Galvenais princips, ko aizstāvēja šie reformatori, tāpat kā valdieši, Viklifs, Huss, Luters, Cvinglijs un tie, kuri bija kopā ar viņiem, bija Rakstu nemaldīgā autoritāte. Pēc tās mācības viņi pārbaudīja visas doktrīnas un apgalvojumus. Ticība Dieva Vārdam uzturēja šos svētos vīrus, kad viņi atdeva savu dzīvību uz sārta. „Esi mierīgs,” Letimers uzsauca savam biedram mocekļa ugunīs, kad liesmas gatavojās apklusināt viņu balsis. „Šodien Dieva žēlastībā mēs aizdedzināsim Anglijā tādu sveci, kuru, es ticu, neviens nevarēs nodzēst.” 6Works of Hugh Latimer, 1. sēj., xiii. 1pp. Lc 103.5
Daudzus gadsimtus pēc tam, kad Anglija bija padevusies Romai, Skotijas baznīcas vēl saglabāja savu brīvību. 12. gadsimtā katolicisms nostiprinājās, un nebija zemes, kurā tumsa būtu bijusi vēl dziļāka. Tomēr gaismas stari izlauzās cauri tumsai. No Anglijas ieradās lolardi ar Bībeli un Viklifa mācībām, un viņi paveica lielu darbu, lai pasargātu evaņģēlija atziņu. Sākoties reformācijai, pazīstami kļuva Lutera darbi un Tindala Jaunā Derība angļu valodā. Šie vēstneši klusi gāja pa kalniem un ielejām, no jauna uzpūšot patiesības lāpu, kas jau gandrīz bija izdzisusi, un likvidējot sekas, ko bija ienesusi četrus gadsimtus ilgā apspiešana. Lc 103.6
Tad, pēkšņi aptvēruši briesmas, katolicisma vadītāji sadedzināja uz sārta dažus no cēlākajiem Skotijas cilvēkiem. Šie mirstošie liecinieki pildīja visas tautas sirdis ar nemirstīgu apņemšanos atbrīvoties no Romas važām. Lc 103.7