Garīga tumsa nerodas no tā, ka Dievs patvaļīgi atņem Savu dievišķo žēlastību, bet no tā, ka vīrieši un sievietes atmet gaismu. Nododoties pasaulei un aizmirsdama Dievu, jūdu tauta palika bez zināšanām par Mesijas nākšanu. Savā neticībā viņi atmeta Glābēju. Tomēr pat tad Dievs neatņēma jūdu nācijai glābšanas svētības. Bet tie, kuri atmeta patiesību, turēja „tumsu .. par gaismu un gaismu par tumsību”. (Jesajas 5:20) Lc 154.1
Pēc tam kad jūdi bija noraidījuši evaņģēliju, viņi turpināja savus senos rituālus, lai gan atzina, ka Dieva klātbūtnes vairs nav. Daniēla pravietojumi nekļūdīgi norādīja uz laiku, kad nāks Mesija, un skaidri paredzēja Viņa nāvi. Tāpēc jūdu vadītāji neieteica tos pētīt, un rabīni izteica lāstu ikvienam, kurš mēģināja aprēķināt laiku. Kopš tā laika visus nākamos gadsimtus Israēla tauta ir bijusi akla un sacēlusies, vienaldzīga pret Dieva žēlsirdīgajiem glābšanas piedāvājumiem, atstājusi novārtā evaņģēlija svētības. Tā ir kā svinīgs un bailes iedvesošs brīdinājums tam, cik bīstami ir atmest Debesu sūtīto gaismu. Lc 154.2
Visi, kuri apslāpē pienākuma apziņu, jo tā neatbilst viņu ilgām, zaudēs spēku atšķirt patiesību no maldiem. Viņi tiks atšķirti no Dieva. Tur, kur cilvēki nicinoši izturas pret dievišķo patiesību, draudze būs tumsā, ticība un mīlestība atdzisīs, un ienāks nesaskaņas. Draudzes locekļi koncentrē savas intereses uz laicīgiem pasākumiem, un, saceļoties pret Dievu, grēcinieki tiek nocietināti. Lc 154.3