceļus. LC 45.1
Kā lai nosauc evaņģēliju par miera vēsti? Pasludinā- dams Mesijas piedzimšanu, viņš to nosauca par “Miera lielkungu”. Kad eņģeļi ganiem pasludināja Kristus piedzimšanu, viņi dziedāja Bētlemes līdzenumos: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!”1 Pastāv itkā pretruna starp praviešu paskaidrojumiem un Kristus vārdiem: “Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”2 Bet pareizi saprasti abi izteicieni pilnīgi saskan. Evaņģēlijs ir miera vēsts. Kristīgums ir mācības sistēma; kura, kad to pieņemtu un pēc tās dzīvotu, nestu mieru, vienprātību un svētlaimību pār visu zemi. Kristus reliģija grib katru, kas viņas mācības pieņem, apvienot iekšējā brālībā. Jēzus uzdevums bij salīdzināt Dievu ar cilvēkiem, tā tad arī pēdējos savā starpā. Bet pār pasauli savā lielumā un visumā valda Kristus sīvākais ienaidnieks sātans. Evaņģēlijs rāda dzīves pamatus, kuri ir pilnīgā pretrunā ar cilvēku tikumiem un vēlēšanos, un saceļ pēdējos pret sevi. Viņi ienīst skaidrību, kura atklāj un tiesā grēku, viņi ienīst tos, kuri rāda tiem Kristu, ceļ priekšā viņa taisnos un svētos prasījumus. Šinī nozīmē— jo evaņģēlija augstās mācības saceļ ienaidu un strīdus— viņu nosauc par zobenu. LC 45.2
Daudzus, kuri vāji ticībā, lielā nesaprašanā ir veduse noslēpumainā priekšnolemšana, kura pieļauj, ka taisniem jācieš no netaisniem. Daži pat vairs negrib uzticēties Dievam, tāpēc ka viņš to pielaižot, ka visnekrietnākiem cilvēkiem ejot vislabāk, kamēr labākos un tīrākos mocot pirmo nežēlīgā vara. Jautā, ka var tas, kas ir taisns un žēlīgs, un kuram pieder nebeidzama vara, paciest tādu netaisnību un apspiešanu? Tas ir jautājums, ar kuru mums nav darīšanas. Dievs mums ir devis pietiekošus mīlestības pierādījumus, un mēs nedrīkstam šaubīties par viņa labumu, jo viņa prāts un domas ir neizdibināmi. Pestītājs sacīja uz saviem mācekļiem, paredzēdams šaubas, kuras līdzīgi vētrai, piemeklēšanas tumšās stundās brāzīsies viņu dvēselēs: “Pieminat manu vārdu, ko es jums esmu sacījis: Kalps nav lielāks nekā viņa kungs. Ja tie mani vajājuši,tad tie arī jūs vajās.Ja tie manu vārdu turējuši, tad tie arī jūsu turēs.”1 Jēzus cieta par mums vairāk,nekā jel kāds,kas viņam pakaļ staigā, varētu dabūt ciest no bezdievīgu cilvēku nežēlības. Tie, kuri ir aicināti ciest mokas un mirt mocekļu nāvē, iet dārgā Dieva dēla pēdās. LC 46.1
“Tas Kungs nevilcina apsolīšanu.”2 Viņš neaizmirst savus bērnus un neatstāj tos novārtā, bet viņš pieļauj, ka bezdievīgie atklāj savu dabu, lai neviens, kas vēlas savu prātu darīt, nebūtu par viņiem nepareizos ieskatos. Vēl tagad taisnie tiek mesti bēdu ceplī, lai paši tīri tapuši ar savu piemēru pārliecinātu bezdievīgos, un arī lai taisno bezvainīgā staigāšana bezdievīgos un neticīgos tiesātu. Dievs pieļauj, ka bezdievīgie aug un parāda visiem savu ienaidu, lai, kad viņu netaisnības mērs būs pilns, visi redzētu viņu bojā iešanā Dieva taisnību un žēlastību. Dieva atriebības diena tuvojas, kurā visiem viņa likumu pārkāpējiem, visiem kas spaida taisnos, tiks piespriests taisns sods, kur katrs nežēlīgs un netaisns darbs pret Dieva uzticīgiem ļaudīm tiks sodīts itkā viņš būtu nodarīts Kristum. LC 47.1
Ir viens cits svarīgāks jautājums, kuram būtu jāsaista visu mūsu laiku baznīcu uzmanība. Apustulis Pāvils saka: “Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot iekš Kristus Jēzus, taps vajāti.” Kā tas nāk, ka vajāšanas lielā mērā liekas būt mitējušās? — Vienīgais iemesls tas, ka Dieva draudze piemērojusies pasaulei un nesaceļ nekādas pretestības. Mūsu dienu parastai reliģijai nav tīrā un svētā rakstura, kas iezīmēja apustuļu laiku ticību uz Kristu. LC 47.2
Tas, ka kristīgums liekas būt tik parasts un vispārīgs, izskaidrojams tikai caur to, ka tas ar grēku iet roku rokā, ka lielās patiesības apskata ar milzīgu vienaldzību, un ka tik maz ir draudzēs dievišķa svētuma un laimes. Tiklīdz parādīsies pirmo kristīgājo ticība un spēks, tad arī no jauna uzmodīsies vajāšanas gars un no jauna uzliesmos vajāšanu uguņi. LC 47.3