Kristus ceļa sagatavotājs cēlās no Israēla uzticīgajiem ļaudīm, kas ar ilgošanos gaidīja Mesijas nākšanu. Vecais priesteris Cakarija un viņa sieva Elizabete “abi bija taisni Dieva priekšā”. Viņu klusajā un svētajā dzīvē ticības gaisma kā zvaigzne spīdēja tā laika ļaunuma tumsā. Dievbijīgais pāris saņēma apsolījumu, ka tiem būs dēls, “kas ies tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļu”.LI 65.2

Cakarija dzīvoja Jūdejas kalnos, bet viņš bija aizgājis uz Jeruzālemi, lai vienu nedēļu kalpotu dievnamā; šādu kalpošanu prasīja no katras kārtas priestera divas reizes gadā. “Bet notika, kad Cakarija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet tā Kunga namā un kvēpināt.” (Lūk. 1:8,9)LI 65.3

Viņš stāvēja svētnīcas svētajā vietā pie zelta altāra. Augšup pie Dieva pacēlās vīraka mākonis kopā ar Israēla lūgšanām. Piepeši viņš sajuta dievišķu klātbūtni. “Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē.” Eņģeļa ierašanās liecināja par Dieva labvēlību, bet Cakarija to neuztvēra. Daudzus gadus viņš bija lūdzis par Pestītāja nākšanu; tagad Debesis sūtīja savu vēstnesi pasludināt, ka Dievs ir gatavs šo lūgumu uzklausīt. Bet Cakarijam Dieva žēlastība šķita pārāk liela, lai tai ticētu. Viņu pārņēma baiļu un sevis nosodījuma izjūtas.LI 65.4

Bet eņģelis to apsveica ar priecīgu iedrošinājumu: “Nebīsties, Cakarija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svēts Gars viņu piepildīs (..). Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams tam Kungam padevīgus ļaudis.” “Cakarija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados.” ”LI 65.5

Cakarija labi zināja, ka Ābrahāmam vecumā tika dāvāts dēls tāpēc, ka viņš ticēja Tam, kas to bija apsolījis. Tomēr vecais priesteris kādu brīdi domās ļāvās cilvēciskam nespēkam. Viņš aizmirsa, ka Dievs vienmēr ir spējīgs apsolīto izpildīt. Kāds pretstats šai neticībai ir jaukā un bērnišķā Nācaretes jaunavas Marijas ticība, atbildot eņģeļa svinīgajam vēstījumam: “Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (Lūk. 1:38)LI 66.1

Cakarijas dēla, tāpat kā Ābrahāma un Marijas dēla piedzimšanai vajadzēja atklāt lielu garīgu patiesību, patiesību, ko esam kūtri mācīties un tik ātri aizmirstam. Paši no sevis mēs neesam spējīgi veikt nevienu labu darbu, bet, ko mēs nespējam, to katrā ticīgā un paklausīgā dvēselē var padarīt Dieva spēks. Ticībā tika dāvāts apsolītais dēls. Tikai ticībā dzimst garīgā dzīvība un mēs kļūstam spējīgi darīt taisnības darbus.LI 66.2

Uz Cakarijas jautājumu eņģelis atbildēja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.” Pirms piecsimt gadiem Gabriēls paziņoja Daniēlam pravietojuma laiku, kas sniedzās līdz Kristus dzimšanai. Sapratis, ka šis laiks tuvojas beigām, Cakarija iesāka lūgt par Mesijas nākšanu. Tagad tas pats vēstnesis, ar kura starpniecību tika sniegts Daniēla pravietojums, bija ieradies pasludināt tā piepildīšanos.LI 66.3

Eņģeļa vārdi: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Kunga priekšā” rāda, ka viņš ieņem augstu goda vietu Debesu galmā. Ierodoties ar vēsti pie Daniēla, viņš sacīja: “Bet nav neviena, kas man palīdzētu cīņā pret tiem abiem, kā vien jūsu sargeņģelis Mihaēls [t. i., Kristus].” (Dan. 10:21) Par Gabriēlu Pestītājs runā Jāņa Atklāsmes grāmatā, sacīdams: “Ko Viņš, sūtīdams savu eņģeli, darījis zināmu savam kalpam Jānim.” (Atkl. 1:1) Savukārt Jānim eņģelis paskaidro: “Es esmu tāds pats kalps kā tu, kā tavi brāļi, pravieši (..).” (Atkl. 22:9) Cik brīnišķīga doma, ka eņģelis, kas ieņem godpilnu vietu tūlīt aiz Dieva Dēla, ir izredzēts atklāt Dieva nodomu grēcīgiem cilvēkiem!LI 66.4

Cakarija bija izteicis šaubas par eņģeļa vārdiem. Tādēļ viņam tika atņemtas spējas runāt līdz laikam, kad viss būs piepildījies. “Zini,” sacīja eņģelis, “tu tapsi mēms (..) līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies.” Šajā dievkalpojumā priestera pienākums bija lūgt par ļaužu un visas tautas grēku piedošanu un par Mesijas nākšanu; bet, kad Cakarija to mēģināja darīt, viņš vairs nevarēja izsacīt neviena vārda.LI 66.5

Iznācis no tempļa, lai svētītu tautu, “viņš tiem meta ar roku un palika mēms”. Ļaudis bija ilgi gaidījuši un jau sākuši baiļoties, ka tik viņu nav skārusi kāda sodība. Bet, kad tas iznāca no Svētās vietas, viņa seja mirdzēja Dieva godībā, “un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu”. Cakarija darīja zināmu, ko bija redzējis un dzirdējis, “un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām.”LI 67.1

Drīz pēc apsolītā bērna piedzimšanas tēva mēle atraisījās, “un tas runāja, Dievu slavēdams. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. Visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu?” ” Tas ierosināja piegriezt vērību Mesijas nākšanai, kam Jānis bija ceļa sagatavotājs.LI 67.2

Svētais Gars dusēja uz Cakariju, kad viņš skaistos vārdos pravietoja par sava dēla misiju: “Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļu, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļa.”LI 67.3

“Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.” Pirms Jāņa dzimšanas eņģelis sacīja: “Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs (..).” Dievs Cakarijas dēlu aicināja lielam uzdevumam, vislielākajam, kāds jebkad cilvēkiem uzticēts. Lai to spētu izpildīt, viņam vajadzēja sadarboties ar Kungu, tādēļ tam tika apsolīts Dieva Gars, ja vien viņš ievēros eņģeļa norādījumus.LI 67.4

Jānim bija jāiziet kā Kunga vēstnesim, nesot ļaudīm Dieva gaismu. Viņam vajadzēja dot jaunu virzienu cilvēku domām. Viņam jāatklāj Dieva prasību svētums un Viņa pilnīgās taisnības nepieciešamība. Tādas vēsts nesējam jābūt svētam. Tam jākļūst par Dieva Gara mājokli. Lai izpildītu savu misiju, Jānim bija vajadzīga veselīga fiziskā uzbūve, prāta un gara spēks. Tāpēc bija nepieciešams apvaldīt savas tieksmes un kaislības. Viņam sevi noteikti jāpārvalda tā, lai kā tuksneša klintis un kalni viņš cilvēku vidū pastāvētu apkārtējo apstākļu nesatricināts.LI 67.5

Jāņa Kristītāja laikā jo plaši izplatījās tieksme pēc bagātības un mīlestība uz greznību un izpriecām. Jutekliskas baudas, dzīrošana un dzeršana izraisīja slimības un deģenerāciju, notrulināja garīgās uztveres spējas un mazināja jūtīgumu pret grēku. Jānim bija jākļūst par reformatoru. Ar savu atturīgo dzīvi un vienkāršo apģērbu viņam vajadzēja norāt sava laika pārmērības. Tādēļ arī no Dieva troņa sūtītais eņģelis Jāņa vecākiem mācīja sātību.LI 68.1

Bērnībā un jaunībā raksturu ietekmēt ir visvieglāk. Tieši tad vajadzētu iegūt pašsavaldīšanās spējas. Pie ģimenes pavarda mantoto iespaidu sekas ir tikpat paliekošas kā mūžība. Bērnībā izveidojušies ieradumi vairāk kā jebkuras citas dabiskas dotības nosaka, vai cilvēks dzīves cīņā būs uzvarētājs vai zaudētājs. Jaunība ir sējas laiks. Tā nosaka, kāda būs pļauja šajā un nākamajā dzīvē.LI 68.2

Jānim kā pravietim vajadzēja piegriezt “tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām”, lai sagatavotu Kungam cienīgus ļaudis. Sagatavodams ceļu Kristus pirmajai nākšanai, viņš pārstāvēja tos, kam jāsagatavo ļaudis mūsu Kunga otrajai atnākšanai. Pasaule ir nodevusies savu iegribu apmierināšanai. Maldu un pasaku ir bezgala daudz. Arvien vairojas sātana tīkli dvēseļu iznīcināšanai. Visiem, kas grib iegūt pilnīgu svētumu, jāapgūst sātības un pašsavaldīšanās mācība. Tieksmes un kaislības jānodod augstāko prāta spēju kontrolei. Skaidram garīgam skatam un uztverei ir nepieciešama pašdisciplīna, kas darītu mūs spējīgus saprast un īstenot Dieva Vārda svētās patiesības. Šī iemesla dēļ sātība noteikti jāiekļauj sagatavošanās darbā pirms Kristus otrās atnākšanas.LI 68.3

Pēc parastās kārtības Cakarijas dēls tiktu audzināts priestera amatam. Bet izglītošanās rabīnu skolās nebūtu derīga viņa darbam. Dievs viņu nesūtīja pie teoloģijas skolotājiem mācīties izskaidrot Rakstus, bet aicināja Jāni tuksnesī, lai viņš tur iepazītos ar dabu un dabas Radītāju.LI 68.4

Tas bija vientulīgs apvidus, kur Jānis atrada sev mājvietu — starp neauglīgiem kalniem, mežonīgām aizām un klinšu alām. Bet tā bija viņa labprātīgā izvēle — atsacīties no dzīves baudām un greznības par labu skarbajai tuksneša disciplīnai. Šeit apkārtne sekmēja vienkāršības un pašaizliedzības paradumu apgūšanu. Pasaules trokšņa netraucēts, viņš te varēja mācīties no dabas, no atklāsmes un no Dieva. Jāņa dievbijīgie vecāki viņam bieži bija atkārtojuši eņģeļa teiktos vārdus. Kopš bērnības tam pastāvīgi tika atgādināta gaidāmā misija, un viņš pieņēma šo svēto uzdevumu. Tuksneša vientulība Jānim bija iemīļots patvērums no sabiedrības, kur valdīja vispārējas nesaskaņas, neticība un nešķīstība. Viņš neuzticējās saviem spēkiem, lai stātos pretī kārdināšanām, un vairījās no pastāvīgas saskares ar grēku, lai nezaudētu izjūtu par tā pārlieku lielo ļaunumu.LI 68.5

Jānis no dzimšanas bija Dievam svētīts kā nazīrietis un šim nazīrieša solījumam viņš palika uzticīgs visu mūžu. Viņam bija tāds pats apģērbs kā senajiem praviešiem — kamieļu spalvas tērps, apjozts ar ādas jostu. “Viņa barība bija siseņi un kameņu medus”, kā arī dzidrais kalnu avotu ūdens.LI 69.1

Tomēr Jāņa dzīve nepagāja slinkumā, askētiskā grūtsirdībā vai savtīgā nošķirtībā. Laiku pa laikam viņš gāja, lai sastaptos ar cilvēkiem, un vienmēr ar interesi vēroja visu, kas notika pasaulē. No savas klusās miera vietas viņš sekoja notikumu attīstībai. Ar Dieva Gara apgaismotu skatienu Jānis pētīja cilvēku raksturus, lai izprastu, kā viņu sirdis aizsniegt ar Debesu vēsti. Viņš nesa sava uzdevuma atbildības nastu. Vientulībā, ar pārdomām un lūgšanām viņš savu dvēseli gatavoja gaidāmajam mūža darbam.LI 69.2

Kaut arī Jānis dzīvoja tuksnesī, viņš nebija brīvs no kārdināšanām. Cik vien iespējams, viņš aizvēra katru pieeju, pa kuru sātans varētu ielauzties, un tomēr vienmēr bija pakļauts ļaunā uzbrukumiem. Tomēr Jāņa garīgā uztvere bija skaidra; un, izkopdams rakstura stingrību un noteiktību, viņš ar Svētā Gara palīdzību vienmēr atklāja sātana tuvošanos un pretojās tā varai.LI 69.3

Tuksnesī Jānis sev atrada gan skolu, gan svētnīcu. Līdzīgi Mozum Midiānas kalnos, viņš bija Dieva klātbūtnes ietverts un Viņa spēka pierādījumu apņemts. Tam gan nebija lemts kā Israēla lielajam vadonim dzīvot varenāko kalnu vientulībā, bet arī viņa priekšā aiz Jordānas pacēlās Moāba augstienes, kas stāstīja par To, kurš ar spēku apjozis kalnus un tos stingri nolicis savā vietā. Drūmie un mežonīgie dabas skati ap viņa tuksneša mītni dzīvi ainoja Israēla stāvokli. Kunga auglīgais vīna dārzs bija kļuvis par pamestu postažu. Bet pāri šim tuksnesim klājās spožas un skaistas debesis. Pie tumšajiem negaisa mākoņiem atspīdēja apsolījuma varavīksne. Tā arī pāri Israēla pazemojumam mirdzēja Mesijas valsts apsolītā godība. Dusmības padebešiem priekšā nostājās Viņa žēlastības derības varavīksne.LI 69.4

Viens klusajā naktī viņš debesīs lasīja apsolījumu par Ābrahāma dzimumu, tikpat neskaitāmu kā zvaigznes. Rīta ausma, zeltījot Moāba kalnus, vēstīja par To, kurš ir kā “rīta gaisma, kad saule uzlec, kā rīts bez mākoņiem”. (2. Sam. 23:4*) Pusdienas laika spožumā Jānis skatīja krāšņo Dieva atklāsmi, kad parādīsies “Kunga godība, un (..) visa cilvēce kopā” to redzēs. (Jes. 40:5)LI 70.1

Ar svētu bijību un pacilātu garu Jānis praviešu rakstu ruļļos meklēja apsolījumus par Mesijas nākšanu — par apsolīto sēklu, kas samīs čūskai galvu, par Šilo — “Miera Lielkungu”, kam jāparādās, pirms uz Dāvida troņa beigs valdīt pēdējais ķēniņš. Šis laiks bija pienācis. Ciānas kalnā, pilī sēdēja romiešu iecelts pārvaldnieks. Pēc Kunga uzticamā apsolījuma Kristus jau bija piedzimis.LI 70.2

Dienām un naktīm Jāņa pētījumu tēma bija Jesajas saistošie Mesijas godības ainojumi. “Zars (..) no Isaja celma”, Ķēniņš, kas valdīs ar taisnību, kas “cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu”, patvērums pret negaisu, “kā augstas klints ēna iztvīkušā zemē”; par Israēlu vairs nesacīs: “Atstātais”, bet “pie kā Man labs prāts”. (Jes. 11:1,4; 32:2; 62:4) Tā vientuļā trimdinieka sirds skatīja godības ainas.LI 70.3

Jānis skatījās uz Ķēniņu Viņa skaistumā, un paša es tika aizmirsts. Viņš redzēja svētuma Majestāti un pats jutās necienīgs un vājš. Viņš bija gatavs iziet kā Debesu vēstnesis, kas nebīstas no cilvēkiem, jo raudzījās vienīgi uz Dievu. Viņš varēja stāvēt ar paceltu galvu un būt bezbailīgs zemes valdnieku priekšā, jo bija dziļi pazemojies pie ķēniņu Ķēniņa kājām.LI 70.4

