Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Lielā cerība - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Taisnošana ticībā

    Ļaudis gandrīz pilnībā bija zaudējuši no redzesloka lielisko mācību par taisnošanu ticībā, ko tik skaidri bija mācījis Luters. Katoļu princips glābšanas jautājumā uzticēties saviem darbiem bija ieņēmis savu vietu. Vaitfīlds un brāļi Vesliji nopietni meklēja Dieva labvēlību. Viņiem bija mācīts, ka to var iegūt, godīgi dzīvojot un ievērojot baznīcas likumus.Lc 105.2

    Reiz, kad Čārlzs Veslijs bija saslimis un atradās tuvu nāvei, kāds viņam jautāja, uz kāda pamata viņš cer iegūt mūžīgo dzīvību. Viņš atbildēja: „Es esmu darījis labāko, ko spēju, lai kalpotu Dievam.” Draugs nebija gluži apmierināts ar viņa atbildi. Veslijs domāja: „Ko!? .. Vai viņš grib man atņemt manas pūles? Man nav nekā cita, kam uzticēties.” 8John Whitehead, Life of the Rev. Charles Wesley, 102. 1pp. Šāda tumsa bija nākusi pār baznīcu, aizvedot ļaudis no viņu vienīgās glābšanas cerības- no krustā sistā Pestītāja asinīm.Lc 105.3

    Veslijs un viņa biedri bija nonākuši pie atziņas, ka Dieva likums attiecas arī uz domām, ne tikai uz darbiem un rīcību. Ar uzcītību un lūgšanām viņi centās apspiest sirds ļaunumu. Viņi dzīvoja pašaizliedzīgi un pazemīgi, rūpīgi ievērodami visu, kas, kā viņi domāja, varētu palīdzēt viņiem kļūt pietiekami svētiem, lai iegūtu Dieva labvēlību. Bet viņu pūles nevarēja atbrīvot viņus no grēku soda vai arī salauzt tā varu.Lc 105.4

    Dievišķās patiesības uguns uz protestantisma altāra bija gandrīz izdzisusi, bet senajai lāpai, ko bija atnesuši kristieši no Bohēmijas, bija tā atkal jāaizdedzina. Daži no tiem, kuri atrada drošību Saksijā, saglabāja dzīvu seno ticību. No šiem kristiešiem gaisma nonāca pie Veslija.Lc 105.5

    Džons un Čārlzs Vesliji tika aizsūtīti misijā uz Ameriku. Uz kuģa bija arī grupa morāviešu. Ceļojuma laikā viņi piedzīvoja stipras vētras, un Džons, aci pret aci sastapies ar nāvi, saprata, ka viņam nav pārliecības par mieru ar Dievu. Vācieši parādīja tādu mieru un uzticību, kādu viņi nepazina. „Jau ilgi pirms tam,” viņš teica, „es biju ievērojis lielu nopietnību viņu uzvedībā. .. Tagad bija iespēja redzēt, vai viņi tiks atbrīvoti no baiļu gara, kā ari no lepnuma, dusmām un atriebības. Dievkalpojuma pirmās dziesmas laikā ūdens pacēlās pāri kuģim, saplēsa gabalos grotburu, pārklāja kuģi un ar straumi gāzās iekšā starpklājā tā, it kā mūs jau būtu aprijis milzīgais dziļums. Angļi sāka briesmīgi kliegt. Vācieši mierīgi turpināja dziedāt. Pēc tam es vienam no viņiem jautāju: „Vai jums nebija bail?” Viņš atbildēja: „Paldies Dievam, nē!” Tad es jautāju: „Vai arī jūsu sievietes un bērni nebaidījās?” Viņš rāmi atbildēja: „Nē, mūsu sievietes un bērni nebaidās mirt.” 9Turpat, 10. 1pp.Lc 105.6

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents