Nīderlande un Skandināvija
Nīderlandē Romas tirānija jau agri izsauca protestu. Septiņsimt gadu pirms Lutera divi bīskapi bezbailīgi atmaskoja pāvestu pēc tam, kad bija aizsūtīti uz Romu kā sūtņi, kur viņi iepazina „svētā krēsla” patieso raksturu: „Tu esi iekārtojies Dieva templī. Tu esi kļuvis savām aitām nevis par ganu, bet par vilku. .. Tā vietā, lai būtu kalpu kalps, kā tu sevi sauc, tu centies kļūt par kungu kungu. .. Tu nicini Dieva baušļus.” Lc 99.1
Gadsimtu gaitā cēlās arī citi, kas atbalsoja šo protestu. Viņi pārtulkoja valdiešu Bībeli holandiešu valodā un paziņoja, ka „tā ir liela svētība. Tur nav joku, nav pasaku, nav tukšu runu, nav melu, bet ir patiesības vārdi.” Tā 12. gadsimtā rakstīja senās ticības draugi. Lc 99.2
Tad sākās Romas vajāšanas, bet ticīgo skaits turpināja pieaugt, paziņojot, ka Bībele ir vienīgā nekļūdīgā autoritāte reliģijas jautājumos un ka „nevienu nevajadzētu ar varu spiest ticēt, bet iemantot ar sludināšanu.” .Lc 99.3
Lutera mācības atrada Nīderlandē nopietnus un uzticamus cilvēkus, kuri sludināja evaņģēliju. Menno Simons, izglītots kā Romas katolis un iecelts priesteru kārtā, pilnīgi nepārzināja Bībeli un negribēja arī to lasīt, jo baidījās, ka tā ir ķecerība. Viņš centās apklusināt sirdsapziņas balsi ar bezdievīgu dzīvesveidu, bet bez panākumiem. Pēc kāda laika viņš tomēr nonāca pie Jaunās Derības izpētes. Kopā ar Lutera rakstiem tā pamudināja viņu pieņemt reformēto ticību.Lc 99.4
Drīz pēc tam viņš redzēja, kā tiek nogalināts cilvēks par to, ka kristījies otrreiz. Tas lika viņam pētīt Bībeli zīdaiņu kristības jautājumā. Viņš saprata, ka kristību nosacījumi ir nožēla un ticība.Lc 99.5
Menno pameta katoļu baznīcu un veltīja savu dzīvi saņemtās patiesības mācīšanai. Gan Vācijā, gan Nīderlandē uzradās fanātiķu grupa, kas pārkāpa sabiedriskos kārtības noteikumus un pieklājības normas, kā arī aicināja sacelties pret valdību. Menno stingri nostājās pret viltus mācībām un fanātiķu mežonīgajiem plāniem. Divdesmit piecus gadus viņš ceļoja pa Nīderlandi un Ziemeļvāciju, plaši izplatot savu ietekmi un demonstrējot savus mācītos dzīves principus. Viņš bija godīgs cilvēks, pazemīgs un maigs, sirsnīgs un nopietns. Pateicoties viņa darbam, atgriezās daudz cilvēku.Lc 99.6
Vācijā ķeizars Kārlis V bija aizliedzis reformāciju, bet firsti pretojās viņa tirānijai. Nīderlandē viņa spēks bija lielāks, un vajāšanu dekrēti ātri sekoja cits citam. Par Bībeles lasīšanu, tās klausīšanos vai sludināšanu, par Dieva pielūgšanu slepenībā, par atteikšanos zemoties attēla priekšā un par psalmu dziedāšanu bija noteikts nāvessods. Kārlis V un Filips II nogalināja tūkstošiem cilvēku.Lc 99.7
Kādu reizi inkvizitoru priekšā atveda veselu ģimeni, ko apsūdzēja par neierošanos uz misi un dievkalpojuma noturēšanu mājās. Jaunākais dēls atbildēja: „Mēs nokritām uz ceļiem un lūdzām Dievu, lai Viņš apgaismo mūsu prātus un piedod mums grēkus. Mēs lūdzām par savu karali, lai viņa valdīšana būtu veiksmīga un viņa dzīve- laimīga. Mēs lūdzām par mūsu valsts ierēdņiem, lai Dievs viņus pasargā.” Tēvs un viens no dēliem tika sadedzināts uz sārta. Lc 100.1
Ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un jaunas meitenes parādīja nesatricināmu drosmi. „Sievas stāvēja pie savu vīru sārtiem un, kamēr viņi pacieta uguns liesmas, čukstēja mierinājuma vārdus vai dziedāja dziesmas, lai viņus iepriecinātu.” „Jaunas meitenes, notiesātas dzīvai sadedzināšanai, gūlās savā kapā tā, it kā vakarā dotos gulēt uz savu istabu. Citas devās uz ešafotu, ģērbušās savās labākajās drēbēs, it kā dotos uz kāzām.” Lc 100.2
Vajāšanas palielināja patiesības apliecinātāju skaitu. Gadu no gada ķeizars turpināja savu nežēlīgo darbu, bet viņam neizdevās izskaust reformāciju. Beidzot Orānijas Viljams ienesa Holandē brīvību pielūgt Dievu.Lc 100.3