Jānis pilnībā neizprata Mesijas valsts būtību. Viņš gaidīja, ka Israēla tauta tiks atbrīvota no saviem nacionālajiem ienaidniekiem. Tomēr Ķēniņa nākšana, taisnības piepildīšana un Israēla paaugstināšana par svētu tautu bija viņa cerību augstākais mērķis. Jānis ticēja, ka tā piepildīsies viņa dzimšanas dienā sniegtais pravietojums: Kungs pieminēs savu svēto derību, lai ļaudis, “no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas”.LI 70.5

Viņš redzēja, ka tauta ir pievilta, pašapmierināta un aizmigusi grēkos. Viņš ilgojās to pamodināt svētai dzīvei. Vēstij, ko Dievs viņam uzticēja nest, vajadzēja tos iztraucēt no letarģijas un likt tiem nodrebēt savas lielās bezdievības dēļ. Sirds augsne vispirms bija jāuzar, tikai tad Evaņģēlija sēkla varēja atrast tur vietu. Lai ļaudis meklētu pie Jēzus dziedināšanu, tie bija jāpamudina saskatīt no grēka brūcēm draudošās briesmas.LI 70.6

Dievs nesūta vēstnešus, lai tie grēciniekiem glaimotu. Viņš nesūta miera vēsti, ar ko nesvētos ieaijāt postu nesošā drošības sajūtā. Ļaundara sirdsapziņai Viņš uzliek smagas nastas un šķeļ dvēseli ar vainas apziņas bultām. Kalpojošie eņģeļi grēciniekam rāda Dieva briesmīgo sodu, lai padziļinātu pestīšanas vajadzības izjūtu un izraisītu saucienu: “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” Tad roka, kas pazemojusi pīšļos, paceļ grēku nožēlotāju. Balss, kas norājusi grēku un likusi kaunā lepnumu un godkāri, vismaigākajā līdzjūtībā jautā: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?”LI 71.1

Kad Jānis sāka kalpot, tauta bija satraukta, neapmierināta un atradās uz vispārējas sacelšanās sliekšņa. Pēc Arhelava atcelšanas Jūdeja nonāca tiešā Romas pakļautībā. Romas pārvaldnieku tirānija, patvaļa un neatlaidīgās pūles ieviest pagāniskos simbolus un paražas izraisīja dumpi, kas tika noslīcināts tūkstošiem Israēla drošsirdīgāko vīru asinīs. Tas viss saasināja tautas naidu pret Romu un vairoja ilgas tikt atbrīvotiem no tās varas.LI 71.2

Tad nesaskaņu un cīņu vidū atskanēja balss no tuksneša — satraucoša un skarba balss, tomēr arī cerību pilna: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi”. Tā saviļņoja tautu ar jaunu, savādu spēku. Pravieši par Kristus nākšanu bija runājuši kā par tālas nākotnes notikumu, bet šeit skanēja vēsts, ka tā ir pienākusi. Jāņa īpatnējais izskats viņa klausītājiem atgādināja seno laiku praviešus. Pēc izturēšanās un apģērba viņš līdzinājās Elijam. Elijas garā un spēkā viņš nosodīja tautas netikumību un norāja biežāk sastopamos grēkus. Viņa vārdi bija vienkārši, asi un pārliecinoši. Daudzi ticēja, ka Jānis ir kāds no praviešiem, kas uzcēlies no nāves. Visa tauta bija satraukta. Ļaužu pulki steidzās uz tuksnesi.LI 71.3

Jānis sludināja Mesijas nākšanu un aicināja tautu atgriezties. Viņš tos kristīja Jordānas ūdeņos, kas ainoja šķīstīšanu no grēkiem. Ar šo simbolu viņš atklāti parādīja, ka tie, kas sevi uzskata par Dieva izredzētu tautu, ir grēka aptraipīti, un ka bez sirds un dvēseles šķīstīšanas tiem nevar būt daļas Mesijas valstībā.LI 71.4

Pravieti nāca klausīties augstmaņi un rakstu mācītāji, kareivji, muitnieki un zemnieki. Uz laiku tos visus satrauca Dieva svinīgais brīdinājums. Daudzi atgriezās, nožēloja savus grēkus un tika kristīti. Lai tikai gūtu daļu pasludinātajā valstībā, Kristītāja prasībām pakļāvās visu šķiru ļaudis.LI 71.5

