Hussun, Jeronīms

Jau devītā gadu simtenī evaņģēlijs bija pārnests uz Bohēmijn. Tika tulkota bībele un atklātas dievkalpošanas noturēja tautas valodā. Tādos pašos apmēros, kādos pieņēmās pāvesta vara, tika aptumšots arī Dieva vārds. Gregoram VII, kurš bija apņēmies “likt kaunā lepnos un varenos”, patika ne mazāk apspiest tautu, un tādā garā tika izlaista bulla, kura atklātās dievkalpošanas bohēmiešu valodā aizliedza. Pāvests: izskaidroja, ka “Dievam esot patīkami, ka dievkalpošanas notur nepazīstamā valodā, un ka caur šī likuma neievērošanu jau cēlušies daudz ļaunumi un maldu mācības.” Tādā kārtā Roma izdzēsa Dieva vārdu gaismu un atstāja tautu tumsā. Bet debesīm bija citi ieroči padomā priekš Dieva draudzes uzturēšanas. Daudzi no Francijas un Itālijas bēgošie valdieši un albieši nāca uz Bohēmiju. Kad viņi arī neuzdrīkstējās atklāti mācīt; viņi tomēr cītīgi strādāja visā klusībā un slepenībā. Tā patiesā ticība tika paglābta no viena gadu simteņa uz otru.LC 87.1

Jau pirms Husa Bohēmijā bija vīri, kuri cēlās un atklāti nosodīja baznīcas samaitāšanu un tautas grēku.Viņu darbi sacēla ļoti plašn interesi.Pamodās priesteri bailēs un sāka vajāt patiesības atzinējus.Tie tāpēc bija spiesti noturēt savas dievkalpošanas mežos un alās, bet pat še kareivji viņus vajāja un daudzus no viņiem nokāva. Vēlāk nolēma tos visus sadedzināt, kas atstās Romas ticību. Bet kristīgie, dzīvības ziedodami, redzēja nākotnē savas lietas uzvaru. Viens no viņiem, kurš mācīja, “ka dzīvība ir atrodama vienīgi ticībā uz krustā sisto Pestītāju”, mirdams sacīja: “Tagad ienaidnieka dusmas ir pārspēkā pār mums, bet pastāvīgi tas tā nebūs; viens pacelsies no vienkāršās tautas, bez zobena un bez autoritātes, un viņi nevarēs tam pretī stāties.” Lutera laiki bija vēl tālu, bet kāds jau nāca, kura liecība pret Romu sakustināja visas tautas.LC 87.2

Jans Huss bija zemas kārtas un tēvam mirstot agri palika bārenis. Viņa dievbijīgā māte, kuras acīs audzināšana un dievbijība bija visdārgākās mantas, centās sagādāt savam dēlam tās. Huss vispirms apmeklēja apriņķa skolu un tad devās uz Prāgas augstskolu, kur viņu uzņēma ka brīvskolēnu. Ceļā uz Prāgu māte viņu pavadīja; nabaga atraitne būdama viņa nevarēja nekādas mantas dēlam dot līdz, bet kad viņi tuvojās lielai pilsētai, tā metās zemē blakus jauneklim, kuram nebija tēva, un izlūdzās priekš tā debess Tēva svētību. Grūti bija nojaust šai mātei, ka viņas lūgšana tiks paklausīta.LC 88.1

Augstskolā Huss drīz izcēlās caur savu nepiekusdamu uzcītību un caur savām drīzām sekmēm, kamēr viņa nevainojamā dzīve un laipnā, pieklājīgā izturēšanās ieguva vispārīgu cieņu. Viņš bija uzticīgs Romas baznīcas piekritējs un nopietni centās iegūt tās svētības, kuras viņa teicās dodam. Kādos jubilejas svētkos kuros iedams pie bikts, samaksāja pēdējos naudas gabalus, kuri viņam bija un piedalījās pie procesijas, lai dabūtu apsolīto grēku piedošanu. Beidzis studijas viņš iestājās priestera kārtā, kur viņu drīz ievēroja un pieaicināja pie ķēniņa galma. Viņš palika arī par profesoru un tika iecelts par rektoru tai pašā augstskolā, kur pats bija mācījies. Nedaudzos gados neievērojamais brīvskolēns bija tapis par savas tēvijas lepnumu un viņa vārds guva slavu visā Eiropā.LC 88.2

Bet tas bija cits darba lauks, kur Huss iesāka savu reformācijas darbu. Dažus gadus pēc tam, kad viņš bija iesvētīts par priesteri, viņu iecēla Bētlemes baznīcā par sprediķotāju. Šīs baznīcas dibinātājs bija noteicis, ka svētie raksti tur sludināmi tautas valodā, jo zināja tādas sludināšanas lielo nozīmi. Neskatoties uz Romas aizliegumu sprediķot tautas valodā, Bohēmijā to tomēr vēl nebija varējuši gluži aizliegt. Liela bija Dieva vārdu nezināšana, un ļaunākie grēki valdīja visās ļaužu šķirās. Pret šiem ļaunumiem Huss uzstājās bez žēlastības, pastāvīgi atsaukdamies uz Dieva vārdiem un izskaidrojot jo pamatīgi un dziļi savas mācības patiesību un skaidrību.LC 88.3

Kāds Prāgas pilsonis, Jeronīms, ar kuru Huss vēlāk nāca ciešos sakaros, atgriezdamies no Anglijas bija paņēmis līdz Viklifa rakstus. Anglijas ķēniņiene, kura bija piegriezusies Viklifa rakstiem, bija Bohēmijas princese, un pateicoties viņas iespaidam reformatora raksti bija izplatījušies viņas dzimtenē. Šos darbus Huss lasīja ar lielu interesi. Viņš bija pārliecināts par autora ticīgumu un viņa labvēlība vērās uz ieteiktās reformas pusi. Bez kā pats būtu manījis, Huss bija uzgājis uz tekas, kuru veda tālu prom no Romas.LC 89.1

Apmēram tanī pašā laikā ieradās Prāgā no Anglijas divi mācītāji svešinieki, lai tālu no savas dzimtenes izplatītu to gaismu, ar kuru paši bija tik bagāti. Bet tā kā viņi iesāka ar atklātu uzbrukumu pāvesta virsvaldībai, tad valdības iestādes viņus jo drīzi apklusināja; negribēdami atteikties no sava nodoma, viņi ķērās pie citiem līdzekļiem. Būdami tikpat lieli mākslinieki, kādi viņi bija sprediķotāji, viņi sāka izlietot savu mākslu. Tautai pieejamā vietā viņi uzgleznoja divas gleznas. Viena attēloja Kristus iejāšanu Jeruzālemē, “pazemīgi uz ēzeļu mātes kumeļa”, viņam sekoja mācekļi kailām kājām un noplīsušās ceļinieku drēbēs. Otra glezna attēloja pāvesta procesiju — pāvestu tērpušos dārgās drānās, ar trīskārtīgu kroni galvā, sēdošu uz grezni pušķota zirga; viņam papriekšu gāja trompešu pūtēji, bet no pakaļas nāca kardināli un prelāti visgreznākos apģērbos.LC 89.2

Tas bija sprediķis, kas vērsa uz sevi visu šķiru uzmanību.Nāca baru bari un brīnījās par zīmējumiem.Neviens nevarēja nesaprast tās mācības, kuras šīs gleznas sludināja;lielie pretstati starp Kristus lēnprātību un pazemību un starp pāvesta lepnību un lielību, kas teicās esam Kristus kalps, bija daudzus dziļi satricinājuši. Prāgā valdīja liels uztraukums, un pēc laiciņa svešiniekiem savas drošības dēļ šķita labāk atkal tālāk doties. Tomēr mācība, kuru roiņi bija mācījuši, nevarēja tikt aizmirsta. Gleznas atstāja dziļu iespaidu arī uz Husu, un tas veda viņu pie pamatīgākām bībeles un Viklifa rakstu studijām. Lai gan viņš tagad vēl nebija sagatavots pieņemt visas Viklifa ieteiktās reformas, tomēr jau skaidrāki viņš redzēja patieso pāvestības raksturu un ar lielāko dedzību nosodīja samaitāto priesterību, viņas lepnību un lielību. LC 89.3

No Bohēmijas gaisma izplatījās uz Vācīju, jo nemieri Prāgas augstskolā to piespieda atsaukt simtiem savu pavalstnieku, kuri tur studēja. Daudzi no Husa bija ieguvuši pirmās bībeles zināšanas un atgriezušies dzimtenē lika arī tur spīdēt gaismai.LC 90.1

Vēsts par tādu darbu Prāgā bija nonākuse līdz Romai, un drīz Husu uzaicināja ierasties pie pāvesta. Paklausīt nozīmētu doties tīši nāvē. Bohēmijas ķēniņš un ķēniņiene, augstskola, muižniecības locekļi un valsts ierēdni sastādīja lūgumrakstu un nosūtīja to pāvestam, lai tas Husam atļautu palikt Prāgā un atbildēt Romai caur sūtņiem. Lūgumu neievērojis pāvests ķērās pie Husa nopratināšanas un notiesāšanas, bet Prāgu aplika ar lāstiem.LC 90.2

Tajos laikos tāds spriedums sacēla lielu uztraukumu, jo ceremonijas, kas spriedumu pavadīja, bija taisni tādas, lai tautā iedvestu bailes, jo tauta uzskatīja pāvestu par Dieva vietnieku zemes virsū, kuram (pāvestam) ir debess un elles atslēgas un kuram ir vara sodīt laicīgi un mūžīgi. Ticēja, ka debess vārti aizslēgti tiem ļaudīm, kas dzīvojuši nolādētās vietās, un kamēr pāvests nebūšot ņēmis lāstus atpakaļ, mirušie būs izslēgti no dzīvokļiem debesu laimībā. Par šis briesmīgās nelaimes zīmi visas dievkalpošanas tika pārtrauktas, baznīcas slēgtas. Laulības iesvētīja kapsētās. Mirušos apraka kautkur uz lauka, alās, vai bedrēs, aprakšana svētītā zemē bija aizliegta. Ar šādiem uz iedomām iespaidu atstādamiem līdzekļiem gribēja valdīt par cilvēku sirdsapziņu.LC 90.3

Prāgā sacēlās nemieri. Liela dala apvainoja Husu par visas nelaimes cēlēju un prasīja, lai viņu izdod Romai dēļ atriebšanās. Gribēdams apklusināt vētru, reformators uz kādu laiku apmetās savas dzimtenes ciemā. Savās vēstulēs draugiem Prāgā viņš raksta: “Atstādams jūs es izpildīju Jēzus Kristus priekšrakstu un piemēru, lai nedotu ļaunajiem iemeslu aiziet mūžīgā pazušanā un lai nebūtu par iemeslu labo apspiešanai un apbēdināšanai; un arī lai bezdievīgie priesteri Dieva vārdu sludināšanu pavisam neaizliegtu. Es neesmu bēdzis, lai noliegtu dievišķīgo patiesību — par to ar Dieva palīgu ceru arī nomirt.” Huss nemeta darbu pie malas, bet ceļoja pa tuvējo apkārtni un sprediķoja izsalkušam pūlim. Tādā kārtā tie aizsargu līdzekļi, pie kuriem pāvests ķērās, lai apspiestu evaņģēliju, bija sekmējuši vēl plašāku viņa izplatīšanos. “Jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tik par patiesību.”1LC 91.1

“Huss šinī laikā liekas izcīnījis sāpīgu dvēseles cīņu. Kaut gan baznīca bija gāzusies uz viņu ar saviem smagiem lāstiem kā ar pērkoņa negaisiem, gribēdama to uzvarēt, viņš vēl nebija atsacījies no tās autoritātes. Romas baznīca priekš viņa vēl vienmēr bija Kristus līgava un pāvests viņa vietnieks un nama turētājs. Huss apkaroja ne pašu autoritāti un viņas pamatus, bet tikai viņas nelietīgu lietošanu. Tas prasīja briesmīgu cīņu starp prāta pārliecību un sirdsapziņas prasībām. Ja autoritāte ir taisna un nemaldīga, kā tas nāca, ka viņš jutās spiests tai nepaklausīt? Paklausīt, kā pats redzēja, būtu bijis grēks; bet kāpēc paklausība nemaldīgai baznīcai ved pie tādām sekām? Tas bija jautājums, uz kuru viņš nespēja atbildēt; tās bija šaubas, kas viņam nedeva ne brīdi miera. Vienīgais atrisinājums, ko viņš panāca, bija tas, ka tāpat kā Pestītāja laikā, baznīcas priesteri bija bezdievīgi kļuvuši un viņiem piekrītošo autoritāti bija izlietojuši netaisniem nolūk- iem, Tas viņu spieda svēto rakstu mācības ņemt par pamatu un mērauklu, tās lai apgaismo prātu un pārvalda sirdsapziņu, tās lai tiek sludinātas kā savējiem., tā svešiem; ar citiem vārdiem, ne baznīca, kas caur priesteriem runā, bet Dievs, kas caur bībeli runā, ir īstais vadītājs.LC 91.2

Kad uztraukums Prāgā pēc kāda laiciņa bija rimies, Huss atgriezās pie savas Bētlemes baznīcas un sludināja Dieva vārdus ar vēl jo lielāku dedzību un sparu. Viņa ienaidnieki bija ne mazāk darbīgi un spēcīgi, bet ķēniņiene un daudzi muižnieki skaitījās viņa draugi, tāpat no tautas daudzi pie viņa turējās. Salīdzinot viņa augstās un cēlās mācības un viņa svēto dzīvi ar Romas baznīcas zemajiem ticības pamatiem, kādus tie savos sprediķos sprediķoja, un redzot viņu skopumu un baudu kāri, daudzi turēja par godu nostāties viņa pusē.LC 92.1

Līdz tam Huss savā darbā bija stāvējis viens, bet tagad viņš sabiedrojās ar Jeronīmu, kurš Anglijā būdams bija piesavinājies Viklifa reformācijas mācības. Te nu savienojās viņu abu ceļi, kuri pat nāvē vairs neizšķīrās.LC 92.2

Jeronīmam bija spožas gara spējas, lielas runas dāvanas un izglītība— mantas ar kurām jo lielā mērā var saistīt vispārības labvēlību; bet tanīs īpašībās, kas iztaisa īsteni spēcīgu raksturu, Huss bija lielāks. Viņa mierīgais spriedums saturēja Jeronīma nevaldāmo garu, Jeronīms kristīgā pazemībā to atzina un paklausīja viņa padomiem. Viņiem kopīgi strādājot reformācijas darbs jo vairāk gāja uz priekšu. LC 92.3

Dievs apgaismoja izvēlēto vīru saprašanu, tā ka viņiem atklājās daudzi Romas maldi. Bet viņi nesaņēma vēl visu gaismu, kas pasaulei bija dodama. Ar šo kalpu palīdzību Dievs izveda savu tautu iz romānisma tumsas.LC 92.4

Bija daudzi un lieli šķēršļi, kuri viņiem bija jāpārvar, un Dievs tos veda, soli pa solītim, cik tas viņiem bija pa spēkiem. Viņi nebija tā sagatavoti, lai saņemtu visu gaismu uz reizi. Kā pusdienas saules spožums apžilbina tos, kas ilgi bijuši tumsībā, tā būtu gaisma viņus apžilbinājusi, ja tiem to uzreizi dotu.Viņš tāpēc vadoņiem pamazām atklāja tikdaudz, cik tauta spēja panest. Katram gadu simtenim nāca līdz jauni uzticīgi strādnieki, kam tautu vajadzēja vest tālāk pa jauniem reformu ceļiem.LC 92.5

Baznīcas šķelšanās pastāvēja vēl joprojām. Trīs pāvesti strīdējās par virsvaldību un viņu cīņas piepildīja visu kristīgo pasauli ar noziegumiem un sajukumu. Negribēdami nomest varas spožumu, viņi ķērās pie pasaulīgiem līdzekļiem. Katrs tikai skatījās kur ieročus pirkt un kareivjus vervēt. Zināms, bija vajadzīga nauda, un lai to dabūtu, pārdeva visas baznīcas dāvanas, amatus un svētības. Tāpat arī priesteri, savu priekšnieku piemēriem sekodami, ķērās pie simonijas (tirgošanās ar gar1giem amatiem) un pie kariem, lai pazemotu savus pretiniekus un stiprinātu savu varu. Ar jo dienas pieaugošu drošsirdību Huss lika atskanēt savai pērkona balsij pret visiem riebīgiem ļaunumiem, kurus cieta reliģijas vārdā; bet tauta, kas pie viņa turējās, atklāti apsūdzēja Romas vadoņus, kā visas nelaimes un posta cēlājus, kas bija nākuši pār visu kristīgo pasauli.LC 93.1

Atkal likās, ka Prāga stāv asiņainas cīņas priekšvakarā. Kā agrākos laikos, Dieva kalpu apsūdzēja par tādu “kas Israēlu sajauc”. Pilsētu atkal nolādēja un Huss aizbrauca uz savas dzimtenes ciemu. Viņa mīļotā Bētlemes baznīcā uzticīgi nodotā liecība bija galā. Tagad viņam bija jāstājas uz lielākas skatuves un jārunā uz visu kristīgo pasauli kamēr nāks laiks, kad patiesību vajadzēs apliecināt ar dzīvību.LC 93.2

Lai novērstu tos ļaunumus, kas visu Eiropu bija satricinājuši, Konstancē sasauca vispārīgu koncilu. Tas tika sasaukts uz ķeizara Zigismunda vēlēšanos no Jāņa XXIII, kurš bija viens no trim pāvestiem-sāncenšiem. Koncila sasaukšana pāvestam Jānim kura rakstura īpašības un darbi bija tādi, ka labāk tos neaizkustina, un kaut to darītu arī prelāti, kuri tikumības ziņā bija tikpat vaļīgi ka vispār garīdzniecība tajā laikā,— nebija patīkama.Tomēr viņš neuzdrošinājās pretoties Zigismunda prasībai.LC 93.3

Koncila galvenais uzdevums bija panākt sašķēlušās baznīcas dziedināšanu un ķecerības iznīdēšanu Tāpēc bija uzaicināti abi pāvesti-pretinieki kā arī jauno uzskatu galvenais izplatītājs Jans Huss. Pirmie savas personīgās drošības dēļ neieradās paši, bet nosūtīja delegātus. Pāvests Jānis nāca uz koncilu ar lielām rūpēm, kaut gan pats to bija sasaucis. Viņš domāja, ka ķeizaram esot slepens nodoms viņu atcelt no pāvesta troņa, un baidījās, ka to zemo grēku dēļ, ar kuriem viņš pazemojis pāvesta kroni, un to noziegumu dēļ, ar kuriem kronis pirkts un valkāts, viņu varētu saukt pie atbildības. Tomēr viņš iegāja Konstancē ar lielu spožumu savu augsto baznīcas godības nesēju vidū un pavadīts no veselas svītas pilsgalmnieku. Visa pilsētas garīdzniecība, pilsētas priekšstāvji un milzīgs bars pilsoņu iznāca pretī viņu apsveikt. Četri virsmācītāji nesa viņam virs galvas zelta baldahīnu. Viņam priekšā nesa hostiju, un kardinālu un muižniecības greznie apģērbi pabeidza šo krāšņo ainu.LC 94.1

Bet tanī pašā laikā tuvojās Konstancei arī viens cits ceļinieks. Huss pilnīgi apzinājās briesmas, kas viņam draudēja. Viņš atvadījās no saviem draugiem, itkā nekad ar viņiem vairs nesatiktos, un devās ceļā ar tādām sajūtām, itkā viņu vestu uz sārtu. Lai gan Bohēmijas ķēniņš viņam bija devis drošības sargus un lai gan ceļā tādi bija pienākuši arī no ķeizara Zigismunda, tomēr piepildījās visi viņa paredzējumi par varbūtējo nāvi. Vienā uz Prāgu draugam adresētā vēstulē viņš sacīja: “Es aizceļoju, mani brāļi, pavadīts no ķeizara drošības sargiem, lai satiktos ar maniem daudziem un nāvīgiem ienaidniekiem;... bet es paļaujos uz Dievu, manu visvareno Pestītāju, ka viņš sava apsolījuma labā un manas karstās lūgšanas dēļ dos man gudrību un veiklu mēli, ka varu pret viņiem pastāvēt. Viņš dos man arī savu Svēto Garu, lai stiprinātu mani patiesībā, un lai man būtu spēks un drosme uzvarēt kārdināšanas, panest cietumu un ja vajadzīgs, arī nežēlīgu nāvi. Pats Kristus ir cietis savu izredzēto dēļ, vai tāpēc lai brīnāmies, ka viņš mums devis piemēru, pašiem sev par svētību visu panest? Viņš ir Dievs un mēs viņa radījumi; viņš ir Kungs, mēs viņu kalpi; viņš ir maniem brāļiem par ceļa rādītāju. Jūs tāpēc varbūt viņš ir cietis! Kāpēc tad lai mēs neciestu tāpat, īpaši vēl, kad ciešanas mūs ved pie gaismas? Tāpēc, mīļie, kad būtu lemts, ka man ar savu nāvi viņu jāpagodina, tad lūdziet, lai viņa nāk drīz un tas Kungs lai stāv man klāt, ka izturīgi panesu savas bēdas. Bet ja būtu labāk, ka es atkal atgriežos jūsu vidū, tad lūgsim Dievu, lai atgriežos bez kauna traipa priekš manis — es ar to gribu sacīt, tā nenoslēpju ne vārdiņu no evaņģēlija patiesības, lai viņa visa ir pasaules mācītājs, mēs zemi mirstīgie; — un tomēr manu seju Prāgā nekad vairs neredzēsiet; bet kad visvarenā Dieva prāts atrod par labu, jums mani atdot, tad paliksim stiprāki sirdīs un pilnīgāki viņa mīlestībā un likumu zināšanā.”LC 94.2

Kādā citā vēstulē kādam priesterim, kas bija palicis par evaņģēlija mācekli, Huss ar dziļu pazemību runā par savām kļūdām, apsūdzēdams sevi, ka valkājis ar labpatiku dārgas drēbes un daudz stundas izšķiedis ar nenozīmīgiem darbiem. Tad viņš piesprauda sekošo aizkustinošo pamācību: “Lai Dieva godība un tev uzticētās dvēseles aizņem visu tavu prātu, bet ne ienesīgas vietas un mantas. Sargies tavu namu vairāk pušķot nekā tavu dvēseli; par visām lietām rūpējies par to, kas paceļ garu. Esi dievbijīgs un pazemīgs pret nabagiem, neizšķied savu mantu svētkus rīkojot. Kad tu savu dzīvi nelabosi un neatturēsies no nevajadzīgā, tad bīsties, ka netiec tikpat smagi sodīts, kā es... Tu pazīsti manu mācību, jo jau no bērnības esi saņēmis manas pamācības, kāpēc būtu veltīgi vēl vairāk tev rakstīt. Bet mūsu Kunga žēlastības dēļ es tevi lūdzu, netaisi pakaļ manām pasaules iedomībām, pasaules lepnumam, kuros tu mani redzēji krītam.” Uz vēstules ietinuma viņš piemetināja: “Es tevi lūdzu, mans draugs, neuzlauz zīmogu ātrāk, pirms nezini, ka esmu miris.”LC 95.1

Ceļā Huss visur redzēja savas mācības izplatīšanās zīmes un lielo interesi, ar kādu skatījās uz viņa lietu. Tauta pulcējās un nāca viņu apsveikt, un dažās pilsētās maģistrāti viņu pavadīja pa pilsētas ielām.LC 95.2

Husam, Konstancē ierodoties, sākumā deva lielu brīvību. Bez ķeizara drošības pavadoņiem viņam vēl bija neaizskaramības raksts no paša pāvesta. Tomēr visus šos svinīgos un daudzreiz apliecinātos paskaidrojumus drīz vien aizskāra visai kliedzošāLC 96.1

kārtā, kad uz pāvesta un kardinālu pavēli to apcietināja un iemeta cietumā.LC 96.2

Bet neskatoties uz to, pāvestam labums liels netika no savas neuzticības, viņš pats drīz dabūja dzīvot taī pašā cietumā. Koncils viņu apsūdzēja par viszemākiem noziegumiem, pierādīdams slepkavības, simoniju, laulības pārkāpšanas un “daudz grēkus, kas nav vārdā saucami”. To atzina koncils; un pāvestam noģērba amata drēbes, atņēma svētās nozīmes un iemeta cietumā. Pāvestus— līdzcenšus arī atcēla un izvēlēja jaunu pāvestu.LC 96.3

Lai gan pāvests bija izdarījis daudzreiz lielākus noziegumus, nekā tos, kādus Huss atrada pie priesteriem, un kuru dēļ viņš bija prasījis reformas, tas pats koncils, kas neganto pāvestu atcēla, gribēja tagad apspiest reformatoru. Husa apcietināšana sacēla Bohēmijā lielu sašutumu. Vareni muižnieki iesniedza koncilam protesta rakstus pret šo kauna darbu. Ķeizaram ne visai labi patika drošības. pavadoņu aizskāršanu un viņš pretojās Husa apcietināšanai. Bet reformatora ienaidnieki bija stipri ieēdušies un cieši apņēmušies. Viņi izlietoja ķeizara aizspriedumus, viņa bailes un dedzību par baznīcu sev par labu. Viņi gari pierādīja, ka ķeizaram esot pilna tiesība “neturēt ķeceram doto vārdu”, un ka koncils, stāvēdams augstāk par ķeizaru, “varot viņu no šī solījuma atraisīt”. Tādā kārtā Husa pretinieki paturēja virsroku.LC 96.4

Novājināts no gūstniecības un slimības,— jo cietuma mitrā un samaitātā gaisā tas bija dabūjis drudzi, kas Husu jo dienas vairāk sabeidza un gandrīz nolika uz nāves cisām,— Huss beidzot tika novests uz koncilu.Smagās ķēdēs iekalts viņš stāvēja ķeizara priekšā, kurš savu godu un uzticību bija ķīlā licis, solīdamies viņu sargāt.Pa visu garo nopratināšanas laiku viņš stingri palika pie patiesības, un baznīcas un valdības priekšstāvju klātbūtnē svinīgi izteica savu sirdsdziļumos izjusto protestu pret samaitāto priesterību. Kad viņš tika uzaicināts izvēlēties, vai nu atsaukt savas mācības jeb iet nāvē, viņš izvēlējās mocekļa nāvi.LC 96.5

Dieva žēlastība viņu pabalstīja. Visā ciešanas laikā pirms galīgās notiesāšanas viņa dvēsele bija pilna salda debess miera. “Es rakstīju šo vēstuli cietumā ar saistītu roku,” saka viņš kādam draugam, “gaidīdams rīt nāves spriedumu... Kad mēs ar Jēzus Kristus palīdzību atkal tiksimies nākamā dzīvē jaukā mierā, tu redzēsi, cik Dievs man žēlīgs bijis, cik spēcīgi viņš mani pabalstījis visās kārdināšanās un pārbaudījumos.”LC 97.1

Savas cietuma istabiņas krēslainās sienās viņš paredzēja patiesās ticības uzvaru. Sapņos atgriezdamies pie savas Bētlemes baznīciņas Prāgā, kur viņš evaņģēliju bija sludinājis, viņš redzēja pāvestu un viņa bīskapus, kuri sasmērē Kristus bildi, kuru viņš uz sienas bija uzgleznojis. Tas piepildīja viņa sirdi ar dziļām sērām; bet otrā dienā viņa sēras pārvērtās priekā, kad viņš ieraudzīja māksliniekus cītīgi strādājam pie gleznas izlabošanas; figūras tika atjaunotas gaišākās krāsās un daudzas vēl gleznoja klāt. Kad darbs bija pabeigts, gleznotāji uzsauca milzīgam pūlim, kas tur stāvēja: “Lai tagad nāk pāvesti un bīskapi, viņi vairs neizdzēsis!” Savu sapni izstāstījis reformators piebilda: “Es esmu pārliecināts, ka Kristus gleznu nekad vairs neizdzēsīs. Viņi gan grib to sapostīt, bet tā tiks iegleznota visās sirdīs no daudz labākiem sprediķotājiem nekā es.”LC 97.2

Pēdējo reizi Husu aizveda uz koncilu. Bija liela un spoža sapulce— ķeizars, muižniecības priekšstāvji, ķēnišķīgie izvēlētie, kardināli, bīskapi un priesteri un liels vairums ziņkārīgu ļaužu. No visām kristīgām zemēm bija liecinieki pirmā lielā upura garām cīņām par sirdsapziņas brīvību.LC 97.3

Kad Husam noprasīja beidzamo vārdu, viņš liedzās atteikties no agrāk sacītā un vērsis caururbjošu skatu uz muižniekiem, kuru ieķīlātais vārds ar tādu bezkaunību bija ticis lauzts, paskaidroja, ka viņš uz koncilu nācis no brīva prāta, paļaudamies uz “tagadējā ķeizara apsardzību”. Tumšs sārtums pārklāja Zigismunda vaigu, kad uz viņa pavērsās visas sapulces skati.LC 97.4

Pasludināja nāves spriedumu un briesmīgā ceremonija iesākās. Priesteri apģērba savam cietumniekam priestera drēbes, tās ņemdams viņš sacīja: “Kad mūsu Kungam Jēzum Kristum lika iet pazemošanas ceļu, viņam apvilka baltu mēteli.” Kad Husu atkal uzaicināja atteikties no savām mācībām, viņš griezās pie tautas ar vārdiem: “Kā lai uzdrīkstos pacelt acis uz debesīm? Kā lai es skatos uz tiem ļaudīm kuriem esmu sludinājis tīro evaņģēliju? Nē, man viņu izglābšana dārgāka par iznīcīgo nāvei nolemto miesu.” Tad viņam noņēma vienu apģērba gabalu pēc otra, un šo ceremoniju izdarīdami katrs bīskaps pēc kārtas izteica savu lāstu. Beidzot viņam uzlika kroni galvā, uz kura bija zīmēti nejauki velni un rakstīti vārdi: “Virsķeceris.” Bet Huss sacīja: “Mans Kungs Jēzus Kristus manis dēļ nesa ērkšķu kroni; kāpēc lai es nenestu viņa vārda dēļ šo vieglo, kaut arī apkaunojošo kroni? Es gribu to darīt un labprāt gribu.”LC 98.1

Kad Huss tā bija ar kaunu apģērbts, prelāti viņa dvēseli novēlēja sātanam. Huss pacēla savas rokas pret debesīm un izsaucās: “Tavās rokās, Jēzus Kristus, es atdodu savu caur tevi atpestīto dvēseli.”LC 98.2

Tagad viņu atdeva pasaules varām, lai vestu uz soda vietu. Liels ļaužu pūlis viņam sekoja — simtiem vīru ar ieročiem, priesteri un bīskapi savās dārgās drēbēs un Konstances iedzīvotāji. Kad viņu piesēja pie staba, un viss bija gatavs, ka tikai uguni pielaist, viņam vēlreiz atgādināja atsacīties no maldiem un glābt dzīvību. “No kādiem maldiem lai es atsakos,” sacīja Huss, “kad es nekādus neapzinos? Es piesaucu Dievu par liecinieku, ka visam, ko es esmu rakstījis vai sprediķojis, bija nolūks glābt dvēseles no grēka un pazušanas; tāpēc es esmu gatavs priecīgi ar savām asinīm apzieģelēt patiesību, kuru esmu sludinājis savos rakstos un sprediķos.”LC 98.3

Kad liesmas jau šāvās uz augšu, viņš sāka dziedāt: “Jēzus, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un viņš turpināja tā, līdz balss apklusa uz mūžu.LC 98.4

Pat viņa ienaidnieki bija pārsteigti no viņa varonīgās izturēšanās.Viens pāvesta rakstnieks, aprakstīdams HusaLC 98.5

un Jeronīma mocekļu nāvi, saka: “Abi panesa nāvi ar izturīgu drosmi, steigdamies uz sārtu it kā uz kāzu mielastu, neizlaizdami neviena sāpju vaida. Kad liesmas pacēlās uz augšu, viņi sāka dziedat himnas, un grūti nācās ugunim ar savu spēku apklusināt viņu dziedāšanu.”LC 101.1

Kad Husa miesa bija pilnīgi sadegusi, salasīja pelnus kopā ar zemi, uz kuras tie gulēja, un iemeta Reinas upē, kura tos aiznesa uz pasaules jūru. Viņa vajātāji bija tik iedomīgi, ka iedomājās esam iznīcinājuši patiesības, kuras viņš sludināja. Viņiem pat sapni bija grūti iedomāties, ka tai dienā jūrā izmestie pelni bija kā sēkla, izkaisīta pār visu zemi, un ka savā laikā toreiz vēl nezināmās zemēs radīsies jauni patiesības liecinieki. Tā balss, kas Konstancē koncila zālē bija runājusi, bija skaņi atbalsojusies, tā ka pat nākamām audzēm tā bija jādzird. Husa vairs nebija, bet patiesība, par kuru viņš mira, nevarēja pazust. Viņa spēcīgais piemērs un pastāvība iedrošināja daudzus, bez bailēm no mokām un nāves stāvēt par patiesību. Viņa notiesāšana visai pasaulei atklāja Romas nodevību un nežēlību. Patiesības ienaidnieki neapzinīgi bija veicinājuši darbu, kuru tie veltīgi domāja iznīcināt.LC 101.2

Konstancē vajadzēja uzcelt vēl otru mocekļa stabu. Vēl otra mocekļa asinīm vajadzēja apliecināt patiesību. Kad Jeronīms Husam uz koncilu braucot no viņa atvadījās, viņš to drošināja, teikdams, ka briesmu brīdi steigšoties palīgā. Kad pienāca zina par Husa apcietināšanu, viņš kā uzticīgs māceklis tūliņ sāka gatavoties uz ceļu. Ar vienu vienīgu pavadoni bez kādiem miesas sargiem viņš devās uz Konstanci, lai pildītu savu solījumu. Turp nonācis, viņš dabūja pārliecināties, ka ir devies tieši briesmās, bez kā būtu varējis Husam palīdzēt. Viņš bēgšus atstāja pilsētu, bet viņu ceļā noķēra un ķēdēs iekaltu un sargu pavadībā atveda atpakaļ. Kad viņš ieradās koncila zālē un gribēja atbildēt uz priekšā celtiem apvainojumiem, viņam atbildēja ar saucieniem: “Metat viņu liesmās, metat liesmās!” Viņu lika cietumā, pieķēdējot tādā stāvoklī, ka bija jācieš lielas sāpes, un baroja ar maizi un ūdeni.LC 101.3

Pēc dažu mēnešu nežēlīgo cietuma moku viņš nāvīgi saslima, tā ka viņa ienaidnieki jau sāka baidīties, viņš varētu izbēgt viņu spīdzināšanām, un tāpēc sāka apieties ar to saudzīgāki, tomēr paturēdami cietumā veselu gadu. Husa nāve nebija atstājusi tādu iespaidu, kādu, pāvesta piekritēji bija sagaidījuši. Drošības pavndoņu aizskaršana bija sacēlusi īstu sašutuma auku, un kā labāku izeju koncils būtu vēlējies, ka Jeronīms atsauc savas mācības, nekā viņu sadedzināt. Jeronīmu sauca sapulces priekšā un lika izvēlēties, vai atsaukt savas mācības, jeb mirt uz sārta. Nāve cietumniecības sākumā būtu bijusi laime, salīdzinot ar tām mokām, kuras viņš izcieta; bet tagad, novājināts no slimības un cietuma mokām, dzīvodams bailēs un nezināšanā, atšķirts no saviem draugiem, satriekts par Husa nāvi, viņš vairs nejuta dvēselē spēkus un bija ar mieru padoties koncila gribai. Viņš deva solījumu pieņemt katoļu ticību un atzina Viklifa un Husa mācību nolādēšanu par pareizu, izņemot “svētās patiesības”, kuras abi bija mācījušiLC 102.1

Ar šādu izeju Jeronīms cerēja apmierināt savu sirdsapziņas balsi un izbēgt liktenim. Bet cietuma vientulībā viņš redzēja skaidrāki, ko bija padarījis. Viņam bija jādomā par Husa drosmi un uzticību un jāsalīdzina ar savu izturēšanos — patiesības noliegšanu. Viņš atcerējās savu dievišķu Meistaru, kuram viņš bija solījies kalpot un kurš viņa dēļ izcieta krusta nāvi. Pirms vēl nebija savas mācības atsaucis, viņš atrada mieru Dieva žēlastības apsolīšanā, bet tagad viņa dvēseli mocīja nožēlošana un šaubas. Viņš zināja, ka vēl daudz kas būs jāatsauc, iekams varēs salīdzināties ar Romu. Ceļš, kuru viņš bija uzņēmis, veda pilnīgai atkrišanai pretim. Bet tagad lēmums bija taisīts: labāk ciest šo īso laiciņu, nekā aizliegt savu Kungu. LC 102.2

Drīz viņu atkal koncils uzaicināja ierasties. Izmeklēšana tiesnešus nebija apmierinājusi. Viņu caur Husa nāvi vēl vairāk iekairinātā asinskāre alka jaunus upurus: tikai pilnīgi atsakoties no patiesībasJeronīms varēja glābt savu dzīvību. Bet viņš bija nolēmis apliecināt savu ticību un sekot savam brālim— moceklim uz sārta.LC 102.3

Viņš neuzturēja vairs savu agrāko atsaukumu, un kā nāvei nolemtais svinīgi pieprasīja, dot viņam iespēju aizstāvēties. Bīdamies no sekām, kādas varētu būt viņa vārdiem, prelāti vienkārši prasīja, vai atzīstas par vainīgu, vai ne. Jeronīms cēla ierunas pret tādu nežēlību un netaisnību. “Trīssimts un četrdesmit dienas, jūs mani esat smacējuši nejaukā cietumā,” viņš teica, “tur bija cilvēku mēsli, netīrumi un smaka un vislielākais trūkums.Tagad no turienes esmu jūsu priekšā vests, bet jūs mani liedzaties uzklausīt, bet manus nāvīgus ienaidniekus gan. Kad jūs patiesībā esat gudri vīri un pasaules gaišums, tad uzmanāt, ka nenoziedzaties pret taisnību. Kas uz mani attiecas, tad esmu tikai vienkāršs mirstīgais; manai dzīvei nav liela nozīme; un kad es jūs brīdinu no netaisna sprieduma, tad tas nenotiek vis manis, bet jūsu dēļ.”LC 103.1

Viņa lūgumu beidzot ievēroja. Tiesnešiem klātesot viņš nometās ceļos un lūdza, lai dievišķais gars nāk un valda viņa domas un vārdus, ka viņš nekā tāda nerunātu, kas būtu pret patiesību, vai viņa Meistara necienīgs. Pie viņa to dienu piepildījās mācekļiem dotais solījums: “Un jūs tapsiet vesti valdnieku un ķēniņu priekšā manis dēļ... Kad tie nu jūs nodos, nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo ne jūs esat tie runātāji, bet jūsu tēva Gars ir runātājs iekš jums.”1 Jeronīma vārdi lika izbrīnēties pat viņa ienaidniekiem. Veselu gadu viņš bija iemūrēts savā cietuma istabiņā, kur nebija iespējams pat redzēt, ne tikai lasīt, cieta miesas sāpes un dvēseles bailes. Un tomēr viņa pierādījumi tika ar tādu skaidrību un spēku priekšā celti, itkā būtu netraucēts nodevies studijām. Viņš aizrādīja saviem klausītājiem uz veselu rindu svētu vīru, kuri bija notiesāti no netaisniem tiesnešiem. Gandrīz katrai tautai ir tādi vīri, kas grib celt savus laika biedrus,bet tā viņus apkrauj pārmetumiem un izdzen iz sava vidus, vēlāk ar lielu godu apbērdami. Netaisna tiesa arī Kristu notiesāja kā pārkāpēju.LC 103.2

Pirmreiz savas mācības atsaukdams, viņš Husa notiesāšanai bija piekritis; tagad viņš izteica savu nožēlošanu un nodeva liecību par šī mocekļa nevainību un svētumu. “Es pazinu Husu jau no bērnības,” viņš iesāka, “viņš bija ļoti priekšzīmīgs vīrs, taisns un svēts; viņu notiesāja, neskatoties uz viņa nevainību... Arī es esmu gatavs mirt. Es neizbīšos no mokām, kuras man mani ienaidnieki un netaisni liecinieki sagādājuši, kuriem reiz nāks atmaksas diena, kad būs jāatbild par saviem meliem Dievam, kuram nekas nav apslēpts.”LC 104.1

Apsūdzēdams sevi pašu par taisnības noliegšanu, viņš turpināja: “No visiem grēkiem, kurus es sākot no pašas jaunības esmu padarījis, neviens tik smagi neguļ man uz dvēseles un neizsauc tik rūgtu nožēlošanu, kā tie, ar kuriem es noziedzos šinī nelaimīgā vietā, kad par Viklifu un manu meistaru, svēto mocekli Husu iznestos kauna pilnos spriedumus atzinu par pareiziem. Es to sajūtu sirds pašos dziļumos un paziņoju ar bailēm, ka biju apkaunojoši šaubīgs kļuvis, un nāves bailēs nolādēju viņu mācības. Es tāpēc lūdzu visvareno Dievu, viņš gribētu žēlīgi piedot man manus grēkus, īpaši tos, kas ir ļaunāki par visiem. Norādīdams uz tiesnešiem, viņš noteikti turpināja: “Jūs pazudinājāt Viklifu un Husu ne tāpēc, ka viņi būtu satricinājuši baznīcas mācības, bet vienkārši tāpēc, ka viņi atklāja un nosodīja garīdzniecības kauna darbus— greznumu, izšķērdību, augstprātību un citus prelātu un priesteru grēkus. Ko viņi apgalvoja, tas nav apgāžams, un to es jums saku, tāpat kā viņi.”LC 104.2

Jeronīmu pārtrauca. Prelāti no dusmām drebēdami sauca: “Vai mums vajaga vēl tālākus pierādījumus? Nost ar šo stūrgalvīgāko no visiem ķeceriem!”LC 104.3

Vētras neizbijies Jeronīms atbildēja: “Ko! Jūs domājiet, es bīstos nāves? Veselu gadu jūs mani turējāt cietumā, briesmīgākā par pašu nāvi.Jūs apgājāties ar mani nežēlīgāk,kā ar kādu turku, jūdu vai pagānu; mana miesa burtiskā nozīmē ir sapuvusi uz maniem kauliem, man vēl dzīvam esot; un tomēr es nesūdzos, jo vīram, kam ir sirds un drosme, nepiederas to darīt; es tomēr nevaru diezgan izbrīnīties, ka variet būt tik nežēlīgi pret kristīgu cilvēku.”LC 104.4

Atkal sacēlās sašutuma vētra, un Jeronīmu aizveda steidzīgi atpakaļ uz cietumu. Starp klausītājiem tomēr bija daži, uz kuriem viņa vārdi bija atstājuši dziļu iespaidu un kas vēlējās viņu izglābt. Augzki garīdznieki viņu apmeklēja un lūkoja pierunāt, padoties koncilam. Kā algu par nepretošanos Romai viņam tēloja spožākās izredzes. Bet tāpat kā viņu Mācītājs, kuram tika piesolīta visas pasaules godība, Jeronīms palika nelokāms.LC 107.1

“Pierādiet manu maldīšanos ar svētiem rakstiem,” viņš sacīja, “es tad atsaukšu.”LC 107.2

“Svētie raksti!” sauca viens no viņu kārdinātājiem, “vai viss pēc tiem ir izspriežams? Kas var tos saprast, iekams baznīca nav izskaidrojusi?”LC 107.3

“Vai cilvēku izskaidrojumi ticamāki, kā mūsu Pestītāja evaņģēlijs?” Jeronīms atbildēja. “Pāvils savās vēstulēs pamācīja neskatīties vis uz cilvēku gudrību, bet paskubināja “meklēt rakstos”LC 107.4

Sekoja atbilde; “Ķecer, man ļoti žēl, ka esmu ar tevi tikdaudz runājis. Es redzu, ka velns tevi dzen.” LC 107.5

Drīzi pēc tam pār viņu izsacīja nāves spriedumu. Jeronīmu aizveda uz tās pašas vietas, kur Huss bija izlaidis garu. Jeronīms gāja savu ceļu, viņa sejā staroja miers un prieks. Viņa skats bija vērsts uz Kristu, nāve bija zaudējusi savu spēku, viņš vairs nebijās. Kad bendes kalps viņam nostājās aiz muguras, lai aizdedzinātu sārtu, moceklis. izsaucās: “Nāc droši priekšā; pieliec uguni, ka manas acis redz. Kad es būtu bijies, es nestāvētu še.”LC 107.6

Beidzamie vārdi, kad liesmas viņu apņēma, bija lūgšana. “Kungs, visspēcīgais Dievs,” viņš izsaucās, “apžēlojies par mani un piedodi man manus grēkus, jo tu zini, ka es mīlēju tavu patiesību.” Viņa balss apklusa, bet lūpas vēl kustējās kā lūgšanā.LC 107.7

Kad uguns bija padarījis, kas tam jādara, saņēma mocekļa pelnus līdz ar zemi, uz kuras tie gulēja, un tāpat kā Husa pelnus iemeta Reinas upē. Tā beidzās Dieva gaismas nesēji. Bet patiesības gaišums, ko viņi sludināja, un viņu varonīgā piemēra gaišums,— tas nebija izdzēšams. Tad varētu arī saulei pavēlēt, griezties atpakaļ, un aizkavēt vakara krēslu, kas toreiz klusiņām sāka izdzēst dienu.LC 108.1

Husa notiesāšana bija sacēlusi Bohēmijā sašutumu un izbailes. Visa tauta sajuta, ka viņš bija kritis par upuri samaitātiem priesteriem un ķeizara neuzticībai. Tagad par viņu runāja, viņš esot bijis uzticīgs patiesības sludinātājs, bet koncilu, kas viņu notiesāja uz nāvi, apvainoja noziegumā. Viņa mācības tagad sacēla lielāku ievērību, kā jebkad. Viklifa raksti ar pāvesta ediktu bija nolemti liesmām. Tomēr raksti, kuri bija paspējuši izglābties no sadedzināšanas, tika vilkti ārā no paslēptuvēm un studēti kopā ar bībeli, jeb kādu viņas daļu, ko tauta bija varējusi sadabūt. Daudzi caur to tika pamudināti pieņemt reformēto ticību.LC 108.2

Husa slepkavas nenoskatījās vis mierīgi uz viņa lietas uzvaru. Pāvests apvienojās ar ķeizaru, gribēdams apspiest kustību, un Zigismunda karaspēks drīz ieradās Bohēmijā.LC 108.3

Bet tika uzmodināts kāds atsvabinātājs. Žižka, kurš drīz pēc kara iesākšanās tapa akls un tomēr bija viens no sava laika ievērojamākiem kara vadoņiem, vadīja bohēmiešu spēkus. Uzticēdamās Dievam un būdama pārliecināta par savas lietas taisnīgumu, tauta varēja pretimstāties varenajiem karapulkiem, kuri bija sviesti pret viņu. Atkal un atkal ķeizars sūtīja jaunas armijas; tās iespiedās Bohēmijā un vienmēr ar kaunu tika atsviestas atpakaļ, Husītiem nebija nāves bailes, un nekas nevarēja tiem stāties pretī. Nedaudzus gadus pēc kara sākuma dūšīgais Žižka nomira, bet viņa vietu izpildīja Prokops, kurš arī bija veikls pavēlnieks un dažā zinā spējīgs vadonis.LC 108.4

Kad aklais kara vadonis bija miris, Bohēmijas ienaidniekiem šķita esam izdevīgu brīdi, atkal visu iegūt, ko bija zaudējuši. Pāvests izsludināja krusta karu pret husītiem. Atkal milzīgi cīņas spēki tika raidīti pret Bohēmiju, bet tikai— lai piedzīvotu briesmīgu sakaušanu.Pasludi- nāja otru krusta karu. Visās pāvestīgi noskaņotās Eiropas zemēs vāca karaspēku, kara piederumus un naudu. Lieliem pulkiem pulcējās zem pāvesta karoga, cerēdami, ka varēs Husa ķecerus reiz iznīcināt. Būdams pārliecināts par uzvaru, lielais pūlis ielauzās Bohēmijā. Tauta atkal sanāca, lai atsistu uzbrukumu. Abi karaspēki tagad tuvojās viens otram, tikai vēl viena upe viņus šķīra. Sabiedrotie spēka ziņā bija daudz pārāki, tomēr, kad būtu vajadzējis, doties droši uz priekšu un uzbrukt husītiem, pirmie stāvēja mierīgi un raudzījās uz pēdējiem. Tad baru piepeši sagrāba noslēpumainas izbailes. Bez kā būtu kaut ko iesācis, izšķīda milzīgais karaspēks, itkā kādas neredzamas varas izkaisīts, un bēga. Lielu daļu no tā husītu pulki vajādami izkāva un atgriezās kā uzvarētāji ar milzīgu laupījumu. Tā šis karš, kurš kā ikviens karš draudēja atnest nabadzību. padarīja bohēmiešuss bagātākus. LC 108.5

Dažus gadus vēlāk kāds jauns pāvests izsludināja atkal krusta karu. Kā agrāk, visās pāvestīgi domājošās zemās vāca ļaudis un līdzekļus. Solījumi bija lieli un vilinoši visiem, kas piedalīsies šinī nedrošā uzņēmumā. Krustnešiem apsolīja pilnīgu grēku piedošanu, pat par visbriesmīgākiem noziegumiem. Visiem, kas karā krita, tika apsolīta bagāta alga no debesīm, un tiem, kas paliks dzīvi,gods un laupījums kara laukā. Atkal salasīja lielu karaspēku, kurš drīz pārgāja Bohēmijas robežas. Husītu cīnītāji viņam tuvojoties atvilkās atpakaļ, tādā kārtā ienācējus aizvien dziļāk ievilinādami zemē un atstājot tiem pārliecību, ka tie uzvarējuši. Beidzot Prokopa karaspēks apstājās, griezās pret ienaidnieku un pārgāja uzbrukumā. Krustneši, savu kļūdu tagad atzīdami, palika savā lēģeri un sagatavojās uz sadursmi. Kad bija dzirdams tuvojošās karaspēka troksnis—. vēl pirms husīti bija redzami— krustnešus atkal sagrāba piepešas izbailes. Augstidzimušie muižnieki, karavadoņi un vienkāršie kareivji bēga, uz visām pusēm izkaisidami kara piederumus.Par velti pāvesta sūtnis., kurš šo jauno krusta karu bija sarīkojis, nopūlējās sapulcināt izbijušās un izkaisītās karaspēka daļas. Neskatoties uz vislielākām pūlēm, bēgļu straume drīz aiz- rāva viņu pašu līdz. Bija pilnīgs sajukums un īsta bēgšana, un atkal liels laupījums krita uzvarētāju rokās.LC 111.1

Tā jau otru reizi varens karaspēks, kuru lielas Eiropas tautas bija izsūtījušas, vīri, kas bija cīņā norūdīti, dūšīgi, labi sagatavoti un apbruņoti — bēga bez zobena cirtiena no mazas, līdz šim neievērotas un vājas tautas, karapulciņa. Te bija parādījies Dieva spēks. Krustneši bija sagrābti no pārdabīgām izbailēm. Viņš, kas faraonu un viņu karaspēku apslīcināja Sarkanajā jūrā, kas midiāniešiem pret Gideonu lika bēgt no trīssimts vīriem, kas vienā naktī iznīcināja lepno asīriešu varenos, tas tagad atkal bija izstiepis savu roku, lai salauztu pretinieka varu. “Tad tiem uzkrita bailes,kur baiļu nebija; jo Dievs izklīdināja savu spaidītāju kaulus; tu tos liki kaunā, jo Dievs tos bija atmetis.”1LC 112.1

Beidzot, kad pāvesta vadoņi vairs necerēja uzvarēt ar spēku, viņi ķērās pie diplomātijas. Ielaidās uz izlīgšanu, kas bohēmiešiem itkā atvēlēja sirdsapziņas brīvību, bet kas patiesībā tos nodeva Romas varā. Bohēmieši bija likuši četrus punktus miera noteikumos ar Romu: bībeles brīvu mācīšanu; tiesību visai draudzei piedalīties pie maizes un vīna sv. vakarēdienā un mātes valodas lietošanu dievkalpošanās; garīdzniecības izslēgšanu no visiem pasaulīgiem amatiem un varas; un nozieguma gadījumos vienādu tiesu laicīgās tiesās kā garīdzniekiem, tā lajiem. Pāvesta varas nesēji beidzot pieņēma šos četrus punktus, atstājot tikai baznīcai tiesības viņus izskaidrot un noteikt viņu īsto nozīmi. Uz šiem pamatiem tagad noslēdza līgumu, un Roma izlikdamās un ar viltu ieguva to, ko nevarēja iegūt ar ieročiem; jo izskaidrot husītu punktus arī ar bībeli pēc sava prāta, varēja to domas tā sagrozīt, ka tas saskanēja ar viņu nolūkiem.LC 112.2

Liela daļa bohēmiešu līgumam nepiekrita, jo redzēja caur to savu brīvību ierobežotu.Radās nevienprātība un šķelšanās, kura noveda pat līdz sadursmēm un asinsizliešanām pašu bohēmiešu starpā.Šinī brāļu karā krita krietnais Prokops,un Bohēmijas brīvība izbeidzās. Husa un Jeronīma nodevējs Zigismunds tapa par Bohēmijas ķēniņu, un neskatoties, ka bija zvērējis aizstāvēt Bohēmijas tiesības, viņš sāka ievest pāvestību. Bet būdams tik pakalpīgs Romai, viņš tomēr nekā neiemantoja. Divdesmit gadus viņa dzīve bija darbs un briesmas. Viņa karaspēks bija sabrucis, bagātības izsīkušas neauglīgās cīņās; un tagad, valdījis tikai vienu gadu, viņš mira, novedis savu tautu gandrīz pie brāļu kara pilnā nozīmē un atstājis ar kaunu aptraipītu vārdu vēlākām audzēm.LC 112.3

Sacelšanās, cīņas un asinsizliešanas vilkās garumā. Atkal sveši karapulki ielauzās Bohēmijā un nevienprātība turpināja skaldīt tautu. Kas evaņģēlijam palika uzticīgi, tos vajāja un nokāva slepkavīgā kārtā. Tā kā viņu agrākie ticības brāļi, noslēgdami ar Romu līgumu, bija pieņēmuši arī viņas maldības, tad tie, kas turējās pie vecās ticības, apvienojās vēl ciešāk atsevišķā draudzē zem nosaukuma “Apvienotie brāļi”. Šis solis vērsa pret viņiem visu šķiru nelabvēlību un naidu. Bet viņi savā stingrībā nebija satricināmi. Spiesti mežos un alās patvērumu meklēt, viņi tomēr vēl salasījās uz Dieva vārdu lasīšanu un kopīgām lūgšanām.LC 113.1

Viņi izzināja caur sūtņiem, kurus tie slepeni bija sūtījuši uz dažādām svešām zemēm, ka vēl šur un tur atrodas tādi, kas atzīst patiesību — daži vienā, daži otrā pilsētā, daži tāpat kā viņi vajāti; tālāk, ka Alpu kalnos ir viena veca draudze, kas stāv uz svēto rakstu pamatiem. Šo vēsti saņēma ar lielu prieku un tūliņ stājās ar valdiešu kristīgiem rakstiskos sakaros. Vistumšākā vajāšanu naktī, palikdami uzticīgi evaņģēlijam, bohēmieši acis nenovērsuši raudzījās uz tālo debessmalu kā ļaudis, kas gaida rītu. Viņu dzīve bija iekritusi nelabā laikā, bet viņi atcerējās Husa vārdus, atcerējās,ko Jeronīms bija atkārtojis— paiešot veseli gadusimteņi, iekams varēšot uzaust diena. Šie vārdi priekš husītiem nozīmēja to pašu, ko kādreiz Jāzepa vārdi ciltīm gūstniecībā: “Es mirstu un Dievs jūs piemeklēs un izvedīs iz šīs zemes.” Ap 1470. gadu vajāšanas mitējās un iesākās diezgan labs laiks priekš kri- tīgiem. “Kad bija pienācis gadusimteņa gals, Bohēmijā un Šveicē skaitījās divi simti “Apvienoto brāļu draudzes.”. Tik liels skaits bija izbēdzis iznīcinošām uguns liesmām un zobenam un drīkstēja noskatīties, kā aust Husa sludinātā diena.”LC 113.2