Sabats tika iesvētīts pasaules radīšanas laikā. Šai dienai, kas iecelta cilvēka dēļ, sākums meklējams, “kad visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja”. (Īj. 38:7) Pasaulē bija miers, jo zemes un Debesu starpā valdīja saskaņa. “Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs” (1. Moz. 1:31), un Viņš dusēja, apmierināts ar savu pabeigto darbu.LI 224.2

Tāpēc ka Viņš bija dusējis sabatā, “Dievs svētīja septīto dienu un to iesvētīja” — nošķīra to, lai tā tiktu izmantota svētiem mērķiem. Viņš deva to Ādamam kā atpūtas dienu. Tas bija piemineklis radīšanas darbam un tāpēc nes Dieva spēka un mīlestības zīmi. Raksti saka: “Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu.” “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos” (1. Moz. 2:3; Ps. 111:4; Rom. 1:20), kas to visu pasludina.LI 224.3

Visas lietas uz zemes ir radījis Dieva Dēls. “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva (..). Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:1-3) Tā kā sabats ir radīšanas darba piemineklis, tad tas ir Kristus spēka un mīlestības zīme.LI 224.4

Šī dusas diena mūsu domas pievērš dabai un vieno mūs attiecībās ar Radītāju. Putnu dziesmās, koku un jūras šalkoņā mēs arvien varam sadzirdēt Tā balsi, kas dienas dzestrumā Ēdenē runāja ar Ādamu. Redzot Viņa varenību dabā, mēs rodam iepriecinājumu, jo Vārds, kas visu radījis, ir tas pats, kas modina dzīvību dvēselē. “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, Tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2. Kor. 4:6) Šī doma bija tā, kas lika atskanēt dziesmai: “Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas!” (Ps. 92:5,6) Svētā Gara spēkā pravietis Jesaja liecina: “Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? (..) Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši?LI 224.5

Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca? Viņš ir Tas, kas sēž augstībā pāri pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti (..). “Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?” — jautā Svētais. Paceliet savas acis uz debesīm un raugiet: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: “Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu likteni Dievs neievēro?” Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst (..), Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.” “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!” “Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!” (Jes. 40:18-29; 41:10; 45:22) Tā ir dabā ierakstītā vēsts, kura sabatam vienmēr jāatgādina. Kad Kungs Israēlam pavēlēja svētīt sabata dienas, Viņš sacīja, “ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.” (Ec. 20:20)LI 225

Sabats ietilpa Sinaja kalnā dotajā bauslībā; bet tā nebija pirmā reize, kad tas tika pasludināts par dusas dienu. Israēla tauta to jau pazina, pirms nonāca pie Sinaja. Sabats tika ievērots jau ceļā uz turieni. Kad daži to pārkāpa, Kungs norāja viņus, sacīdams: “Cik ilgi jūs liedzaties turēt Manus baušļus un Manus likumus?” (2. Moz. 16:28*)LI 225.1

Sabats nebija domāts vienīgi Israēla tautai, bet visai pasaulei. Tas cilvēkiem tika darīts zināms jau Ēdenē, un, tāpat kā pārējie desmit baušļu priekšraksti, ir mūžīgi neatceļams un obligāts. Par bauslību, kurā ietilpa sabata likums, Kristus sacīja: “Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības.” (Mat. 5:18) Kamēr pastāv zeme un debess, kā Radītāja varas zīme pastāvēs arī sabats, un, kad zemes virsū atkal ziedēs Ēdene, Dieva svēto dusas dienu godās visi, kas dzīvo zem saules. Krāšņās Jaunās zemes iedzīvotāji “ik nedēļas sabatā” nāks Dieva vaiga priekšā, lai Viņu pielūgtu. (Jes. 66:23)LI 225.2

