Svētošana ietver visu būtni- garu, dvēseli un miesu (sk. 1. Tesaloniķiešiem 5:23). Kristieši ir aicināti pienest savas miesas kā „dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri”. (Romiešiem 12:1) Ikviena rīcība, kas vājina fiziskos vai prāta spēkus, padara mūs nederīgus kalpošanai Radītājam. Tie, kuri mīl Dievu no visas sirds, pastāvīgi centīsies saskaņot visus savas būtnes spēkus ar likumiem, kas padarīs viņus spējīgus darīt Viņa gribu. Viņi ar izdabāšanu ēstkārei un kaislībām nenovājinās upuri, ko gatavojas pienest Debesu Tēvam. Lc 189.5
Ikviena grēcīga rīcība mazina un padara nejūtīgu garīgo izpratni. Vārds un Gars tādā gadījumā var tikai vāji ietekmēt sirdi. „Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.” (2. Korintiešiem 7:1) Lc 189.6
Cik daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, sabojā savu Dievam līdzīgo vīrišķību un sievišķību ar nesātību, vīna dzeršanu, ar aizliegtām izpriecām! Draudze pārāk bieži pamudina uz ļaunu, lai piepildītu savu mantnīcu, kad mīlestība uz Kristu ir pārāk vāja, lai to darītu. Ja Jēzus ienāktu mūsdienu draudzēs un redzētu dzīres, kas tajās notiek reliģijas vārdā, vai Viņš tos, kas šādi apgāna Viņa namu, neizdzītu tāpat, kā Viņš izraidīja naudas mijējus templī? Lc 189.7
„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Korintiešiem 6:19, 20) Kristieši, kuru miesa ir Svētā Gara templis, neverdzinās to ar sliktiem ieradumiem. Viņu spēki pieder Kristum. Viņu īpašums pieder Kungam. Kā viņi var izšķiest šo dārgumu, ko Viņš viņiem ir uzticējis? Lc 190.1
Ik gadu tie, kuri sevi sauc par kristiešiem, tērē milzīgas naudas summas kaitīgās izpriecās. Viņi aplaupa Dievu ar desmitajiem un upuriem, tajā pašā laikā uz iznīcīgas baudas altāra izšķiežot vairāk, nekā viņi dod, lai palīdzētu trūcīgajiem un atbalstītu evaņģēliju. Ja visi, kuri piesauc Kristus vārdu, būtu patiesi svētoti, viņi daudz dāsnāk būtu devuši Kunga mantnīcai, nevis izlietotu nevajadzīgai un kaitīgai baudkārei. Kristieši kļūtu par pašuzupurēšanās un sātības paraugu. Tad viņi būtu pasaules gaisma. Lc 190.2
„Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība” (1. Jāņa 2:16) pārvalda lielāko daļu cilvēku. Bet Kristus sekotājiem ir svētāks aicinājums. „Aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts.” Tiem, kuri piekrīt šiem nosacījumiem, Dievs apsola: „Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2. Korintiešiem 6:17, 18) Lc 190.3