Arī daudzi rakstu mācītāji un farizeji nāca, izsūdzēdami grēkus un lūdzot tos kristīt. Tie uzskatīja, ka ir labāki par citiem cilvēkiem un panāca, ka ļaudis augstu vērtē viņu dievbijību, bet tagad tika atklāti to noziedzīgās dzīves noslēpumi. Svētais Gars Jānim atklāja, ka daudziem no šiem vīriem nebija īstas vainas sajūtas. Tie bija līdzskrējēji. Tie cerēja iedraudzēties ar pravieti un tādējādi iegūt arī gaidāmā Valdnieka labvēlību. Saņemdami kristību no jaunā populārā mācītāja rokām, tie cerēja nostiprināt savu ietekmi tautā.LI 72.1

Jānis tos sagaidīja ar iznīcinošu jautājumu: “Jūs, odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: Mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.” (Mat. 3:7-9)LI 72.2

Jūdi bija pārpratuši Israēlam doto Dieva žēlastības apsolījumu: “Tā saka tas Kungs, kas dienā ielicis sauli par spīdekli un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūru, ka tās viļņi krāc, — Kungs Cebaots ir Viņa vārds: “Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos Manā priekšā”, saka tas Kungs, “tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta Manā priekšā uz visiem laikiem!” Tā saka tas Kungs: “Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši”, saka tas Kungs.” (Jer. 31:35-37) Jūdi uzskatīja, ka tiesības uz šo apsolījumu tiem dod viņu dabiskā izcelsme no Ābrahāma, un neievēroja nosacījumus, ko Dievs tam pievienoja. Pirms šī apsolījuma Kungs saka: “Es došu savu bauslību viņu prātā un to rakstīšu viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par tautu (..). Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus”. (Jer. 31:33,34*)LI 72.3

Dieva labvēlība ir nodrošināta tautai, kuras sirdī rakstīts Viņa likums. Tā ir vienota ar Viņu. Bet jūdi bija no Dieva atšķīrušies. Savu grēku dēļ tie cieta Viņa sodības. Šī iemesla dēļ tie bija pakļauti pagānu tautai. Pārkāpumi aptumšoja viņu prātu, un tāpēc ka pagājušajos laikos Kungs tiem parādīja tik lielu labvēlību, tie attaisnoja savus grēkus. Viņi tīksminājās ar domu, ka ir labāki par citiem cilvēkiem un ka tiem ir tiesības uz Dieva svētībām.LI 72.4

Tas viss “ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām”. (1. Kor. 10:11) Cik bieži mēs nepareizi izskaidrojam Dieva svētības un mierinām sevi, ka baudām Viņa labvēlību tāpēc, ka mūsos ir kaut kas labs! Dievs nevar mūsu labā darīt to, ko Viņš vēlētos. Viņa dāvanas mēs izlietojam, lai vairotu pašapmierinātību un nocietinātu sirdis neticībā un grēkā.LI 73.1

Jānis Israēla skolotājiem paziņoja, ka viņu augstprātība, savtība un nežēlība rāda, ka tie drīzāk ir odžu dzimums, nāves lāsts tautai, nevis taisnā un paklausīgā Ābrahāma bērni. Ja ņemam vērā gaismu, ko jūdi bija saņēmuši no Dieva, rabīni jāuzskata pat par ļaunākiem nekā pagāni, par kuriem tie jutās daudz pārāki. Viņi bija aizmirsuši klinti, no kuras tie ir izcirsti, un bedri, no kuras tie ir izcelti. Savu nodomu piepildīšanā Dievs no viņiem nebija atkarīgs. Kā Viņš Ābrahāmu aicināja iziet no pagānu tautas, tāpat Viņš arī citus varēja aicināt savā kalpošanā. Sirdis, kas tagad varēja likties nedzīvas kā tuksneša akmeņi, Dieva Gars spēja atdzīvināt, lai tās darītu Viņa prātu un saņemtu Viņa apsolījumus.LI 73.2

Pravietis sacīja: “Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mat. 3:10) Koka vērtību nenosaka tā nosaukums, bet gan tā augļi. Ja augļi ir nederīgi, nosaukums vien koku nevar glābt no iznīcināšanas. Jānis jūdiem skaidri pateica, ka viņu stāvokli Dieva priekšā nosaka raksturs un dzīve. Ticības apliecība vien ir bezvērtīga. Ja dzīve un raksturs nav saskaņā ar Dieva likumiem, tad viņi nav Dieva ļaudis.LI 73.3

Jāņa vārdi skāra sirdi un pārliecināja klausītājus. Tie nāca pie viņa ar jautājumu: “Ko tad mums būs darīt?” Viņš atbildēja: “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un kam ir pārtika, lai dara tāpat.” Muitniekus viņš brīdināja no netaisnības un kareivjus — no vardarbības.LI 73.4

Viņš sacīja, ka visi, kas kļūs par Kristus valstības pavalstniekiem, parādīs ticības un grēka nožēlas augļus. Viņu dzīvē atklāsies laipnība, godīgums un uzticība. Tie kalpos trūcīgajiem un pienesīs upurus Dievam. Tie aizstāvēs neaizsargātos un rādīs citiem tikuma un līdzcietības piemēru. Tā Kristus sekotāji liecinās par Svētā Gara pārveidojošo spēku. Taisnība, žēlsirdība un Dieva mīlestība būs redzama ikdienas dzīvē. Citādi tie ir kā pelavas, ko iemet ugunī.LI 73.5

“Es jūs gan kristu ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani”, sacīja Jānis, “Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.” (Mat. 3:11) Pravietis Jēsaja bija sludinājis, ka Kungs savus ļaudis šķīstīs no viņu grēkiem “ar tiesas un šķīstīšanas garu”. (Jes. 4:4) Kungs Israēlam bija sacījis: “Es vērsīšu savu roku pret tevi un tīrīšu tavus sārņus kā ar sārmu un aizmetīšu projām visu mazvērtīgo, kas tev piemaisīts.” (Jes. 1:25) Grēkam visos tā veidos “mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina”. (Ebr. 12:29) Visos, kas pakļaujas Viņa varai, Dieva Gars grēku iznīcina. Taču, pieķeroties grēkam, cilvēks ar to savienojas. Tad Dieva godībai, kas iznīcina grēku, jāiznīcina arī cilvēks. Jēkabs pēc nakts ilgās cīņas ar eņģeli izsaucās: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” (1. Moz. 32:31) Jēkabs bija izdarījis lielu grēku pret Ēzavu, bet viņš to nožēloja. Viņa pārkāpums tika piedots un viņa grēks — nomazgāts, tāpēc viņš varēja izturēt Dieva klātbūtnes atklāsmi. Bet visos gadījumos, kad cilvēki nākuši Dieva priekšā, tīši lolodami sevī kādu ļaunumu, tie ir iznīcināti. Kad Kristus nāks otrreiz, Viņš ļaunos iznīcinās “ar savas mutes elpu”. (2. Tes. 2:8) Dieva godības gaisma, kas dos dzīvību taisnajiem, nonāvēs bezdievīgos.LI 74.1

Kad Jānis Kristītājs sludināja, drīz kā Dieva rakstura atklāsmei bija jānāk Kristum. Kristus klātbūtne vien izcels cilvēku grēkus. Tikai labprātīgi ļaujoties šķīstīties no netaisnības, tie varēja iegūt Viņa draudzību. Vienīgi sirdsskaidrie var mājot Viņa tuvumā.LI 74.2

Tā Jānis Kristītājs Israēlam pasludināja Dieva vēsti. Daudzi ņēma vērā viņa norādījumus. Daudzi, lai paklausītu, upurēja visu. Ļaužu pulki sekoja jaunajam skolotājam no vienas vietas uz otru, un ne viens vien loloja cerības, ka šis skolotājs varētu būt Mesija. Bet, redzot ļaudis pievēršamies viņam, Jānis centās izmantot katru izdevību, lai savu sekotāju ticību pievērstu Tam, kurš vēl nāks.LI 74.3

9 nodaļa. Cīņas laiks

11 nodaļa. Kristības