Dzīves šķīstums.

Dzimtā un draudzē ir daudzi, kuŗi neko neiztaisa no gaiši redzamām pretrunam. Ir jauni ļaudis, kas izliekās par tādiem, kādi tie nav. Tie izliekās uzticigi un godigi, bet ir līdzigi balsinatiem kapiem, skaisti no ārienes, bet no iekšienes pilditi ar nešķīstibu. Sirds ir apgānita, aptraipita ar grēku. Par viņiem atrodas pareizs ziņojums debess tiesā. Dvēselē ir norisinajies notikums, kas tos apcietinaja tā, ka tie vairs nesajūt netaisnibu. Bet kad viņu raksturi tiks nosvērti svētnicas svaros un Dieva lielā dienā tiks izsludinati par nepilnigiem, tad tiem būs tādas vaimanas, kādas tie vēl nevar priekšā stādities. Patiesibai, dārgai, neaptumšotai patiesibai, ir jabūt daļai no rakstura.KEv 50.2

Vienalga kuŗš ceļš tiek izredzets, dzīvibas teka ir apņemta no briesmam. Ja strādnieki kaut kādā darba nozarē top bezrūpigi un nevērigi pret saviem mūžigajiem mērķiem, tad tiem nāk liels zaudejums. Kārdinatajam būs pieeja pie tiem. Viņš izliks cilpas viņu kājam un vadīs tos uz nedrošiem ceļiem. Tikai tie ir droši, kuŗu sirdis ir apsargatas ar šķīstiem pamatlikumiem, kā ar cietoksni. Līdzigi Davidam tie lūgs: “Uzturi manu gājienu uz taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubas.” Dz. 17, 5. Ar pašmīlibu un cilvecīgu samaitatu sirdi ir javed pastāviga cīņa. Bieži izliekas, ka bezdievigajiem viņu uzņēmumi sekmejas, bet visi, kas aizmirst Dievu, kaut ari tikai uz vienu stundu jeb acumirkli, atrodas uz bīstama ceļa. Tie, varbūt, nepazīst draudošās briesmas; bet pirms tie samanīs, ieradums, līdzigi dzelzs saitem tos saistīs ļaunumā, ar kuŗu tie ielaidušies. Dievs neatzīst par labu viņu dzīvi, un ja tie no saviem ļauniem ceļiem nenovēršas, tad viņa svētiba tos nevar pavadit.KEv 51.1