“Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma. ”LI 378.2

Runājot šos vārdus, Jēzus atradās dievnama pagalmā, kas tobrīd bija sagatavots Lieveņu svētku dievkalpojumam. Pagalma vidū pacēlās divi augsti stabi, pie kuriem bija piestiprināti milzīgi lukturu turētāji. Pēc vakara dievkalpojuma visas lampas tiks aizdedzinātas, un tās izlies savu gaismu pār Jeruzālemi. Šī ceremonija bija par piemiņu uguns stabam, kas Israēlu vadīja tuksnesī, un to uzskatīja arī kā norādījumu uz Mesijas nākšanu. Vakarā apgaismotais pagalms kļuva par īstu gaviļu vietu. Sirmgalvji, dievnama priesteri un tautas vadītāji instrumentālās mūzikas un Ievītu dziesmu pavadīti, apvienojās svētku dejās.LI 378.3

Liekot atmirdzēt visai pilsētai, ļaudis izteica cerību, ka nāks Mesija, lai izlietu gaismu pār Jeruzālemi. Jēzum šis skats nozīmēja daudz vairāk. Kā starojošie dievnama lukturi darīja apkārtni gaišu, tā Kristus, garīgās gaismas avots, apgaismoja pasaules tumsu. Taču šis simbols bija nepilnīgs. Lielais spīdeklis, kuru Viņa paša rokas bija likušas pie debesīm, bija daudz atbilstošāks Kristus misijas godības attēls.LI 378.4

Bija rīts, saule tikko pacēlās pār Eļļas kalnu, un tās stari ar žilbinošu spožumu izlējās pār marmora pilīm, likdami uzliesmot tempļa sienu zeltam, kad Jēzus, uz to norādīdams, sacīja: “Es esmu pasaules gaisma.”LI 378.5

Kāds no tiem, kas klausījās Jēzus sacīto, pēc daudziem gadiem to atkārtoja svinīgos un cēlos vārdos: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” “Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” (Jāņa 1:4,5,9) Vēl ilgi pēc Jēzus pacelšanās Debesīs arī Pēteris, Dieva Gara iedvesmots, atcerējās šo Kristus lietoto simbolu: “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.” (2. Pēt. 1:19)LI 378.6

Kad vien Dievs ir atklājies savai tautai, gaisma vienmēr ir bijusi kā Viņa klātbūtnes simbols. Iesākumā, paklausot radošajam vārdam, gaisma atspīdēja tumsībā. Gaismu ietērpa padebeša stabs dienā un uguns stabs naktī, vadot Israēla lielos pulkus tuksnesī. Bijību iedvesošā varenībā gaisma apņēma Kungu Sinaja kalnā. Gaisma dusēja virs žēlastības krēsla Saiešanas teltī. Gaisma piepildīja Salamana templi tā iesvētīšanas brīdī. Gaisma atspīdēja pār Betlēmes kalniem, kad eņģeļi nesa pestīšanas vēsti ganiem, kas tur sargāja ganāmpulkus.LI 379.1

Dievs ir gaisma, un ar vārdiem “Es esmu pasaules gaisma” Kristus pasludināja savu vienotību ar Dievu, kā arī attiecības ar visu cilvēci. Viņš bija tas, kas iesākumā lika, “lai gaisma aust no tumsības”. (2. Kor. 4:6) Viņš ir saules, mēness un zvaigžņu gaisma. Viņš bija garīgā gaisma, kas ēnas kalpošanas simbolos un pravietojumos atspīdēja Israēlam. Bet gaisma nebija dota tikai jūdu tautai vien. Kā saules stari iespiežas vistālākajos zemes stūros, tā Taisnības Saules gaisma spīd pār ikkatru dvēseli.LI 379.2

“Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” Pasaulei ir bijuši lieli skolotāji, vīri ar milža prātu, kas izpaudās varenos atklājumos, vīri, kuru izteicieni ierosinājuši domas un pavēruši skatam plašus atziņu laukus, un šie vīri tiek godāti kā cilvēces ceļveži un labdari. Bet ir Kāds, kas stāv daudz augstāk par tiem. “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem”; “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums to ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:12,18) Mēs varam izsekot pasaules lielo skolotāju rindai senatnē, cik tālu vien sniedzas ziņojumi par cilvēces vēsturi, taču Gaisma bija pirms tiem. Kā Saules sistēmas Mēness un zvaigznes spīd ar atstarotu Saules gaismu, tā pasaules lielie domātāji, atstaro Taisnības Saules starus tik lielā mērā, cik viņu mācība ir pareiza. Katrs domu dārgakmens, katra jauna atziņa nāk no pasaules Gaismas. Mūsu dienās mēs dzirdam runājam par “augstāko izglītību”. Īsto augstāko izglītību dod Tas, “kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības”. “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (Kol. 2:3; Jāņa 1:4) “Kas seko Man,” sacīja Jēzus, “tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”LI 379.3

Ar vārdiem “Es esmu pasaules Gaisma” Jēzus pasludināja, ka ir Mesija. Gados vecais Sīmeans tajā pašā dievnamā, kurā Jēzus tagad mācīja, bija runājis par Viņu kā par “gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu saviem Israēla bērniem”. (Lūk. 2:32) Ar šiem vārdiem sirmais vīrs uz Viņu attiecināja visam Israēlam pazīstamu pra-vietojumu. Caur pravieti Jesaju Svētais Gars bija pasludinājis: “Tas ir par maz, ka Tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru Tevi arī par gaismu pagāniem, ka Tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” (Jes. 49:6) Tautā valdīja uzskats, ka šis pravietojums attiecas uz Mesiju, un, kad Jēzus sacīja: “Es esmu pasaules gaisma”, ļaudis nevarēja nesaprast, ka Viņš ar to apliecināja, ka ir Apsolītais.LI 380.1

Farizejiem un rakstu mācītājiem šis apgalvojums izklausījās pārāk skaļš. Tie nevarēja paciest, ka viņiem līdzīgs cilvēks varētu pretendēt uz kaut ko tādu. Jēzus vārdus it kā ignorēdami, tie uzstāja: “Kas Tu tāds esi?” Tie bija apņēmušies Viņu piespiest pasludināt sevi par Kristu. Viņa uzstāšanās atklātībā un darbs ļoti atšķīrās no tautas cerībām un gaidām. Tādēļ viltīgie ienaidnieki domāja, ka, tieši sevi nosaukdams par Mesiju, Jēzus panāktu to, ka tauta Viņu uzskata par krāpnieku un novēršas no Viņa.LI 380.2

Taču uz jautājumu: “Kas Tu tāds esi?” Jēzus atbildēja: “Vispirms tas, ko arī uz jums runāju.” (Jāņa 8:25*) Tas, kas bija atklāts Viņa vārdos, bija redzams arī raksturā. Viņš bija paša mācīto patiesību iemiesojums. “Es neko nedaru no sevis,” Viņš turpināja, “bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” Jēzus nemēģināja pierādīt savas mesiāniskās tiesības, bet runāja par savienību ar Dievu. Ja viņu prāti būtu atvērti Dieva mīlestībai, tad tie Jēzu būtu pieņēmuši.LI 380.3

Starp klausītājiem bija daudzi, kas ticībā sajuta Jēzus aicinājumu, un tiem Viņš sacīja: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi. Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”LI 380.4

Šie vārdi apvainoja farizejus. Aizmirsdami tautas ilgo pakļautību svešam jūgam, tie dusmīgi izsaucās: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: “Jūs būsit brīvi?” Jēzus paskatījās uz šiem cilvēkiem — ļaunprātības vergiem, kuru domas tā vien tiecās uz atriebību, — un skumji atteica: “Patiesi, patiesi Es jums saku, ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” Tie atradās visbriesmīgākajā verdzībā, — tos pār-valdīja ļaunais gars.LI 380.5

Ikviena dvēsele, kas atsakās nodoties Dievam, ir citas varas kontrolē. Tā nepieder pati sev. Cilvēks gan var runāt par brīvību, tomēr viņš atrodas visnožēlojamākajā verdzībā. Viņam nav ļauts ieraudzīt patiesības skaistumu, tāpēc ka prāts ir pakļauts sātanam. Glaimodams sev ar domu, ka rīkojas pēc sava prāta, cilvēks īstenībā paklausa tumsības valdnieka gribai. Kristus nāca salauzt un noņemt grēka verdzības važas no dvēseles. “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” “Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma.” (Rom. 8:2)LI 381.1

Pestīšanas darbā nedrīkst pielietot spiedienu. Ārējas varas izmantošana šeit nav pieļaujama. Dieva Gara ietekmē cilvēkam ļauts brīvi izvēlēties, kam viņš grib kalpot. Pārmaiņa, kas iestājas dvēselē, pakļaujoties Kristum, nes vislielāko brīvības izjūtu. Atteikšanās no grēka ir pašas dvēseles darbs. Bez šaubām, mums pašiem nav spēka atbrīvoties no sātana varas; bet, kad mēs vēlamies atbrīvoties no grēka un mūsu lielajā vajadzībā piesaucam varu, kas stāv ārpus un augstāk par mums, tad dvēseles spēki tiek piepildīti ar Svētā Gara enerģiju un paklausa gribas rīkojumiem pildīt Dieva prātu.LI 381.2

Vienīgais nosacījums cilvēka brīvības iegūšanai ir savienošanās ar Kristu. “Patiesība darīs jūs brīvus”, un Kristus ir patiesība. Grēks var uzvarēt tikai tad, ja ir novājinājis saprašanu un iznīcinājis dvēseles brīvību. Padošanās Dievam ir sevis atjaunošana patiesā cilvēka cildenumā un godā. Dievišķais likums, kuram mēs esam aicināti paklausīt, ir “svabadības likums”. (Jēk. 2:12)LI 381.3

Farizeji paši sevi bija pasludinājuši par Ābrahāma bērniem. Jēzus tiem teica, ka šīs bērnu tiesības var pierādīt tikai ar Ābrahāmam līdzīgiem darbiem. Patiesi Ābrahāma bērni dzīvotu tā, kā Viņš dzīvoja, paklausot Dievam. Tie netīkotu nogalināt To, kas sludināja Dieva uzticētu patiesību. Rīkodami sazvērestību pret Kristu, rakstu mācītāji nedarīja Ābrahāma darbus. Ābrahāma cilts līnijai pašai par sevi nebija nekādas vērtības. Būdami bez garīgas radniecības, kas atklātos tādā pašā garā un līdzīgos darbos, viņi nebija Ābrahāma bērni.LI 381.4

Šim principam tikpat liela nozīme ir vēl kādā jautājumā, kas ilgi nodarbinājis kristīgo pasauli, proti, jautājumā par apustulisko pēctecību. Ābrahāma bērnu tiesības varēja pierādīt ne ar vārdu vai tiešo izcelšanos no viņa, bet ar rakstura līdzību. Tā arī apustuļu pēcnācēju tiesības balstās ne uz garīdznieciskās autoritātes pārmantošanu, bet uz garīgo radniecību. Patiesais apustuļu mantojuma pierādījums ir apustuļu gars un ticības vadīta dzīve, mācot tās pašas patiesības, kuras mācīja viņi. Tikai tas cilvēkus var darīt par pirmo Evaņģēlija sludinātāju pēctečiem.LI 381.5

Jēzus noliedza, ka jūdi ir Ābrahāma bērni. Viņš sacīja: “Jūs darāt sava tēva darbus.” Ar izsmieklu tie atbildēja: “Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs — Dievs!” Šie vārdi attiecās uz Jēzus dzimšanas apstākļiem un bija kā dūriens Pestītājam to cilvēku klātbūtnē, kas sāka Viņam ticēt, bet Jēzus, šim zemiskajam aizrādījumam nepiegriezis nekādu vērību, tikai sacīja: “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva.”LI 382.1

Viņu darbi liecināja par radniecību ar to, kurš ir melis un slepkava. “Jūs esat no sava tēva — velna,” turpināja Jēzus, “un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā (..). Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību.” Tieši tas, ka Jēzus tik droši runāja patiesību, bija par iemeslu, kāpēc jūdu vadoņi Viņu nepieņēma. Patiesība šos paštaisnos cilvēkus apvainoja. Patiesība atsedza maldu būtību; tā notiesāja viņu mācību un darbus, tādēļ kļuva nevēlama. Tie drīzāk bija gatavi aizvērt acis un neredzēt patiesību nekā pazemoties un atzīties, ka atrodas maldos. Viņi nemīlēja patiesību. Viņi pēc tās neilgojās, kaut arī tā bija patiesība.LI 382.2

“Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?” Dienu no dienas visus šos trīs gadus Kristus ienaidnieki bija sekojuši Viņam, cenzdamies atrast kādu traipu Jēzus raksturā. Sātans un visi ļauno spēku sazvērnieki tiecās Jēzu uzvarēt, bet tie Viņā nespēja atrast neko tādu, ko varētu izlietot savā labā. Pat velni bija spiesti apliecināt: Tu esi Dieva svētais.” (Marka 1:24) Debesu, visu nekritušo pasauļu un grēkā kritušo cilvēku klātbūtnē Jēzus savā dzīvē īstenoja bauslības principus. Eņģeļu, cilvēku un ļauno garu priekšā Viņš neapstrīdēts teica vārdus, kas no ikviena cita mutes būtu bijusi zaimošana: “Kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.”LI 382.3

Tas, ka jūdi, nevarēdami atrast pie Kristus nekādu grēku, tomēr Viņu nepieņēma, pierāda, ka tiem pašiem nebija savienības ar Dievu. Viņa Dēla sludināšanā un vēstī tie nespēja saklausīt Tēva balsi. Tie iedomājās, ka izsaka spriedumu par Kristu, bet, atmezdami Viņu, notiesāja paši sevi. “Kas no Dieva ir,” sacīja Jēzus, “dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.”LI 382.4

Šī mācība paliek patiesa visos laikos. Daudzi, kam patīk izvairīties no atbildes, kritizēt un meklēt Svētajos Rakstos kaut ko tādu, ko varētu apšaubīt, domā, ka ar to pierāda savu patstāvīgo domāšanu un prāta asumu. Tādi iedomājas, ka tiesā Bībeli, taču patiesībā tie notiesā paši sevi un rāda, ka nav spējīgi vērtēt dievišķas izcelsmes patiesības, kas ir mūžīgas. Tāda cilvēka gars neizjūt bijību Dieva vareno atklāsmju priekšā. Tas veltīgi nodarbojas ar kļūdu meklēšanu Bībelē, ar to parādot aprobežotu un pasaulīgu dabu, kurai jau zūd spējas izjust un cienīt Dievu. Bet tas, kura sirds būs atsaukusies uz Dieva pieskārienu, tieksies pēc lietām, kas vairo dievatziņu un attīrīs un cēlinās raksturu. Kā zieds atveras pretī saulei, lai tās spožie stari to izdaiļotu visskaistākajās krāsās, tā dvēsele tieksies pretī Taisnības Saulei, lai Debesu gaisma tās raksturā ieaustu Kristus rakstura svētumu un jaukumu.LI 383.1

Jēzus turpināja, norādot uz kraso pretstatu starp jūdu nostāju un Ābrahāma nostāju: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu; un viņš to redzēja un priecājās par to.”LI 383.2

Ābrahāms ārkārtīgi vēlējās redzēt apsolīto Pestītāju. Viņš raidīja augšup viskarstākās lūgšanas, lai pirms savas nāves skatītu Mesiju. Viņš arī redzēja Kristu. Viņam tika dāvāta pārdabiska gaisma, un viņš atzina Kristus dievišķo dabu. Ābrahāms redzēja Viņa dienu un priecājās. Viņam tika parādīts dievišķais upuris par grēku. Par šo upuri Ābrahāms saņēma uzskatāmu mācību paša piedzīvojumā, jo tam tika dota pavēle: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, (..) un upurē to tur par dedzināmo upuri.” (1. Moz. 22:2) Ābrahāms uz upura altāra lika apsolījuma dēlu, dēlu, uz kuru viņš lika visas savas cerības. Kad ar paceltu nazi Ābrahāms pie altāra jau gaidīja, lai izpildītu Dieva pavēli, no Debesīm atskanēja balss: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” (1. Moz. 22:12) Briesmīgais pārbaudījums Ābrahāmam tika uzlikts, lai viņš varētu redzēt Kristus dienu un saprast Dieva lielo mīlestību pret pasauli, tik lielu, ka, Dievs visapkaunojošākajā nave nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai paceltu šo zemi no posta stāvokļa.LI 383.3

Dievs Ābrahāmu iepazīstināja ar vislielāko mācību, kāda jebkad cilvēkam ir dota. Viņa lūgšana, kurā viņš izteica vēlēšanos pirms savas nāves skatīt Kristu, tika atbildēta. Viņš skatīja Kristu; viņš redzēja visu, ko mirstīgs cilvēks var skatīt, neaiziedams bojā. Tā kā Ābrahāms bija pilnīgi nodevies Dievam, viņš spēja saprast atklāsmi par Mesiju. Viņam tika rādīts, ka, nododams savu vienpiedzimušo Dēlu, lai glābtu grēciniekus no mūžīgās bojāejas, Dievs ir pienesis daudz lielāku un brīnišķīgāku upuri, kādu jebkad spētu pienest cilvēks.LI 384.1

Ābrahāma piedzīvojums atbildēja uz jautājumu: “Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, mans miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?” (Mih. 6:6,7) Ar Ābrahāma vārdiem: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls” (1. Moz. 22:8) un ar upura sagādāšanu Īzāka vietā Dievs atklāja, ka neviens cilvēks nevar izpirkt pats sevi. Pagānu upuru sistēma Dievam bija pilnīgi nepieņemama. Nevienam tēvam nevajadzēja upurēt savu dēlu vai meitu par grēku upuri. Vienīgi Dieva Dēls var uzņemties pasaules grēka nastu.LI 384.2

Pats piedzīvojis ciešanas, Ābrahāms spēja izprast Pestītāja upura būtību. Bet Israēls negribēja atzīt to, kas šķita tik nepatīkams viņu augstprātīgajām sirdīm. Kristus vārdi par Ābrahāmu klausītājiem neizteica neko daudz. Farizeji tajos atrada tikai jaunu pamatojumu tālākam nosodījumam. It kā gribēdami uzsvērt Jēzus neprātu, tie ar izsmieklu atcirta: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?”LI 384.3

Ar augstu cēlumu Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.”LI 384.4

Visi klātesošie apklusa. Mozum kādreiz atklāto Dieva vārdu, kas izteica mūžīgās klātbūtnes jēdzienu, šis Galilejas Mācītājs tagad minēja kā savu. Viņš pasludināja, ka ir mūžīgi Esošais, Tas, kas apsolīts Israēlam, “kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mih. 5:1)LI 384.5

Atkal priesteri un rakstu mācītāji nosauca Jēzu par Dieva zaimotāju. Uzsvērtā liecība, ka Viņš ir viens ar Dievu, jau agrāk tos tā uztrauca, ka tie gribēja Viņam atņemt dzīvību, un dažus mēnešus vēlāk tie skaidri teica: “Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt ar akmeņiem, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu.” (Jāņa 10:33) Tādēļ, ka Viņš bija un arī pats sevi nosauca par Dieva Dēlu, tie apņēmās Viņu nogalināt. Tagad jau daudzi cilvēki, atbalstot priesterus un rakstu mācītājus, paņēma akmeņus, lai mestu uz Viņu. “Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā.”LI 385.1

“Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” (Jāņa 1:5)LI 385.2

“Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki; bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā (..). To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.” Jūdu vidū valdīja uzskats, ka sods par grēkiem tiek saņemts jau šinī dzīvē. Katras bēdas vai nelaimi uzskatīja kā sodu par kādu vai nu paša cietēja vai viņa vecāku darītu ļaunu darbu. Ir gan taisnība, ka visas ciešanas ceļas no Dieva likumu pārkāpšanas, bet šī patiesība tika stipri sagrozīja. Sātans, grēka un visa ļaunuma ierosinātājs, panāca, ka uz slimībām un nāvi cilvēki raudzījās kā uz Dieva sūtītu, patvaļīgi uzliktu sodu par grēkiem. Tādēļ, ja cilvēkam uzbruka lielas bēdas vai nelaime, tās papildināja smagā apziņa, ka ļaudis viņu uzskata par lielu grēcinieku.LI 385.3

Tā jūdiem tika sagatavots ceļš, lai viņi atmestu Jēzu. Viņu, kas “nesa mūsu sērgas un ciešanas”, jūdi turēja “par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu”, par tādu “kura priekšā aizklāja vaigu”. (Jes. 53:4,3)LI 385.4

Dievs bija devis mācību, lai novērstu tādas domas. Ījaba dzīves stāsts rādīja, ka ciešanas rada sātans, bet Dievs valda pār tām žēlastības nolūkos. Bet Israēls nesaprata šo mācību. Atmezdami Kristu, jūdi atkārtoja tos pašus maldus, par kuriem Dievs bija norājis Ījaba draugus.LI 385.5

Jūdu uzskatam par grēka un ciešanu attiecībām piekrita arī Kristus mācekļi. Viņu maldus izkliedēdams, Jēzus neizskaidroja šī cilvēka ciešanu iemeslu, bet atklāja savu nodomu šī cilvēka dzīvē. Šeit jāparādās Dieva darbam. “Kamēr Es esmu pasaulē,” Viņš sacīja, “Es esmu pasaules gaisma.” Tad, svaidījis neredzīgā acis, Pestītājs aizsūtīja to mazgāties Ziloas dīķī, un viņa redze tika atjaunota. Tā Jēzus praktiskā veidā atbildēja uz mācekļu jautājumu, kā Viņš vienmēr atbildēja uz visiem aiz ziņkārības uzstādītajiem jautājumiem. Mācekļi nebija aicināti iztirzāt, kas ir grēkojis vai nav grēkojis, bet gan izprast Dieva spēku un žēlastību, kas aklajam atver acis. Bija skaidrs, ka dziedināšanas spēja nepiemita ne mālam, ne arī dīķim, kur aklais tika aizsūtīts mazgāties; spēks nāca no Kristus.LI 385.6

Farizeji nevarēja nebrīnīties par šo dziedināšanu. Taču naids tos piepildīja vairāk nekā jebkad agrāk, jo brīnums bija izdarīts sabata dienā.LI 386.1

Jaunā cilvēka kaimiņi un tie, kas viņu agrāk bija pazinuši kā aklu, vaicāja: “Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?” Tie uz viņu noskatījās ar šaubām, jo, kad neredzīgā acis tika atvērtas, izmainījās un gaišāka kļuva visa sejas izteiksme, un tas izskatījās kā cits cilvēks. Ļaudis cits citam uzdeva vienu un to pašu jautājumu. Daži sacīja: “Viņš tas ir”, citi turpretī: “Nē, bet viņš tam līdzīgs.” Neizpratni izkliedēja pats lielās svētības saņēmējs, apstiprinot: “Es tas esmu.” Tad viņš tiem pastāstīja par Jēzu un par to, kādā veidā ticis dziedināts. Tie jautāja tālāk: “Kur Viņš ir?” bet cilvēks atbildēja: “Es nezinu.”LI 386.2

Tad viņu aizveda uz farizeju padomi. Tur atkal izvaicāja, kā viņš ieguvis redzi. Dziedinātais paskaidroja: “Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un varu redzēt.” Tad daži farizeji sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu.” Farizeji cerēja pierādīt, ka Jēzus ir grēcinieks un tādēļ nav Mesija. Tie nezināja, ka neredzīgā cilvēka dziedinātājs ir tas pats, kas kādreiz iecēla sabatu un zināja visus pienākumus, kas ar to saistīti. Tie izlikās par sevišķi dedzīgiem sabata svētuma aizstāvjiem un tomēr šajā dienā plānoja slepkavību. Bet daudzi, dzirdot par šo brīnumdarbu, jutās dziļi aizkustināti un pārliecināti, ka Tas, kas bija atdarījis neredzīgā acis, ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs cilvēks. Atbildot uz apsūdzību, ka Jēzus esot grēcinieks tādēļ, ka Viņš neievērojot sabatu, tie sacīja: “Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?”LI 386.3

Atkal rabīni griezās pie dziedinātā: “Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?” Tas sacīja: “Viņš ir pravietis.” Tad farizeji centās apgalvot, ka tas neesot akls piedzimis un neesot tagad atguvis redzi. Tie ataicināja viņa vecākus un prasīja tiem: “Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis?”LI 386.4

Tur stāvēja cilvēks, kas apliecināja, ka bijis neredzīgs un atguvis redzi, bet farizeji drīzāk gribēja noliegt acīm redzamo un skaidri saprotamo, nekā atzīties, ka ir maldījušies. Tik spēcīgi ir aizspriedumi, tik izkropļota farizeju taisnība.LI 387.1

Farizejiem vēl bija atlikusi viena cerība — iebaidīt neredzīgā vecākus. Izlikdamies patiesi, tie jautāja: “Kā tad viņš tagad var redzēt?” Vecāki baidījās pakļaut sevi draudiem, jo bija izziņots, ka ikvienu, kas Jēzu apliecinās par Kristu, “izslēgs no draudzes”, tas ir, uz trīsdesmit dienām izsvītros no sinagogas sarakstiem. Šajā laikā izslēgtajā namā nedrīkstēja apgraizīt nevienu bērnu, ne arī apraudāt mirušo. Šādu spriedumu uzskatīja par lielu nelaimi, bet, ja arī tas vēl neizsauca nožēlu, tad sekoja smagāks sods. Dēla dzīvē notikušais brīnums vecākus bija pārliecinājis, bet tie atbildēja: “Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; bet kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.” Tādā veidā tie atbildību no sevis novēla uz dēlu, jo viņi neuzdrošinājās aizstāvēt Kristu.LI 387.2

Strupceļš, kādā tagad bija nonākuši farizeji, viņu šaubas, aizspriedumi un neuzticēšanās notikušajam faktam sāka atvērt acis ļaužu masām, īpaši vienkāršajai tautai. Jēzus daudzkārt Savus brīnumdarbus bija darījis uz ielas, visiem redzot, un Viņa pūles vienmēr atviegloja citu ciešanas. Daudzu prātus nodarbināja jautājums: vai tad Dievs tādus varenus darbus darītu caur krāpnieku, kā to apgalvoja farizeji? Cīņa arvien vairāk saasinājās.LI 387.3

Farizeji redzēja, ka, tā rīkojoties, viņi tikai vairo interesi par Jēzus darbu. Tie nespēja noliegt brīnumu. Dziedināto pildīja prieks un pateicība. Viņš apbrīnoja dabu un līksmojās par zemes un debesu skaistumu. Tas atklāti visiem stāstīja par savu piedzīvojumu, bet farizeji vēlreiz mēģināja viņu apklusināt, sacīdami: “Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.” Citiem vārdiem: nesaki vairs, ka šis cilvēks tev atdeva redzi, jo to darīja Dievs.LI 387.4

Dziedinātais atbildēja: “Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.”LI 387.5

Tad tie viņu atkal pratināja: “Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?” Ar tik daudziem jautājumiem tie centās viņu samulsināt, lai tam rastos doma, ka ticis maldināts. Sātans un ļaunie eņģeļi bija farizeju pusē un apvienoja savus spēkus un viltību ar cilvēku prātojumiem, lai nomāktu Kristus ietekmi. Tie mēģināja izdzēst pārliecību, kas sāka nostiprināties daudzos cilvēkos. Bet arī Dieva eņģeļi bija turpat blakus, lai stiprinātu cilvēku, kam atdota redze.LI 387.6

Farizeji neaptvēra, ka tie ir sastapušies ne tikai ar šo neizglītoto cilvēku, kas bija piedzimis neredzīgs. Tie nepazina To, ar ko cīnījās. Neredzīgā cilvēka dvēselē iespīdēja Dieva gaisma. Kad šie liekuļi centās panākt, lai viņš neticētu, ar atbilžu spēku un asumu Dievs tam palīdzēja parādīt, ka viņu nevar samulsināt. Dziedinātais atbildēja: ” “Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja un sacīja: “Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.” ”LI 388.1

Kungs Jēzus zināja, kādi pārbaudījumi šim cilvēkam būs jāiztur, tādēļ piešķīra tam žēlastību un runas dāvanu, lai tas kļūtu par Viņa liecinieku. Farizejiem sniegtā atbilde bija skarbs pārmetums pratinātājiem. Tie uzdevās par Svēto Rakstu izskaidrotājiem, tautas reliģiskajiem vadoņiem, taču te bija Kāds, kas darīja brīnumus, un tie acīmredzami nepazina Viņa spēku, raksturu un autoritāti. “Tas jau ir tas dīvainais,” sacīja dziedinātais, “ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis. Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa. Ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.”LI 388.2

Dziedinātais cilvēks saviem pratinātājiem nostājās pretī ar viņu pašu argumentiem. Viņa izdarītais secinājums bija neapgāžams. Farizeji bija pārsteigti un apklusa šo aso, noteikto vārdu priekšā. Dažus mirkļus valdīja klusums. Tad sadrūmušie priesteri un rakstu mācītāji ietinās savos platajos svārkos, it kā vairīdamies no apgānīšanās saskarē ar dziedināto, nokratīja pīšļus no kājām un uzbruka viņam ar pārmetumiem: “Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?” Tad tie šo cilvēku izslēdza no draudzes.LI 388.3

Jēzus uzzināja visu notikušo un drīz pēc tam, viņu atradis, sacīja: “Vai tu tici Dieva Dēlam?”LI 388.4

Pirmo reizi aklais raudzījās sava Glābēja sejā. Padomes priekšā viņš bija redzējis savus uztrauktos un apmulsušos vecākus, viņš bija sastapies ar rakstu mācītāju dusmu un naida pārvērstajiem skatieniem, bet tagad viņa acis vērās Jēzus mīlošajā, miera pilnajā vaigā. Tikko viņš bija dārgi samaksājis, apliecinot Jēzus dievišķo spēku, tādēļ tagad tam tika dāvāta augstāka atklāsme.LI 389.1

Uz Pestītāja jautājumu: “Vai tu tici Dieva Dēlam?” neredzīgais atbildēja ar pretjautājumu: “Kungs, kas tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?” Tad Jēzus sacīja: “Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas tas ir.” Tad dziedinātais cilvēks pielūgsmē nometās pie Jēzus kājām. Atjaunojās ne tikai viņa dabīgā redze, bet atvērās arī garīgās izpratnes acis. Viņa dvēselei atklājās Kristus, un viņš pieņēma Pestītāju kā Dieva Sūtīto.LI 389.2

Tuvumā bija sapulcējusies grupa farizeju, kas Jēzum atgādināja atšķirīgo reakciju, kādu ļaudīs izraisīja Viņa vārdi un darbi. Viņš sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” Kristus bija nācis atvērt aklo acis un nest gaismu tiem, kas sēž tumsībā. Viņš bija skaidri pateicis, ka ir pasaules gaisma, un tikko izdarītais brīnumdarbs Viņa sūtību apstiprināja. Ļaudis, kas Pestītāju redzēja Viņa pirmās atnākšanas laikā, tika apbalvoti ar vispilnīgāko dievišķās klātbūtnes atklāsmi, kādu pasaule jebkad bija skatījusi pirms tam. Tad atzīšana par Dievu izpaudās visskaidrāk. Bet līdz ar šo atklāsmi cilvēki saņēma arī spriedumu. Tika pārbaudīti viņu raksturi un izšķirts liktenis.LI 389.3

Dieva spēka izpausme, kas neredzīgajam cilvēkam bija dāvājusi tiklab fizisko, kā garīgo redzi, farizejus atstāja vēl dziļākā tumsībā. Daži no Kristus klausītājiem, juzdami, ka Viņa vārdi attiecas uz tiem, vaicāja: “Mēs taču neesam akli?” Jēzus atbildēja: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka.” Ja Dievs rīkotos tā, ka jums nebūtu iespējams saskatīt patiesību, tad, to nezinot, jūs nebūtu vainīgi. “Bet tagad jūs sakāt: mēs redzam.” Jūs ticat, ka spējat redzēt, un atmetat līdzekļus, pateicoties kuriem varētu iegūt redzes spējas. Pie visiem tiem, kas apzinājās savu trūkumu, Jēzus nāca ar neierobežotu palīdzību. Bet farizeji negribēja atzīties trūkumā; tie atteicās nākt pie Kristus un tāpēc tika atstāti aklumā — aklumā paši savas vainas dēļ. Jēzus sacīja: “Tāpēc jūsu grēks paliek.”LI 389.4

50 nodaļa. Lamatas

52 nodaļa. Dievišķais Gans