19 nodaļa. Pie Jēkaba akas
(Jāņa 4:1-42)LI 138.1
Ceļā uz Galileju Jēzus gāja cauri Samarijai. Kad Viņš sasniedza skaisto Sihemas ieleju, bija tieši pusdienas laiks. Ielejas sākumā atradās Jēkaba aka. No ceļojuma noguris, Viņš apsēdās pie tās atpūsties, kamēr mācekļi aizgāja pirkt pārtiku.LI 138.2
Jūdi un samarieši dzīvoja rūgtā ienaidā un, cik vien iespējams, izvairījās no jebkādiem darījumiem vai savstarpējas saskares. Nepieciešamības gadījumos tirdzniecību ar samariešiem rabīni uzskatīja par atļautu, bet visi sabiedriskie kontakti ar tiem tika nosodīti. Jūdi no samariešiem neko neaizņēmās, nepieņēma arī nekādu laipnības izrādīšanu, pat ne maizes gabalu vai ūdens krūzi. Pirkdami pārtiku, mācekļi rīkojās saskaņā ar savas tautas paradumu. Bet tālāk par to viņi negāja. Kristus mācekļiem pat prātā nenāca lūgt no samariešiem kādu labvēlību vai arī kaut kādā veidā tiem palīdzēt.LI 138.3
Kad Jēzus nosēdās pie akas, Viņš bija izsalcis un izslāpis. Kopš rīta bija noiets garš ceļa gabals, un tagad Viņu spieda karstā pusdienas saule. Slāpes vēl pavairoja doma par vēso, atspirdzinošo ūdeni, kas šķita tik tuvu un tomēr neaizsniedzams, jo Viņam nebija ne virves, ne ūdens trauka, un aka bija dziļa. Kristus dalījās visas cilvēces liktenī un tādēļ gaidīja, kad kāds nāks smelt ūdeni.LI 138.4
Akai tuvojās kāda samariešu sieviete un, nelikdamās ne zinis par Viņa klātbūtni, piepildīja savu krūzi ar ūdeni. Kad viņa pagriezās, lai aizietu, Jēzus tai lūdza iedot padzerties. No šāda pakalpojuma neviens austrumnieks neatteicās, jo tur ūdeni sauca par “Dieva dāvanu”. Pasniegt malku ūdens izslāpušam ceļiniekam uzskatīja par tik svētu pienākumu, ka tuksneša iemītnieki arābi bija gatavi mainīt pat sava ceļa virzienu, lai tikai to izpildītu. Tomēr naids starp jūdiem un samariešiem sievietei liedza šo laipnību piedāvāt Jēzum. Pestītājs meklēja atslēgu uz viņas sirdi un ar dievišķās mīlestības izraisītu smalkjūtību nevis piedāvāja, bet lūdza pakalpojumu. Laipnības piedāvājumu varēja noraidīt, bet uzticība modina uzticību. Debesu Ķēniņš nāca pie šīs izstumtās dvēseles, lūgdams kādu pakalpojumu no viņas rokām. Viņš, kas bija radījis okeānu, kas pārvalda ūdens dziļumus, kas lika izplūst upēm un avotiem virs zemes, tagad noguris atpūtās pie Jēkaba akas un ūdens malka dēļ bija atkarīgs no kādas svešinieces laipnības.LI 138.5
Sieviete redzēja, ka Jēzus bija jūds. Pārsteigumā tā pat aizmirsa izpildīt Viņa lūgumu, bet mēģināja uzzināt iemeslus. Viņa sacīja: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?”LI 139.1
Jēzus atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” Tu brīnies, ka Es tev lūdzu tik mazu laipnību kā ūdens malku no akas pie mūsu kājām. Ja tu būtu Mani lūgusi, Es tev dotu dzert mūžīgās dzīvības ūdeni.LI 139.2
Sieviete nesaprata Kristus vārdus, bet juta to svinīgo nozīmi. Viņas vieglā, paviršā izturēšanās izmainījās. Domādama, ka Jēzus runā par aku viņu priekšā, tā sacīja: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris?” Sieviete savā priekšā redzēja tikai izslāpušu ceļinieku, nogurušu un noputējušu. Domās viņa To salīdzināja ar godāto sentēvu Jēkabu. Sirdī viņa glabāja tās pašas visiem cilvēkiem tik dabīgās jūtas, ka neviena cita aka nav salīdzināma ar to, ko rakuši tēvi. Viņa atskatījās pagātnē uz tēviem un raudzījās nākotnē uz Mesijas nākšanu, kamēr sentēvu cerība, pats Mesija, stāvēja blakus, bet tā Viņu nepazina. Cik daudzas slāpstošas dvēseles arī šodien, atrodoties pie pašas dzīvības akas, ar skatieniem atspirdzinājumu meklē kaut kur tālumā. “Nesaki savā sirdī: kas uzkāps Debesīs? — tas ir, lai novestu zemē Kristu, — nedz arī: kas nokāps bezdibenī? — tas ir, uzcelt Kristu no miroņiem (..). Tuvu pie tevis ir tas Vārds, tavā mutē un tavā sirdī (..). Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Rom. 10:6-9) Jēzus tūlīt neatbildēja par sevi, bet ar svinīgu nopietnību sacīja: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.”LI 139.3
Kas savas slāpes cenšas dzesēt pie šīs pasaules akām, tas dzer, lai atkal slāptu. Cilvēki visur ir neapmierināti. Viņi ilgojas pēc kaut kā, kas remdētu dvēseles vajadzības, un tikai Viens spēj to izdarīt. Pasaules vajadzība un “visu tautu Ilgas” ir Kristus. Dievišķā žēlastība, ko spēj dot vienīgi Viņš, ir kā dzīvs ūdens, kas šķīsta, atspirdzina un stiprina dvēseli.LI 139.4
Jēzus neizteica domu, ka saņēmējam būtu pietiekams jau viens pats dzīvības ūdens malks. Kas baudījis Kristus mīlestību, tas pastāvīgi ilgosies saņemt to vēl vairāk un neko citu vairs nemeklēs. Pasaules bagātības, gods un izpriecas viņu vairs nevaldzinās. Viņa sirds pastāvīgais sauciens būs: “Vairāk Tevis!” Un Tas, kas dvēselei atklāj tās vajadzības, gaida, lai apmierinātu radušos izsalkumu un slāpes. Visi cilvēku krājumi un atbalsti reiz izbeigsies. Akas kļūs tukšas, dīķi izžūs, bet mūsu Pestītājs ir kā neizsīkstošs avots. Mēs varam dzert un atkal dzert un arvien atrast jaunu krājumu. Cilvēkā, kurā iemājo Kristus, atrodas svētību avots — ūdens avots, kas “verd mūžīgai dzīvei”. No šī avota var smelt spēku un žēlastību visām dvēseles vajadzībām.LI 140.1
Kad Jēzus runāja par dzīvības ūdeni, samariete raudzījās uz Viņu ar izbrīna pilnu uzmanību. Viņš bija pamodinājis interesi un izraisījis vēlēšanos pēc dāvanas, par kuru tikko stāstīja. Sieviete nojauta, ka runa nav par ūdeni no Jēkaba akas, jo to viņa bija pastāvīgi lietojusi, dzērusi un atkal slāpusi. “Kungs,” viņa sacīja, “dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.”LI 140.2
Tagad Jēzus sarunu vērsa citā virzienā. Pirms šī dvēsele no Kristus varēja saņemt ilgoto dāvanu, tai vajadzēja atzīt savus grēkus un pieņemt Pestītāju. “Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” — Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” ” Ar to viņa cerēja novērst visus tālākos jautājumus šajā virzienā, bet Pestītājs turpināja: “Tu pareizi esi sacījusi: “Man nav vīra,” jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.”LI 140.3
Klausītāja nodrebēja. Noslēpumaina roka šķirstīja viņas dzīves stāsta lappuses, atklādama to, ko tā cerēja uz visiem laikiem apslēpt. Kas gan bija Tas, kas varēja lasīt viņas dvēseles dziļumus? Prātā ienāca domas par mūžību, par pastaro tiesu, kad viss, kas tagad apslēpts, kļūs skaidri redzams. Šīs pārdomas pamodināja sirdsapziņu.LI 140.4
Viņa neko nevarēja noliegt, bet tikai mēģināja izvairīties no tik nevēlama temata pieminēšanas. Dziļā bijībā tā sacīja: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.” Tad, cerēdama apklusināt vainas apziņu, viņa pievērsās strīdīgiem reliģiskiem jautājumiem. Ja šis cilvēks bija pravietis, tad Viņš noteikti varēs paskaidrot, kāpēc šajos jautājumos valda tādas domstarpības.LI 140.5
