„Laiks ir piepildīts!”
Kristus viņus izsūtīja darbā ar vēsti: „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Marka 1:15) Šīs vēsts pamatā bija Daniēla grāmatas 9. nodaļā minētais pravietojums. „Sešdesmit deviņām nedēļām” bija jāilgst līdz „svaidītam valdniekam”, un mācekļi gaidīja Mesijas valstības nodibināšanu Jeruzālemē, lai tā sāktu valdīt pār visu zemi.Lc 141.5
Viņi sludināja Jēzus uzticēto vēsti, lai gan pārprata tās nozīmi. Pamatodami savu paziņojumu uz Daniēla grāmatas 9. nodaļas 25. pantu, viņi nepamanīja nākamajā pantā rakstīto, ka Svaidītais tiks „nogalināts”. Viņi ar sirdi bija pieķērušies laicīgās impērijas godībai, un tas aptumšoja viņu izpratni. Tieši tad, kad tauta gaidīja, lai redzētu, kā viņu Kungs ieņem Dāvida troni, Viņš tika arestēts, sists, izsmiets, notiesāts un paaugstināts pie krusta. Kāds izmisums un kādas sāpes plosīja šo mācekļu sirdis!Lc 142.1
Kristus bija atnācis precīzi pareģotajā laikā. Raksti bija piepildījušies visos sīkumos. Dieva Vārds un Gars apstiprināja Viņa kā Dēla dievišķās pilnvaras. Tomēr mācekļu prātus aizēnoja šaubas. Ja Jēzus būtu bijis īstais Mesija, vai viņi būtu nonākuši šādā nelaimē un piedzīvotu vilšanos? Šis jautājums mocīja viņu dvēseles bezcerības pilnajā sabatā starp Viņa nāvi un augšāmcelšanos.Lc 142.2
Tomēr Dievs viņus nebija atstājis. „Ja es arī mītu tumsā, tad tomēr Tas Kungs ir mana gaisma! .. Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.” „Taisnajiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma.” „Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu Es darīšu un viņus nepametīšu.” (Mihas 7:8, 9; Psalmi 112:4; Jesajas 42:16, NKJV)Lc 142.3
Mācekļu sludinātais bija patiesība. „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi!” Kad laiks pagāja — Daniēla grāmatas 9. nodaļā minētās 69 nedēļas, kas ilga līdz Mesijam, līdz „svaidītajam” , Kristus pēc Jāņa kristības bija saņēmis Gara svaidījumu. „Dieva valstība” nebija domāta laicīga impērija, kā viņi bija mācīti ticēt. Tā arī nebija domāta nemirstīgā valstība nākotnē, kurai kalpos „visas varas un būs padotas”. (Daniēla 7:27)Lc 142.4
Izteiciens „Dieva valstība” attiecas gan uz žēlastības valstību, gan uz godības valstību. Apustulis saka: „Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebrejiem 4:16) Tronis norāda uz valstības eksistenci. Kristus izmanto izteicienu „Debesu valstība”, runājot par žēlastības darbu cilvēku sirdīs. Tā godības tronis aino godības valstību (Mateja 25:31, 32). Šī valstība vēl joprojām ir nākotnē. Tā netiks nodibināta līdz pat Kristus otrajai atnākšanai.Lc 142.5
Kad Glābējs atdeva Savu dzīvību un izsaucās: „Ir piepildīts!”, Viņš apstiprināja glābšanas apsolījumu, kas tika dots grēcīgajam laulātajam pārim Ēdenē. Tajā brīdī tika nodibināta žēlastības valstība, kas iepriekš bija pastāvējusi, pamatojoties uz Dieva apsolījumu.Lc 142.6
Tādējādi Kristus nāve- notikums, ko mācekļi redzēja kā savu cerību sabrukumu, — patiesībā nostiprināja šo valstību uz mūžīgiem laikiem. Lai gan tā sagādāja sāpīgu vilšanos, tas bija pierādījums, ka viņu ticība ir bijusi pareiza. Notikums, kas bija pildījis viņus ar izmisumu, atvēra cerības durvis visiem Dieva uzticīgajiem visos laikmetos.Lc 142.7
Jēzus mīlestības šķīstais zelts mācekļos bija sajaukts kopā ar lēto savtīgas godkāres metālu. Viņu uzmanība bija pievērsta tronim, kronim un slavai. Viņu sirds lepnums, slāpes pēc pasaulīga goda nebija ļāvušas sadzirdēt Glābēja vārdus, kas atklāja Viņa valstības patieso raksturu un norādīja uz Viņa nāvi. Šīs kļūdas sekas bija smagais pārbaudījums, ko Dievs pieļāva viņu pašu labā. Dievs gribēja uzticēt mācekļiem godības pilno Kunga augšāmcelšanās evaņģēliju. Viņš pieļāva šos šķietami rūgtos piedzīvojumus, lai sagatavotu viņus šim darbam.Lc 142.8
Pēc augšāmcelšanās Jēzus parādījās Saviem mācekļiem uz Emavas ceļa un „izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti”. Viņš gribēja piesaistīt viņu ticību stiprajam „praviešu vārdam” (Lūkas 24:27; 2. Pētera 1:19) ne tikai ar Savu personīgo liecību, bet arī ar Vecās Derības pravietojumiem. Sniedzot šīs zināšanas, Jēzus pirmais solis bija norādīt mācekļiem uz „Mozu un visiem praviešiem” Vecās Derības Rakstos.Lc 143.1