Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Luters Vormsā

    Vācījas troni ieņēma jauns ķeizars, Kārlis V, un Romas sūtņi steidzās novēlēt laimes un iekustināt valdnieku uz cīņu pret reformāciju. Bet no otras puses Saksijas kūrfirsts, kuram viņam daudz jāpateicas par savu kroni, viņu lūdza, pret Luteru soļus ātrāk nespert, iekams nebūs viņu uzklausījis. Ķeizars tamdēļ atradās ļoti grūtā stāvoklī. Lutera ienaidnieki bija apmierināmi vienīgi ar viņa nāvi. Bet kūrfirsts bija noteikti uzsvēris, “ka ne ķeizariskā majestāte, ne cits kāds viņam esot rādījuši, ka reformatora raksti būtu apgāzti”; viņš tāpēc prasīja, “lai doktoram tiktu doti drošības sargi un lai viņu ved mācītu, dievbijīgu un bezpartejisku tiesnešu priekšā.”LC 141.1

    Visas partijas tagad vērsa savu uzmanību uz vācu valstu saeimu Vormsā, kura tika sasaukta drīz pēc Kārļa uzkāpšanas uz troņa. Še bija izspriežami daudzi svarīgi politiski jautājumi un daudz un dažādas intereses; pirmo reizi vācu muižniekiem bija jāsatiekas ar savu jauno valdnieku tādā svarīgā vietā. No visiem tēvzemes stūriem bija ieradušies augstie baznīcas un valsts priekšstāvji. Augsti dzimuši pasaulīgi kungi, varas vīri, lepni uz sava dzimuma tiesībām un priekšrocībām, baznīcas valdnieki, kas apzinās savas kārtas un varas pārākumu; glauni bruņinieki un viņu bruņotie pavadoņi; un sūtņi no svešām un tālām zemēm— visi sapulcējās Vormsā. Bet milzīgās sapulces interešu centrā stāvēja sakšu reformatora lieta.LC 141.2

    Jau iepriekš Kārlis bija kūrfirstam devis pavēli, novest Luteru uz valsts saeimu, apsolīdams pēdējam pilnīgu drošību un brīvu izskaidrošanos ar noteicošām personām par savas mācības strīdīgiem punktiem. Luters ar nepacietību gaidīja, kad varēs stāties ķeizara priekšā. Viņa veselība tai laikā bija stipri cietusi, bet viņš rakstīja kūrfirstam: “Kad es nevarēšu vesels nākt uz Vormsu, tad likšu sevi tur nonest kāds es esmu, jo kad ķeizars mani aicinājis, tad es nešaubīgi ticu, ka tā ir Dieva balss. Kad viņi nodomājuši lietot varu, kas varbūt tiešām ir tā, jo viņi jau nebūs mani aicinājuši, lai ko labāku mācītos— tad mums savas lietas jānovēl Dieva rokās. Vēl dzīvo un valda tas, kas trīs vīrus uguns ceplī pasargāja. Kad viņš mani negribēs glābt, tad manai dzīvei laikam maz nozīmes. Gādāsim par to, lai evaņģēlijs netaptu bezdievīgiem par apsmieklu, neļausim viņiem uzvarēt, nežēlosim savas asinis viņa dēļ. Kas var pasacīt, kam lielāka nozīme priekš manu brāļu glābšanas, vai manai dzīvībai, jeb nāvei?” “Sagaidi visu no manis, tikai ne bēgšanu, vai atsaukšanu; bēgt es negribu, vēl mazāk atsaukt.”LC 142.1

    Ziņa par Lutera ierašanos valsts saeimā sacēla Vormsā lielu uztraukumu. Pāvesta sūtnis Aleanders, kuram Lutera lieta sevišķi bija uzticēta, tapa nemierīgs un dusmu pilns. Viņš redzēja, ka sekas priekš pāvestības varēja būt diezgan liktenīgas. Tādā gadījumā, kur pāvests jau devis savu tiesas spriedumu, lietu no jauna izmeklēt nozīmētu augstā virspriestera autoritātes necienīšanu. Vēl vairāk, viņš baidījās, ka šī vīra veiklie un varenie pierādījumi novērsīs no pāvesta daudzus saeimas dalībniekus. Viņš tāpēc visnopietnākā kārtā cēla pie Kārļa iebildumus pret Lutera ierašanos Vormsā. Apmēram ap to pašu laiku pāvests nāca klajā ar savu bullu, ar kuru Luters tika izslēgts no baznīcas. Tas, un vēl sūtņa uzstāšanās piespieda ķeizaru piekāpties. Viņš rakstīja kūrfirstam, ka ja Luters savas mācības neatsaucot, viņam jāpaliekot Vitenbergā.LC 142.2

    Aleanders nebija mierā ar šo uzvaru un pielika visu savu viltu un varu, lai panāktu Lutera notiesāšanu. Viņš, t. i. Aleanders, ar visiem spēkiem centās saistīt muižnieku, prelātu un citu saeimas dalībnieku uzmanību, apvainodams reformatoru gan kā pavedēju, dumpinieku, gan kā bezdievi un Dieva zaimotāju; viņš to darīja ar tādu pacietību un neatlaidību, kura būtu cienīga daudz labākas lietas. Bet viņa ātrums un kaislība rādīja jo skaidri, kāds gars viņu dzina. Kāds pāvesta rakstnieks sacīja: “Drīzāk ienaids un atriebības kāre ir viņa dzenulis, nekā ticības dedzība.” .Saeimas vairākums bija noskaņots vairāk kā jebkad agrāk Luteram par labu un būtu droši iznesis viņa lietā labvēlīgu spriedumu.LC 145.1

    Ar divkāršu dedzību Aleanders spiedās ķeizaram virsū, viņa pienākums esot pāvesta pavēles izpildīt. Bet to pēc pastāvošiem vācu likumiem varēja darīt tikai ar muižniecības piekrišanu; un beidzot, pārrunāts no neatlaidīgā sūtņa, Kārlis viņam atvēlēja celt savu lietu priekšā saeimai. “Bija lepna diena priekš sūtņa. Sapulce bija liela; vēl lielāka bija lieta. Aleanders gribēja runāt priekš visu baznīcu mātes un pavēlnieces, priekš Romas, gribēja kristīgās pasaules valdnieku priekšā aizstāvēt augsto Pētera krēslu. Viņam bija runas dāvanas un viņš sasniedza lielajam gadījumam piemērotus augstumus. Dievs bija lēmis, ka Romai vajadzēja ierasties un likt runāt caur savu apdāvinātāko runātāju visgaišā tribunāla priekšā un aizstāvēt savu lietu, tiekams lāsti nāk pār viņu.” Ar lielākām vai mazākām rūpēm reformatora labvēļi vēroja Aleandera runas iespaidu. Saksijas kūrfirsts nebija klāt, bet viņš dažiem saviem padoma devējiem bija devis rīkojumu uzrakstīt sūtņa runu. Aleanders pielika visu savu gudrību un visas savas runas dāvanas, lai apgāztu patiesību. Apvainojums pēc apvainojuma tika uzkrauts Luteram. Viņš esot baznīcas un valsts, dzīvu un mirušu, garīdzniecības un laju, koncilu un atsevišķu kristīgo ienaidnieks. “Lutera rakstos ir tik daudz maldu,” apgalvoja viņš, “ka simtstūkstoši ķeceru viņu dēļ varētu tikt sadedzināti.”LC 145.2

    Beigās viņš mēģināja reformācijas piekritējus padarīt smieklīgus, nicināmus: “Kas ir visi šie luterāņi?— Kāds nekaunīgu ābečnieku, samaitātu priesteru, izvirtušu mūku, muļķu advokātu un paklīdušu muižnieku pūlis un vēl kādi no vienkāršās tautas, kas no viņiem pavesti un sagrozīti. Cik augstu turpretim stāv katoliskā partija, skaita, inteliģences un varas ziņā! Augstās sapulces vienbalsīgs lēmums vientiesīgiem atvērs acis, rādīs briesmas negudriem un stiprinās šaubīgos un vājos.”LC 146.1

    Ar šādiem ieročiem patiesības aizstāvji vienmēr ir apkaroti. Ar tādiem pierādījumiem nāca pret katru, kurš uzdrošinājās nepiekrist iesakņojušamies maldiem un rādīt Dieva vārdu skaidro mācību. “Kas ir šo jauno mācību sludinātāji?” tā izsaucās tie, kas prasa pēc īpatnējas tautas reliģijas. “Viņi ir neizglītoti, viņu ir maz, viņi ir no nabadzīgas kārtas. Bet tie apgalvo, viņiem esot patiesība un viņi esot Dieva izredzēta tauta. Viņi ir nezināšanā, apmānīti. Cik daudz lielāka ir mūsu baznīca skaita un iespaida ziņā! Cik daudz mācītu un lielu vīru ir mūsu rindās, cik daudz vairāk varas ir mūsu pusē!” Tie ir pierādījumi, kuriem priekš pasaules izšķiroša nozīme; bet arī vēl tagad ne allaž viņiem ir gaidāmās sekas, un tā tas bija arī reformatora laikā.LC 146.2

    Reformācija neizbeidzās ar Luteru, kā daudzi domā. Viņai jāturpinās tālāk, kamēr pastāvēs pasaule. Luteram bija jādara liels darbs, tā gaisma, kas viņam bija atspīdējusi, bija jārāda arī citiem; bet viņš vēl nesaņēma visu gaismu, kas pasaulei bija nesama. No viņa lielā laika līdz pat mūsu dienām arvien, nepārtraukti, pēc zināmiem laika sprīžiem, atvērušies jauni gaismas avoti un apgaismojuši svētos rakstus, un arvien jaunas patiesības tikušas atklātas.LC 146.3

    Pāvesta sūtņa runa atstāja uz saeimu visai dziļu iespaidu. Nebija Lutera klāt, kas ar Dieva vārdu skaidrām un pārliecinošām patiesībām būtu piespiedis klusēt pāvesta cīnītāju. Netika pat mēģināts, aizstāvēt reformatoru. Valdīja noskaņa, ka ne tikai viņš un viņa māc- ības, bet visa ķecerība. ar visām saknēm iznīcināmi. Roma varēja priecāties par izdevīgo aizstāvēšanās iespēju. Visu, ko tā sev par taisnošanu varēja sacīt, bija sacīts. Bet šķietamā uzvara bija zīme, ka ir uzvarēta. Turpmāk atklātā cīņā pretstatiem starppatiesību un maldiem bija jatop vairāk redzamiem. No tās dienas sākot Roma nekad vairs nestāvēja tik stipri, kā bija stāvējusi.LC 146.4

    Sapulces vairākums bija gatavs upurēt Luteru pāvesta prasībām. Bet daudzi redzēja un sūdzējās par samaitāto baznīcu un gribēja apspiest ļauno rīcību, kura vācu tautai bija jācieš no mantkārīgiem un pagrimušiem priesteriem. Sūtnis pāvesta kundzību bija rādījis vislabvēlīgākā gaismā. Dievs tagad lika vienam saeimas loceklim dot patiesu pāvesta tirānijas raksturojumu. Ar cēlu noteiktību pacēlās Saksijas hercogs Juris un rādīja augstai sapulcei ar satriecošu pareizību pāvestības krāpšanas, viņas briesmu un kauna darbus un viņu nejaukās sekas. Beigās viņš sacīja: “Te ir daži no pārkāpumiem, kuri liecina pret Romu. Tagad nemaz vairs nekaunas un nedomā ne par ko citu, kā vienīgi par naudu, un taisni tie, kuru pienākums ir patiesību mācīt, izplata tikai maldus, tāpēc, ka jo vairāk tie melo, jo vairāk tie nopelna. No šis samaitātās akas ieplūst liels ļaunums avotos. Skopums un miesas kārība sniedz viena otrai rokas.” “Ļaunums, kas nāk no garīdzniekiem, ieved daudzas nabaga dvēseles samaitāšanā. Ir vajadzīga pamatīga reforma.”LC 147.1

    Pats Luters nebūtu varējis parādīt labāki un zīmīgāki pāvesta ļauno rīcību visā viņas kailumā; un tas apstāklis, ka runātājs bija reformatora sīvs ienaidnieks, piedeva viņa vārdiem jo sevišķu nozīmi un atstāja jo dziļāku iespaidu.LC 147.2

    Ja sapulces acis būtu vaļā, viņa redzētu savā vidū Dieva eņģeļus, no kuriem izplūda gaismas stari un šķēla maldu tumsu, sagatavodami sirdis un prātus patiesības uzņemšanai. Patiesības un gudrības Dievs valdīja pat pār reformācijas pretiniekiem un tādā kārtā sagatavoja ceļu lielajam darbam, kurš bija darāms. Mārtiņš Luters nebija klāt, bet šinī sapulcē bija manāms kāda Varenāka iespaids, nekā Luters bija.LC 147.3

    Saeima tūliņ izvēlēja komisiju, kurai bija jāuzskaita pāvesta varmācīgie darbi, kas tik smagi gulās uz vācu tautu. Šis saraksts, kurš saturēja simtu un vienu punktu, tika iesniegts ķeizaram kopā ar lūgumu, spert visā drīzumā soļus nebūšanu novēršanai. “Iet tik daudzas dvēseles pazušanā,” sacīja lūdzēji, “notiek tik daudzas laupīšanas un piekukuļošanas, tāpēc ka kristīgās pasaules galva to atļauj. Vajaga aizkavēt mūsu tautu no kauna un bojā iešanas. Mēs jūs pazemīgi un cieši lūdzam, rūpēties par labošanos tautā un par vispārīgu reformāciju.”LC 148.1

    Saeima tagad prasīja Lutera ierašanos. Neskatoties uz Aleandera lūgšanām, ierunām un draudiem, ķeizars beidzot bija ar mieru un uzaicināja Luteru ierasties Vormsā. Līdz ar uzaicinājumu tika izrakstīta pavadu vēstule, kura nodrošināja viņam neaizskaramību un brīvu atgriešanos drošā vietā. Šo vēstuli nodeva ziņnesim līdz ar uzdevumu atvest Luteru no Vitenbergas uz Vormsu.LC 148.2

    Reformatora draugi sabijās un noskuma. Tā kā viņi pazina aizspriedumus un ienaidu, kāds bija pret Luteru, tad viņi baidījās, ka pat drošības sargus neievēros, un lūdza viņu, nelikt savu dzīvību briesmās. Viņš atbildēja: “Pāvesta draugi negrib mani Vormsā redzēt, bet tikai notiesāt un nokaut. Bet man tas viena alga. Nelūdziet par mani, bet par Dieva vārdu... Kristus dos man savu garu, ka varu šos maldu kalpus uzvarēt. Dzīvē es viņus nicinu, bet nāvē uzvaru. Vormsā domā mani piespiest atteikties. Mans atsaukums skanēs: “Es agrāk saucu pāvestu par Kristus vietnieku, tagad es viņu saucu par viņa pretinieku un velna apustuli.”LC 148.3

    Luteram vienam tomēr nevajadzēja uzņemt briesmu pilno ceļojumu. Līdz ar ķeizara ziņnesi izšķīrās trīs Lutera uzticamākie draugi viņu pavadīt. Melanhtons sirsnīgi vēlējās viņiem piebiedroties. Viņa sirds bija pieķērusies Luteram un viņš ilgojās viņam sekot, kad vajadzīgs,cie- tumā vai pat nāvē. Viņa lūgumus tomēr atraidīja. Gadījumā, ja Luteram būtu jāaiziet bojā, šim jaunam līdzstrādniekam bija jātop par reformācijas cerību. Reformators no Melanhtona atvadīdamies sacīja: “Ja es vairs neatgriežos, un mani ienaidnieki mani nokauj, tad māci tu un palieci patiesībā... strādā manā vietā. Kad tik tu dzīvo, mana nāve nebūs par kaiti.” Studenti un pilsoņi, kuri bija ieradušies, lai būtu klāt pie Lutera aizceļošanas, bija dziļi aizkustināti. Daudzi, kuru sirdis evaņģēlijs bija aizkustinājis, ar asarām acīs sacīja ardievas. Tā reformators un viņa pavadoņi atstāja Vitenbergu.LC 148.4

    Ceļā viņi redzēja, ka tautas prātus nospieda tumšas priekšsajūtas. Dažās pilsētās viņiem nemaz neparādīja godu. Kad viņi kādā vietā pārgulēja nakti, kāds laipni domājošs priesteris nevarēja apslēpt savas bailes un bažas un rādīja Luteram kāda itāliešu reformatora gleznu, kurš patiesības dēļ bija cietis mocekļa nāvi. Otrā dienā viņi dabūja zināt, ka Lutera raksti Vormsā tikuši nolādēti. Ķeizara sūtņi paziņoja ķeizara pavēli un piespieda katru, nogādāt nicināmās grāmatas valsts iestādēs. Lutera pavadonis, pilns rūpju par viņa drošību saeimā, un bīdamies, ka viņa nodoms varbūt ir jau satricināts, prasīja, vai viņš vienmēr vēl gribot tālāk ceļot. Viņš atbildēja: “Katrā ziņā; un kaut mans lāsts visās pilsētās būtu zināms, es tomēr ceļošu tālāk, jo ķeizara vēstule mani sargā.”LC 149.1

    Erfurtē Luteru saņēma ar godu. Ielenkts no pūļa, kas viņu apbrīnoja, viņš iegāja pilsētā, kurā tas bieži bija staigājis ar ubaga tarbu. Viņš apmeklēja savu klostera istabiņu un atminējās tās cīņas, kuras bija izcīnījušas gaismu, kas tagad plūda pa visu Vāciju un arī viņa dvēselē. Viņu spieda sprediķot. Bet tas viņam bija aizliegts; tomēr pavadonis deva savu atļanju un mūks, kurš agrāk klosterī darīja zemākos apkalpošanas darbus, tagad kāpa kancelē. Kādā ļoti pārpildītā sapulcē Luters sprediķoja par Kristus vārdiem: “Miers lai ir ar jums.” “Filozofi, doktori un rakstnieki ir centušies cilvēkiem rādīt, kā būtu sasniedzama mūžīga dzīvošana, bet viņiem tas nav izdevies. Tagad es jums to gribu sacīt.” “Dievs vienu cilvēku, mūsu Kungu Jēzu Kristu, uzmodinājis no miroņiem, lai viņš iznīcinātu nāvi, izlīdzinātu grēkus un aizdarītu elles vārtus.Tas ir pestīšanas darbs. Kristus ir uzvarējis! Tā ir priecīga vēsts! Un mēs esam atpestīti ne mūsu, bet viņa nopelnu dēļ... Mūsu Kungs Jēzus Kristus sacīja: “Miers lai ir ar jums! Redzat manas rokas” — tas nozīmē: Cilvēks, redzi, es viens tas esmu, kas tavus grēkus atņēma, kas tevi pestīja; un tagad tev ir miers, saka Kungs.” Viņš turpināja un rādīja, ka patiesa ticība atklājas svētā dzīvošanā. “Kad Dievs mūs atpestījis, tad mums būs tādus darbus darīt, kas viņam labi patiktu. Vai tu esi bagāts? — tad palīdzi ar savu bagātību tiem, kas ir nabagi. Kad tu visu dari tikai priekš sevis, tad tava Dieva kalpošana ir tikai izlikšanās.”LC 149.2

    Tauta klausījās uz viņu vārdiem kā saistīta. Izsalkušām dvēselēm tika lauzta dzīvības maize. Viņu priekšā pacēla Kristu augstu pār pāvestiem, sūtņiem, ķeizariem un ķēniņiem. Luters nemaz nelika nojaust savu draudošo stāvokli. Viņš nevēlējās, ka par viņu domātu, vai viņu nožēlotu. Domājot par Kristu, viņš sevi pavisam bija aizmirsis. Viņš jutās drošs Golgatas krusta ēnā un rādīja uz Kristu kā vienīgo grēcinieku glābēju.LC 150.1

    Tālākā ceļā uz Vormsu reformatoru visur sagaidīja ar lielu interesi. Ap viņu spiedās ziņkārīgais pūlis un laipnas balsis viņu biedināja, darīdamas uzmanīgu uz pāvesta partijas nodomiem. Viņi sacīja: “Jūs dzīvus sadedzinās un jūsu pelnus izkaisīs jūrā, kā Husa pelnus.” Lutera atbilde skanēja: “Un kaut viņi sakurtu uguni, kas degtu no Vitenbergas līdz Vormsai un sniegtos līdz pat debesīm, es tomēr iešu, iešu Kunga vārdā, jo esmu aicināts, un vēl nezvēra rīklē apliecināšu savu Pestītāju un nodošos viņam.”LC 150.2

    Ziņa par Lutera tuvošanos Vormsai sacēla tur lielu kustību. Viņa draugi bija bailēs par viņa drošību; viņa ienaidniekus tramdija rūpes par savas lietas izdošanos.Tika pieliktas visas pūles, lai atrunātu viņu no ieiešanas pilsētā. Slepenie pāvesta kūdītāji par vari pierunāja, lai viņš dotos uz kāda draudzīga bruņinieka pili, kur, kā viņi paskaidroja, visus grūtumus varēšot nokārtot miera ceļā. Draugi tēloja draudošās briesmas, cenzdamies tādā kārtā viņam iedvest bailes. Bet visas viņu pūles palika bez sekmēm. Luters vēl arvienu nesatricināts un nesatricināms sacīja: “Kaut Vormsā būtu tikdaudz velnu, kā dakstiņu uz jumtiem, es tomēr iešu!” Kad Luters iebrauca Vormsā, pie pilsētas vārtiem bija vairāk ļaužu, nekā pašam ķeizaram, kad tas kādreiz apmeklēja pilsētu. Valdīja milzīgs uztraukums, un no ļaužu pūļa atskanēja skaidri un žēli kāda bēru dziesma, ar kuru gribēja Luteru biedināt no draudošām briesmām. “Dievs būs mans sargs,” sacīja Luters no vāģiem ārā kāpjot. LC 150.3

    Pāvesta draugi patiesi nebija ticējuši, ka Luters uzdrošināsies ierasties Vormsā, un tāpēc viņi tagad bija pavisam apmulsuši un nezināja ko darīt, ko ne. Ķeizars tūliņ sasauca savus padoma devējus, lai pārspriestu, kādi soļi vispirms būtu sperami. “Jūsu majestāte varētu ar vienu mājienu no šī vīra vaļā tikt. Vai Zigismunds nelika Janam Husam kāpt uz sārta? Mums pret ķeceri nav nekādu pienākumu, mums tam drošības vēstules nav jādod, nedz tās jāievēro. “Ne tā,” sacīja ķeizars, “mums savi solījumi jātur.” Tāpēc tika taisīts lēmums, ka reformators ir jāuzklausa.LC 153.1

    Visa pilsēta bija ziņkārīga redzēt ievērojamo vīru, un viņa dzīvoklis bija no apmeklētājiem drīz pilns. Luters nesen kā bija atpūties no savas slimības; viņam vajadzēja sagatavoties uz rītdienas svarīgiem notikumiem, un tāpēc viņam bija nepieciešami vajadzīgs miers un klusums. Bet vēlēšanās viņu redzēt bija tik liela, ka viņš dabūja atpūsties tikai dažas stundas, kad jau muižnieki, priesteri un pilsoņi sāka ap viņu pulcēties. Starp viņiem bija daudzi muižnieki, kuri droši bija uzstājušies pret baznīcas nelietībām un prasījuši ķeizaram reformas, un arī tie, par kuriem Luters runāja kā par caur evaņģēliju atbrīvotiem. Nāca ienaidnieki un draugi, lai redzētu bezbailīgo mūku, bet viņš visus saņēma ar nesatricināmu mieru un atbildēja cienīgi un gudri. Viņa uzstāšanās bija noteikta un droša. Viņa bālā un izdilusē seja, kurā vēl bija redzamas pūliņu un pārciestās slimības zīmes, bija laipna un pat pieticīga. Viņa vārdu svinīgums un dziļā nopietnība deva viņam tādu varu, kurai pat ienaidnieki gluži nevarēja pretoties. Draugi un ienaidnieki bija pilni izbrīnīšanās. Daži bija pārliecināti, ka Dieva gars viņu pavada; citi turpretim sacīja, tāpat kā farizeji kādreiz par Kristn: “Viņam ir velns.”LC 153.2

