Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Laikmetu Ilgas - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    84 nodaļa. “Miers ar jums!”

    (Lūk. 24:33-48; Jāņa 20:19-29)LI 666.1

    Sasnieguši Jeruzālemi, mācekļi ieiet pa austrumu vārtiem, kas svētku laikā ir atvērti arī naktī. Māju logi ir tumši, un visur valda klusums, taču abi ceļinieki mēnessgaismā iet pa šaurajām ielām. Tie dodas uz augšistabu, kur pēdējā vakarā pirms nāves Jēzus pavadīja vairākas stundas. Tie zina, ka šeit viņi atradīs savus brāļus. Kaut arī ir vēls, viņi zina, ka mācekļi negulēs, kamēr nebūs noskaidrojuši, kas noticis ar viņu Kunga ķermeni. Istabas durvis izrādās stingri aizbultētas, un tie klauvē, taču neviens neatsaucas. Viss ir kluss. Tie nosauc savus vārdus. Tad durvis tiek uzmanīgi atvērtas, tie ieiet, un līdz ar viņiem ieiet vēl kāds, kurš nav redzams. Durvis atkal tiek aizbultētas, lai neierodas kāds spiegs.LI 666.2

    Visi ir pārsteigti un satraukti. Istabā daudzās balsīs atskan slava un pateicība: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” Tikpat steidzīgi, cik bija gājuši, abi ceļinieki aizelsušies stāsta, kā brīnumainā veidā tiem parādījies Jēzus. Tikko viņi ir beiguši, daži saka, ka nespēj tam noticēt, jo tas izklausās pārāk labi. Piepeši viņu priekšā nostājas vēl kāds. Visas acis noraugās uz Svešinieku. Neviens taču nebija klauvējis! Nebija dzirdami arī nekādi soļi. Mācekļi ir izbijušies un nespēj aptvert, ko tas nozīmē. Bet tad tie dzird balsi, kas nav neviena cita, kā viņu Mācītāja balss. Skaidri un noteikti no Viņa lūpām atskan vārdi: “Miers ar jums!”LI 666.3

    “Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot. Un Viņš tiem sacīja: “Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet, jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam. Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja savas rokas un kājas.”LI 666.4

    Viņi redzēja nežēlīgo naglu saplosītās rokas un kājas. Tie pazina Viņa balsi, kas nelīdzinājās nevienai citai balsij, ko tie jebkad bija dzirdējuši. “Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: “Vai jums ir kas ēdams? Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, visiem redzot.” “Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.” Ticība un prieks stājās neticības vietā, un ar vārdos neizsakāmām jūtām tie atzina savu augšāmcēlušos Pestītāju.LI 666.5

    Jēzum dzimstot, eņģeļi pasludināja: “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!” Arī tagad, pirmo reizi pēc savas augšāmcelšanās parādoties mācekļiem, Pestītājs tos uzrunāja ar svētību vārdiem: “Miers ar jums!” To Jēzus vienmēr ir gatavs novēlēt šaubu un baiļu nomāktām dvēselēm. Viņš gaida, ka mēs atvērsim savas sirds durvis un teiksim: “Paliec pie mums!” Viņš saka: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20)LI 667.1

    Jēzus augšāmcelšanās simboliski aino visu ticīgo augšāmcelšanos, kuri dus Viņā. Mūžam dzīvā Pestītāja seja, Viņa izturēšanās, Viņa valoda — viss mācekļiem bija pazīstams. Kā Kristus uzcēlās no nāves, tā reiz celsies visi, kas miruši Viņā. Mēs pazīsim savus draugus, kā mācekļi pazina Jēzu. Šīs zemes dzīvē tie var saslimt vai tikt sakropļoti, bet tad tie piecelsies pilnīgā veselībā un skaistumā. Taču arī godības miesā viņu identitāte būs pilnīgi saglabāta. Tad mēs pazīsim citus tāpat, kā tie pazīs mūs. (1. Kor. 13:12) Jēzus vaiga apgaismotajās tuvinieku sejās mēs ieraudzīsim pazīstamus vaibstus.LI 667.2

    Kad Jēzus sastapās ar saviem mācekļiem, Viņš tiem atgādināja pirms nāves sacītos vārdus, ka ir jāpiepildās visam, kas par Viņu rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās. “Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie Rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešajā dienā, un ka Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes. Un jūs esat liecinieki tam visam.”LI 667.3

    Mācekļi sāka saprast sava darba raksturu un tā apjomu. Tagad tiem pasaulei vajadzēja sludināt Kristus uzticētās brīnišķās patiesības. Viņa dzīves notikumus, Viņa nāvi un augšāmcelšanos, pravietojumus, kas uz šiem notikumiem norādīja, Dieva bauslības svētumu, pestīšanas plāna noslēpumus, Jēzus varu piedot grēkus — to visu viņi bija redzējuši, un to tiem vajadzēja darīt zināmu pasaulei. Aicinot nožēlot grēkus un uzticēties Pestītāja spēkam, tiem jāsludina miera un pestīšanas Evaņģēlijs.LI 667.4

    “Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” ” Svētais Gars vēl pilnībā neatklājās, jo Kristus vēl nebija pagodināts. Bagātīga Svētā Gara piešķiršana notika tikai pēc Kristus pacelšanās Debesīs, bet bez Svētā Gara saņemšanas mācekļi nespēja izpildīt savu uzdevumu — pasludināt pasaulei Evaņģēliju. Taču tagad Gars tika dots ar sevišķu nolūku. Pirms mācekļi varēja pildīt savus amata pienākumus draudzē, Kristus tiem deva savu Garu. Viņš tiem uzticēja vissvētāko uzdevumu un vēlējās, lai tie aptver, ka bez Svētā Gara šis darbs nav padarāms.LI 668.1

    Svētais Gars ir dvēseles garīgās dzīves elpa. Svētā Gara piešķiršana ir Kristus dzīvības piešķiršana. Tas saņēmēju piepilda ar Kristus īpašībām. Vienīgi tie, kurus šādi Dievs ir pamācījis, pie kuriem notiek iekšēja Gara darbība un kuru dzīvē atklājas Kristus, var būt pārstāvji, kas kalpo draudzei.LI 668.2

    “Kam jūs grēkus piedosit,” sacīja Kristus, “tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Ar to Kristus nevienam cilvēkam nepiešķir tiesības tiesāt citus. Kalna svētrunā Viņš to aizliedza. Tādas tiesības pieder vienīgi Dievam. Bet draudzei tās organizētajā veidā Viņš uzliek atbildību par atsevišķiem locekļiem. Draudzei ir pienākums grēciniekus brīdināt, pamācīt un, ja iespējams, pacelt. “Norāj, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos,” saka Kungs. (2. Tim. 4:2) Uzticīgi nostājies pret netaisnību! Brīdini katru dvēseli, kas ir briesmās! Neļauj nevienam pievilties! Sauc grēku tā īstajā vārdā! Pasludini, ko Dievs sacījis par melošanu, dusas dienas pārkāpšanu, zagšanu, par kalpošanu elkiem un par ikvienu citu ļaunumu! “Tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” (Gal. 5:21) Ja tie paliek grēkos, tad spriedums, ko jūs esat pasludinājuši no Dieva Vārda, tiek apstiprināts Debesīs. Izvēlēdamies grēkot, tie atsakās no Kristus, un draudzei jāparāda, ka tā neatzīst viņu darbus, citādi arī tā apkauno savu Kungu. Tai par grēku jārunā tā, kā runā Dievs. Tai jānostājas tā, kā Dievs pavēl, tad tās rīcība tiek apstiprināta Debesīs. Kas nicina draudzes autoritāti, nicina paša Kristus autoritāti.LI 668.3

    Bet šai lietai ir arī sava gaišā puse: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti.” Lai šī doma vienmēr ir pirmajā vietā! Lai, darbojoties pie tiem, kas maldās, ikviena skats tiek pievērsts Kristum! Lai gani rūpējas par Kunga avīm! Lai ar tiem, kas maldās, viņi runā par Pestītāja piedodošo žēlastību! Lai tie skubina grēcinieku nožēlot un ticēt Tam, kas var piedot! Lai tie sludina, balstoties uz Dieva Vārda autoritāti, un lai saka: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Visiem, kas nožēlo grēkus, pieder drošs apsolījums: “Viņš atkal par mums apžēlosies, Viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, Tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos.” (Mih. 7:19*)LI 668.4

    Lai draudze grēcinieka nožēlu pieņem ar pateicīgām sirdīm! Ikviens nožēlojošais no neticības tumsas jāizved ticības un taisnības gaismā. Viņa trīcošā roka jāieliek Jēzus mīļajā rokā. Tāda grēku piedošana tiek apstiprināta Debesīs.LI 669.1

    Tikai tādā izpratnē draudzei ir tiesības piedot grēkus. Grēku atlaišanu var iegūt vienīgi Kristus nopelnā. Nevienam cilvēkam, nevienai cilvēku kopai nav dota vara atbrīvot dvēseli no noziegumiem. Kristus saviem mācekļiem pavēlēja Viņa vārdā sludināt grēku piedošanu visām tautām, bet tiem pašiem nebija varas piedot kaut vienu vienīgu grēku, jo “nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12)LI 669.2