Jēzus pacietīgi ļāva viņai virzīt sarunu pēc savas vēlēšanās. Viņš nogaidīja izdevīgu brīdi, kad atklāt patiesību. “Mūsu tēvi,” viņa sacīja, “ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” Tieši pretī bija Garicima kalns. Tā templis bija izpostīts, atlicis vienīgi altāris. Pielūgšanas vieta jau no seniem laikiem bija strīdīgs jautājums starp jūdiem un samariešiem. Daži no samariešu tautas priekštečiem agrāk piederēja pie Israēla, bet viņu grēku dēļ Kungs pieļāva, ka tos uzvar elku pielūdzēju tauta. Daudzu paaudžu laikā viņi bija sajaukušies ar elku pielūdzējiem, kuru reliģija pamazām izkropļoja viņu reliģiju. Ir taisnība, ka tie savus elkus lietoja tikai, lai uzskatāmāk varētu atcerēties dzīvo Dievu, Visuma Valdnieku, taču ļaudis tā rezultātā sāka godināt savus pagatavotos tēlus.LI 141.1
Kad Ezras dienās tika atjaunots Jeruzālemes dievnams, samarieši gribēja pievienoties jūdiem tā celšanā. Šo priekšrocību viņiem liedza, un tā starp abām tautām izauga nesamierināms naids. Samarieši Garicima kalnā uzcēla templi — sāncensi. Tur viņi pielūdza saskaņā ar Mozus bauslību, kaut arī pilnīgi neatteicās no elkdievības. Bet viņus pastāvīgi vajāja nelaimes; ienaidnieki izpostīja dievnamu, un likās, ka tie atrodas zem lāsta. Tomēr viņi joprojām ievēroja savas tradīcijas un dievkalpošanas formas. Viņi negribēja atzīt Jeruzālemes templi par Dieva namu, nedz arī pieņemt, ka jūdu reliģija ir pārāka par viņu reliģiju.LI 141.2
Atbildēdams sievietei, Jēzus sacīja: “Tici Man, sieva, nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.” Ar to Jēzus pierādīja, ka ir brīvs no jūdu aizspriedumiem pret samariešiem. Tagad Viņš gribēja lauzt šīs sievietes aizspriedumus pret jūdiem. Atsaukdamies uz to, ka samariešu ticību ir sabojājusi elkdievība, Viņš atklāti pateica, ka lielās pestīšanas patiesības uzticētas jūdiem un Mesijam jānāk no viņu vidus. Svētajos Rakstos tiem bija dots skaidrs Dieva rakstura un Viņa valdīšanas principu attēlojums. Jēzus sevi ierindoja starp jūdiem, kuriem ir atklāta dievatziņa.LI 141.3
Pestītājs vēlējās pacelt samarietes domas pāri formu un ceremoniju strīdīgajiem jautājumiem. Tādēļ Viņš sacīja: “Stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.”LI 142.1
Šeit tika izteikta tā pati atziņa, ko Jēzus atklāja Nikodēmam: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) Cilvēki netuvojas Debesīm, apmeklējot kādu svētu kalnu vai templi. Reliģiju nedrīkst ierobežot ar ārējām formām vai ceremonijām. Reliģija, kas nāk no Dieva, ir vienīgā reliģija, kas ved pie Dieva. Lai Viņam pareizi kalpotu, mums jāatdzimst no dievišķā Gara. Tas šķīsta sirdi un atjauno prātu, dodot mums jaunas spējas mīlēt un atzīt Dievu. Tad tas mūs vada labprātīgā paklausībā visām Dieva prasībām. Tā ir patiesā pielūgšana. Tie ir Svētā Gara augļi. Katra sirsnīga lūgšana ir Gara iedvesta un kā tāda Dievam patīkama. Kur vien kāda dvēsele tiecas pēc Dieva, tur izpaužas Gara darbība, jo šai dvēselei vēlas atklāties pats Dievs. Viņš meklē tādus pielūdzējus. Viņš gaida, lai tos uzņemtu un darītu par saviem dēliem un meitām.LI 142.2
Samarieti ļoti ietekmēja Jēzus vārdi. Nekad vēl viņa nebija dzirdējusi tādas domas — ne no savas tautas priesteriem, ne no jūdiem. Kad tika atklāta viņas dzīves pagātne, šī sieviete sajuta arī savu lielo vajadzību. Viņa saprata savas dvēseles slāpes, kuras Ziharas akas ūdens nekad nevarēja apmierināt. Nekas, ar ko tā līdz šim bija saskārusies, nebija pamudinājis viņu tiekties pēc kaut kā augstāka. Jēzus sievieti pārliecināja, ka lasa viņas dzīves noslēpumus, tomēr tā juta, ka Viņš to dara kā labs draugs, kas to mīl un jūt līdzi. Kaut gan Jēzus klātbūtnes svētums nosodīja grēku, tomēr Viņš nebija izteicis nevienu apsūdzošu vārdu, bet stāstīja tikai par Dieva žēlastību, kas var atjaunot dvēseli. Viņai radās zināma pārliecība par Jēzus būtību. Prātā pamodās jautājums: “Vai tikai Tas nav ilgi gaidītais Mesija?” Tādēļ viņa sacīja: “Es zinu, ka jānāk Mesijam, tā saucamam Kristum. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs.” Jēzus atbildēja: “Es tas esmu, kas ar tevi runā.”LI 142.3
Kad sieviete dzirdēja šos vārdus, viņas sirdī uzplauka ticība. Viņa pieņēma no dievišķā Skolotāja lūpām izteikto brīnišķo paziņojumu.LI 142.4
Samarietes prāts bija atvērts. Viņa bija gatava uz vislielāko atklāsmi, jo interesējās par Svētajiem Rakstiem, un Svētais Gars sagatavoja tās prātu uzņemt vairāk gaismas. Viņa bija pētījusi Vecās Derības apsolījumu — “Pravieti, kāds Es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet Viņu!” (5. Moz. 18:15) Viņa ilgojās šo pravietojumu saprast. Tagad viņai uzausa jauna gaisma. Garīgās dzīvības ūdens, ko Kristus sniedz katrai slāpstošai dvēselei, jau sāka ieplūst viņas sirdī. Kunga Gars darbojās.LI 142.5
Skaidro, vienkāršo liecību, ko Kristus sniedza šai sievietei, nebija iespējams dot paštaisnajiem jūdiem. Ar tiem runādams, Kristus bija daudz atturīgāks. Samarietei Viņš atklāja to, ko nekad nepateica jūdiem un pat mācekļiem vēlāk piekodināja turēt kā noslēpumu. Jēzus redzēja, ka viņa savas zināšanas izmantos, aicinādama citus dalīties Dieva žēlastībā.LI 143.1
Kad mācekļi atgriezās, tie bija pārsteigti, atrazdami savu Meistaru runājam ar samarieti. Viņš nebija dzēris atspirdzinošo ūdeni, ko bija licis atnest, un arī nepārtrauca sarunu, lai nobaudītu ēdienu, ko mācekļi bija nopirkuši. Kad sieviete aizgāja, mācekļi aicināja Jēzu ēst, bet Viņš klusēja, it kā nogrimis dziļās pārdomās. Kristus seja izstaroja gaismu, un tie baidījās traucēt Viņa savienību ar Debesīm. Tomēr mācekļi zināja, ka Jēzus ir noguris un izsalcis, tādēļ uzskatīja par savu pienākumu atgādināt par Viņa fiziskajām vajadzībām. Jēzus gan atzina viņu mīlestības pilno gādību, bet sacīja: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”LI 143.2
Mācekļi brīnījās, kas gan varētu būt atnesis Viņam ēst, bet Kristus paskaidroja: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34) Jēzus priecājās, ka Viņa vārdi bija pamodinājuši sievietes sirdsapziņu. Viņš redzēja samarieti dzeram dzīvības ūdeni, kas līdz ar to remdināja paša izsalkumu un slāpes. Kad Pestītājs varēja pildīt savu sūtību, kuras dēļ bija atstājis Debesis, tas Viņu stiprināja darbam un pacēla pāri cilvēciskajām vajadzībām. Kalpot dvēselei, kas alkst un slāpst pēc patiesības, Viņam bija daudz patīkamāk nekā ēst un dzert. Tā bija Viņa ieprieca un atspirdzinājums. Labdarība bija Viņa dvēseles dzīvība.LI 143.3
Mūsu Pestītājs slāpst pēc atzinības. Viņš alkst pēc to ļaužu līdzjūtības un mīlestības, kurus atpircis ar savām asinīm. Viņam ir neizsakāmas ilgas, lai cilvēki nāktu pie Viņa un iegūtu dzīvību. Kā māte no sava mazā bērna gaida pirmo atzinības smaidu, kas vēsta par saprāta ausmu, tā Kristus vēro pateicīgas mīlestības izpausmi, kas liecina par garīgas dzīvības sākumu dvēselē.LI 143.4
Klausoties Kristus vārdus, samariete sajuta lielu prieku. Atklāsme bija brīnišķa un pāri plūstoša spēka pilna. Pametusi savu ūdens krūzi, tā atgriezās pilsētā, lai vēsti aiznestu citiem. Jēzus zināja, kāpēc viņa tā aizsteidzās. Ūdens krūzes atstāšana nepārprotami liecināja par dzirdēto vārdu iespaidu. Viņa dega nepacietībā iegūt dzīvības ūdeni. Viņa aizmirsa, kāpēc bija nākusi uz aku, aizmirsa Pestītāja slāpes, ko gribēja atveldzēt. Ar priekā pāri plūstošu sirdi tā tagad steidzās pa ceļu, lai sniegtu citiem tikko saņemto dārgo gaismu. “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi,” sieviete stāstīja pilsētas iedzīvotājiem. “Vai tikai tas nav Kristus?” Viņas vārdi aizkustināja ļaužu sirdis. Viņas sejā bija parādījusies jauna izteiksme, un visa izturēšanās bija daudz savādāka. Cilvēki bija ieinteresēti paši ar Kristu iepazīties. “Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.”LI 144.1
Kristus vēl arvien sēdēja pie akas. Viņš pārlaida skatienu tuvākajā apkārtnē redzamajiem labības laukiem, kuru maigo zelmeni zeltīja saules stari. Norādīdams mācekļiem uz šo ainavu, Viņš to izlietoja par simbolu, sacīdams: “Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāks pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās ir baltas pļaujai.” Tā runājot, Kristus vēroja cilvēku pulciņus, kas nāca uz aku. Līdz labības pļaujai vēl četri mēneši, bet šeit raža jau bija nogatavojusies.LI 144.2
“Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei,” Viņš turpināja, “lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.” Ar to Kristus atgādināja svēto kalpošanu, kuru Dievam ir parādā tie, kas pieņem Evaņģēliju. Tiem jākļūst par Viņa sūtņiem. Viņš no tiem prasa individuālu kalpošanu. Vienalga, vai sējam, vai pļaujam, mēs darām Dieva darbu. Viens izkaisa sēklu, otrs ievāc ražu, un algu saņem abi, kā sējējs, tā pļāvējs. Tie kopā priecājas par savu pūļu rezultātiem.LI 144.3
Tad Jēzus sacīja: “Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.” Te Pestītājs domāja par lielo ražas ievākšanu nākotnē — Vasarsvētku dienā. Mācekļiem to nevajadzēja uzskatīt par savu pūļu rezultātiem. Viņi turpināja citu cilvēku darbu. Kopš Ādama krišanas Kristus sava Vārda sēklu uzticēja daudziem izredzētiem kalpiem, lai tie to sētu cilvēku sirdīs. Bet kāda neredzama vara, kāds visu pārvaldošs spēks klusi, bet iespaidīgi darbojās, nobriedinādams to pļaujai. Dieva žēlastības rasa, lietus un saule atveldzēja un baroja patiesības sēklu. Kristum šī sēkla bija jāslacina ar savām asinīm. Mācekļiem tika dota izdevība darboties kopā ar Dievu. Viņi bija Kristus un senatnes svēto vīru darbabiedri. Ar Svētā Gara izliešanos Vasarsvētkos vienā dienā atgriezās tūkstoši. Tas bija Kristus sējas iznākums, Viņa darba augļi.LI 144.4
Sievietei pie akas teiktajos vārdos tika iesēta labā sēkla, un cik ātri nobrieda pļauja! Samarieši nāca, klausījās Jēzu un ticēja. Pulcēdamies ap Viņu pie akas, tie Kristu apbēra ar jautājumiem un kāri pieņēma visus paskaidrojumus par daudzām tiem līdz šim neizprotamām lietām. Klausoties Viņu, ļaužu apjukums pamazām izgaisa. Tie līdzinājās cilvēkiem, kas, atrazdamies dziļā tumsā, piepeši ierauga kādu gaismas staru un, tam sekojot, iznāk pilnīgā dienas gaismā. Bet viņi nebija apmierināti ar šo īso sarunu. Tie ilgojās dzirdēt vēl vairāk un gribēja, lai šo brīnišķo Mācītāju varētu noklausīties arī viņu draugi. Tādēļ tie aicināja Jēzu uz savu pilsētu un lūdza Viņu pie tiem palikt. Tā Kristus Samarijā uzturējās divas dienas, un vēl daudzi sāka Viņam ticēt.LI 145.1
Farizeji nicināja Jēzus vienkāršību. Tie neņēma vērā Viņa brīnumdarbus un prasīja kādu zīmi, kas apstiprinātu, ka Viņš ir Dieva Dēls. Bet samarieši zīmes neprasīja, un Jēzus arī viņu vidū nekādus brīnumus nedarīja, izņemot to, ka sievietei pie Jēkaba akas bija atklājis viņas dzīves noslēpumus. Tomēr daudzi Viņu pieņēma. Ar atjaunotu prieku tie sievietei sacīja: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.”LI 145.2
Samarieši ticēja, ka Mesijam jānāk kā Pestītājam ne tikai jūdiem, bet visai pasaulei. Svētā Gara iespaidots, Mozus Viņu raksturoja kā Dieva sūtītu pravieti. Jēkabs bija sacījis, ka pie Viņa pulcēsies tautas, un Ābrahāmam tika apsolīts, ka Viņā tiks svētītas visas ciltis virs zemes. Uz šīm rakstvietām Samarijas ļaudis pamatoja savu ticību Mesijām. Jūdi nepareizi izskaidroja pēdējo praviešu rakstus, piedēvēdami Kristus pirmajai nākšanai Viņa otrās nākšanas godību, un tā rezultātā samarieši atmeta visus Svētos Rakstus, izņemot Mozus grāmatas. Bet, kad Pestītājs noraidīja šos nepareizos izskaidrojumus, daudzi atkal pieņēma vēlākos pravietojumus un paša Kristus vārdus par Dieva valstību.LI 145.3
Jēzus sāka nojaukt šķīrējsienu starp jūdiem un pagāniem, pasludinot pestīšanu visai pasaulei. Kaut gan Kristus bija jūds, Viņš vienmēr brīvi satikās ar samariešiem, neievērodams savas tautas farizejiskos paradumus. Par spīti daudziem aizspriedumiem, Viņš pieņēma šīs nicinātās tautas viesmīlību. Jēzus gulēja zem viņu jumta, kopā ar tiem pie viena galda ēda to, ko sagatavoja un pasniedza viņu rokas, mācīja viņu ielās un izturējās pret tiem ar vislielāko laipnību un pieklājību.LI 145.4
Jeruzālemes dievnamā ārējo pagalmu no visām citām svētās celtnes daļām nošķīra zema siena. Uz tās bija uzraksti dažādās valodās, kas ziņoja, ka tālāk par šo robežu drīkst iet tikai jūdi. Ja kāds pagāns uzdrošinātos ieiet iekšējā nodalījumā, tad viņš būtu apgānījis templi un par to samaksātu ar savu dzīvību. Bet Jēzus, dievnama un tā kalpošanas pamatlicējs, visus pagānus vilka pie sevis ar cilvēciskas līdzjūtības saitēm, un Viņa dievišķā žēlastība piedāvāja tiem pestīšanu, no kuras jūdi atteicās.LI 146.1
Jēzus uzturēšanās Samarijā bija domāta par svētību mācekļiem, kas vēl arvien atradās jūdu liekulības ietekmē. Viņi domāja, ka uzticība savai tautai no tiem prasa naidīgu izturēšanos pret samariešiem, tādēļ tie brīnījās par Jēzus nostāju. Mācekļi gan nevarēja atteikties sekot Viņa piemēram, — un šo divu dienu laikā samariešu uzticība Jēzum savaldīja viņu aizspriedumus, tomēr savās sirdīs tie palika neapmierināti. Viņiem bija grūti saprast, ka nicināšanai un naidam jāatkāpjas žēlsirdības un līdzjūtības priekšā. Tikai pēc Kunga pacelšanās Debesīs tie atcerējās Viņa mācības ar pilnīgi jaunu nozīmi. Pēc Svētā Gara izliešanās mācekļi atcerējās Pestītāja skatienu, vārdus, cieņu un laipnību, ar kādu Viņš izturējās pret visiem šiem nicinātajiem svešiniekiem. Kad Pēteris devās sludināt Samarijā, viņš savā darbā ienesa to pašu garu. Kad Jāni aicināja uz Efezu un Smirnu, viņš atcerējās piedzīvojumu Ziharā un izjuta pateicību pret dievišķo Mācītāju, kas, paredzēdams grūtības, ar kurām tiem būs jāsastopas, kā palīdzību bija atstājis savu piemēru.LI 146.2
Pestītājs vēl arvien turpina rīkoties tāpat kā toreiz, kad Viņš samarietei piedāvāja dzīvības ūdeni. Tie, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, var nicināt un izvairīties no atstumtajiem, taču ne dzīves apstākļi, ne iedzimtība, ne tautība nevar novērst Kristus mīlestību no cilvēkiem. Katrai dvēselei, lai cik grēcīga tā būtu, Jēzus saka: “Ja tu būtu Mani lūgusi, Es tev būtu devis dzīvo ūdeni.”LI 146.3
Evaņģēlija aicinājumu nedrīkst ierobežot, piedāvājot to tikai nedaudziem izredzētajiem, kuri pēc mūsu domām, šo vēsti pie- ņemdami, darīs mums godu. Vēsts ir jāsniedz visiem. Visur, kur vien mājo sirdis, kas atvērtas patiesības uzņemšanai, Kristus ir gatavs tās pamācīt. Viņš tām atklāj Tēvu un pielūgšanas veidu, kas patīkams siržu Pārzinātājam. Runājot ar tādiem ļaudīm, Viņš nelieto līdzības. Tāpat kā sievietei pie akas, Viņš tiem saka: “Es tas esmu, kas ar tevi runā.”LI 146.4
Kad Jēzus apsēdās, lai atpūstos pie Jēkaba akas, Viņš nāca no Jūdejas, kur darbam bija pavisam maz augļu. Priesteri un rabīni no Viņa atteicās, un pat tie, kas sevi uzskatīja par Kristus mācekļiem, nebija uztvēruši Viņa dievišķo raksturu. Jēzus bija izsalcis un noguris, tomēr Viņš nepalaida garām izdevību uzrunāt vienu vienīgu sievieti, kaut arī tā bija svešiniece, nepiederēja pie Israēla un atklāti grēkoja.LI 147.1
Pestītājs negaidīja, lai sapulcētos veselas draudzes. Bieži Viņš savas mācības iesāka sludināt tikai dažiem klātesošajiem, bet garāmgājēji viens pēc otra apstājās, lai paklausītos, kamēr Debesu Mācītāja teiktajiem vārdiem ar izbrīnu un bijību jau sekoja liels ļaužu pulks. Kristus darbinieks nedrīkst iedomāties, ka viņam nav nozīmes runāt uz nedaudziem klausītājiem ar tādu pašu nopietnību kā uz lielu sapulci. Varbūt ir tikai viens ieinteresētais, bet kas var pateikt, cik tālu sniegsies viņa ietekme? Pat mācekļiem likās, ka Pestītājs veltīgi kavē laiku ar vienu samarieti pie akas. Bet Viņš ar to sarunājās nopietnāk un dziļāk nekā ar ķēniņiem, padomniekiem vai augstajiem priesteriem. Šai sievietei sniegtās mācības ir atbalsojušās līdz zemes vistālākajiem nostūriem.LI 147.2
Tiklīdz samariete bija atradusi Pestītāju, tā pie Viņa atveda arī citus. Šī sieviete izrādījās sekmīgāka misionāre pat par Jēzus mācekļiem. Tie Samarijā nesaskatīja nekā tāda, kas norādītu uz daudzsološu darba lauku. Viņu domas bija vērstas uz nākotnē darāmo lielo darbu. Tie neredzēja, ka tieši ap viņiem jau bija ievācama raža. Bet, atsaucoties uz viņu nicinātās sievietes aicinājumu, Pestītāju atnāca klausīties vesela pilsēta. Saņemto gaismu viņa tūlīt aiznesa saviem tautiešiem.LI 147.3
Samarietes rīcība parāda praktisko darbību, kas izriet no ticības Kristum. Ikviens patiess māceklis Dieva valstībā piedzimst kā misionārs. Kas dzer no dzīvā ūdens, kļūst par dzīvības avotu. Saņēmējs kļūst par devēju. Kristus žēlastība dvēselē ir līdzīga avotam tuksnesī, kas plūst, lai atspirdzinātu visus un sniegtu dzīvības ūdens malku ceļiniekiem, kam draud bojāeja.LI 147.4