61 nodaļa. Caķejs

(Lūk. 19:1-10)LI 447.1

Pa ceļam uz Jeruzalemi Jēzus nonāca Jērikā un “gāja pilsētai cauri”. Pilsēta, kas bija tropisko zaļumu un skaistuma pārpilna, atradās dažas jūdzes no Jordānas, ielejas rietumu malā, kura šeit pārgāja līdzenumā. Ar saviem palmu kokiem un krāšņajiem dārziem, ko apūdeņoja burbuļojoši strauti, tā mirdzēja kā smaragds starp kaļķakmens kalniem un neapdzīvotām aizām, kas atradās starp Jeruzālemi un līdzenuma pilsētu.LI 447.2

Ceļodamas uz svētkiem, cauri Jērikai gāja daudzas karavānas. To ierašanās vienmēr bija priecīgs notikums, bet šoreiz ļaudis satrauca dziļāka interese. Bija kļuvis zināms, ka ceļotāju pulkā ir Galilejas Mācītājs, kas pavisam nesen bija uzmodinājis no nāves Lācaru, un, kaut gan bija izplatījušās valodas par priesteru sazvērestību, milzīgie ļaužu pulki ļoti vēlējās Viņam parādīt godu.LI 447.3

Jērika bija viena no tām pilsētām, ko senatnē nošķīra priesteriem, tādēļ arī tagad tur dzīvoja daudz šīs kārtas ļaužu. Tomēr pilsētā bija iedzīvotāji arī ar pavisam citādu nodarbošanos. Tā bija liels tirdzniecības un satiksmes centrs, un šeit varēja sastapt gan Romas ierēdņus un kareivjus, gan arī ceļotājus no dažādām pasaules zemēm, un muitas iestādes to padarīja vēl par daudzo nodokļu iekasētāju dzīvesvietu.LI 447.4

Virsmuitnieks Caķejs bija jūds, bet viņa tautieši to nicināja. Viņa dienesta pakāpe un bagātība bija iegūta ar nodarbošanos, kuru jūdi ienīda un kuras nosaukumu tie saistīja ar netaisnību un izspiešanu. Tomēr bagātais muitas ierēdnis nebija tik bezjūtīgs, kā tas daudziem šķita. Zem pasaulīgās un augstprātīgās ārienes slēpās dievišķai ietekmei pakļāvīga sirds. Caķejs bija dzirdējis par Jēzu. Ziņa par To, kurš bija parādījis laipnību un labvēlību pret nicinātām ļaužu šķirām, bija izplatījusies tālu. Muitnieku vadītājā modās ilgas pēc labākas dzīves. Tikai nedaudzas jūdzes no Jērikas pie Jordānas bija sludinājis Jānis Kristītājs, un Caķejs bija dzirdējis aicinājumu uz atgriešanos no grēkiem. Kaut gan dzīvē tas netika ievērots, tomēr atmiņā bija palicis muitniekiem dotais norādījums: “Neņemiet vairāk, kā jums nolikts!” (Lūk. 3:13) Viņš pazina Svētos Rakstus un bija pārliecināts par savas rīcības negodīgumu. Tagad, dzirdēdams no citiem Lielā Skolotāja vārdus, viņš juta, ka Dieva acīs ir grēcinieks. Taču tas, ko viņš dzirdēja par Jēzu, sirdī iededza cerību. Grēku nožēla un dzīves pārmaiņa bija iespējama pat viņam: vai tad viens no jaunā Mācītāja visuzticamākajiem mācekļiem nebija muitnieks? Caķejs nevilcinādamies sāka rīkoties pēc pārliecības, kas viņā bija radusies, un atlīdzināja zaudējumus tiem, kam tos bija nodarījis.LI 447.5

Kad Jēriku pāršalca vēsts, ka pilsētā ierodas Jēzus, viņš jau bija uzsācis savu atgriešanās ceļu. Caķejs apņēmās satikties ar Pestītāju. Viņš bija sācis aptvert, cik rūgti ir grēka augļi un cik grūts ir tā ceļš, kas mēģina atgriezties no netaisnības. Būt nepareizi saprastam, piedzīvot aizdomas un neuzticēšanos tieši tad, kad viņš centās izlabot savas kļūdas — to bija grūti panest. Muitnieku vadītājs ilgojās redzēt To, kura vārdi bija iedvesuši sirdī cerību.LI 448.1

Ielas bija ļaužu pārpildītas, un Caķejs, būdams augumā mazs, pāri ļaužu galvām neko nevarēja saredzēt. Neviens viņam nedeva ceļu, un tā, aizskrējis ļaužu pulkam nedaudz priekšā, kur pāri ceļam pārkārās kupli sazarojis vīģes koks, bagātais muitas iekasētājs uzrāpās tā zaros, no kurienes varēja pārredzēt gājienu, kad tas virzījās garām. Ļaužu pūlis jau tuvojās, un Caķejs dedzīgām acīm cieši skatījās, lai saskatītu To, kuru tik ļoti vēlējās redzēt.LI 448.2

Cauri priesteru un rakstu mācītāju saceltajam troksnim, cauri pūļa apsveikuma saucieniem Jēzus sirdi aizsniedza šīs virsmuitnieka vārdos neizsacītās ilgas. Pēkšņi tieši zem vīģes koka apstājas kāda grupa, ļaudis visapkārt norimst un kāds, kura skats, šķiet, lasa dvēseli, palūkojas uz augšu. Gandrīz pats sev neticēdams, kokā sēdošais muitnieks izdzird vārdus: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā!”LI 448.3

Ļaudis pašķir ceļu, un Caķejs kā sapnī ved tos uz savu māju. Bet rakstu mācītāji saīgušām sejām un neapmierināti nicīgi murmina: “Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!”LI 448.4

Caķeju dziļi saviļņoja, pārsteidza un padarīja klusu Kristus mīlestība un labvēlība, kas izpaudās, Pestītājam ievērojot viņu, kurš bija tik necienīgs. Tad mīlestība un uzticība pret jaunatrasto Kungu atver viņa lūpas. Viņš vēlas atklāti parādīt savu nožēlu un atgriešanos.LI 448.5

Lielā ļaužu pulka klātbūtnē “Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” ”LI 450.1

“Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.” ”LI 450.2

Kad bagātais jauneklis aizgāja no Jēzus, mācekļi bija pārsteigti par sava Mācītāja vārdiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Viņi jautāja cits citam: “Kas tad var tapt glābts?” Tagad viņi saņēma uzskatāmu mācību par Kristus vārdu patiesīgumu: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” (Marka 10:23,26; Lūk. 18:27) Tie redzēja, kā, pateicoties Dieva žēlastībai, bagāts cilvēks var ieiet Debesu valstībā.LI 450.3

Pirms vēl Caķejs bija redzējis Kristu, viņš jau bija iesācis darbu, kas skaidri liecināja par patiesu grēku nožēlu. Pirms kāds cilvēks to apsūdzēja, viņš pats izsūdzēja savus grēkus. Viņš bija paklausījis Svētā Gara pārliecinošajai balsij un sācis īstenot dzīvē mācību, kas tika uzrakstīta senajam Israēlam un arī mums. Kungs jau sen bija sacījis: “Ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku un, lai tas būtu vai svešinieks vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis. Un neņem no viņa augļus, nedz peļņu, bet bīsties savu Dievu, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret peļņu.” “Tad nu nedariet pāri viens otram, bīstieties savu Dievu.” (3. Moz. 25:35-37,17) Šos vārdus Kristus pats bija runājis no padebeša staba; un pati pirmā Caķeja atbilde uz Kristus mīlestību izpaudās līdzcietībā pret nabagiem un ciešanu nomāktajiem.LI 450.4

Muitnieki savā starpā bija noslēguši vienošanos, lai varētu apspiest ļaudis un atbalstīt cits citu savā krāpnieciskajā rīcībā. Izspiezdami naudu, viņi darīja to, kas jau gandrīz bija kļuvis par vispārēju paradumu. Pat priesteri un rabīni, kas muitniekus nicināja, sava svētā aicinājuma aizsegā bija sevi aptraipījuši, negodīgi iegūstot bagātību. Bet, tikko Caķejs pakļāvās Svētā Gara ietekmei, viņš pārtrauca jebkura veida rīcību, kas nav saskaņojama ar godīgumu.LI 450.5

Nožēla nav īsta, ja tā neizraisa dzīves pārmaiņu. Kristus taisnība nav pārklājs, ar ko apsegt neizsūdzētus un neatstātus grēkus; raksturu pārveido un izturēšanos pārvalda dzīves principi. Svētums nozīmē visu nodot Dievam; tā ir pilnīga sirds un dzīves pakļaušana Debesu principiem.LI 450.6

Kristietim savos darījumos jāparāda pasaulei veids, kādā šādus uzņēmumus vadītu mūsu Kungs. Katrā darījumā viņam jāliecina, ka viņa skolotājs ir Dievs. Svēts tam Kungam — tā jābūt rakstītam uz norēķinu grāmatām, virsgrāmatām, aktiem, kvītīm un vekseļiem. Tie, kas uzdodas par Kristus sekotājiem, bet rīkojas negodīgi, nodod nepatiesu liecību par svētā, taisnā un žēlsirdīgā Dieva raksturu. Ikviena atgriezusies dvēsele, tāpat kā Caķejs, Kristus ienākšanu sirdī apliecinās, atmetot jebkuru savā dzīvē pieļautu negodīgu rīcību. Līdzīgi virsmuitniekam tā savu patiesumu pierādīs ar nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Kungs saka: “Tā ka tas atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem, un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs. Viņa grēkus vairs nepieminēs (..), viņš patiesi dzīvos.” (Ec. 33:15,16)LI 451.1

Ja esam citiem kaitējuši ar kādu netaisnu veikalniecisku darījumu, ja tirdzniecībā esam kādam likuši pārmaksāt vai kādu cilvēku apkrāpuši, pat, ja tas būtu likuma robežās, mums sava netaisnība jāatzīst un, cik tas ir mūsu spēkos, jāatlīdzina. Ir pareizi atdot ne tikai to, ko esam paņēmuši, bet arī visu, ko tas, pareizi un saprātīgi izlietots, būtu ienesis pa to laiku, kamēr atradās mūsu īpašumā.LI 451.2

Caķejam Pestītājs sacīja: “Šodien šim namam pestīšana notikusi.” Svētības saņēma ne tikai virsmuitnieks pats, bet līdz ar viņu arī viss viņa nams. Kristus ienāca viņa mājā, lai sniegtu mācības un viņa saimei izteiktu norādījumus Debesu valstības jautājumos. Rakstu mācītāju un priesteru nicinošā izturēšanās tos bija izdzinusi no sinagogas, bet tagad viņi, visprivileģētākais nams visā Jērikā, paši savās mājās varēja pulcēties ap dievišķo Skolotāju, lai klausītos dzīvības vārdus.LI 451.3

Pestīšanu dvēsele iegūst tad, kad tā Kristu uzņem kā savu personīgo Pestītāju. Caķejs Jēzu bija uzņēmis savā namā ne kā garāmejošu viesi, bet kā Vienīgo, kas varētu mājot dvēseles dievnamā. Rakstu mācītāji un farizeji viņu apsūdzēja kā grēcinieku, tie kurnēja pret Kristu par viesošanos pie Caķeja, bet Kungs viņu atzina par Ābrahāma dēlu. Jo “tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni”. (Gal. 3:7)LI 451.4