[264] Pareizi audzināta bērna iespējas. Dievs redz visas iespējas šajā mazajā cilvēciņā. Viņš redz, ka ar pienācīgu apmācību bērns kļūs pasaulē par spēku uz labu. Viņš ar satrauktu interesi vēro, vai vecāki īstenos Viņa plānu vai arī ar kļūdainu laipnību iznīcinās Viņa nodomu, izdabājot bērnam un sagraujot viņu tagadējai un mūžīgajai dzīvei. Lai pārveidotu šo bezpalīdzīgo un šķietami nenozīmīgo būtni par svētību pasaulei un Dievam par godu, ir jāveic liels darbs. Vecākiem nevajadzētu pieļaut, ka kaut kas nostājas starp viņiem un pienākumu, kas viņiem ir pret saviem bērniem. 1The Signs of the Times, September 25, 1901. Am 230.1
Darbs Dievam un dzimtenei. Tie, kas ievēro Dieva likumu, uz sa-viem bērniem raugās ar nenosakāmām cerības un baiļu jūtām, domājot par to, kurā pusē viņi nostāsies lielajā cīņā, kas ir tieši viņu priekšā. Satrauktā māte jautā: “Kādu nostāju viņi ieņems? Ko es varu darīt, lai sagatavotu viņus pienācīgi viņu darbam tā, lai viņi varētu kļūt par mū-žīgās godības saņēmējiem?” Uz jums, mātes, gulstas liela atbildība. Lai gan jūs varbūt neesat nacionālos koncilos, .. jūs varat darīt lielu darbu Dievam un savai dzimtenei. Jūs varat audzināt savus bērnus. Jūs varat palīdzēt viņiem veidot raksturu, ko nevarēs pamudināt vai ietekmēt darīt ļaunu, bet kas ietekmēs citus rīkoties pareizi. Ar savām dedzīgajām ticības lūgšanām jūs varat [265] kustināt roku, kas kustina šo pasauli. 2The Review and Herald, April 23, 1889. Am 230.2
Pamācības ir jāsniedz bērnībā un jaunībā. Bērnus vajadzētu audzināt lietderīgumam. Viņiem vajadzētu mācīt darīt to, kas ir noderīgs mājas dzīvē. Vecākiem ar laipniem pamācību un atzinības vārdiem vajadzētu šos pienākumus padarīt tik patīkamus, cik vien iespējams. 3Manuskripts 12, 1898. Am 231.1
Daudzi ir atstājuši novārtā audzināšanu mājās. Neskatoties uz progresu, kāds noticis audzināšanas darbā, bērnu audzināšanas darbam mūsdienās piemīt lieli trūkumi. Bērnu audzināšana mājās ir atstāta novārtā. Vecāki, īpaši mātes, nesaprot savu atbildību. Viņiem nav ne pacietības pamācīt, ne gudrības vadīt viņiem uzticēto bērnu dzīves. 4The Signs of the Times, March 11, 1886. Am 231.2
Ir jāatzīst, ka mātes nestāv savā pienākumu postenī, uzticīgas kā mātes. Dievs neprasa no mums neko, ko mēs Viņa spēkā nevarētu izdarīt, neko, kas nenāktu par labu mums pašiem un mūsu bērniem. 5The Signs of the Times, February 9, 1882. Am 231.3
Mātēm jāmeklē dievišķā palīdzība. Ja mātes saprastu savas misijas svarīgumu, viņas daudz laika pavadītu lūgšanās, nesot savus bērnus pie Jēzus, lūdzoties Viņa svētību pār tiem un gudrību pareizi veikt savus svētos pienākumus. Lai mātes labāk izmanto katru iespēju veidot savu bērnu raksturus un ieradumus. Lai viņas uzmanīgi vēro rakstura attīstību, apspiežot īpašības, kuras ir pārāk izteiktas, un veicinot tās, kuru trūkst. Lai viņas padara pašas savu dzīvi par šķīstu un cēlu sava dārgā pienākuma paraugu. Am 231.4
Mātei vajadzētu darīt savu darbu ar drosmi un enerģiju, vienmēr paļaujoties uz dievišķo palīdzību visās savās pūlēs. Viņai nekad nevaja-dzētu [266] apmierināti atpūsties, kamēr savos bērnos nesaskata pakā-penisku rakstura cēluma attīstību, līdz viņiem ir augstāki mērķi dzīvē nekā tikai sava prieka meklēšana. 6The Signs of the Times, M ay 25, 1882. Am 231.5
Nav iespējams novērtēt lūdzošas mātes ietekmes spēku. Viņa atzīst Dievu visos savos ceļos. Viņa nes savus bērnus žēlastības troņa priekšā un nodod tos Jēzum, lūdzot Viņa svētību pār tiem. Šo lūgšanu ietekme uz bērniem ir “dzīvības avots”. Šīs lūgšanas, kas pienestas ticībā, ir kristīgas mātes atbalsts un spēks. Atstāt novārtā pienākumu lūgt kopā ar bērniem nozīmē pazaudēt vienu no vislielākajām svētībām, kas atrodas mūsu sniedzamības robežās, vienu no lielākajām palīdzībām mūsu dzīves darba rūpju, nastu un sarežģījumu vidū. 7Good Health, July, 1880. Am 231.6
Mātes lūgšanu spēku nav iespējams novērtēt par augstu. Viņa, kas ze-mojas blakus savam dēlam un meitai bērnības mainīgajos gados, jaunības briesmu laikā, līdz pat pēdējai tiesai neuzzinās savu lūgšanu ietekmi uz bērniem. Ja viņa ir ticībā savienota ar Dieva Dēlu, mātes maigā roka var atturēt dēlu no kārdinājumu spēka un meitu no nodošanās grēkam. Kad kaislības cīnās par virsroku, mīlestības spēks, mātes noteiktā, savaldošā, nopietnā ietekme var līdzsvarot dvēseli taisnības pusē. 8The Signs of the Times, March 16, 1891. Am 232.1
Kad traucē apmeklētāji. Jums vajadzētu atvēlēt laiku, kad runāt un lūgt kopā ar bērniem, un jums nevajadzētu ļaut nevienam šos brīžus kopā ar Dievu un bērniem traucēt. Jūs varat teikt saviem apmeklētājiem: “Dievs man ir devis darbu, ko darīt, un man [267] nav laika tenkošanai.” Jums vajadzētu justies tā, ka jums ir darbs šai dzīvei un mūžībai. Jūsu pirmais pienākums ir pret bērniem. 9The Signs of the Times, July 22, 1889. Am 232.2
Jūsu bērniem vajadzētu būt svarīgākiem par apmeklētājiem, svarī-gākiem par jebkuru citu apsvērumu. [..] Darbs bērna labā viņa dzīves pirmajos gados nepieļauj nekādu nevērību. Viņa dzīvē nav laika, kad šo noteikumu varētu aizmirst. 10Counsels to Teachers, Parents, and Students, 129. Am 232.3
Nesūtiet viņus ārā, lai jūs varētu izklaidēt savus apmeklētājus, bet māciet viņiem būt mierīgiem un godbijīgiem apmeklētāju klātbūtnē. 11The Signs of the Times, August 23, 1899. Am 232.4
Mātēm jābūt labestības un cēluma paraugam. Mātes, rūpīgi iz-mantojiet dārgos mirkļus. Atcerieties, ka bērni dosies tālāk, kur viņiem nebūs jūsu audzināšanas un pamācību. Jūs varat viņiem būt paraugs visā, kas ir labs, šķīsts un cēls. Saistiet savas intereses ar viņiem. 12The Review and Herald, September 15, 1891. Am 232.5
Ja jums nekas cits neizdodas, tad šo darbu dariet dziļi un iedarbīgi. Ja bērni no mājas aizies šķīsti un tikumīgi un ja viņi piepildīs kaut visma-zāko un viszemāko vietu Dieva lielajā plānā par labu šai pasaulei, jūsu dzīvi nekad nevarēs saukt par kļūdu un to nekad nevajadzēs pārskatīt ar nožēlu. 13Liecības draudzei 5, 44. Am 233.1
Zīdaiņi ir mātes spogulis, kurā viņa var redzēt atspoguļotus savus ieradumus un uzvedību. Cik uzmanīgai viņai tāpēc vajadzētu būt savā valodā un uzvedībā šo mazo skolēnu klātbūtnē! Lai arī kādas rakstura īpašības viņa vēlas redzēt attīstītas viņos, viņai ir jāattīsta tās pašai sevī. 14The Signs of the Times, September 9, 1886. Am 233.2
Mērķējiet augstāk par pasaules standartu. Mātei nevajadzētu va-dīties pēc pasaules pieredzes, viņai arī nevajadzētu strādāt, lai sasniegtu tās standartu. Viņai vajadzētu pašai izlemt, kāds ir viņas dzīves lielais mērķis un nolūks, un tad veltīt visas pūles tā sasniegšanai. [268] Viņai laika trūkuma dēļ varbūt būs jāatstāj neizdarītas kādas lietas savā mājā, kas neatstās nopietnas ļaunas sekas, bet viņa nevar nesodīta atstāt novārtā bērnu audzināšanu. Viņu trūkumu pilnie raksturi atklās viņas neuzticību. Ļaunums, kam viņa ļāva paslīdēt garām neizlabotam, rupjais, nepieklājīgais izturēšanās veids, cieņas trūkums un nepaklausība, laiskuma un neuzmanības ieradumi apkaunos viņu un padarīs rūgtu viņas dzīvi. Mātes, jūsu bērnu liktenis lielā mērā ir jūsu rokās. Ja neizpildīsit savu pienākumu, jūs varat nostādīt bērnus sātana rindās un padarīt par viņa aģentiem dvēseļu iznīcināšanā. Vai arī jūsu uzticīgi veiktais audzināšanas darbs un labais paraugs vadīs viņus pie Kristus, un viņi savukārt ietekmēs citus. Tādējādi ar jūsu palīdzību var tikt glābtas daudzas dvēseles. 15The Signs of the Times, February 9, 1882. Am 233.3
Attīstiet labo, apspiediet ļauno. Vecākiem ir jāsadarbojas ar Die-vu, audzinot bērnus Viņa mīlestībā un bijībā. Nav iespējams apbēdināt Viņu vairāk, kā atstājot novārtā savu bērnu audzināšanu. [..] Mātēm ir rūpīgi jāsargā savu bērnu vārdi un darbi, lai ienaidnieks negūtu ietekmi pār viņiem. Viņš ļoti ilgojas pēc tā, lai varētu darboties pretī Dieva no-domam. Laipni, ieinteresēti un maigi vecākiem ir jāstrādā savu bērnu labā, attīstot visu labo un apspiežot ļauno, kas attīstās viņu bērnu raksturos. 16Manuskripts 49, 1901. Am 233.4
Prieks par labi padarītu darbu. Bērni ir Kunga mantojums, un mēs esam atbildīgi Viņam par Viņa īpašuma vadīšanu. Bērnu audzināšana un mācīšana būt par kristiešiem ir augstākā kalpošana, ko vecāki var pienest Dievam. Tas ir darbs, kas prasa pacietību - visu mūžu ilgas, čaklas un neatlaidīgas pūles. Atstājot novārtā šo pienākumu, mēs pierādām, ka esam [269] neuzticīgi kalpi. [..] Am 234.1
Lai vecāki mīlestībā, ticībā un ar lūgšanām strādā savas ģimenes labā, līdz ar prieku var nākt pie Dieva, sakot: “Redzi, es un bērni, ko Kungs man ir devis.” 17Kristus līdzības, 195,196. Am 234.2