    Otrā dienā Luteru uzaicināja ierasties saeimā. No ķeizara bija nozīmēts ierēdnis priekš Lutera novešanas uz audiences zāli, bet tikai ar lielām pūlēm Luters tur aiztika. Visas ielas un ejas bija skatītāju pilnas, visi gribēja redzēt bezbailīgo mūku, kas bija uzdrošinājies stāties pretī pāvesta autoritātei.LC 154.1

    Īsi pirms tam, kad viņam bija jāstājas savu tiesnešu priekšā, kāds vecs kaujas vadonis, kurš ne vienā vien kaujā savu varonību bija parādījis, laipni sacīja: “Mūks, mūks, tu tagad ej tādu ceļu, iesāc tādu cīņu, kādas man un citiem virsniekiem nekad nav bijušas. Kad tu domā darām pareizi un tava lieta ir droša, tad ej Dieva vārdā un nebaiļojies, Dievs tevi neatstās.”LC 154.2

    Beidzot Luters atradās saeimā. Ķeizars sēdēja uz troņa. Viņam visapkārt stāvēja valsts lielākie un ievērojamākie vīri. Nekad neviens cilvēks nav ieradies tamlīdzīgā sapulcē, kura būtu varējusi atstāt tik lielu iespaidu, kā šī, kurā tagad Luteram bija jāapliecina sava ticība. “Taisni Lutera ierašanās atzīmējama pati par sevi kā uzvara pār pāvesta varu. Pāvests bija nolādējis šo vīru, un tagad tas pats bija nācis pie tiesas un ar šo soli pakāpies augstāk pār pāvestu. Pāvests bija šo vīru izslēdzis iz baznīcas un līdz ar to iz visas cilvēku sabiedrības, bet viņu tomēr visā godbijībā uzaicināja ierasties un pieņēma visaugstākās sapulces klātbūtnē. Pāvests viņu bija notiesājis uz mūžīgu klusēšanu, bet tagad viņš tur stāvēja un bija gatavs runāt uz tūkstošiem uzmanīgu klausītāju, kuri bija sanākuši pat no vistālākām kristīgās pasaules ma -LC 154.3

    lām. Tādā kārtā caur Luteru bija noticis milzīgs pārvērsums. Roma patlaban iesāka nokāpt no sava troņa, un tā bija mūka balss, kas bija viņu saukusi pazemoties.” LC 155.1

    Augstās sapulces priekšā Luters pats sev izlikās zems un niecīgs un tāpēc bija sabijies un kautrīgs. Vairāki muižnieki, kuri to manīja, tuvojās viņam, un kāds no viņiem klusu teica: “Nebīsties no tiem, kas miesu nokauj, bet dvēseli nevar nomaitāt.” Viens cits sacīja: “Kad jūs manis dēļ tiekat vesti lielkungu un ķēniņu priekšā, tad jūsu tēvs caur savu garu jums dos, ko jums būs runāt.” Tādā kārtā Kristus vārdi tika lietoti no šis zemes lielajiem, lai stiprinātu viņa kalpu pārbaudīšanas brīdī.LC 155.2

    Luteram ierādīja vietu taisni pretī ķeizara tronim. Dziļš klusums iestājās visā sapulcē. Tad piecēlās ķeizara ierēdnis un norādīdams sapulcei uz Lutera rakstiem, viņš prasīja, lai Luters atbild uz diviem jautājumiem — vai viņš rakstus atzīstot par savējiem un vai gribot atsaukt uzskatus, kas tajos izteikti. Nolasījis grāmatu nosaukumus, Luters atbildēja, ka, kas attiecoties uz pirmo jautājumu, viņš grāmatas atzīstot par savām. “Bet otrs jautājums prasa, man vajagot vai nu visu aizstāvēt, vai visu atsaukt. Tā ka tā ir ticības lieta un aizķer dvēseles mūžības jautājumus un Dieva vārdus, kas ir lielākā un augstākā manta debesīs un še zemes virsū, un kas vienmēr augstā godā turami, tad būtu no manis pārāk pārdroši darīts, ja es ar kaut ko nepārdomātu nāktu klajā, sacījis vai nu par maz, jeb vairāk nekā patiesība to prasa— abos gadījumos uz mani zīmētos Kristus spriedums: Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to arī es aizliegšu sava tēva priekšā, kas debesīs.1 Tāpēc es vispadevīgi un vispazemīgi lūdzu ķeizarisko majestāti, atvēlēt man apdomāšanās laiku, ka lai es varētu atbildēt uz priekšā celtiem jautājumiem, neatstājot novārtā Dieva vārdus un nenoziedzoties pret cilvēku dvēselēm.LC 155.3

    To lūgdams, Luters bija gudri darījis. Viņa izturēšanās pārliecināja sapulci, ka viņu dzen kaut kas vairāk, nekā sajūsma un kaislība vien. No tāda, kas bija tik karsts un drošs un nelokāms, tāds miers un pašsavaldīšanās nemaz nebija gaidāmi, un tas vēl vairāk nostiprināja Lutera varu un deva viņam iespēju, atbildēt uzmanīgi, noteikti, gudri un cienīgi, ko viņu pretinieki nemaz nebija sagaidījuši un kas bija pārmetums viņu nekaunībai un lepnībai.LC 155.4

    Viņam bija jāierodas nākošā dienā un jādod galīgu atbildi. Uz brīdi viņam pietrūka drosmes, kad iedomājās visas tās varas, kas bija sazvērējušās pret patiesību. Viņa ticība kļuva šaubīga, viņu sagrāba bailes un drebēšana. Viņš redzēja briesmas vairojamies un viņam šķita, ka ienaidnieki sāk uzvarēt un tumsība sāk ņemt virsroku. Viņu ietina mākonī un, likās, šķīra to no Dieva. Viņš ilgojās pēc skaidrības, vai tas Kungs, kas par pulku pulkiem pavēl, ir tiešām arī ar viņu. Savās dvēseles bailēs viņš metās pie zemes, un no krūtīm izlauzās sirdi saplosoši saucieni, kurus tikai Dievs var pilnīgi saprast: “Ak Dievs, visvarenais Dievs! Tikai vienu grib saprast pasaule! Viņa atver savu rīkli, gribēdama mani aprīt, bet mana paļaušanās uz tevi ir tik vāja, ak Dievs! Kad man uz pasaules vareniem būs pacelt savas acis, tad mana lieta ir zaudēta—bēru zvans pagatavots un spriedums nolasīts. Ak mans Dievs! stāvi man klāt pretī visas pasaules gudrībai. Dari to, tev tas ir jādara, jo tā tomēr nav mana, bet tava lieta. Man pašam še ar šiem lieliem pasaules kungiem nekas nav darāms... Bet lieta ir tava, viņa ir taisna un mūžīga. Uzticamais, mūžīgais Dievs, es nepaļaujos ne uz vienu cilvēku. Viss veltīgs, viss paiet un zūd, kas ir miesīgs... Es zinu skaidri, tu mani esi izredzējis, ak Dievs, tad stāvi man klāt tava dēla Jēzus Kristus vārdā. viņš ir mans sargs un drošums, manas priekšturamās bruņas un mana stipra pils.”LC 156.1

    Ar Dieva visgudru ziņu Luteram bija dots atzīt draudošās briesmas, lai viņš nepaļautos pats uz saviem spēkiem un savu gudrību un pārdroši nemestos tajās. Tās tomēr nebija bailes no paša ciešanām, nedz moku un nāves šausmas, kautgan mokas un nāve stāvēja tik tuvu. Bija pienācis izšķirošs brīdis un viņš redzēja, ka ar viņa paša spēkiem vien nepietiek. Viņa vājums un nespēks patiesības lietai varēja nākt par ļaunu. Viņš cīnījās ar Dievu nevis savas drošības dēļ, bet lai evaņģēlijs uzvarētu. Viņa dvēseles cīņas līdzinās pazīstamām nakts cīņām pie vientuļās upes, Israēla bailēm un cīņai. Kā Israēls padevās, tā arī viņš cīņā padevās Dievam. Savā galējā nespēkā viņš ticībā pieķērās Jēzum Kristum, varenam atsvabinātājam. Viņu stiprināja apziņa, ka ne viņam vien ir jāierodas saeimā. Miers iegriezās viņa dvēselē un viņš priecājās, ka viņam ir atvēlēts rādīt Dieva vārdu tautas valdniekiem.LC 156.2

    Luters gatavojās uz priekšā stāvošām cīņām, stipri paļaudamies uz Dievu. Vinš pārdomāja savas atbildes plānu, pārskatīja dažas vietas savos paša rakstos un izvilka iz svētiem rakstiem attiecīgus pantus savu apgalvojumu pierādīšanai. Tad, savu kreiso roku uz svēto grāmatu licis un labo pret debesīm pacēlis, viņš solījās:“pastāvīgi palikt pie evaņģēlija un savu ticību brīvi apliecināt, arī tad, kad viņš būtu aicināts doto liecību ar savām asinīm apzieģelēt.LC 157.1

    Kad viņu atkal veda saeimas priekšā, uz viņa sejas nebija ne mazākās baiļu vai neveiklības ēnas. Mierīgi un cēli, uzkrītoši droši viņš stāvēja kā Dieva liecinieks zemes vareno vidū. Ķeizara ierēdnis tagad prasīja pēc atbildes, vai viņš gribot savas mācības atsaukt. Lutera atbilde bija padevīgi un pazemīgi noskaņota, bez kaislības un ārējā karstuma. Viņa izturēšanās bija godbijīga; bet viņš skatījās priecīgi un paļāvīgi, un tas sapulci pārsteidza.LC 157.2

    “Jūsu ķeizariskā majestāte, jūsu gaišības, lielkungi un žēlīgie kungi,” sacīja Luters, “es vispazemīgi ierodos jūsu priekšā man vakar noliktā termiņā un lūdzu jūsu ķeizarisko majestāti un žēlīgos lielkungus, uzklausīt žēlīgi manu taisno un patiesīgo kā es cerulietu. Kad es kautkā noziegtos pret galma paražām, kad lūdzu man žēlīgi to piedot, jo es neesmu audzināts pie galma, bet klosterī.”LC 157.3

    Pāriedams tālāk uz pašu jautājumu, viņš paskaidroja, ka ne visiem viņa publicētiem rakstiem ir viens un tas pats raksturs. Dažos viņš esot apskatījis ticību un labos darbus, un pat viņa ienaidnieki tos esot atzinuši nevis par sekliem, bet pat par derīgiem. Viņus atsaukt nozīmētu atmest patiesības, kuras no visām partijām atzītas. Viena daļa rakstu ir tādi, kas atsedz pāvestības ļaunumus un samaitājošo rīcību. Šos darbus atsaukt nozīmētu stiprināt Romas tirāniju un vēl plašāk atvērt durvis neskaitāmām, lielām bezdievībām. Esot vēl tādas grāmatas, kurās viņš aizskāris atsevišķas personas, tāpēc ka viņas aizstāvējušas pastāvošos ļaunumus. Attiecībā pret tiem viņš atklāti atzīstoties, ka bieži esot bijis karstāks, nekā bijis vajadzīgs. Viņš nemaz nesakot, ka esot bez kļūdām; bet arī pēdējās grāmatas viņš nevarot atsaukt, jo tāda viņa rīcība padarītu patiesības ienaidniekus vēl drošākus, un tie kad izlietošot gadījumu un apspiedīšot Dieva tautu ar vēl jo lielāku nežēlību.LC 158.1

    Tālāk viņš turpināja: “Tāpēc ka esmu cilvēks un ne Dievs, es savas grāmatas nevaru citādi aizstāvēt, kā mans Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ir teicis par savām mācībām: “Ja es esmu nepareizi runājis, tad pierādi, ka tas nepareizi.”1 Tāpēc es caur Dieva žēlastību lūdzu jūsu ķeizarisko majestāti un žēlīgos lielkungus, lai visi, kas var un kas grib, vai augstas, jeb zemas kārtas— pierādīt man ar apustuļu un praviešu rakstiem, ka esmu maldījies. Tad, kad būšu pārliecināts par savu maldīšanos, es labprātīgi atsaukšu savas kļūdas un maldus, un būšu pirmais, kas manas grāmatas iemet uguni. No tā skaidri un gaiši ir redzams, ka es labi esmu apsvēris visas briesmas un bēdas, kas rastos, ja manas mācības nosodītu. Man patiesi ir vislielākais prieks, redzēt, ka Dieva vārdu dēļ rodas šķelšanās un nevienprātība; jo tā būs būt ar Dieva vārdiem, tāds viņu ceļš, tāda viņu laime — pats Kristus, tas Kungs, ir sacījis: “Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”2 Tāpēc ir labi jāapdomā,cik brīniš- ķīga un briesmīga ir Dieva tiesa, lai tas, ar ko domā izbeigt nevienprātības un šķelšanos, paļaujoties uz mūsu varu un gudrību un iesākot ar Dieva vārdu vajāšanu un zaimošanu, netaptu par briesmīgiem, neaizturamiem grēku plūdiem... Es varētu šādu rīcību ar svētiem rakstiem vēl plašāk paskaidrot, nekā rādot piemērus iz Faraona, Bābeles un Israēla ķēniņu dzīves, kuri kad vislielāko postu izdarīja, kad viņi ar savām gudrām pavēlēm un ar saviem gudriem padoma devējiem gribēja apmierināt un uzturēt valsti. Jo Dievs ir tas, kas sapin gudros viņu gudrībā un pārceļ kalnus, tiekams viņi to nomana.”1LC 158.2

    Luters runāja vācu valodā; tagad viņu lūdza, atkārtot to pašu latīniski. Lai gan noguris no agrākās pārpūlēšanās, viņš tomēr bija gatavs to darīt un nesa vēlreiz savu runu ar tādu pat skaidrību un spēku priekšā, kā pirmoreiz. Dieva roka bija arī še vadītāja. Daudzu lielkungu prāti no maldiem un māņticības bija tā aptumšoti, ka viņi Lutera pirmā priekšnesumā nevarēja aptvert viņa pamatu spēku un dziļumu, bet tagad, dzirdot atkārtojumu, viņi saprata visus pievestos punktus.LC 159.1

    Tie, kas stūrgalvīgi aizmiedza acis un tīši negribēja ļaut pārliecināties no patiesības, tapa traki no dusmām, kad dzirdēja Lutera vārdus. Kad viņš beidza, saeimas prezidents ar nepatikšanu teica, ka Luters neesot turējies pie lietas, un nedrīkstot arī “apšaubīt to, ko agrākie koncili jau noskaidrojuši. Lai dodot vienkāršu un pareizu atbildi, vai gribot atsaukt, jeb ne.”LC 159.2

    Reformators atbildēja: “Kad ķeizariskā majestāte un žēlīgie lielkungi vienkāršu, vientiesīgu un mierīgu atbildi prasa, tad es tādu gribu dot, tas ir tādu, kurai nav ne ragu, nedz zobu: Kad man pierādīs un mani pārvarēs ar svētiem rakstiem, vai ar skaidriem un gaišiem prāta slēdzieniem, lai tad notiek, bet citādi es neticu ne pāvestam, ne konciliem, jo ir zināms, ka viņi bieži maldījušies un viens otram pretim runājuši, bet mani pārliecinājuši tie svēto rakstu izvilkumi, kurus esmu pievedis kā pierādīju- mus, tā ka mana sirdsapziņa ir caur un cauri ar Dieva vārdiem saistīta, un es nevaru un negribu nekā atsaukt, jo nav labi kautko darīt, kas runā pretim sirdsapziņai. Še es stāvu, nevaru citādi, Dievs, palīdz man! Āmen.”LC 159.3

    Tā stāvēja taisnais vīrs uz Dieva vārdu drošā pamata. Debess gaisma apgaismoja viņa vaigu. Visiem tapa redzami viņa rakstura lielums un skaidrība, viņa sirdsmiers un sirdsprieks, kad viņš ar savu liecību stājās pretī maldu varai un norādīja uz ticības cēlumu, kas uzvar visu pasauli.LC 160.1

    Sapulce uz brīdi bija no brīnumiem mēma. Pirmo atbildi Luters bija devis ar aizturētu balsi, stāvēdams godbijīgi gandrīz pazemīgi. Romas kalpi to bija uzskatījuši par zīmi, ka viņa drosme sākot zust. Tie uzskatīja viņa lūgumu pēc apdomāšanās laika par atsaukšanas pirmo vēstnesi. Pat Kārlis ieraudzījis saliekto mūka stāvu, tērptu rupjās drēbēs un dzirdēdams viņa vientiesīgo runu, sacīja ar pusnicinošu vaibstu sejā: “Tas mani nekad par ķeceri nepārtaisīs.” Drošība un noteiktība, kuru viņš izrādīja, tāpat viņa pierādījumu spēks un skaidrība sacēla visās partijās izbrīnēšanos. .Ķeizars izbrīnējies izsaucās: “Šis mūks runā droši un ar mierīgu prātu.” Daudzi Vācijas lielkungi skatījās ar lepnumu un prieku uz šo savas nācijas priekšstāvi. Romas piekritēji bija pazaudējuši; viņu lieta parādījās ļoti nelabvēlīgā gaismā. Viņi mēģināja savu varu uzturēt, bet nevis atsaukdamies uz svētiem rakstiem, bet ņemdami palīgā draudus, Romas ikreizējus pierādījumus. Saeimas prezidents sacīja: Kad tu neatsauksi, ķeizars un valsts gan apdomās, ko ar tādu stūrgalvīgu ķeceri darīt.”LC 160.2

    Lutera draugi, kuri ar tādu prieku bija klausījušies uz viņa cēlo aizstāvēšanās runu, nodrebēja pie šiem vārdiem; bet doktors pats mierīgi teica: “Dievs, palīdzi man, es nevaru atsaukt.”LC 160.3

    Viņam pavēlēja atstāt saeimu, un zemes kungi iesāka savu apspriedi. Bija jūtams, ka ir pienākuši lieli laika grieži. Lutera stingrā pretošanās varēja atstāt baznīcas vēsturē paliekamu iespaidu uz gadu simteņiem. Nolēma dot Luteram vēlreiz iespēju savas mācības atsaukt. Beidzamo reizi viņu veda sapulces priekšā. Atkal viņam vaicāja, vai viņš gribot atteikties no savām mācībām, bet viņa atbilde skanēja: “Es nevaru citādu atbildi dot, ka tikai tādu, kādu jau devu.” Bija skaidri, ka nedz caur apsolījumiem, nedz caur draudiem viņš nebija piedabūjams padoties Romai.LC 160.4

    Pāvesta lietas vadītāji dusmojās, ka viņu vara, kuras priekšā bija drebējuši ķēniņi un muižnieki, tagad tika niecināta no vienkārša mūka; viņi ilgojās, likt tam sajust savas dusmas, mocīt tik ilgi, kamēr tas izlaiž garu. Bet Luters briesmas saprazdams runāja uz visiem ar pazemīgu mieru un svētu cienību. Viņa vārdos nebija lepnums, kaislība, vai tīša sagrozīšana. Viņš pats sevi vairs neredzēja, nedz lielos vīrus, kas bija viņam visapkārt, bet tikai juta, ka atrodas tā tuvumā, kas ir augstāks par pāvestiem, prelātiem, ķēniņiem un ķeizariem. Kristus ar Lutera muti bija runājis tik spēcīgi un vareni, ka netikvien draugi, bet arī ienaidnieki bija godbijības un izbrīnīšanās pilni.LC 161.1

    Dieva gars bija klātbūdams šinī sapulcē un bija sagrābis ķeizarvalsts varas vīru sirdis. Vairāki lielkungi atzina, ka taisnība ir Lutera pusē. Taisnība daudzus bija pārliecinājusi; bet pie dažiem iespaidi nebija paliekoši. Tur bija viena cita šķira, kura savu pārliecību toreiz vēl neizteica, bet kura, pēc tam kad pati bija pētījusi svētos rakstos, turpmāk ar lielu drošsirdību pievienojās reformācijai. LC 161.2

    Kūrfirsts Fridrihs ar lielām bažām bija gaidījis Lutera ierašanos saeimā un dziļi aizkustināts bija klausījies viņa runā. Lepns un priecīgs viņš skatījās uz Lutera drosmi, noteiktību un pašsavaldīšanos un apņēmās, turpmāk vēl stiprāk viņu aizstāvēt. Viņš salīdzināja strīdošās partijas un redzēja, ka patiesības spēks bija izaicinājis pāvestu, ķēniņu un prelātu gudrību. Pāvestība bija tā sakauta tikusi, ka to visām tautām visos laikos bija jāredz un jāsajūt. LC 161.3

    Kad Romas sūtnis ieraudzīja iespaidu, kādu bija atstājusi Lutera runa, viņš tagad vairāk kā jebkad agrāk bijās par Romas varu un nolēma izlietot visus viņa rīcībā atrodošos līdzekļus, lai panāktu reformatora pazudinā- šanu. Ar visām savām runas dāvanām un ar valstsvīra veiklību, kura piemita viņam jo lielā mērā, viņš jaunajam ķeizaram iztēloja lielo neprātu un briesmas, kad viņš kāda nenozīmīga mūka dēļ gribētu upurēt varenā Romas krēsla draudzību un palīdzību.LC 161.4

    Viņa vārdi nepalika bez iespaida. Otrā dienā pēc Lutera atbildes Kārlis iesniedza saeimai paziņojumu par savu lēmumu, ka viņš gribot sekot savu priekšteču politikai un uzturēt un aizstāvēt katoļu ticību. Tā kā Luters esot liedzies atteikties no saviem maldiem, tad pret viņu un viņa ķecerībām, kuras viņš mācot, esot jāizlieto visstingrākie līdzekli. “Viens caur savu muļķību un trakumu pavedināts mūks saceļas pret visas kristīgās pasaules ticību. Es upurētu savas ķēniņvalstis, mantas, draugus, miesu, asinis, dzīvību un garu, pabalstīdams tādu bezdievību. Es sūtīšu augustīnieti Luteru uz mājām un aizliegšu viņam celt tautā nemieru. Tad viņu un viņa piekritējus es visā valsti izsludināšu par ķeceriem, likšu tos nolādēt un uz visiem ceļiem gūstīt un iznīcināt. Es lūdzu valsts kārtas pierādīt sevi par uzticīgiem kristīgajiem.” Neskatoties uz to ķeizars paziņoja, ka solījums par Lutera neaizskaramību paliekot spēkā, kamēr nebūšot par viņu taisīts lēmums un kamēr nebūšot viņš nonācis drošībā dzimtenē.LC 162.1

    Saeimā tagad sastapās divas pretējas domas. Pāvesta sūtņi un priekšstāvji atkal prasīja, lai Lutera drošības pavadonību neievēro. Viņi sacīja: “Reinas upei ir jāuzņem viņa pelni, kā tā vienu gadu simteni atpakaļ uzņēma Husa pelnus,” Bet vācu lielkungi, lai gan būdami pāvesta piekritēji un Lutera atklāti ienaidnieki, tomēr bija pret tādu “vecas vācu uzticības laušanu”, jo tas būtu negods visai tautai. Viņi aizrādīja uz briesmīgām nelaimēm, kas sekoja pēc Husa nāves un paziņoja, ka tādu briesmu atkārtojumu viņi neuzdrošinoties uzkraut ne uz Vācijas, ne arī uz jaunā ķeizara galvu.LC 162.2

    Kārlis pats atbildēja uz zemo priekšlikumu, ka ja ticība un uzticība tiekot iz pasaules izdzīti, tad lai viņas mazākais muižnieku krūtīs atrodot patvērumu. Bet Lutera nepielūdzamie ienaidnieki vēl vairāk uzplijās ķeizaram, lai viņš darot ar reformatoru,kā Zigismunds ar Husu esot darījis — lai atstājot viņu baznīcas žēlastībai. Bet Kārlis V atcerēdamies ka Huss atklātā sapulcē norādīja uz savām ķēdēm un atgādināja ķeizaram,ka viņš savu uzticību lauzis, noteikti sacīja: “Es negribu nosarkt kā Zigismunds!” LC 162.3

    Kārlis Lutera sludinātās patiesības tomēr bija atmetis ar ziņu. Valdnieks rakstīja: “Es esmu cieši apņēmies staigāt savu priekšteču pēdās.” Vinš negribēja noiet no vecu vecās paraduma tekas, arī ne, lai staigātu patiesības un taisnības ceļus. Tāpēc ka viņa tēvi tā darīja, gribēja arī viņš aizstāvēt pāvestību ar visu viņas nežēlību un samaitāto dzīvi. Pie tā lēmuma viņš palika un liedzās atzīt citu kādu gaismu, ka vienīgi to, kas viņa tēvam bija spīdējusi, tāpat liedzās pildīt pienākumus, kurus viņa tēvi nebija pildījuši.LC 163.1

    Vēl šo baltu dien ir daudzi tādi, kas tikpat stingri turas pie tēvu parašām un ieradumiem. Kad Kungs tiem sūta vairāk gaismas, tie liedzas to saņemt, tāpēc ka viņu tēvi, kuriem tā arīdzan tika dāvāta, nebija to pieņēmuši. Mēs tagad vairs nestāvam kur mūsu tēvi stāvēja, tāpēc arī mūsu pienākumi un atbildība vairs nav tie paši. Dievs to neatzīs par labu, kad mēs, kur mums pašiem būtu jāpārdomā patiesības vārds un jāizšķiras par saviem pienākumiem, raudzītos tikai uz mūsu tēvu piemēriem. Mūsu atbildība ir lielāka, nekā mūsu priekšteču atbildība. Mums jāatbild par to gaismu, kuru viņi saņēma un kas mums kā mantojums tika iedota, un mēs esam atbildīgi arī par to gaismu, kas no jauna ir nākusi klūt un kas iz Dieva vārdiem tagad uz mums spīd.LC 163.2

    Kristus sacīja par neticīgiem jūdiem: “Kad es nebūtu nācis, nedz uz tiem runājis, tad tiem nebūtu grēka, bet nu tiem nav aizbildināšanās par savu grēku.”1 Caur Luteru tas pats dievišķais spēks runāja uz ķeizaru un Vācijas lielkungiem. Un daudziem sapulces dalībniekiem Dieva vārdu gaisma staroja pēdējo reizi, un pēdējo reizi Dieva gars runāja uz viņiem. Kā Pilāts dau- dzus gadu simteņus atpakaļ, kuram lepnums un tautas labvēlība bija atļāvuši aizslēgt priekš pasaules Pestītāja savu sirdi; kā drebošais Fēlikss patiesības sūtnim lūdza: “Šoreiz tu vari iet; kad man būs atkal vaļas, es tevi aicināšu.”1 Kā lepnais Agripa atzinās: “Daudz netrūkst, tu mani pārrunā, ka es topu par Kristus mācekli,“2 un tomēr novērsās no debess valsts,— tā Kārlis V, paklausīdams, ko diktā pasaules lepnums un valsts gudrība, bija izšķīries atmest patiesības gaismu.LC 163.3

    Tālu izplatījās baumas par nodomiem pret Luteru, un tas sacēla pilsētā lielu uztraukumu. Reformators bija sev ieguvis daudz draugus, un tā kā tie pazina Romas nodevīgo nežēlību pret visiem, kas uzdrošinājās atklāt viņas izvirtību, tad tie nolēma, ka viņš nedrīkst tikt upurēts. Simtiem muižnieku solījās viņu aizstāvēt. Ne maz bija tādu, kas ķeizara paziņojumu atklāti nosauca par vājuma zīmi, jo ķeizara vara pate ar to bija nostājusies zem Romas varas. Pie māju durvīm un uz atklātiem laukumiem piestiprināja plakātus. Citi nosodīja, citi pabalstīja Luteru uz viena no tādiem plakātiem bija rakstīti tikai gudrā vīra ievērojamie vārdi: “Vai tev, zeme, kuras ķēniņš ir bērns.”3 Tautas sajūsma visā Vācijā priekš Lutera pārliecināja kā ķeizaru, tā arī saeima locekļus, ka jebkura izdarīta netaisnība varētu apdraudēt ne tikai valsts mieru, bet arī pašu ķeizara troni.LC 164.1

    Saksijas Fridrihs izturējās gudri atturīgi, slēpdams savas patiesās jūtas, kādas tam bija pret Luteru. Tanī pat laikā viņš ar nenogurstošu modrību vēroja kā viņa, tā arī viņa ienaidnieku kustības. Bet tur bija arī daudzi, kas nemaz nemēģināja savu līdzjūtību pret Luteru apslēpt. Viņu apmeklēja firsti, grāfi, baroni un citas izcilus personas no pasaulīgām un garīdznieku kārtām. Spalatīns rakstīja: “Doktora šaurā istaba nemaz nespēja visus uzņemt, kas nāca un stādījās viņam priekšā.” Tauta skatījās uz viņu brīnumu platām acīm, itkā viņš būtu kautkas vairāk, nekā cilvēks vien. Pat tie, kas domāja viņu maldāmies, nevarēja neapbrīnot viņa dvēseles cēlumu un diženumu, kas labāk izvēlējās briesmas, nekā ļāva maitāt savu sirdsapziņu.LC 164.2

    Tika pieliktas rosīgas pūles, lai Luters dotu savu piekrišanu izlīdzināties ar Romu. Dižciltīgie lielkungi rādīja viņam, ka ja viņš pastāvēšot pie sava sprieduma un uzturēšot to pret baznīcu un konciliem, viņu drīz izdzīšot no ķeizarvalsts un viņš palikšot bez patvēruma. Uz šo spiedīgo pārliecināšanu Luters atbildēja: “Kristus evaņģēliju nevar tā sludināt, bez ka tas kādiem nesaceltu dusmas. Kā lai drīkstētu bailes no briesmām novērst mani no Dieva vārdiem un no vienīgās patiesības? Labāk es atdodu miesu, dzīvību un asinis.”LC 165.1

    Atkal viņam uzmācās, lai viņš padodoties. ķeizara spriedumam, tad ne no kā viņam nebūšot jābīstas. “Man tur nav nekas pretī,” viņš atbildēja, “ka ķeizars, vai lielkungi, vai kāds vismazākais no kristīgajiem manas grāmatas pārbauda, bet tam jānotiek vienīgi Dieva vārdus palīgā ņemot. Cilvēki drīkst tikai tiem paklausīt. Mana sirdsapziņa ir saistīta ar Dieva vārdiem un svētiem rakstiem.”LC 165.2

    Uz kādu citu pārrunāšanas mēģinājumu viņš atbildēja: “Drīzāk es atsacīšos no saviem miesas sargiem un nodošu savu dzīvību ķeizaram, bet nemūžam no Dieva vārdiem!” Viņš izteica gatavību, padoties vispārīga koncila izšķiršanai, bet tikai ar to noteikumu, ka tas pie izšķiršanas pamatotos uz svētiem rakstiem. “Kas attiecas uz Dieva vārdiem un ticību,” viņš piebilda, “tad katrs kristīgais var tikpat labi spriest kā pāvests viņa vietā, un kaut viņu arī pabalstītu miljons koncilu.” Tāpat draugi kā pretinieki beidzot pārliecinājās, ka tālāki salīdzināšanas mēģinājumi ir veltīgi.LC 165.3

    Kad Luters būtu atkāpies kaut arī tikai no viena savu punkta, sātans un viņa pulki būtu palikuši par uzvarētājiem. Bet šis nešaubīgais stiprums bija līdzeklis priekš draudzes atsvabināšanas un jauna labāka laikmeta sākums. Šī viena vīra iespaidam, kas uzdrošinājās pats domāt par reliģijas lietam un pats darboties, bija jāiedarbojas uz draudzi un pasauli ne tikai toreiz, bet priekš visām nākošām audzēm. Viņa pastāvība un uzticība stiprinās līdz laika galam visus, kam būs jāiziet cauri tamlīdzīgus piedzīvojumus. Dieva spēks un diženums stāvēja pāri pār cilvēku padomu, pāri pār sātana milzīgo varu.LC 165.4

    Drīz Luteram ar ķeizara pavēli tika pavēlēts griezties atpakaļ uz mājām, un viņš zināja, ka tam drīz sekos notiesāšana. Draudoši mākoņi karājās virs ceļa, kur tam bija jāiet; bet kad viņš atstāja Vormsu viņa sirds bija pilna prieka un pateicības. Viņš sacīja: “Velns apsargāja pāvesta pili, bet Kristus tajā ietaisīja caurumu, un sātanam vajaga atzīties, ka tas Kungs ir varenāks.” LC 166.1

    Vēl arvien apgarots no vēlēšanās, kaut ķeizars neuzskatītu viņa nelokāmību par sacelšanos, viņš tam rakstīja: “Dievs, siržu manītājs, ir mans liecinieks, ka es. visā padevībā esmu gatavs sekot jūsu ķeizariskai majestātei, lai būtu dzīvība vai nāve, gods vai kauns, un man cita izņēmuma nav, ka ja Dieva vārds to prasa, kurā cilvēks dzīvo. Laicīgās lietās piederas, ka cilvēki viens otram uzticas, jo tāda savstarpīga padošanās nedara dvēselēm nekādu ļaunumu. Bet kad lieta attiecas uz Dieva vārdiem un mūžīgām vērtībām, tad Dievs tādu ļaunumu necieš, ja viens cilvēks tās noliek zem otra cilvēka. Jo tāda ticība un padošanās nav nekas cits, kā kalpošana cilvēkam un viņu pielūgšana.”LC 166.2

    Lutera atpakaļceļojums no Vormsas uz Vitenbergu bija gandrīz vēl glaimojošāks, nekā ceļojums turp. Augsti garīdznieki apsveica izdzīto mūku, un pilsoņu priekšstāvji godināja to vīru, kas bija runājis pretī ķeizaram. Viņam plijās virsū, lai viņš sprediķotu, un, neskatoties uz ķeizara aizliegumu, viņš vēlreiz kāpa kancelē. Viņš sacīja: “Es nekad neesmu solījies Dieva vārdu ķēdēs kalt un nekad to nedarīšu.”LC 166.3

    Neilgi pēc tam, kad viņš bija atstājis Vormsu, pāvesta partija piedabūja ķeizaru, ka tas izlaiž ediktu, kurā viņš nostādīts kā “ļaunais ienaidnieks cilvēka veidā un mūka drēbēs.” Tika dota pavēle, pēc drošības pavadonības laika notecēšanas tūlīt spert pret viņu soļus, ka viņa darbs tiktu aizturēts. Visiem bija aizliegts viņu uzņemt savās mājās, pasniegt ēdienu vai dzērienu, jeb kautkā ar vārdiem vai darbiem, slepeni vai atklāti, viņam palīdzēt, vai viņu pabalstīt. Bija pavēlēts visur, kur viņš arī neatrastos, to saķert un nodot valdībai, tāpat apcietināmi bija viņa piekritēji un viņu mantas apķīlājamas. Viņa raksti bija iznīcināmi un visi, kas uzdrošinātos rīkoties pret šo pavēli, padodami tādam pašam sodam. Saksijas kūrfirsts pēc Lutera aizceļošanas arī drīz atstāja Vormsu, tāpat Luteram labvēlīgie muižnieki, tāpēc ķeizara dekrēts saeimā varēja iziet cauri. Romas piekritēji gavilēja; tagad viņi reformācijas likteni uzskatīja par apzieģeletu.LC 166.4

    Šinī briesmu stundā Dievs saviem kalpiem bija izraudzījis ceļu pa kuru tiem izbēgt. Modrīga acs bija sekojuse Lutera kustībām, un uzticīga un cēla sirds bija nolēmusi viņu atsvabināt. Bija skaidri, ka Roma apmierināsies vienīgi ar Lutera nāvi; tikai viņu paglabājot varēja to glābt no lauvas rīkles. Dievs deva gudrību Saksijas Fridriham sastādīt plānu priekš Lutera pasargāšanas. Uzticamiem draugiem palīdzot izdevās izvest kūrfirsta nodomu, un Luters patiesi tika paslēpts no draugiem un ienaidniekiem. Ceļā uz mājam Lutera sagrāba, atņēma viņu pavadoņiem un caur mežiem un biezokņiem visā steigā aizveda uz cietoksnim līdzīgo vientuļo Vartburgas pili LC 169.1

    Viņa sagūstīšana un paslēpšana bija tā noslēpumos tīta, ka pat Fridrihs ilgi nezināja, uz kurieni viņš aizvests. Šī nezināšana nebija bez nolūka; tik ilgi, kamēr kūrfirsts par Lutera uzturēšanās vietu nekā nezināja, nevarēja viņš arī nekā atklāt. Viņš pārliecinājās, ka reformators ir drošībā un ar šo pārliecību likās mierā.LC 169.2

    Pagāja pavasars, vasara un rudens un tuvojās ziema un Luters vēl vienumēr bija gūsteknis. Aleanders un viņa piekritēji gavilēja, ka evaņģēlija gaisma drīz taisās izdzist. Bet pa to laiku Luters ņēma no Dieva mantu glabātavas un pildīja savu lukturi. Patiesības gaismai vajadzēja vēl spožāk spīdēt.LC 169.3

    Vartburgas drošās un laipnās mājās Luters kādu laiciņu baudīja to prieku, būt brīvs no cīņas vēsmas un nemiera. Bet klusumā un mierā viņš apmierinājumu ilgi neatrada. Paradušam pie rosīgas dzīves un asām cīņām viņam bija grūti bez tāda darba. Tajā vientuļā laikā viņam acu priekšā tēlojās baznīcas stāvoklis un viņš izmisis sauca: “Ak, viņā beidzamā dienā, tā Kunga dusmu dienā, nebūs neviena cilvēka, kas varētu stāvēt kā mūris un aizsargāt Israēlu!” Atkal viņš vērsa savas domas pats uz sevi un bijās, ka viņu varētu apvainot par bailību, tāpēc ka viņš atstājis cīņu. Tad viņš vēl pārmeta sev bezrūpību un pašapmierināšanos un tomēr viņš katru dienu padarīja vairāk, nekā viens vīrs, kā šķita, būtu spējis padarīt. Viņa spalva nekad nestāvēja dīkā. Kamēr viņa ienaidnieki sev glaimoja, ka viņš esot apklusināts, viņš strādāja, un caur taustāmiem piemēriem tie bieži to dabūja sajust un bieži izbrīnījās un apmulsa. Veseli pulki rakstu, kas izplūda iz viņa LC 169.4

    spalvas, pārstaigāja visu Vācīju. Viņš darīja priekš savas tautas arī ļoti svarīgu pakalpojumu, pārtulkodams jauno derību vācu valodā. No savas klinšainās Patmosa salas gandrīz gadu viņš sludināja evaņģēliju, un sita pie kauna staba sava laika grēkus un maldus.LC 170.1

    Bet Dievs neizsauca tamdēļ savu kalpu iz mutuļojošās dzīves straumes, lai paglābtu viņu no viņa ienaidnieku dusmām, “arī ne tamdēļ, lai viņam uz kādu laiku sagādātu mieru priekš svarīgiem darbiem. Bija jāpanāk kaut kas jaukāks un labāks. Savā klinšu vientulībā Luters bija tālu no pasaules palīdzētājiem un viņu slavēšanas. Tādējādi viņš bija pasargāts no lepnuma un pašpaļaušanās, kas tik bieži seko sekmēm. Caur ciešanām un pazemošanos viņš tika sagatavots atkal kāpt tajos reibstošos augstumos, uz kuriem viņš tik piepeši bija pacelts ticis.LC 170.2

    Kad cilvēki priecājas par brīvību, kuru patiesība viņiem nes, tad viņi grib godāt tos, kurus Dievs izraudzījies par maldu un māņticības važu pārcirtējiem. Sātans mēģina cilvēku domas un tieksmes novirzīt no Dieva un vadīt tās uz cilvēkiem. Viņš liek godāt tikai ieroci, bet roku, kas visu vada, liek atstāt bez ievērības. Reliģijas vadoņi, kuri tādā kārtā tiek godāti un slavēti, pārāk bieži aizmirst, ka ir atkarīgi no Dieva un sāk paļauties paši uz sevi. Tāpēc viņi mēģina savaldīt tautas prātu un sirdsapziņu, lai viņa t. i. tauta neskatās uz viņiem, bet uz vadītāju Dievu. Reformācijas darbs bieži tiek kavēts, kad viņas vadoņi piekāpjas pret šo garu. Dievs gribēja pasargat reformāciju no šīm briesmām. Viņš vēlējās, lai šim darbam netiktu uzspiests cilvēku, bet Dieva zīmogs Cilvēku acis bija vērušās uz Luteru, kā uz patiesības izskaidrotāju; viņu paslēpa, lai visu acis būtu vērstas uz visas patiesības pirmsākumu.LC 170.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents