Ciešanām gals
Tie, kuri „atzīti par cienīgiem” celties augšā dzīvībai, ir „svētīti un svēti”. „Pār tādiem otrai nāvei nav varas.” (Lūkas 20:35; Atklāsmes 20:6). Bet tiem, kuri nožēlā un ticībā nav saņēmuši piedošanu, būs jāsaņem „grēka alga”, sods „pēc viņu darbiem”, kas noslēgsies ar „otro nāvi”.Lc 216.3
Tā kā Dievam nav iespējams glābt grēciniekus ar grēkiem, Viņš atņems tiem dzīvību, ko pārkāpumu dēļ viņi ir zaudējuši un kurai viņi ir izrādījušies necienīgi. „Vēl mazu brīdi — un bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņa tur vairs nesaskatīsi.” „..[lai svešas tautas] izgaist kā nebijušas.” (Psalmi 37:10; Obeda 16) Viņi nogrims bezcerīgā, mūžīgā aizmirstībā.Lc 216.4
Tā Dievs darīs grēkam galu. „Tu esi iztrūcinājis neticīgos un iznīcinājis bezdievīgos, viņu vārdus Tu esi izdzēsis uz mūžu mūžiem. Naidnieki ir gājuši bojā un ir satriekti gruvešos uz mūžīgiem laikiem.” (Psalmi 9:5, 6) Atklāsmes grāmatā Jānis dzird visus apvienojamies slavas dziesmā pilnīgā saskaņā. Neviena pazudusī dvēsele neapsūdz Dievu, lokoties nebeidzamās mokās. Ļaunās būtnes ellē neiejauks savus kliedzienus izglābto dziesmā.Lc 216.5
Dabīga nemirstība ir maldi, kas ir pamatā mācībai par nāvi kā pie samaņas esošu stāvokli. Līdzīgi mūžīgām mokām, arī šī doktrīna ir pretēja Rakstiem, saprātam un mūsu cilvēciskajām jūtām.Lc 216.6
Saskaņā ar populāro ticību atpestītie Debesīs zina visu, kas notiek virs zemes. Bet kā mirušie var būt laimīgi, zinot dzīvo problēmas, redzot viņu ciešanas, neveiksmes un dzīves grūtības? Cik riebīga ir doma, ka, tiklīdz miesa pārstāj elpot, nenožēlojusī dvēsele tiek iemesta elles ugunīs!Lc 216.7
Ko par to saka Raksti? Cilvēki nāvē neatrodas pie samaņas: „Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tai pašā brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” „Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, .. Tiklab laiks mīlēt, kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū.” „Ne jau apakšzeme slavē Tevi, ne jau nāve teic Tavu slavu, un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cer uz Tavu patiesību. Nē! Bet dzīvie, jā, dzīvie slavē Tevi tā kā es šodien.” „Nāvē Tevi vairs nepiemin! Kas gan pazemē Tevi slavēs?” (Psalmi 146:4; Salamans mācītājs 9:5, 6; Jesajas 38:18; Psalmi 6:6)Lc 217.1
Vasarsvētku dienā Pēteris teica, ka Dāvids „ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. .. Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs”. (Apustuļu darbi 2:29, 34) Fakts, ka Dāvids ir palicis kapā līdz augšāmcelšanās dienai, pierāda, ka taisnie nenonāk pēc nāves Debesīs.Lc 217.2
Pāvils teica: „Ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši.” (1. Korintiešiem 15:1618) Ja četrus tūkstošus gadu taisnie ir devušies pēc nāves tieši uz Debesīm, kā Pāvils varēja teikt, ka tad, ja nav augšāmcelšanas, „tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši”?Lc 217.3