Piedāvajiet tās veikalniekiem un sludinatajiem.

Dodiet grāmatas veikalniekiem un evanģelija mācitajiem, kuŗu domas vēl nav vērstas uz šī laika sevišķām patiesibam. Vēsti jasludinā pa lielceļiem — tā tad ļaudim, kas ņem dzīvu līdzdalibu pie dzīves pasaulē, tautas mācitajiem un vaditajiem. Tūkstošus var sasniegt pa visvienkāršāko un pazemigako ceļu. Visizglītotakie, tie, uz kuŗiem skatas, kā uz visapdāvinatakiem cilvekiem pasaulē, tiek bieži iepriecinati caur vienkāršiem vārdiem, izrunatiem no kādas personas, kuŗa mīlē Dievu un var par šo mīlestibu tik dedzigi runat, kā pasauligs cilveks runā par lietam, kas viņu visdziļak apmierinā. Bieži labi sagatavotiem un izmekletiem vārdiem ir maz iespaida. Bet Dieva dēla jeb meitas uzticigam un godigam izteikumam, izsacitam dabigā vienkāršibā, ir spēks atdarit sirdsdurvis, kas ilgi bija noslēgtas pret Kristu un viņa mīlestibu.KEv 43.1

Nevienam nevajadzetu domat, ka viņam ir brīv likt rokas klēpī un neko nedarit. Tas vienkārši ir neispējams, ka kāds varetu tikt izglābts slinkumā un bezdarbibā. Piemini, ko Kristus sasniedza savas mācibas laikā virs zemes. Cik rosigi un nepiekūstoši viņš pūlejās! Viņš caur neko neļāvās novērsties no darba, kas viņam bija nodots. Vaj mēs viņam seko- jam viņa pēdās? Viņš nodeva visu citu, lai izvestu Dieva žēlastibas planu priekš kritušas cilveces. Izvezdams debes nodomu, viņš tapa paklausigs līdz nāvei, ja līdz krusta nāvei. Viņam nebija nekādas sabiedribas ar grēku, viņš neko nezinaja par to. Bet viņš nāca uz šo pasauli un ņēma uz savu bezgrēcigo dvēseli cilveces paradu, lai grēcinieki varetu stāties taisni Dieva priekšā. Viņš cīnijās ar kārdinašanam un uzvareja mums par labu. Dieva Dēls, šķīsts un neaptraipits, nesa pārkāpšanas sodu un saņēma nāves dūrienu, kas cilvecei nesa atsvabinašanu.KEv 43.2