Neviena cita jūdiem uzticēta institūcija tos nespēja tādā mērā atšķirt no apkārtējām tautām kā sabats. Dievs vēlējās, lai šīs dienas ievērošana tos darītu par Viņa pielūdzējiem. Tam vajadzētu būt par zīmi, ka viņi atteikušies no kalpošanas elkiem, un tiem ir savienība ar patieso Dievu. Bet, lai varētu turēt svētu sabatu, cilvēkiem pašiem jābūt svētiem. Ticībā tiem jākļūst par Kristus taisnības dalībniekiem. Kad Israēlam tika dota pavēle; “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī!” Kungs tiem arī sacīja: “Jums būs būt svētiem ļaudīm Manā priekšā.” (2. Moz. 20:8; 22:30) Vienīgi tā sabats israēliešus varēja izcelt kā Dieva pielūdzējus.LI 225.3

Kad jūdi atkāpās no Dieva un ticībā nepieņēma Kristus taisnību, arī sabats tiem zaudēja savu nozīmi. Sātans centās paaugstināt sevi un novērst cilvēkus no Kristus; viņš darbojās, lai sagrozītu sabatu, tāpēc ka tā ir Kristus varas zīme. Noslogodami Dieva dusas dienu ar apgrūtinošām pavēlēm, jūdu vadītāji izpildīja sātana gribu. Kristus dienās sabats bija tiktāl sagrozīts, ka tā ievērošana drīzāk atspoguļoja egoistisku un patvaļīgu cilvēku dabu nekā mīļā Debesu Tēva raksturu. Rakstu mācītāju ieviestie priekšraksti Dievu attēloja kā tādu, kas izdod neizpildāmus likumus. Tā rezultātā tauta Dievu uzskatīja par tirānu un domāja, ka sabata ievērošana, kā Viņš to prasa, cilvēkus padara nežēlīgus un cietsirdīgus. Kristus darbam vajadzēja izkliedēt šos nepareizos uzskatus. Lai gan rakstu mācītāji Viņam sekoja ar nežēlīgu ienaidu, Jēzus pat ārēji nepieskaņojās viņu prasībām, bet gāja taisnu ceļu, ievērodams sabatu pēc Dieva likuma.LI 226.1

Kādā sabatā, atgriezdamies no pielūgšanas vietas, Pestītājs ar saviem mācekļiem gāja caur briestošas labības lauku. Jēzus savu darbu bija turpinājis līdz vēlai stundai un, iedami caur druvām, mācekļi plūca vārpas un ēda graudus, izberzdami tos saujā. Citā dienā šāda rīcība nebūtu izraisījusi nekādas apsūdzības, jo, ejot cauri labības laukam, augļu dārzam vai vīna kalnam, bija atļauts paņemt tik, cik varēja apēst. (Sk. 5. Moz. 23:24,25) Bet sabatā tāda rīcība tika uzskatīta par svētās dienas apgānīšanu. Vārpu plūkšana un izberšana tika vērtēta kā zināma veida pļaušana un kulšana. Tādēļ rakstu mācītāji uzskatīja, ka ir noticis divkāršs pārkāpums.LI 226.2

Spiegi to tūlīt pārmeta Jēzum, sacīdami: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt.”LI 226.3

Kad Jēzu kādreiz apsūdzēja sabata pārkāpšanā Betezdā, Viņš aizstāvējās, paziņodams, ka ir Dieva Dēls un darbojas saskaņā ar Tēvu. Tagad, kad uzbrukums vērsās pret mācekļiem, Viņš apsū- dzētājiem citēja piemērus no Vecās Derības, kad, kalpojot dievnamā, cilvēkiem sabatā vajadzēja darīt dažādus darbus.LI 226.4

Jūdu mācītāji lepojās ar savām Svēto Rakstu zināšanām, bet Pestītāja atbildē slēpās pārmetums par viņu nezināšanu. “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis, un tie, kas pie viņa bija? Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes, (..) lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst.” “Un Viņš uz tiem sacīja: “Sabats ir celts cilvēka dēļ, un ne cilvēks sabata dēļ.” ” “Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā svēto dienu un ir nevainīgi? Bet Es jums saku: šeit ir lielāks par Dieva namu.” “Tā nu Dieva Dēls ir Kungs arī pār sabatu.” (Lūk. 6:3,4; Marka 2:27; Mat. 12:5,6)LI 227.1

Ja jau Dāvids drīkstēja apmierināt izsalkumu, ēsdams svētai lietošanai paredzēto maizi, tad arī mācekļiem bija atļauts remdēt savu izsalkumu, noplūcot vārpas svētajās sabata stundās. Vēl vairāk: priesteri templī sabatā darīja lielāku darbu nekā citās dienās. Tāda pati nodarbošanās laicīgajā dzīvē būtu grēks; bet priesteri to veica, kalpojot Dievam. Tie izpildīja tos rituālus, kas norādīja uz Kristus glābjošo spēku, un viņu darbs bija saskaņā ar sabata mērķi. Bet tagad bija atnācis pats Kristus. Mācekļi, pildot Kristus uzdevumu, tika iesaistīti kalpošanā Dievam, un to, kas bija nepieciešams Viņa darba veikšanai, bija atļauts darīt sabata dienā.LI 227.2

Gan saviem mācekļiem, gan ienaidniekiem Kristus vēlējās mācīt, ka kalpošana Dievam vienmēr ir pirmajā vietā. Dieva darba mērķis šajā pasaulē ir cilvēka pestīšana; tāpēc viss, kas šī darba izpildīšanai noteikti jāveic sabatā, ir saskaņā ar sabata bausli. Savus pierādījumus Jēzus nobeidza, sacīdams: “Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu” — Viņš stāv pāri visiem jautājumiem un pāri visai bauslībai. Mūžīgais Tiesnesis mācekļus atbrīvoja no pārmetuma, atsaukdamies tieši uz to likumu, kura pārkāpšanā tie tika apsūdzēti.LI 227.3

Jēzus šo lietu tomēr nenobeidza tikai ar rājienu saviem ienaidniekiem. Viņš vēl paskaidroja, ka savā aklumā tie ir pārkāpuši sabata mērķi un uzdevumu. Viņš sacīja: “Kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši.” (Mat. 12:7) Tiem pietrūka skaidrības un sirsnīgas mīlestības, kas vienmēr iezīmē patiesos Dieva pielūdzējus, un viņu daudzās neauglīgās ceremonijas to nespēja aizstāt. Atkal Kristus atkārtoja patiesību, ka upuriem pašiem par sevi nav vērtības. Tie ir līdzeklis, bet ne mērķis. Viņu nolūks bija vadīt cilvēkus pie Pestītāja un tad tālāk pie vienotības ar Dievu. Kungs ļoti augstu vērtē kalpošanu mīlestībā, bet, ja tās pietrūkst, tad visa ceremoniju rinda Viņam kļūst nepatīkama. Tāpat ir arī ar sabatu. Tā uzdevums ir vienot cilvēkus ar Dievu, bet, kad prāts tiek pārsātināts ar nogurdinošām ceremonijām, sabata mērķis ir iznīcināts. Tā formāla ievērošana kļūst par izsmieklu.LI 227.4

Kādā citā sabatā Jēzus, iegājis sinagogā, ieraudzīja cilvēku ar nokaltušu roku. Farizeji Viņu uzmanīja, nepacietīgi gaidot, lai redzētu, kā Viņš izturēsies. Pestītājs zināja, ka pēc dziedināšanas Viņu noteikti uzskatīs par sabata pārkāpēju, bet Viņš nevilcinājās sagraut tradicionālo priekšrakstu mūri, kas ierobežoja sabatu. Jēzus slimajam pavēlēja iznākt uz priekšu un tad jautāja: “Vai ir sabatā brīv labu darīt vai ļaunu, dzīvību glābt vai maitāt?” Jūdu vidū tas bija vispāratzīts princips, ka neizmantot izdevību darīt labu ir tas pats, kas darīt ļaunu; dzīvību neizglābt nozīmēja to atņemt. Tā Jēzus stājās rakstu mācītājiem pretī ar viņu pašu ieročiem. “Bet tie cieta klusu. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un, viņu sirdscietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka kļuva atkal vesela.” (Marka 3:4,5)LI 228.1

Kad Pestītājam jautāja: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” Jēzus atbildēja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mat. 12:10-12)LI 228.2

Baidīdamies iekļūt nepatikšanās, spiegi neuzdrošinājās atbildēt Kristum ļaužu priekšā. Tie zināja, ka Viņš bija teicis patiesību. Bet tie drīzāk bija gatavi pamest cilvēkus ciešanās, nekā pārkāpt savas tradīcijas, kaut arī tajā pašā laikā palīdzēja dzīvniekiem, lai īpašnie-kam nerastos zaudējumi. Vairāk labvēlības tika parādīts dzīvniekam nekā cilvēkam, kas radīts pēc Dieva līdzības. Tas ilustrē visas maldīgās reliģijas. Tās rodas no cilvēka vēlēšanās paaugstināties pār Dievu un beidzas cilvēka pazemošanā zemāk par dzīvnieku. Katra reliģija, kas apkaro Dieva kā valdnieka tiesības, atņem cilvēkam to godību, kas tam tika dota radīšanas brīdī un būs atkal atjaunota Kristū. Ikviena nepatiesa reliģija saviem piekritējiem māca izturēties nevērīgi pret cilvēku vajadzībām, sāpēm un tiesībām. Evaņģēlijs, turpretī, cilvēci paaugstina kā Kristus asinīm atpirktu un māca ar laipnu uzmanību atsaukties uz cilvēku vajadzībām un ciešanām. Kungs saka: “Vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofīra dārgumi.” (Jes. 13:12*)LI 228.3

Kad Jēzus farizejiem jautāja, “vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt,” Viņš tiem atgādināja viņu pašu ļaunos nodomus. Nežēlīgā ienaidā tie tīkoja pēc Kristus dzīvības, kamēr Viņš tajā pašā laikā glāba citus un nodrošināja laimi daudziem cilvēkiem. Vai tad sabata dienā bija labāk nonāvēt, kā tie plānoja, vai arī dziedināt, tā kā darīja Jēzus? Vai Dieva svētajā dienā auklēt sirdī slepkavību būtu taisnīgāk nekā atklāt dievišķo mīlestību, kas izpaužas žēlsirdības darbos?LI 229.1

Dziedinādams nokaltušo roku, Jēzus atzina par nederīgām jūdu ieražas, bet ceturto bausli atstāja spēkā tā, kā to bija devis Dievs. Viņš pasludināja: “Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” Aizslaucīdams visus nejēdzīgos ierobežojumus, Kristus sabatu pagodināja, bet tie, kas Viņu apsūdzēja, šo dienu apkaunoja.LI 229.2

Tie, kas apgalvo, ka Kristus ir atcēlis bauslību, māca, ka šajā vietā Viņš pārkāpa sabatu un arī savus mācekļus attaisnoja, kad tie darīja to pašu. Ar to šie ļaudis nostājās tieši uz tā ceļa, pa kuru gāja ļaunprātīgie jūdi. Tā teikdami, viņi runā pretī Kristus liecībai, kas pasludināja: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 15:10) Ne Pestītājs, ne Viņa sekotāji sabata bausli nav pārkāpuši. Kristus bija dzīvs bauslības pārstāvis. Viņš savā dzīvē nav pārkāpis bauslības svētās pavēles. Raudzīdamies uz visu tautu, kas meklēja iemeslus Viņa notiesāšanai, Jēzus tajā pašā laikā bez bailēm varēja sacīt: “Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” (Jāņa 8:46)LI 229.3

Pestītājs nenāca, lai atceltu sentēvu un praviešu teikto, jo Viņš pats bija runājis caur šiem cilvēces pārstāvjiem. No Viņa nāca visas Dieva Vārda patiesības. Bet šie nesamaksājamie dārgakmeņi tagad bija ielikti neīstos ietvaros. To cēlā gaisma kalpoja maldiem. Tādēļ Dievs gribēja, lai tos izņem no viņu maldu ietvariem un pārliek patiesības ietvarā. Šo darbu spēja izdarīt tikai dievišķa roka. Savienota ar maldiem, patiesība kalpoja Dieva un cilvēku ienaidniekam. Kristus bija nācis nolikt to tur, kur tā pagodinātu Dievu un nestu pestīšanu cilvēcei.LI 229.4

“Sabats ir celts cilvēka dēļ, un ne cilvēks sabata dēļ”, sacīja Jēzus. Visas dievišķās institūcijas ir domātas cilvēces labklājībai. “Viss tas notiek jūsu dēļ.” “Vai tas būtu Pāvils vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder, bet jūs piederat Kristum, un Kristus Dievam.” (2. Kor. 4:15; 1. Kor. 3:22,23) Desmit baušļus, kuru viena sastāvdaļa ir sabats, Dievs deva saviem ļaudīm par svētību. “Un tas Kungs mums pavēlēja”, sacīja Mozus, “visus šos likumus pildīt, to Kungu, savu Dievu, bīties, lai tas būtu mūžam mums pašiem par labu un lai Viņš mūs pasargātu dzīvus, kā tas arī šodien ir.” (5. Moz. 6:24) Dziesminieks Israēlu aicināja: “Kalpojiet tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm! Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par savu tautu un par savas ganības avīm. Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu!” (Ps. 100:2-4) Kungs saka: “(..) kas stingri ievēro sabatu un tur Manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā.” (Jes. 56:6,7)LI 229.5

“Tā nu Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.” Šie vārdi ir pamācību un prieka pilni. Tādēļ ka sabatu cilvēces labklājībai iecēla Kristus, to tagad sauc par Kunga dienu. Tā pieder Kristum. Jo “caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:3) Ja nu Viņš ir radījis visas lietas, tad Viņš iecēla arī sabatu. Viņš to nošķīra radīšanas darba piemiņai. Tas nozīmē, ka Viņš ir Radītājs un Svētotājs. Tas, kurš radīja visas lietas Debesīs un virs zemes un tagad tās uztur, ir draudzes Galva, un Viņa spēkā mēs topam salīdzināti ar Dievu. Jo, runādams par Israēlu, Kungs teica: “Es devu tiem arī savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas to svētījis,” tas ir, dara svētus. (Ec. 20:12) Tātad dusas diena — sabats ir zīme Kristus varai darīt mūs svētus. Tas ir dots visiem, kurus Kristus dara svētus. Kā Viņa svētu darošā spēka zīme sabats ir dots visiem, kas Kristū kļūst par Dieva Israēla daļu.LI 230.1

Kungs saka: “Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu (..), tad tas Kungs būs tavs prieks.” (Jes. 58:13,14) Tas būs prieka avots visiem, kas dusas dienu pieņem kā Kristus — Radītāja un Pestītāja — spēka zīmi. Saskatīdami tajā Kristu, tie priecāsies un līksmosies Viņā. Atgādinot radīšanas darbus, dusas diena tiem liecinās par Jēzus vareno spēju pestīt. Atsaukdama atmiņā zaudēto Paradīzes mieru, tā stāstīs par mieru, kas iegūstams mūsu Glābējā. Arī dabā viss it kā atkārtos aicinājumu: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28)LI 230.2

28 nodaļa. Levijs Matejs

30 nodaļa. “Viņš izredzēja divpadsmit”