Mēs šo darbu varam paveikt tikai ticībā Kristum, Svētā Gara spēkā, kurš dzīvo mūsos. Kristieši piedzīvos, ka grēks viņus kārdina, bet viņi uzturēs pastāvīgu karu pret to. Lai to darītu, viņiem ir vajadzīga Kristus palīdzība. Cilvēcīgs vājums apvienojas ar dievišķo spēku un ticībā izsaucas: „Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Korintiešiem 15:57) Lc 188.4
Svētošanas darbs ir progresējošs. Kad grēcinieks atgriežoties atrod mieru ar Dievu, tikai tad sākas kristīgā dzīve. Tagad viņam ir „jādodas pretim pilnībai”, jāizaug līdz „īstam vīra briedumam, Kristus diženuma pilnības mēram”. „Es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Ebrejiem 6:1, Efeziešiem 4:13; Filipiešiem 3:14) Lc 188.5
Tie, kuri piedzīvo Bībeles svētošanu, ir patiesi pazemīgi. Viņi redz, cik bezvērtīgi viņi ir salīdzinājumā ar Dieva šķīstumu un pilnību. Pravietis Daniēls bija patiesas svētošanas paraugs. Lūdzot Dievu par savu tautu, šis godājamais pravietis identificēja sevi ar grēcīgajiem Israēlā, tā vietā, lai sauktu sevi par šķīstu un svētu (sk. Daniēla 9:15, 18, 20). Lc 188.6
Tie, kuri staigā Golgātas krusta ēnā, nepaaugstinās sevi un neizvirzīs lielīgas prasības, ka viņi ir brīvi no grēka. Viņi izjutīs, ka viņu grēks ir izraisījis mokas, kas salauza Dieva Dēla sirdi, un šī doma vadīs viņus dziļā pazemībā. Tie, kuri dzīvo Jēzum vistuvāk, visskaidrāk sapratīs, cik vārga un grēcīga ir cilvēce, un viņu vienīgā cerība ir krustā sistā un augšāmceltā Pestītāja nopelns. Lc 188.7
Svētošana, kas tagad gūst ievērību reliģiskajā pasaulē, ir saistīta ar pašpaaugstināšanās garu un necieņu pret Dieva likumu, tā norādot, ka Bībelei tā ir sveša. Šīs mācības aizstāvji apgalvo, ka svētošana notiek acumirklī, kas nozīmē, ka viņi sasniedz pilnīgu svētumu „tikai ticībā”. „Tikai ticiet,” viņi saka, „un svētības būs jūsu.” No to saņēmējiem netiek prasītas nekādas tālākas pūles. Vienlaikus viņi noliedz Dieva likuma autoritāti, pieprasot, lai tiktu atbrīvoti no jebkāda pienākuma ievērot baušļus. Vai ir iespējams būt svētam, neesot saskaņā ar principiem, kas izsaka Dieva dabu un gribu? Lc 189.1
Dieva Vārds liecina pret šo slazdam līdzīgo mācību par ticību bez darbiem. Tā nav ticība, ja Dieva labvēlība tiek pieprasīta, neievērojot nosacījumus, lai saņemtu Viņa žēlastības dāvanu. Tā ir iedomība (sk. Jēkaba 2:1424). Lc 189.2
Lai neviens sevi nepieviļ, ka viņš var kļūt svēts, labprātīgi pārkāpjot vienu no Dieva prasībām. Apzināts grēks apklusina Gara balsi un atšķir sirdi no Dieva. Lai gan Jānis tik daudz kavējas pie mīlestības, viņš nevilcinās atklāt to cilvēku patieso raksturu, kas sevi sauc par svētotiem, bet dzīvo, pārkāpdami Dieva likumu. „Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā.” (1. Jāņa 2:4, 5) Šeit ikviens var pārbaudīt savu ticības apliecību. Ja cilvēki noniecina Dieva likumu un vieglprātīgi izturas pret to, ja viņi pārkāpj „vienu no šiem vismazākajiem baušļiem” un māca citus darīt tāpat (Mateja 5:19), mēs varam būt droši, ka viņu apgalvojumiem nav pamata. Lc 189.3
Ja cilvēks apgalvo, ka viņš ir bez grēka, tas ir pierādījums, ka persona, kura tā runā, ir tālu no svētuma. Šādam cilvēkam nav patiesas izpratnes par Dieva bezgalīgo šķīstumu un svētumu un par to, cik nīstams un ļauns ir grēks. Jo lielāks ir attālums starp mums un Kristu, jo taisnāki mēs esam paši savās acīs. Lc 189.4