Pirmais solis, lai izlīdzinātos ar Dievu, ir pārliecība par grēku. „Grēks ir bauslības pārkāpšana.” „Bauslība dod grēka atziņu.” (1. Jāņa 3:4; Romiešiem 3:20) Lai ieraudzītu savu vainu, grēciniekiem ir jāpārbauda raksturs pēc Dieva likuma- jāskatās spogulī, kas parāda, kāds ir pilnīgi taisns raksturs, un kas dara viņus spējīgus ieraudzīt pašiem savas kļūdas. Lc 187.3
Likums uzrāda mums grēku, bet tas nenodrošina dziedināšanas līdzekli. Tas apgalvo, ka pārkāpēja alga ir nāve. Mums ir jābūt nožēlai Dieva priekšā, kura likumu esam pārkāpuši, un ticībai Kristum, mūsu grēku izpirkšanas upurim. Tā mēs saņemam piedošanu par „grēkiem, kas ir izdarīti iepriekš” (Romiešiem 3:25), un kļūstam par Dieva bērniem. Lc 187.4
Vai tagad varam brīvi nepaklausīt Dieva likumam? Pāvils saka: „Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām.” „Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?” Jānis paziņo: „Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti.” Jaunpiedzimšanā sirds nonāk saskaņā ar Dievu un Viņa likumu. Kad šī izmaiņa ir notikusi, grēcinieks ir iegājis no nāves dzīvībā, no likuma pārkāpšanas un sacelšanās- paklausībā un uzticībā. Vecā dzīve ir beigusies, ir sākusies jaunā piedošanas, ticības un mīlestības dzīve. Tad bauslības taisnīgās prasības „tiks piepildītas mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam”. Sirds valoda būs: „Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas.” (Romiešiem 3:31; 6:2; 1. Jāņa 5:3; Romiešiem 8:4; Psalmi 119:97) Lc 187.5
Bez likuma cilvēkiem nav īstas pārliecības par grēku un viņi neizjūt vajadzību nožēlot. Viņi nesaprot, cik ļoti viņiem ir vajadzīgas Kristus salīdzinošās asinis. Viņi pieņem glābšanas cerību bez radikālas sirds izmaiņas un dzīves reformas. Tāpēc ir tik daudz virspusēju atgriešanos, un draudzei pievienojas daudzi, kuri nekad nav bijuši vienoti ar Kristu. Lc 187.6