    Kad Jēzus pirmo reizi satikās ar mācekļiem augšistabā, Toma tur nebija. Vēlāk Toms dzirdēja pārējos par šo notikumu runājam un saņēma bagātīgus pierādījumus, ka Jēzus ir augšāmcēlies, bet viņa sirdi pildīja grūtsirdība un neticība. Dzirdot mācekļus stāstām par Pestītāja vairākkārtējo brīnišķo parādīšanos, viņš iegrima vēl dziļākā izmisumā. Ja Jēzus tiešām bija uzcēlies no nāves, tad vairs nevarēja cerēt uz kaut kādu šīs zemes valstību. Turklāt doma, ka Kungs jau parādījies visiem mācekļiem, izņemot viņu, sāpīgi skāra Toma iedomību. Viņš apņēmās neticēt un veselu nedēļu kavējās domās par savu nožēlojamo stāvokli, kas šķita jo tumšāks, salīdzinot ar viņa brāļu ticību un cerību.LI 669.3

    Šajā laikā tas atkārtoti apgalvoja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās, un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Viņš negribēja skatīties ar savu brāļu acīm, nedz savā ticībā balstīties uz viņu liecību. Viņš gan karsti mīlēja savu Kungu, taču tagad ļāva prātu un sirdi pārņemt greizsirdībai un neticībai.LI 669.4

    Mācekļu pulciņš pazīstamo augšistabu bija padarījis par savu pagaidu mītni, kur vakaros visi, izņemot Tomu, parasti sanāca kopā. Kādu vakaru arī Toms nolēma ar tiem satikties. Kaut arī Toms neticēja, tam tomēr bija vāja cerība, ka labā vēsts varētu izrādīties patiesa. Vakariņas ēzdami, mācekļi pārrunāja pierādījumus, ko Kristus tiem bija atklājis no pravietojumiem. “Durvis bija aiz-slēgtas. Tad Jēzus nāk, stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” ”LI 669.5

    Griezdamies pie Toma, Viņš sacīja: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un dod šurp savu roku, un liec to Manos sānos un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Šie vārdi pierādīja, ka Jēzum ir zināmas Toma domas un izjūtas. Šaubu pārņemtais māceklis zināja, ka neviens no viņa biedriem Jēzu nebija redzējis veselu nedēļu. Tie Mācītājam nevarēja pastāstīt par viņa neticību. Viņš saprata, ka tas ir Kungs, un citi pierādījumi vairs nebija vajadzīgi. Sirds krūtīs priecīgi gavilēja un, izsaukdamies: “Mans Kungs un mans Dievs!”, viņš metās Jēzum pie kājām.LI 670.1

    Jēzus šo atzīšanos pieņēma, bet maigi norāja viņa neticību: “Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Kristum Toma ticība būtu bijusi daudz patīkamāka, ja māceklis ticētu uz brāļu liecības pamata. Ja šodien pasaule sekotu Toma paraugam, tad pestīšanai neviens neticētu, jo visiem, kas tagad pieņem Kristu, jābalstās uz citu izteiktām liecībām.LI 670.2

    Daudzi, kuri šaubās, aizbildinās ar to, ka tie ticētu, ja tiem būtu tādi pierādījumi, kādus Toms saņēma no saviem biedriem. Tie neaptver, ka viņiem šodien ir ne tikai šie pierādījumi, bet arī vēl citi. Daudzi, kas līdzīgi Tomam gaida, lai tiktu atņemti visi iemesli šaubām, tā arī nekad nepiedzīvos savu vēlmju piepildīšanos. Tie pamazām nocietinās neticībā. Kas sevi pieradina skatīties uz tumšo pusi, kurnēt un žēloties, tie nezina, ko viņi dara. Tie sēj šaubu sēklu, kurai sekos šaubu raža. Brīdī, kad ticība un paļāvība būs visvairāk nepieciešama, daudzi vairs nebūs spējīgi cerēt un ticēt.LI 670.3

    Uzrunājot Tomu, Jēzus saviem sekotājiem sniedza pamācību. Viņa priekšzīme rāda, kā mums jāizturas pret tiem, kuru ticība ir vāja un kuri pirmajā vietā izvirza savas šaubas. Jēzus Tomu neapbēra ar pārmetumiem. Viņš arī nesāka ar mācekli diskutēt, bet pats atklājās tam, kurš šaubījās. Diktēdams noteikumus, pie kādiem viņš ticēs, Toms rīkojās ļoti neprātīgi, bet Jēzus ar savu cēlo mīlestību un pretimnākšanu salauza visus šķēršļus. Neticību reti var uzvarēt ar strīdiem vai polemiku. Tādos gadījumos tā parasti tikai uzsāk aizstāvēties un meklē jaunus iemeslus, lai attaisnotos. Bet atklājiet tiem Jēzu Viņa mīlestībā un žēlastībā kā krustā sisto Pestītāju, tad no daudzām kādreiz negribīgām lūpām atskanēs Toma liecība: “Mans Kungs un mans Dievs!”LI 670.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents