Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Lielā cerība - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Kā tika „pārcelts” sabats

    Pravietojumā bija teikts, ka pāvestība „centīsies grozīt svētku laikus un bauslību”. (Daniēla 7:25) Kā elku pielūgsmes aizstājēja kristietībā pamazām tika ieviesta bilžu un relikviju pielūgšana. Ģenerālā koncila pavēle (sk. pielikumu) šo elkdievību nostiprināja. Roma uzdrīkstējās izņemt no Dieva likuma otro bausli, kas aizliedz pielūgt tēlus, un sadalīja desmito bausli divās daļās, lai saglabātu skaitu desmit.Lc 24.1

    Dievam nenodevušies baznīcas vadītāji izdarīja labojumus arī ceturtajā bauslī, atstājot seno sabatu, Dieva iesvētīto un svētoto dienu, bez ievērības. (1. Mozus 2:2, 3) Tā vietā tika iecelta svētku diena, ko pagāni ievēroja kā „svēto saules dienu”. Pirmajā gadsimtā visi kristieši ievēroja īsto sabatu, bet sātans strādāja, lai panāktu savu. Draudze iecēla svētdienu kā svētkus Kristus augšāmcelšanās piemiņai. Šajā dienā notika dievkalpojumi, tā tika uzskatīta par pārradīšanas dienu. Turklāt vēl joprojām svēti tika ievērtos īstais sabats.Lc 24.2

    Pirms Kristus nāca uz zemi, sātans bija pamudinājis jūdus apkraut sabatu ar bargiem noteikumiem, padarot to par nastu. Tagad, izmantojot nepareizo gaismu, kādā viņš sabatu bija atklājis, sātans lika cilvēkiem noniecināt to kā „jūdu” tradīciju. Svētdienu kristieši turpināja ievērot kā priecīgus svētkus, bet sabatu viņi padarīja par skumju un drūmu dienu, lai parādītu savu naidu pret jūdaismu.Lc 24.3

    Imperators Konstantīns izdeva pavēli, ieceļot svētdienu par publiskiem svētkiem visā Romas impērijā (sk. pielikumu). Saules dienu godāja gan pagāni, gan kristieši. Baznīcas bīskapi bija lūguši imperatoru izstrādāt likumu. Izslāpuši pēc varas, viņi saprata: ja kristieši un pagāni ievēros vienu dienu, tas vairos baznīcas varu un godu. Bet, lai gan daudzi dievbijīgi kristieši pamazām sāka domāt, ka svētdienai arī piemīt zināms svētums, viņi vēl joprojām ievēroja īsto sabatu un to darīja, paklausot ceturtajam bauslim.Lc 24.4

    Vecais krāpnieks savu darbu vēl nebija pabeidzis. Viņš bija nolēmis savu varu īstenot ar paša iecelta valdnieka, lepnā Romas pāvesta, starpniecību, kas uzdevās par Kristus pārstāvi. Tika organizēti milzīgi koncili, uz kuriem ieradās augstas amatpersonas no visas pasaules. Gandrīz ikvienā koncilā sabats tika nospiests zemāk, bet svētdiena paaugstināta. Šādā veidā pagānu svētkus sāka godāt kā dievišķi ieceltus, bet Bībeles sabatu ļaudis nosauca par jūdaisma atliekām un tā ievērošanu nolādēja.Lc 24.5

    Lielais atkritējs guva panākumus, paaugstinot sevi pāri visam, „kas saucas Dievs vai svētums”. (2. Tesaloniķiešiem 2:4) Viņš uzdrīkstējās izmainīt vienīgo bausli dievišķajā likumā, kas norādīja uz patieso un dzīvo Dievu. Ceturtais bauslis atklāj Dievu kā Radītāju. Radīšanas piemiņai Dievs bija darījis svētu septīto dienu kā atpūtas dienu cilvēkiem. Tas bija paredzēts, lai cilvēku prātos kā pielūgsmes objektu vienmēr paturētu dzīvo Dievu. Sātans strādā, lai aizvestu ļaudis prom no paklausības Dieva likumam. Lai to panāktu, viņš savas pūles īpaši vērš pret bausli, kas norāda uz Dievu kā Radītāju.Lc 24.6

    Protestanti tagad paziņo, ka Kristus augšāmcelšanās svētdienā ir padarījusi šo dienu par kristiešu sabatu. Bet ne Kristus, ne apustuļi negodāja augšāmcelšanās dienu. Svētdienas svētīšanai sākums meklējams „netaisnības noslēpumā” (2. Tesaloniķiešiem 2:7), kas bija sācis savu darbu jau Pāvila dienās. Vai ir iespējams attaisnot izmaiņas, ko neatbalsta Raksti?Lc 25.1

    Sestajā gadsimtā Romas bīskaps paziņoja, ka ir visas draudzes galva. Pagānisms tika aizstāts ar pāvestību. Pūķis bija nodevis zvēram „savu spēku, savu troni un lielu varu”. (Atklāsmes 13:2)Lc 25.2

    Ar šo brīdi sākās 1260 gadu ilgā pāvestības vara, ko bija paredzējuši Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumi (Daniēla 7:25, Atklāsmes 13:57, sk. pielikumu). Kristieši bija spiesti izvēlēties: vai nu atteikties no savas pārliecības un pieņemt pāvesta ceremonijas, vai arī pavadīt atlikušo dzīvi pazemes cietumos un mirt. Tagad piepildījās Jēzus vārdi: „Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ.” (Lūkas 21:16, 17)Lc 25.3

    Pasaule bija kļuvusi par milzīgu kaujas lauku. Simtiem gadu Kristus draudze atrada patvērumu slēpņos un tumsā. „Sieva bēga tuksnesī, kur tai bija Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur tiktu uzturēta tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.” (Atklāsmes 12:6)Lc 25.4

    Romas katoļu baznīcas varas izvirzīšanās iezīmēja tumšo viduslaiku sākumu. Ļaudis pārgāja no ticības Kristum ticībā Romas pāvestam. Tā vietā, lai grēku piedošanas un mūžīgās glābšanas jautājumā uzticētos Dieva Dēlam, viņi raudzījās uz pāvestu un viņa pilnvarotajiem priesteriem. Pāvests bija viņu starpnieks virs zemes. Viņš viņiem bija Dieva vietā. Pat neliela novirzīšanās no viņa prasībām bija pietiekams iemesls smagam sodam. Šādi ļaužu prāti tika novērsti no Dieva un pievērsti grēcīgam un cietsirdīgam cilvēkam, patiesībā- pašam tumsas valdniekam, kas šo cilvēku personā īstenoja savu varu. Kad ļaudis apslāpē Rakstus un sāk uzskatīt sevi par pārākiem, mēs varam gaidīt tikai krāpšanu, viltu un degradējošu ļaunumu.Lc 25.5

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents