Augšāmcelšanās dienas novakarē divi no mācekļiem devās ceļā uz Emavu, kādu mazu pilsētiņu, astoņas jūdzes no Jeruzālemes. Šie mācekļi nebija ieņēmuši izcilu vietu Kristus darbā, bet tie bija uzticīgi Viņa sekotāji. Pilsētā tie bija ieradušies uz Pasā svētkiem un jutās visai satriekti par pēdējo dienu notikumiem. Tie jau bija dzirdējuši baumas par to, ka Kristus ķermenis esot izzagts no kapa, kā arī sieviešu ziņojumu, ka tās redzējušas eņģeļus un satikušas Jēzu. Tagad tie atgriezās mājās, lai pārdomātu un lūgtu. Noskumuši tie pievakarē gāja, pārrunādami tiesāšanas un krustā sišanas notikumus. Vēl nekad tie nebija jutušies tik mazdūšīgi. Bez cerības un bez ticības tie staigāja krusta ēnā.LI 661.2

Viņi vēl nebija nekur tālu tikuši, kad tiem piebiedrojās kāds svešinieks, bet tie bija tā aizņemti ar savām bēdām un pieviltajām cerībām, ka nepiegrieza tam sevišķu uzmanību. Viņi turpināja sarunāties, izteikdami to, kas bija viņu sirdīs. Tie pārsprieda Kristus sludinātās mācības, kuras šķita neizprotamas. Kad viņi pārrunāja nesenos notikumus, Jēzus vēlējās tos mierināt. Pestītājs redzēja viņu nomākto garastāvokli. Viņš saprata pretrunīgās, juceklīgās domas, kas izraisīja jautājumu: “Vai šis Cilvēks, kas pacieta, ka Viņu tā pazemo, var būt Kristus?” Tie vairs nespēja savaldīties un raudāja. Jēzus zināja, ka šo mācekļu sirdis bija mīlestībā pieķērušās Viņam; Viņš vēlējas noslaucīt mācekļu asaras un pildīt viņu sirdis ar prieku un līksmību. Tomēr vispirms bija jāsniedz mācības, ko tie nekad neaizmirsīs.LI 661.3

“Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens ar vārdu Kleops atbildēja un Viņam sacīja: “Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” ” Tad tie Viņam izstāstīja par savu vilšanos un Mācītāju, kas “bija pravietis, varens vārdos un darbos Dieva un visas tautas priekšā”, bet kuru “augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi” un piesituši krustā. Un tad ar izmisuma smeldzi sirdīs un drebošām lūpām tie piebilda: “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs, un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas.”LI 661.4

Savādi, ka šie mācekļi neatcerējās Kristus vārdus un neaptvēra, ka Viņš jau iepriekš par šiem notikumiem bija sludinājis. Tie nesaprata, ka šī ziņojuma pēdējai daļai vajadzēja piepildīties tikpat patiesi, kā piepildījās pirmā daļa — ka trešajā dienā Viņš atkal uzcelsies. To viņiem vajadzēja paturēt prātā. Priesteri un rakstu mācītāji gan to nebija aizmirsuši. “Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām Es celšos augšā.” ” (Mat. 27:62,63) Taču mācekļi šos vārdus neatcerējās.LI 662.1

“Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs, nesaprašas, un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” ” Mācekļi brīnījās, kas gan šis svešinieks varētu būt, ka spēja ieskatīties viņu sirds dziļumos un par visu runāt ar tādu nopietnību, sirsnību un līdzjūtību, — jā, pat ar cerību. Pirmo reizi kopš Kristus nodošanas tie sāka nojaust, ka vēl ir cerība. Tie vairākkārt jautājoši paskatījās uz savu ceļabiedru un nodomāja, ka Viņa vārdi skan tieši tā, it kā tos būtu teicis pats Kristus. Mācekļi jutās pārsteigti, un sirds tiem sāka pukstēt arvien straujāk.LI 662.2

Iesākdams ar Mozu, ar Bībeles vēstures pašām pirmajām lappusēm, Kristus izskaidroja visus Svētos Rakstus, kas attiecās uz Viņu. Ja Jēzus tiem būtu atklājies jau sākumā, mācekļi justos apmierināti un sava prieka pārpilnībā vairs ne pēc kā cita neilgotos. Bet tiem bija nepieciešams izprast Vecās Derības simbolu un pravietojumu norādījumus par Kristu. Uz tiem jābalstās viņu ticībai. Lai viņus pārliecinātu, Kristus nedarīja nekādus brīnumdarbus, bet vispirms izskaidroja Rakstus. Kunga nāvi tie bija uzskatījuši kā visu cerību zaudējumu, bet Viņš no pravietojumiem pierādīja, ka tā ir visstiprākais ticības balsts.LI 662.3

Pamācīdams šos mācekļus, Jēzus rādīja, cik svarīga ir Vecā Derība, jo tā liecina par Viņa misiju. Daudzi, kas sevi atzīst par kristiešiem, tagad atmet Veco Derību, apgalvodami, ka tā vairs nav vajadzīga. Bet tā nav Kristus mācība. Kristus to vērtēja tik augstu, ka kādā reizē pat sacīja: “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšā.” (Lūk. 16:31)LI 662.4

Tā ir Kristus balss, kas runā ar sentēvu un praviešu starpniecību no Ādama dienām līdz pat beigu laika notikumiem. Vecajā Derībā Pestītājs tiek atklāts tikpat skaidri kā Jaunajā. Tieši seno praviešu gaismā ļoti skaidri un skaisti izceļas Kristus dzīve un Jaunās Derības mācības. To, ka Kristus ir Dievs, pierāda brīnumdarbi, bet vēl stiprāki pierādījumi par to, ka Viņš ir pasaules Pestītājs, atrodami, salīdzinot Vecās Derības pravietojumus ar Viņa dzīves aprakstu Jaunajā Derībā.LI 663.1

Atsaukdamies uz pravietojumiem, Kristus saviem mācekļiem sniedza skaidru priekšstatu par to, kādam Viņam vajadzēja atklāties kā cilvēkam. Mācekļu neizpratnes iemesls bija tas, ka viņi gaidīja Mesiju, kurš savu troni un ķēniņa varu ieņemtu tā, kā to vēlējās cilvēki. Tas traucēja iegūt pareizu izpratni par Viņa pazemošanos līdz viszemākajam stāvoklim, kādu vien var ieņemt. Kristus vēlējās, lai mācekļu izpratne būtu skaidra un precīza ikkatrā sīkumā. Cik vien tas iespējams, tiem vajadzēja iepazīties ar atziņu par Viņam nolemtā ciešanu kausa lomu. Viņš parādīja, ka šausmīgā cīņa, kuru tie vēl nespēja aptvert, bija pirms pasaules radīšanas slēgtās derības piepildījums. Kristum bija jāmirst kā jebkuram likuma pārkāpējam, kurš turpina grēkot. Tam visam bija jābūt, taču tam nebija jābeidzas ar sakāvi, bet gan ar godpilnu, mūžīgu uzvaru. Jēzus mācekļiem sacīja, ka ir jāpieliek visas pūles, lai pasauli glābtu no grēka. Viņa sekotājiem ir jādzīvo, kā Viņš ir dzīvojis, un jāstrādā, kā Viņš ir strādājis — ar stingru, neatlaidīgu piepūli.LI 663.2

Tā Kristus sarunājās ar mācekļiem, atvērdams viņu prātus, lai tie saprastu Rakstus. Mācekļi bija noguruši, taču saruna nezaudēja savu spraigumu. Pār Pestītāja lūpām nāca dzīvības un pārliecības vārdi. Taču joprojām viņu acis tika turētas aizvērtas, un tie Viņu nepazina. Kad Kristus stāstīja par Jeruzālemes izpostīšanu, tie raudādami noskatījās uz bojāejai lemto pilsētu. Mācekļi nemaz nenojauta, kas ir viņu ceļabiedrs. Tiem ir prātā nenāca, ka Tas, par kuru risinājās saruna, pašlaik iet kopā ar viņiem, jo Kristus par sevi runāja trešajā personā. Tie domāja, ka Viņš ir viens no lielo svētku apmeklētājiem, kas tagad devās mājup. Pa nelīdzenajiem akmeņiem Viņš gāja tikpat uzmanīgi kā abi ceļabiedri, laiku pa laikam līdz ar tiem apstādamies, lai nedaudz atpūstos. Tā šie ļaudis gāja pa kalnaino ceļu, bet viņus pavadīja Tas, kuram drīz bija jāieņem vieta pie Dieva labās rokas un kurš varēja sacīt: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” (Mat. 28:18)LI 663.3

Pa to laiku saule bija norietējusi, un, pirms ceļinieki nonāca līdz atpūtas vietai, laukstrādnieki bija atstājuši savu darbu. Kad mācekļi jau grasījās ieiet mājā, svešinieks izlikās, ka nolēmis turpināt ceļu. Taču mācekļus kaut kas vilka pie Viņa. Viņu dvēseles alka klausīties šī svešinieka vārdos. “Paliec pie mums,” tie sacīja. Izskatījās, ka Viņš nevēlas pieņemt uzaicinājumu, taču mācekļi neatkāpās un turpināja lūgt: “Vakars metas, un diena jau pagalam!” Kristus paklausīja lūgumam un “iegāja pie tiem palikt.”LI 664.1

Ja mācekļi nebūtu bijuši uzstājīgi, tie nebūtu uzzinājuši, ka viņu ceļabiedrs ir augšāmceltais Kungs. Kristus nekad nevienam neuzspiež savu klātbūtni. Viņš izraisa interesi par sevi cilvēkos, kam Viņš ir vajadzīgs. Ar prieku Pestītājs ieiet visnecilākajā mājā un vispazemīgākajā sirdī. Ja cilvēki ir vienaldzīgi pret Debesu Viesi un nedomā par Viņu, nedz lūdz Viņu palikt, tad Viņš paiet garām. Tā daudzi piedzīvo lielus zaudējumus. Tie nepazīst Kristu vairāk kā mācekļi, kas kopā ar viņu gāja pa ceļu.LI 664.2

Vienkāršās vakariņu maizes drīz ir sagatavotas. Tās tiek pasniegtas viesim, kurš sēž galda galā. Tad Viņš izstiepj rokas, lai svētītu ēdienu. Mācekļi pārsteigumā saraujas. Ceļabiedrs izstiepj rokas tieši tā, kā to mēdza darīt Kungs. Tie paskatās vēlreiz un pamana Viņa rokās naglu rētas. Abi reizē viņi iesaucas: “Tas ir Kungs Jēzus! Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem!”LI 664.3

Tie pieceļas, lai mestos zemē pie Kunga kājām un pielūgtu Viņu, taču Viņš piepeši nozūd skatienam. Mācekļi joprojām noraugās uz vietu, kur nupat atradās Tas, kura ķermenis vēl nesen gulēja kapā, un saka viens otram: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums Rakstus izskaidrodams?”LI 664.4

Bet nu, saņēmuši tik svarīgas ziņas, tie vairs nespēj sēdēt, rokas klēpī salikuši. Nogurums un izsalkums ir pazudis. Mācekļi atstāj vakariņas neaiztiktas un nekavējoties dodas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, steigdamies vēsti aiznest uz pilsētu pārējiem mācekļiem. Vietām ceļš ir bīstams, taču tie rāpjas pa stāvām kraujām un slidenām klintīm. Tie neredz un nezina, ka viņus sargā Tas, ar kuru kopā Viņi bija ceļojuši. Ar ceļinieka nūju rokās tie spraucas uz priekšu, gribēdami iet ātrāk, nekā uzdrīkstas. Brīžiem tie maldās, un brīžiem atkal atrod ceļu. Tie gan skrien, gan klūp, pielikdami visus spēkus, lai ātrāk tiktu uz priekšu, bet neredzamais Ceļabiedrs iet līdzi.LI 664.5

Nakts ir tumša, taču pār ceļiniekiem spīd Taisnības Saule. Viņu sirdis priekā gavilē, un tiem šķiet, ka viņi ir nokļuvuši jaunā pasaulē. Kristus nu ir dzīvais Pestītājs; tie Viņu vairs neapraud kā mirušu. “Kristus ir augšāmcēlies,” — mācekļi atkārto vēl un vēl. Tā ir vēsts, ko viņi nes noskumušajiem — tiem ir jāizstāsta brīnumainais notikums ceļā uz Emavu. Tiem ir jāpastāsta, kas viņiem piebiedrojies ceļā. Viņi nes vislielāko vēsti, kas jebkad sniegta pasaulei — labo vēsti, uz kuras balstās visas cilvēces cerības gan šim laikam, gan mūžībai.LI 665.1

82 nodaļa. “Ko tu raudi?”

84 nodaļa. “Miers ar jums!”