Sievietes, kas bija stāvējušas pie Kristus krusta, gaidīja, līdz pagāja sabata stundas. Pirmajā nedēļas dienā ļoti agri tās devās uz kapu, nesdamas līdzi dārgas zāles, ar ko svaidīt Pestītāja ķermeni. Tās nedomāja par Viņa augšāmcelšanos. Viņu cerības saule bija norietējusi, un pār sirdīm bija nolaidusies melna nakts. Iedamas tās pieminēja Kristus žēlastības darbus un Viņa teiktos mierinājuma vārdus, bet nemaz neatcerējās apsolījumu: “Es jūs atkal redzēšu.” (Jāņa 16:22)LI 656.2

Par visu notikušo neko nenojauzdamas, tās tuvojās dārzam, pa ceļam savā starpā runādamas: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Tās apzinājās, ka pašas šo akmeni novelt nespēj, tomēr turpināja savu ceļu. Piepeši debesīs uzplaiksnīja spoža gaisma, taču tas nebija saullēkts. Zeme nodrebēja, un tās ieraudzīja, ka lielais akmens jau ir novelts. Kaps bija tukšs.LI 656.3

Visas sievietes pie kapa neatnāca no vienas puses. Marija Magdalēna ieradās pirmā. Ieraudzījusi novelto akmeni, viņa aizsteidzās par to ziņot mācekļiem. Pa to laiku pienāca pārējās sievietes. Pār kapu staroja gaisma, bet Jēzus ķermeņa tur vairs nebija. Vēl uzkavējušās, viņas pēkšņi pamanīja, ka nav vienas. Pie kapa sēdēja kāds spožās drēbēs ģērbies jauneklis. Eņģelis bija novēlis akmeni. Lai neizbiedētu Jēzus sekotājus, viņš bija pieņēmis cilvēka izskatu. Tomēr ap viņu vēl spīdēja Debesu godības gaisma, un sievietes iztrūkās. Tās pagriezās, lai bēgtu, bet eņģeļa vārdi lika apstāties. “Nebīstieties,” tas sacīja, “jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja, un ejiet steigšus un sakiet viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies.” Tad tās vēlreiz ielūkojās kapā un vēlreiz noklausījās brīnišķo vēsti, kuru tagad pasludināja otrs eņģelis: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, sacīdams: “Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešajā dienā augšāmcelties.” “LI 656.4

“Viņš ir augšāmcēlies! Viņš ir augšāmcēlies!” Sievietes šos vārdus atkārtoja vēl un vēl. Tātad svaidāmās zāles vairs nav vajadzīgas. Pestītājs ir dzīvs un nav vairs miris. Tagad tās atcerējās, ka, ru-nādams par savu nāvi, Viņš sacīja, ka celsies augšā. Ak, kas par dienu pasaulei! Sievietes “steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to pavēstīt Viņa mācekļiem.”LI 657.1

Marija labo vēsti nebija dzirdējusi, tāpēc pie Pētera un Jāņa viņa devās ar skumju vēsti: “Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši.” Mācekļi steidzās uz kapu un atrada visu tā, kā Marija bija sacījusi. Viņi redzēja tur noliktos autus, arī sviedrautu, bet Kungu tie neatrada. Tomēr arī te bija saskatāma noteikta liecība, ka Viņš ir augšāmcēlies. Līķauti nebija nevērīgi nosviesti pie malas, bet rūpīgi salocīti, katrs savā vietā. Jānis “redzēja un ticēja”. Viņš gan vēl neizprata Rakstus, ka Kristum ir jāuzceļas no nāves, bet atcerējās Pestītāja vārdus, kas jau iepriekš vēstīja par Viņa augšāmcelšanos.LI 657.2

Kristus pats rūpīgi salocīja un nolika visus līķautus. Kad no Debesīm pie kapa ieradās spēcīgais eņģelis, tam pievienojās otrs, kas ar savu pulku bija sargājis Kunga ķermeni. Pirmais eņģelis novēla akmeni, bet otrais iegāja kapā un atraisīja apsējus no Jēzus ķermeņa. Tomēr Pestītājs pats ar savām rokām salocīja katru audekla gabalu un nolika to savā vietā. Nekas nav mazsvarīgs Tā acīm, kas vada kā zvaigznes, tā atomus. Visos Viņa darbos ir redzama kārtība un pilnība.LI 657.3

Marija pie kapa atkal ieradās kopā ar Jāni un Pēteri. Kad tie atgriezās Jeruzālemē, viņa palika. Raugoties tukšajā kapā, viņas sirds bija bēdu pārņemta, bet, ielūkojusies dziļāk, tur, kur Jēzus bija gulējis, viņa ievēroja divus eņģeļus — vienu galvgalī, otru kājgalī. “Sieva, ko tu raudi?” tie viņai vaicāja. “Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši,” Marija atbildēja.LI 657.4

Tā viņa novērsās pat no eņģeļiem, domādama, ka tai jāatrod kāds, kas varētu pateikt, kas izdarīts ar Jēzus ķermeni. Tad viņu uzrunāja kāda cita balss: “Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Asaru aizmiglotām acīm Marija redzēja tikai cilvēka stāvu, un domādama, ka tas ir dārznieks, sacīja: “Kungs, ja tu To esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!” Ja šī bagātā vīra kapu uzskatīja par pārāk cienīgu kapa vietu Jēzum, tad Marija pati Viņam sagādās citu vietu. Ir taču viens kaps, ko paša Kristus balss padarīja tukšu — kaps, kurā gulēja Lācars. Vai tad viņa to nevarēja atvēlēt savam Kungam? Marija juta, ka rūpes par Jēzus dārgo, krustā sisto ķermeni tai sagādātu lielu mierinājumu bēdās.LI 657.5

Bet tad Jēzus to uzrunāja savā pazīstamajā balsī: “Marija!” Viņa saprata, ka tas nav svešinieks un pagriezusies ieraudzīja savu Kungu. Tā aizmirsa, ka Viņš bijis krustā sists. Traukdamās uz priekšu un it kā gribēdama apkampt Viņa kājas, tā izsaucās: “Rabuni!” Bet Kristus pacēla roku, brīdinādams: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva, bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: “Es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.” ” Ar šo prieka vēsti Marija steidzās pie mācekļiem.LI 658.1

Jēzus atteicās pieņemt savu ļaužu pielūgsmi, pirms nebija saņēmis apliecinājumu, ka Tēvs ir atzinis Viņa upuri. Viņš uzkāpa Debesu pagalmos, lai no paša Dieva dzirdētu apstiprinājumu, ka Viņa atpirkšanas maksa par cilvēku grēkiem ir pietiekama, ka caur Viņa asinīm visi var iegūt mūžīgo dzīvību. Tēvs apstiprināja ar Kristu noslēgto derību, ka Viņš pieņems grēkus nožēlojošos un paklausīgos un mīlēs tos, tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Kristum vajadzēja pabeigt darbu un piepildīt savu solījumu, kas vēstīja, ka “vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks vērtīgāks nekā Ofira dārgumi.” (Jes. 13:12*) Visa vara Debesīs un virs zemes tika nodota Dzīvības Lielkungam, un Viņš atgriezās pie saviem sekotājiem grēka pilnajā pasaulē, lai arī tiem piešķirtu savu varu un godību.LI 658.2

Kad Pestītājs atradās Dieva priekšā, saņemdams dāvanas draudzei, mācekļi vēl domāja par Viņa tukšo kapu, tie vēl sēroja un raudāja. Diena, kas visām Debesīm pārvērtā par nebeidzamām gavilēm, mācekļiem bija nedrošības, apmulsuma un neziņas diena. Viņu neuzticēšanās sieviešu liecībai pierāda, cik zemu bija noslīdējusi viņu ticība. Ziņa par Kristus augšāmcelšanos šķita tik pretēja viņu apsvērumiem, ka tie nespēja tai noticēt. Pēc viņu domām, tā likās pārāk jauka, lai varētu būt patiesa. Tie ļoti daudz bija dzirdējuši saduķeju tā sauktās zinātniskās teorijas, tāpēc priekšstats par augšāmcelšanos viņiem bija vājš. Tie gandrīz pat nesaprata, ko augšāmcelšanās no nāves varētu nozīmēt. Tie vienkārši šo domu nespēja aptvert.LI 658.3

“Noejiet,” eņģeļi bija teikuši sievietēm, “un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Šīs Debesu būtnes Kristu apsargāja Viņa dzīves laikā virs zemes. Tie bija liecinieki Viņa tiesāšanai un krustā sišanai un bija dzirdējuši mācekļiem sacītos vārdus. To varēja saprast no visa tikko teiktā, un šim faktam vajadzēja dot pārliecību par sacītā patiesumu. Tādus vārdus varēja runāt vienīgi viņu dzīvību atguvušā Kunga vēstneši.LI 658.4

“Sakiet Viņa mācekļiem un Pēterim,” teica eņģeļi. Kopš Kristus nāves Pēteri nospieda sirdsapziņas pārmetumi. Viņš nevarēja aizmirst savu apkaunojošo Kunga aizliegšanas gadījumu un Pestītāja mīlestības un sāpju pilno skatu. No visiem mācekļiem viņš bija izjutis visdziļāko nožēlu, tāpēc arī tika dots pierādījums, ka viņa atgriešanās ir pieņemta. Viņš tika nosaukts vārdā.LI 659.1

“Sakiet Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit.” Visi mācekļi bija Jēzu atstājuši, tādēļ aicinājums ar Viņu satikties atkal ietvēra visus. Kristus tos nepameta. Kad Marija Magdalēna pastāstīja, ka redzējusi Kungu, viņa atkārtoja aicinājumu uz satikšanos Galilejā. Pēc tam šī vēsts tika sūtīta vēl trešo reizi. Atgriezies no Tēva apmeklējuma, Jēzus parādījās citām sievietēm, sacīdams: ” “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” ” (Mat. 28:9)LI 659.2

Kad Kristus bija augšāmcēlies, Viņš vispirms pārliecināja mācekļus, ka Viņa mīlestība un sirsnīgās rūpes par tiem nav mazinājušās. Lai pierādītu, ka Viņš ir dzīvais Pestītājs, Kristus sarāva kapa važas, un nāve Viņu vairs nespēja turēt savā varā. Lai parādītu, ka Viņam vēl ir tā pati mīlestības pilnā sirds, tāda pati pazīstamā Skolotāja sirds, Jēzus tiem parādījās vairākas reizes. Viņš tos vēlējās iekļaut vēl ciešākā mīlestības lokā. “Ejiet un sakiet to Maniem brāļiem”, Viņš teica, “lai viņi noiet uz Galileju.”LI 659.3

Izdzirduši par šo tik konkrēti paredzēto satikšanos, mācekļi sāka pārdomāt Kristus vārdus, kad Viņš ar tiem jau iepriekš bija runājis par savu augšāmcelšanos. Bet pat tad tie vēl nepriecājās. Viņi nespēja atbrīvoties no šaubām. Mācekļi neticēja pat tad, kad sievietes apliecināja, ka Kungu jau ir redzējušas. Tie domāja, ka viņas varētu būt kādu ilūziju varā.LI 659.4

Šķita, ka pārbaudījumi nāca cits pēc cita. Sestajā nedēļas dienā tie bija redzējuši savu Kungu mirstam, pirmajā nedēļas dienā izrādījās, ka tiem nolaupīts Viņa ķermenis, turklāt mācekļus vēl apsūdzēja, ka viņi to esot nozaguši, lai maldinātu ļaudis. Tie bija izmisuši, necerēdami kādreiz novērst nepelnītās aizdomas, kas radīja tiem nelabvēlīgu ļaužu noskaņojumu. Viņi baidījās no priesteru naida un tautas dusmām. Tie ilgojās, kaut tagad līdzās būtu Jēzus, kas varēja palīdzēt visās grūtībās.LI 659.5

Bieži tie atkārtoja vārdus: “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs.” Vientuļi, sāpju sagrauztām sirdīm, tie pieminēja Jēzus teikto: “Kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” (Lūk. 24:21; 23:31) Tie sapulcējās augšistabā, aizslēdza un aizbultēja durvis, zinādami, ka viņus kuru katru brīdi var piemeklēt mīļotā Mācītāja liktenis.LI 660.1

Bet visu šo laiku tie būtu varējuši līksmoties par augšāmcēlušos Pestītāju! Marija dārzā bija stāvējusi raudādama — tieši Jēzus tuvumā. Viņas acis asaru dēļ bija tik aizmiglotas, ka viņa nepazina savu Kungu. Arī mācekļu sirdis bija tik bēdu pilnas, ka tie neticēja ne eņģeļu vēstij, ne paša Kristus vārdiem.LI 660.2

Cik daudzi vēl šodien izturas tāpat kā mācekļi! Cik daudzi atkārto Marijas izmisuma pilnos vārdus: “Viņi Kungu (..) paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši.” Cik daudziem noderētu Pestītāja mierinošie vārdi: “Ko tu raudi? Ko tu meklē?” Kristus stāv tiem blakus, bet šo cilvēku asaru aizmiglotās acis neredz Viņu. Viņš runā uz tiem, bet tie nesaprot.LI 660.3

Ak, kaut tiktu paceltas noliektās galvas, kaut acis varētu Viņu saskatīt un ausis ieklausīties Viņa balsī! “Ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies!” Aiciniet tos neskatīties uz Jāzepa jauno kapu, kas tika nosegts ar lielo akmeni un aizzīmogots ar romiešu zīmogu. Kristus tur vairs nav. Neskatieties uz tukšo kapu! Nesērojiet kā tie, kam nav cerības un palīga! Jēzus dzīvo, un tādēļ, ka Viņš ir dzīvs, arī mēs dzīvosim. No pateicīgām sirdīm, no svētās liesmas skartām lūpām lai atskan gaviļu dziesma: “Kristus ir augšāmcēlies! Viņš dzīvo, lai aizlūgtu par mums!” Satveriet šo cerību, tad tā dvēselei būs kā drošs, pārbaudīts enkurs. Ticiet, un jūs redzēsit Dieva godību!LI 660.4

81 nodaļa. “Kungs ir augšāmcēlies”

83 nodaļa. Gājiens uz Emavu