Tikai nedaudzi bija Dievam uzticīgi. Reizēm šķita, ka maldi uzvarēs pilnībā un patiesā reliģija no zemes tiks izskausta. Ļaudis bija zaudējuši no redzesloka evaņģēliju, viņiem bija izvirzītas smagas prasības. Lai izpirktu grēkus, baznīca mācīja viņiem uzticēties saviem darbiem. Gari svētceļojumi, grēku nožēlošanas rituāli, relikviju pielūgsme, baznīcu, svētvietu un altāru celšana, lielu naudas summu maksāšana baznīcas mantnīcai- to visu baznīca prasīja darīt, lai nomierinātu Dieva dusmas un iegūtu Viņa labvēlību.Lc 25.6

Apmēram 8. gs. beigās tie, kas atbalstīja pāvestību, paziņoja, ka draudzes pirmsākumos Romas bīskapiem ir bijusi tāda pati garīga autoritāte, kāda, kā viņi apgalvoja, tiem ir tagad. Mūki viltoja senos rakstus. Uzradās koncilu lēmumi, par kuriem neviens nekad iepriekš nebija dzirdējis, nostiprinot vispārēju pāvesta pārākumu kopš draudzes agrīnajiem laikiem (sk. pielikumu).Lc 26.1

Šāda notikumu attīstība samulsināja nedaudzos uzticīgos, kas par savu drošo pamatu bija izvēlējušies Kristu (1. Korintiešiem 3:10, 11). Noguruši no pastāvīgās cīņas pret vajāšanām, krāpšanām un citiem šķēršļiem, ko sātans izgudroja, daži, kas bija bijuši uzticīgi, kļuva mazdūšīgi. Lai iegūtu mieru un drošību savai dzīvībai un īpašumam, viņi novērsās no drošā pamata. Taču citus ienaidnieka pretestība nespēja izkustināt.Lc 26.2

Plaši izplatījās bilžu pielūgsme. Cilvēki aizdedza sveces bilžu priekšā un pielūdza tās. Virsroku bija guvuši visbezjēdzīgākie paradumi. Šķita, ka saprāts bija zaudējis savu spēku. Ja pat priesteri un bīskapi bija izpriecas mīloši un samaitāti, nav brīnums, ka tauta, kas raudzījās uz viņiem kā uz saviem vadītājiem, bija neizglītota un slīga netikumos.Lc 26.3

11. gadsimtā pāvests Gregors VII paziņoja, ka saskaņā ar Rakstiem baznīca nekad nav kļūdījusies, nedz arī kādreiz varētu kļūdīties. Bet viņš neminēja nekādus pierādījumus no Rakstiem, kas apstiprinātu viņa apgalvojumu. Lepnais pāvests paziņoja, ka viņam ir ari vara atcelt no amata imperatorus. Šis nekļūdīguma pārstāvis parādīja savu tirānisko raksturu pret ģermāņu izcelsmes imperatoru Henriju IV. Par uzdrīkstēšanos ignorēt pāvesta autoritāti šis monarhs tika izraidīts no baznīcas un viņam tika atņemts tronis. Pāvesta pavēle iedrošināja paša Henrija dēlus sacelties pret viņu.Lc 26.4

Henrijs saprata, ka ir svarīgi izlīgt ar Romu. Kopā ar savu sievu un uzticamu kalpu viņš ziemas vidū šķērsoja Alpus, lai pazemotos pāvesta priekšā. Kad viņš nokļuva līdz Gregora pilij, viņu ielaida pils ārējā pagalmā. Tur bargajā ziemas aukstumā ar neapsegtu galvu un basām kājām viņš gaidīja atļauju nākt pāvesta priekšā. Pēc trim gavēšanā un grēksūdzē pavadītām dienām pāvests dāvāja viņam piedošanu. Bet ari tad tikai ar noteikumu, ka imperators gaidīs pāvesta atļauju, pirms viņš atkal apliks karaliskos simbolus un izmantos savu varu. Gregors bija sajūsmā par savu uzvaru. Viņš lielījās, ka viņa pienākums ir satriekt ķēniņu lepnumu. Kāds pretstats starp šo augstprātīgo pāvestu un Kristu, kas klauvē pie sirds durvīm un gaida, kad Viņu ielaidīs! Jēzus mācīja Saviem mācekļiem: „Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.” (Mateja 20:26)Lc 26.5

Pirms vēl pāvestība bija iesakņojusies, baznīcu ietekmēja pagānu filozofu mācības. Daudzi vēl joprojām bija pieķērušies pagānu filozofijai un aicināja citus pētīt to, lai vairotu ietekmi starp pagāniem. Tādā veidā kristīgajā ticībā ieviesās nopietnas kļūdas.Lc 26.6

Kā tika „pārcelts” sabats

Kā radās nepareizas doktrīnas