Pestītājs ar mācekļiem bija ceļā uz Ģetzemanes dārzu. Pie skaidrajām debesīm spīdēja apaļš un pilns Lieldienu mēness. Svētceļnieku telšu pilsēta šķita iegrimusi dziļā klusumā.LI 565.2

Jēzus tikko bija nopietni sarunājies ar mācekļiem un tos pamācījis, bet nu, tuvojoties Ģetzemanei, kļuva dīvaini kluss. Arī agrāk Viņš bieži bija nācis uz šo vietu, lai pārdomātu un lūgtu, bet nekad ar tik noskumušu sirdi kā pēdējās cīņas naktī. Visu zemes dzīves laiku Viņš bija staigājis Dieva klātbūtnes gaismā. Cīnoties ar sātana gara pārņemtiem cilvēkiem, Viņš varēja sacīt: “Kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” (Jāņa 8:29) Bet tagad likās, ka Viņš ir izolēts no Dieva spēku dodošās klātbūtnes gaismas. Tagad Viņš bija pieskaitīts pārkāpējiem. Viņam bija jānes kritušās cilvēces noziegumi. Uz Tā, kurš neapzinājās nevienu grēku, vajadzēja uzlikt visus mūsu grēkus. Tas bija kaut kas briesmīgs, un grēka smagums šķita tik liels, ka piezagās šaubas un bailes, vai grēks Viņu uz mūžu neatšķirs no Tēva mīlestības. Juzdams, cik ļoti Tēvs ienīst grēku, Viņš izsaucās: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei!”LI 565.3

Tuvodamies dārzam, arī mācekļi ievēroja pārmaiņu, kas bija notikusi ar viņu Kungu. Vēl nekad tie Jēzu nebija redzējuši tik dziļi satriektu un klusu. Tālāk ejot, šī neizprotamā nospiestība arvien pieauga, tomēr tie neuzdrošinājās vaicāt pēc cēloņa. Jēzus augums grīļojās, it kā drīz varētu pakrist. Sasnieguši dārzu, mācekļi uzmeklēja Viņa ierasto kluso vietu, lai Kungs varētu atpūsties. Katrs nākamais solis prasīja lielu piepūli. Viņš skaļi vaidēja, it kā atrastos zem briesmīgas nastas svara. Divas reizes ceļabiedriem vajadzēja Jēzu atbalstīt, citādi Viņš būtu pakritis.LI 565.4

Izņemot trīs mācekļus, Jēzus visus pārējos atstāja pie ieejas dārzā, likdams tiem lūgt pašiem par sevi un par Viņu. Tad kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni Viņš iegāja klusā dārza nostūrī. Tie bija skatījuši Viņa godību Apskaidrošanas kalnā, bija redzējuši Viņu sarunājamies ar Mozu un Eliju, kā arī dzirdējuši balsi no Debesīm. Tādēļ tagad, savas lielās cīņas brīdī, Jēzus vēlējās, lai tie būtu Viņa tuvumā. Tie jau bieži bija kopā pavadījuši laiku šajā klusajā, netraucētajā vietā. Tādos gadījumos, kādu brīdi paliekot nomodā un lūgšanā, vēlāk tie varēja mierīgi gulēt netālu no sava Kunga, līdz Viņš tos no rīta modināja, lai no jauna izietu darbā. Bet tagad Jēzus vēlējās, lai tie ar Viņu lūgšanā pavadītu visu nakti. Tomēr Pestītājam, šķiet, bija nepanesama doma, ka pat tie varētu kļūt par lieciniekiem tām dvēseles mokām, kādas Viņam būs jāiztur.LI 565.5

“Palieciet šeit,” Viņš sacīja, “un esiet ar Mani nomodā.”LI 566.1

Tad Kristus pagāja mazliet tālāk, bet tomēr tā, lai Viņu varētu redzēt un dzirdēt, un pakrita ar seju pie zemes. Viņš juta, ka grēka dēļ tiek atšķirts no Tēva. Bezdibenis bija tik plats, tumšs un dziļš, ka Jēzus gars tā priekšā nodrebēja. Viņš nedrīkstēja izmantot savu dievišķo spēku, lai izbēgtu no šīm ciešanām. Sodu par pasaules grēkiem Viņam bija jāizcieš kā cilvēkam. Kā cilvēkam Viņam bija arī jāpanes Dieva taisnīgās dusmas.LI 566.2

Vēl nekad agrāk Kristus nebija atradies tādā stāvoklī. Viņa pārdzīvojumu vislabāk izsaka pravieša vārdi: ” “Zoben, pacelies un vērsies pret Manu Ganu un pret to vīru, kas Man tuvs!” saka tas Kungs Cebaots.” (Cak.13:7) Kā grēcīgā cilvēka vietnieks un galvotājs Kristus cieta no Dieva taisnajā tiesā. Viņš piedzīvoja to, ko prasa taisnība. Līdz šim Viņš bija aizlūdzis par citiem, bet tagad ilgojās, lai kāds aizlūgtu par Viņu.LI 566.3

Tā kā Kristus juta, ka ir pārtraukta Viņa savienība ar Tēvu, Viņš baidījās, ka savā cilvēciskumā varbūt nespēs izturēt gaidāmo cīņu ar tumsības spēkiem. Kārdināšanās tuksnesī cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos, tomēr Kristus izgāja kā uzvarētājs. Tagad kārdinātājs bija ieradies uz pēdējo, visbriesmīgāko cīņu. Uz to viņš bija gatavojies pēdējos trīs Kristus darbības gados. Tagad izšķīrās viss. Ja sātans šeit zaudēs, tad tam vairs nebūs nekādu cerību uz virskundzību; pasaules valstis beidzot kļūs par Kristus īpašumu, sātana vara būs gāzta, un viņš tiks izdzīts. Bet, ja Kristu izdotos uzvarēt, tad pasaule kļūtu par sātana valstību un cilvēce uz visiem laikiem paliktu viņa varā. Visā pilnībā apzinoties cīņas iznākuma nozīmi, Kristus dvēseli pildīja drausmīgas bailes tikt atšķirtam no Dieva. Sātans Kristum teica, ka, ja Viņš kļūšot par galvotāju grēcīgajai cilvēcei, tad šķiršanās no Dieva varot būt mūžīga. Viņu uzskatīšot par sātana valstībai piederošu, un Viņš nekad vairs nevarēšot būt viens ar Dievu.LI 566.4

Ko tad šim upurim bija lemts panākt? Ak, cik bezcerīga izskatījās cilvēku noziedzība un nepateicība! Radušos stāvokli sātans Pestītājam attēloja visdrūmākajās krāsās — tauta, kas lepojās, ka laicīgā un garīgā ziņā ir pārāka par visām citām, ir Tevi atmetusi. Tā tīko Tevi iznīcināt — jā, tieši Tevi — viņiem kā izredzētai tautai doto apsolījumu pamatu, centru un zīmogu. Kāds no mācekļiem, kas klausījās Tavas pamācības un bija viens no visrosīgākajiem draudzes darbībā, Tevi nodos. Viens no Taviem visdedzīgākajiem sekotājiem Tevi aizliegs. Visi Tevi atstās. Kristu pārņēma riebums, iedomājoties, ka tie, kurus Viņš bija apņēmies pestīt, kurus Viņš tik ļoti mīlēja, pievienosies sātana sazvērestībai! Tas kā asmens dūrās Viņa sirdī. Cīņa bija šausmīga. Tās mērs bija Viņa tautas, Viņa apsūdzētāju un Viņa nodevēju noziegumi, visi ļaunumā iegrimušās pasaules grēki. Šī ļaužu grēku nasta Kristu smagi nomāca, un apziņa par Dieva dusmām, kas vērsās pret grēku, draudēja izdzēst Viņa dzīvību.LI 568.1

Lūk, kā Viņš pārdomā cenu, kas jāmaksā par cilvēku atpirkšanu! Dvēseles mokās Jēzus pieplok vēsajai zemei, it kā tai pieķerdamies, lai netiktu aizrauts vēl tālāk no Dieva. Aukstā nakts rasa krīt uz Viņa novārgušā auguma, bet Kungs to neievēro. No Viņa lūpām izlaužas rūgts sauciens: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām!” Bet tajā pašā brīdī Viņš vēl piebilst: “Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”LI 568.2

Ciešanās cilvēka sirds ilgojas pēc līdzjūtības. Šīs ilgas Kristus izjuta visos dvēseles dziļumos. Visgrūtākajā pārbaudījumu brīdī Viņš nāca pie saviem mācekļiem, alkstot dzirdēt kādus iedrošinājuma vārdus no tiem, kurus tik bieži bija svētījis, iepriecinājis un sargājis bēdās un pārbaudījumos. Tas, kuram vienmēr bija līdzjūtīgi vārdi, ko sacīt viņiem, tagad pats cieta pārcilvēciskas mokas un ilgojās zināt, ka tie lūdz par Viņu un par sevi. Cik tumšs izskatījās grēka ļaunums! Briesmīgs bija kārdinājums ļaut cilvēku dzimumam pašam nest sava pārkāpuma sekas, bet Viņam palikt nenoziedzīgam Dieva priekšā. Kaut tikai Pestītājs varētu zināt, ka mācekļi Viņu ir sapratuši un vērtē, — tad Viņš būtu stiprināts.LI 568.3

Ar mokām piecēlies, Viņš klupdams aiziet līdz vietai, kur atstājis savus pavadoņus, bet “atrod tos guļam”. Ja tie būtu lūguši, tad būtu kāds atvieglojums. Ja tie būtu meklējuši patvērumu pie Dieva, lai sātana spēki tos nevarētu pieveikt, Viņš smeltos prieku mācekļu stiprajā ticībā. Bet vairākkārt izteikto brīdinājumu: “Esiet nomodā un lūdziet Dievu”, tie nebija ņēmuši vērā. Sākumā gan tie jutās visai uztraukušies, redzēdami savu vienmēr tik mierīgo un cēlo Kungu cīnoties ar bēdām, kas sniedzās pāri viņu izpratnei. Tie arī lūdza, kamēr dzirdēja Cietēja stipro saukšanu. Viņi nedomāja pamest savu Kungu vienu, bet tos pārņēma savāds sastingums un apmātība, kuru tie būtu varējuši nokratīt, ja turpinātu piesaukt Dievu. Tie neaptvēra, cik nepieciešama ir modrība un nopietnas lūgšanas, lai pastāvētu kārdināšanās.LI 568.4

Pirms Jēzus gāja uz dārzu, Viņš mācekļiem sacīja: “Jūs visi apgrē- cināsities.” Bet tie ar vislielāko dedzību apgalvoja, ka iešot ar Viņu cietumā un nāvē. Nabaga pašpaļāvīgais Pēteris turklāt teica: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es nē.” (Marka 14:27,29) Mācekļi uzticējās paši sev. Tie neskatījās uz augšu, uz vareno Palīgu, kā Kristus tiem bija devis padomu. Tāpēc tie gulēja tad, kad Pestītājam visvairāk bija vajadzīga viņu līdzjūtība un lūgšanas. Arī Pēteris gulēja.LI 569.1

Aizmiga arī mīļotais māceklis Jānis, kas bija atbalstījies pret Jēzus krūtīm. Tiešām, Jāņa mīlestībai pret Kristu būtu vajadzējis mācekli uzturēt nomodā. Viņa sirsnīgajām lūgšanām vajadzēja saplūst ar Kunga lūgšanām Jēzus vislielāko bēdu brīdī. Pestītājs daudz nakšu bija pavadījis, lūdzot par saviem mācekļiem, lai viņu ticība nemitētos. Ja Jēzus Jēkabam un Jānim tagad būtu pajautājis reiz jau uzdoto jautājumu: “Vai jūs varat dzert to kausu, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?”, tad tie nebūtu uzdrošinājušies atbildēt: “Varam gan.” (Mat. 20:22*)LI 569.2

Mācekļi pamodās no Jēzus balss, bet tie Viņu tik tikko pazina — tik ļoti Meistara seju bija pārvērtušas ciešanas. Uzrunādams Pēteri, Viņš sacīja: “Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Mācekļu vājums radīja Jēzū līdzcietību. Viņš baidījās, ka tie nespēs izturēt gaidāmo pārbaudi, kad Viņu nodos un nonāvēs. Viņš tiem nepārmeta, bet tikai sacīja: “Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.” Pat savās lielajās dvēseles mokās Kungs centās attaisnot viņu vājumu. “Gars gan ir labprātīgs,” Viņš teica, “bet miesa ir vāja.”LI 569.3

Atkal Dieva Dēlu pārņēma pārcilvēciskas dvēseles mokas, un, gandrīz nesamaņā krizdams un pārguris, Viņš ar pūlēm atgriezās savā iepriekšējā cīņas vietā. Ciešanas bija vēl lielākas nekā pirms tam. Kad pār Jēzu nāca šie dvēseles pārdzīvojumi, “Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi”. Koki — cipreses un palmas — kļuva par Viņa cīņas mēmajiem lieciniekiem. No to kuplajiem zariem un lapotnes uz Jēzus satriekto stāvu lejup ritēja smagas rasas lāses, it kā pati daba raudātu par to, ka viņas Radītājs viens cīnās ar tumsības varām.LI 569.4

Vēl pirms brīža Jēzus bija stāvējis taisns, līdzīgi varenam ciedram, spītēdams pretspēku brāzmām, kuru niknums mitējās, triecoties pret Viņu. Stūrgalvīga spītība un sirdis, pilnas ļaunuma un viltus, velti pūlējās Viņu samulsināt un pārvarēt. Kristus stāvēja stiprs, majes-tātiskā varenībā kā Dieva Dēls. Bet tagad Viņš līdzinājās niknas vētras šaustītai un locītai niedrei. Sava darba nobeigumam Viņš bija tuvojies kā uzvarētājs, ik solī gūdams panākumus pret tumsības spēkiem. Kā tāds, kas jau pagodināts, Viņš bija apliecinājis savu pilnīgo vienotību ar Dievu. Ar vislielāko pārliecību Viņš bija dziedājis slavas dziesmu. Viņš bija teicis mācekļiem iedrošinošus un siltus vārdus. Nu bija pienākusi tumsības varas stunda. Nu Viņa balss nakts rāmajā klusumā bija dzirdama ne uzvaras skaņās, bet cilvēcisku moku pilna. Līdz miega pārņemto mācekļu ausīm nonāca Pestītāja vārdi: “Mans Tēvs, ja šis kauss nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.”LI 570.1

Mācekļu pirmā doma bija doties pie Viņa, bet Viņš taču bija pavēlējis palikt te, būt nomodā un lūgt. Kad Jēzus vēlreiz pie tiem atnāca, Viņš tos atrada guļam. Atkal Viņš bija jutis ilgas pēc draudzības, pēc dažiem mācekļu izteiktiem vārdiem, kas nestu atvieglojumu un pāršķeltu tumsības radīto nomāktību, kas draudēja Viņu pārvarēt. Bet mācekļu acis bija miega pilnas, “un tie nezināja, ko Viņam atbildēt”. Tos bija uzmodinājusi Kristus klātbūtne. Tie ieraudzīja Viņa moku un asins sviedru pārvērsto seju un pārbijās. Tie nespēja saprast Viņa ciešanas. “Tik nejauks bija Viņa vaigs, vairs ne pēc cilvēka, un Viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem.” (Jes. 52:14*)LI 570.2

Aizgriezies prom, Jēzus atkal atrada savu kluso paslēptuvi un, lielas tumsas un šausmu pārņemts, pakrita pie zemes. Dieva Dēla cilvēciskā daba šajā pārbaudījumu stundā trīcēja un drebēja. Tagad Viņš nelūdza par mācekļiem, lai viņu ticība nemitētos, bet sauca uz Dievu pats savas kārdināšanām un mokām pakļautās dvēseles dēļ. Drausmīgais miklis bija klāt, — mirklis, kuram jāizšķir pasaules nākotne. Cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos. Kristus vēl varēja atteikties dzert rūgto biķeri, kas patiesībā bija jādzer grēcīgajam cilvēkam. Vēl nebija par vēlu. Viņš varēja noslaucīt asins sviedrus no pieres un atstāt zemes iemītniekus, lai tie iet bojā savos grēkos. Viņš varēja teikt: “Lai grēcinieks pats saņem pelnīto sodu, Es atgriezīšos pie Tēva.” Vai Dieva Dēls dzers tik rūgto pazemojuma un nāves moku kausu? Vai Nevainīgais cietīs grēka lāstu, lai glābtu vainīgo? Pār Jēzus bālajām lūpām nāca vārdi: “Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.”LI 570.3

Šo lūgšanu Viņš atkārto trīs reizes. Trīs reizes Jēzus cilvēciskums bailēs vairās no pēdējā, visu vainagojošā upura. Bet tad pasaules Glābēja acu priekšā nostājas visa cilvēces vēsture. Viņš redz, ka, ja likuma pārkāpējus neviens neglābs, tiem jāaiziet bojā. Viņš saprot cilvēku nespēku un grēka varu. Viņš redz nāvei nolemto ļaužu postu un vaimanas, viņu nenovēršamo likteni, un izšķiras glābt, — glābt cilvēku, lai tas maksātu ko maksādams. Viņš izcietīs asins kristību, lai bojāejai pakļautie cilvēku miljoni varētu iegūt mūžīgu dzīvību. Viņš jau ir atstājis skaidros, svētos un godības pilnos Debesu pagalmus, lai glābtu vienu pazudušo avi — to vienu pasauli, kas grimusi noziegumos. Viņš nenovērsīsies no savas misijas. Viņš kļūs par Salīdzinātāju cilvēcei, kas izvēlējās grēku. Tādēļ Viņa lūgšana noslēdzas ar mierīgu padevību: “Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai tas nebūtu jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.”LI 571.1

Pieņēmis lēmumu, Viņš atkal kā miris pakrīt pie zemes, no kuras bija daļēji piecēlies. Kur nu ir mācekļi, lai saudzīgi paliktu savas rokas zem nesamaņā kritušā Kunga galvas, lai nomazgātu asins sviedriem klāto pieri, kas izskatās “ne pēc cilvēka bērniem”? Pestītājs vīna spaidu min viens pats, un neviens no visām tautām nav pie Viņa.LI 571.2

Bet Dievs cieta līdz ar savu Dēlu. Eņģeļi noraudzījās Pestītāja dvēseles mokās. Tie vēroja savu Kungu stāvam sātana karaspēka leģionu ielenkumā; tie redzēja, ka Viņa sirdi bija pārņēmušas neizprotamas šausmas. Debesīs valdīja klusums. Neskanēja neviena arfa. Ja mirstīgie varētu redzēt eņģeļu pulku pārsteigumu, kad tie klusi un skumji noraudzījās, kā Tēvs no sava mīļotā Dēla atrauj gaismas, mīlestības un godības starus, tad tie labāk saprastu, cik riebīgs Dieva acīs ir grēks.LI 571.3

Nekritušās pasaules un Debesu eņģeļi ar dedzīgu interesi vēroja, kā cīņa tuvojas noslēgumam. Ar vislielāko sasprindzinājumu šai pasaules pestīšanas darba lielajai krīzei sekoja sātans un tā ļaunie pulki, atkritušo eņģeļu leģioni. Labie un ļaunie spēki gaidīja, lai redzētu, kāda būs atbilde Jēzus trīsreiz atkārtotajai lūgšanai. Eņģeļi ilgojās sniegt palīdzību dievišķajam Cietējam, bet tas nedrīkstēja notikt. Dieva Dēlam cits ceļš netika atrasts. Šausmīgajā krīzē, kad izšķīrās viss, kad liktenīgais kauss trīcēja Glābēja rokās, pēkšņi atvērās Debesis, gaisma ielauzās izšķirošās stundas vētrainajā tumsā, un varens eņģelis, kas stāvēja Dieva priekšā, izpildīdams kādreiz Luciferam uzticētos pienākumus, tagad steidzās pie Jēzus. Eņģelis nenāca, lai izņemtu biķeri no Jēzus rokas, bet lai stiprinātu Viņu to dzert, apliecinot Tēva mīlestību. Viņš nāca sniegt spēku dievišķi cilvēciskajam lūdzējam, norādīja uz atvērtajām Debesīm un stāstīja par dvēselēm, kas tiks glābtas, pateicoties Pestītāja ciešanām. Eņģelis Jēzum apliecināja, ka Viņa Tēvs ir lielāks un daudz spēcīgāks par sātanu un ka Viņa nāve nodrošinās pilnīgu ļauno spēku sakāvi, un tad šīs pasaules valstība tiks nodota Visaugstākā svētajiem. Vēl eņģelis runāja par to, kā Kristus tad varēs skatīt savas dvēseles pūļu ieguvumu un būt apmierināts, jo Viņš redzēs cilvēku dzimtas izglābto un mūžīgi atpestīto ļaužu pulkus.LI 572.1

Kristus dvēseles mokas nemitējās, bet nospiestība un mazdūšība Viņu atstāja. Vētra nebija rimusi, bet Viņš, būdams tiešs uzbrukumu objekts, tika stiprināts, lai stātos pretī tās trakojošajam niknumam. Asinīm aptraipītajā sejā bija lasāms Debesu miers. Viņš bija panesis to, ko nespēja nest neviena cilvēciska būtne, jo Viņš cieta nāves mokas visu cilvēku vietā.LI 572.2

Gaisma, kas apņēma Pestītāju, pēkšņi pamodināja snaudošos mācekļus. Tie ieraudzīja eņģeli noliecamies pār zemē guļošo Kungu. Tie redzēja, kā tas pacēla Pestītāja galvu, piespiezdams to pie savām krūtīm un rādīdams uz Debesīm. Tie dzirdēja viņa balsi, līdzīgu jaukākajai mūzikai, izsakām mierinājuma un cerības vārdus. Mācekļi atcerējās skatu Apskaidrošanas kalnā. Tie pieminēja godību, kas Jēzu apņēma templī, un Dieva balsi, kas runāja no padebeša. Arī tagad bija jūtama tā pati godība, un tiem vairs nebija bail par savu Mācītāju. Par Viņu rūpējās Dievs; spēcīgs eņģelis bija sūtīts, lai Viņu aizsargātu. Mācekļi no jauna padevās dīvainam nogurumam, kas tos pārņēma. Jēzus atkal viņus atrada guļam.LI 572.3

Skumji uz tiem paskatījies, Viņš teica: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās!”LI 573.1

Šos vārdus sakot, Jēzus jau varēja saklausīt tā ļaužu pūļa soļu troksni, kas bija izgājuši Viņu meklēt, tādēļ turpināja: “Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt!”LI 573.2

Kad Jēzus devās pretī savam nodevējam, Viņa sejā vairs nebija redzamas nekādas pēdas no nule notikušās cīņas. Nostājies mācekļiem priekšā, Viņš ļaudīm jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie atbildēja: “Jēzu Nācarieti.” Tad Viņš sacīja: “Es tas esmu.” Tūlīt pēc šiem vārdiem eņģelis, kas pirms tam Jēzum kalpoja, nostājās starp Viņu un pūli. Pestītāja seju apstaroja dievišķa gaisma, un pār Viņu lidoja kaut kas līdzīgs balodim. Šīs dievišķās godības priekšā asinskārais pūlis nevarēja ne mirkli pastāvēt. Visi it kā tika atsviesti atpakaļ. Priesteri, vecākie, kareivji un pat Jūda nokrita pie zemes kā miruši.LI 573.3

Tad eņģelis atkāpās un gaisma nodzisa. Jēzum bija izdevība aiziet, bet Viņš palika, — mierīgs un nosvērts. Kā pagodināts Viņš stāvēja šo ļaunumā norūdīto, cietsirdīgo ļaužu vidū, kas tagad, pakrituši bez spēka, gulēja pie Viņa kājām. Mācekļi to visu vēroja klusi, ar izbrīnu un bijību.LI 573.4

Bet skats ātri izmainījās. Pūlis piecēlās. Romiešu kareivji, priesteri un Jūda sanāca ap Kristu. Šķita, ka tie ir nokaunējušies par savu vājumu un arī izbijušies, — vai tikai Viņš nav aizbēdzis. Bet Pestītājs vēlreiz atkārtoja jautājumu: “Ko jūs meklējat?” Tikko tie bija saņēmuši pierādījumu, ka viņu priekšā stāvošais ir Dieva Dēls, bet negribēja tam piekrist. Uz jautājumu: “Ko jūs meklējat?” tie atkal atbildēja: “Jēzu Nācarieti.” Tad Pestītājs teica: “Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu” un, norādīdams uz mācekļiem, piebilda: “Ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet.” Kristus labi zināja, cik vāja ir viņu ticība, tādēļ mēģināja tos pasargāt no kārdināšanām un pārbaudījumiem. Viņš bija gatavs to labā uzupurēties.LI 573.5

Nodevējs Jūda neaizmirsa tam uzticēto lomu. Viņš rādīja ceļu dārzā ienākušajam pūlim, bet tam cieši pa pēdām sekoja augstais priesteris. Jēzus vajātājiem tas bija devis zīmi, sakot: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstiet!” Bet pagaidām Jūda izturējās tā, it kā viņam ar tiem nebūtu nekā kopēja. Pienācis pie Jēzus, tas saņēma Viņa roku kā tuvs draugs un, sacīdams: “Esi sveicināts, Rabi!”, vairākas reizes Viņu noskūpstīja, raudot un izlikdamies, ka jūt līdzi Pestītājam draudošajās briesmās.LI 573.6

Bet Jēzus sacīja: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Viņa balss drebēja sirdssāpēs, kad Viņš piebilda: “Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?” Šai uzrunai vajadzēja modināt nodevēja sirdsapziņu un satraukt viņa stūrgalvīgo dabu; bet godīgums, uzticība un cilvēciska smalkjūtība bija to atstājusi. Pārgalvīgs un spītīgs tas palika stāvot, neizrādīdams nekādu vēlēšanos piekāpties. Jūda bija nodevis sevi sātanam, un viņam vairs nebija spēka tam pretoties. Tomēr Jēzus neizvairījās no nodevēja skūpsta.LI 574.1

Pūlis kļuva drošāks, redzot Jūdu aizskaram To, kas tikko bija pagodināts viņu acu priekšā. Nu tie aizturēja Jēzu un sāka saistīt mīļās rokas, kas nebija mitējušās darīt labu.LI 574.2

Mācekļi domāja, ka viņu Mācītājs neļaus sevi sagūstīt. Tas pats spēks, kas lika pūlim pakrist pie zemes, varēja tos savaldīt arī tagad, kamēr Jēzus ar mācekļiem aizbēgtu. Tie jutās vīlušies un sašutuši, redzot, kā atnes virves, lai sasietu rokas Tam, ko viņi mīlēja. Pēteris dusmās izrāva zobenu un mēģināja aizstāvēt savu Kungu, bet augstā priestera kalpam viņš nocirta tikai ausi. Kad Pestītājs to redzēja, Viņš atbrīvoja savas rokas, kuras cieši turēja romiešu kareivji, un teica: “Diezgan! Pietiek!”, aizskāra un dziedināja ievainoto ausi. Tad, pagriezies pret Pēteri, Viņš turpināja: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt savu Tēvu, un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” Jā, katra mācekļa vietā vienu leģionu! Bet kāpēc gan Viņš neglābj sevi un mūs, sprieda mācekļi, un, atbildēdams uz šo neizteikto jautājumu, Jēzus piebilda: “Bet kā tad Raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt. Vai tad Man nedzert to kausu, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?”LI 574.3

Jūdu vadoņu gods tos nebija atturējis piedalīties Jēzus sagūstīšanā. Viņa apcietināšana tiem šķita pārāk svarīga lieta, lai to uzticētu padotajiem. Tā viltīgie priesteri un vecākie pievienojās dievnama sardzei un pūlim, sekojot Jūdam uz Ģetzemani. Ak, kas tā bija par sabiedrību, kurai tagad pievienojās šie cienīgie vīri — pēc trokšņa un nemieriem alkstošs pūlis, apbruņots ar visdažādākajiem rīkiem, it kā viņi vajātu kādu briesmīgu zvēru.LI 574.4

Pagriezies pret priesteriem un vecākajiem, Kristus tos uzlūkoja ar caururbjošu skatu, un Viņa teiktos vārdus tie noteikti nespēja aizmirst līdz mūža galam. Tie bija kā Visvarenā asās bultas, cēli un mierīgi: “Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt. Ik dienas Es pie jums sēdēju Dieva namā mācīdams, tad jūs Mani neesat aiztikuši.” “Bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.”LI 574.5

Redzot, ka Jēzus ļāva sevi apcietināt un saistīt, mācekļi pārbijās. Tie jutās apkaunoti, ka Viņš pacieš tādu negodu pret sevi un viņiem. Tie nevarēja saprast sava Meistara izturēšanos un bija neapmierināti par padošanos pūlim. Sašutumā un izbailēs Pēteris ieteica glābties un, tam paklausot, “visi mācekļi Viņu atstāja un bēga”. Bet Kristus šo bēgšanu bija jau iepriekš paredzējis, kad sacīja: “Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit ikkatrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis”. (Jāņa 16:32)LI 575.1

73 nodaļa. “Jūsu sirds lai neizbīstas”

75 nodaļa. Pie Annas un Kajafas