Bībele un Francijas revolūcija

Sešpadsmitā gadu simtenī reformācija, nākdama ar atvērtu bībeli, tika uzņemta visās zemēs. Dažas tautas viņu apsveica ar jo lielu prieku, kā paša Dieva sūtītu. Citās zemēs pāvestībai izdevās viņas izplatīšanos stipri aizkavēt, un bībeles atziņas gaisma ar savu izdaiļojošo iespaidu gandrīz palika ārpusē. Vienā zemā gan uzņemšanu atradusi, tā netika saprasta no tumsas varas. Veselus gadusimteņus cīnījās patiesība un maldi dēļ valdības zižļa. Beidzot ļaunums uzvarēja un patiesība tika izstumta laukā. “Bet šī ir tā sodība, ka gaišums nācis pasaulē un cilvēki vairāk mīlēja tumsību, nekā gaišumu.”1 Šī tauta tika atstāta savā vaļā, lai pļautu to, ko sējusi. Viņai, kas Dieva žēlastību bija apsmējusi, Dievs atņēma savu garu, nn viņa vairs nespēja pār sevi valdīt. Dievs lika ļaunumam ienākties, un visa pasaule redzēja, kas notiek, kad atmet gaismu.LC 187.1

Francijas jau vairākus gadu simteņus pret bībeli vērstā cīņa sasniedza savus augstumus revolūcijā. Šis briesmīgais izverdums bija Romas nopelns, svēto rakstu apspiešanas sekas. Tās vislabāk liecināja par pāvestu politikas sekām. Romas baznīcas vairāku gadusimteņu nopelns, viņas mācību nopelns, nekad gaišāk nebija redzams, kā toreiz. LC 187.2

Svēto rakstu vajāšana, kāda notika pāvesta valdīšanās laikā, bija jau pasludināta no praviešiem; Jāņa parādīšanās grāmatas sarakstītājs arī norāda uz briesmīgiem rezultātiem, kurus īpaši Francija dabūja piedzīvot caur antikrista valdīšanu. LC 187.3

Tā Kunga eņģelis sacīja: “un tie svēto pilsētu samīs četrdesmit divi mēnešus. Un es došu saviem divi lieciniekiem un tie pravietos tūkstots divisimts un sašdesmit dienas, ar maisiem apģērbti... Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad tas zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos, tos uzvarēs un nokaus. Un viņu miesas gulēs uz lielās pilsētas ielas, kas garīgi tiek saukta Sodoma un Ēģipte, tur arī viņu Kungs krllstā sists... Un tie, kas dzīvo virs semes, priecāsies par tiem un līksmosies un citi citam dāvanas sūtīs, jo šie pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo. Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos redzēja.”1LC 188.1

Še pieminētie “četrdesmit divi mēneši” un “tūkstots divisimts un sešdesmit dienas” ir viens un tas pats. Abi skaitļi norādīja laiku, cik ilgi Kristus draudzei bija no Romas apspiestai tapt. Tie 1260 pāvestu valdīšanās gadi iesākas ar pāvesta varas galīgu nodibināšanos 538. g. p. Kr. un tiem vajadzēja notecēt 1798. gadā. Tanī gadā franču armija iegāja Romā un saņēma pāvestu gūstā, kurš vēlāk trimdā nomira. Kaut gan drīz pēc tam izvēlēja jaunu pāvestu, tad tomēr pāvesta priesteri bijušo varu nekad vairs neieguva. Kristus draudzes vajāšanas neturpinājās visus tos 1260 gadus. Iežēlodamies par savu tautu Dievs saīsināja piemeklēšanas laiku. Savā priekšpasludināšanā par lielām bēdām, kas piemeklēs viņa draudzi, Pestītājs sacīja: Un ja šis dienas netaptu paīsinātas, tad neviena miesa netaptu izglābta; bet izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas.”2 Pateicoties reformācijai vajāšanas mitējās jau pirms 1798. gada. LC 188.2

Attiecībā uz tiem divi lieciniekiem pravietis saka tālāk: “Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas. pasaules valdītāja priekšā stāv.”3 Dziesminieks Dāvids saka: “Tavs vārds ir manas kājas spīdeklis un gaišums maniem ceļiem.”1 Ar abiem lieciniekiem ir attēlota Vecā un Jaunā Derība. Viņas abas ir svarīgi liecinieki, kas rāda Dieva likumu izcelšanos un viņu gaitu. Viņas arī liecina par Dieva pestīšanas nodomu un plānu. Vecās Derības ēnas, upuri un pravietojumi norāda uz Pestītāju, kurš nāk. Jaunās Derības evaņģēliji un grāmatas stāsta par jau atnākušo Pestītāju, un tas noticis taisni tā, kā ēnas un pravietojumi to bija vēstījuši. “Viņi pravietos tūkstots divisimts un sešdesmit dienas, apģērbti ar maisiem.” Dieva liecinieki šī laika lielāko daļu pavadīja tumsā. Pāvesti ar savu varu lūkoja apslēpt tautai patiesības vārdu un uzstādīja viltīgus lieciniekus, kas lai apmelotu patiesību. Toreiz, kad bībele tika izdzīta iz baznīcas un iz valsts iestādēm, kad viņas mācības sagrozīja un visādi mēģināja no tām novērst, kad dzenāja,nodeva, mocīja un meta cietuma pagrabos tos, kas bija uzdrošinājušies sludināt patiesību, kad tie bija spiesti meklēt patvērumu kalnos, kalnu aizās, vai zemes alās— toreiz pravietoja liecinieki, apģērbti ar maisiem. Un tomēr viņi nemitējās liecināt, nemitējās visus šos 1260 gadus. Vistumšākos laikos bija vīri, kas mīlēja Dieva vārdu un stāvēja par viņa godu. Šiem uzticamiem kalpiem tika dota gudrība, spēks un vara visā tajā laikā, ka tie sludinātu patiesību.LC 188.3

“Un ja kas tiem grib darīt vainu, tad uguns iziet iz viņu mutes un aprij viņu ienaidniekus; un ja kas tos grib apvainot, tam tāpat būs nokautam tapt.”2 Tas nevar palikt bez soda, kas Dieva vārdu min kājām. Jāņa parādīšanās grāmatas beigu nodaļa rāda briesmīgo draudu nozīmi: “Jo es apliecinu visiem, kas dzird praviešu vārdus, kas šinī grāmatā: ja kas pie šiem ko pieliek, tad Dievs pieliks viņam mocības, kas rakstītas šinī grāmatā. un ja kas ko atņem no praviešu vārdiem, kas šinī grāmatā, tad Dievs atņems viņa daļu no dzīvības koka un no svētās pilsētas un no tā, kas rakstīts šinī grāmatā.”.3 Dieva brīdinājumi grib cilvēkus atturēt no kautkādas, arī vismazākās, viņa atklājumu sagrozīšanas. Šie svinīgie draudi attiecas uz visiem, kas pavedina cilvēkus uz Dieva baušļu necienīšanu. Viņi grib visiem tiem likt drebēt, kas vieglprātīgi apgalvo, ka tas maz ko nozīmējot, vai mēs Dieva baušļus turam,vai ne. Visi, kas saviem uzskatiem vairāk klausa, nekā Dieva atklājumiem, visi, kas Dieva nepārprotamos izteicienus grib pārveidot tā, kā tas pašiem labāk un ērtāk, kas grib tos pārgrozīt un vest saskaņā ar pasauli, — visi tie uzņemas briesmīgu atbildību. Rakstītais vārds, Dieva likums pārbaudīs katru un sodīs visus, kas šo likumu, šo vienīgi pareizo mēraukla atmet kā nepilnīgu. “Un kad viņi savu liecību būs pabeiguši (pabeidz)” u. t. t.” Laikmets, kurā tiem diviem maisos tērptiem lieciniekiem bija jāpravieto, izbeidzās 1798. gadā. Kad viņu darbs tumsā tuvojās galam, viņiem bija jācīnās ar spēku, kas tiek saukts: zvērs, kas iz bezdibeņa uzkāpj. Daudzu tautu baznīcas un valsts valdnieki, kas jau gadsimteņus turējuši rokās scepterus, ļāva, ka sātans caur pāvestiem pār tiem valda. Bet še tiek rādīta jauna sātana varenība. Aiz tā iemesla, ka bijāšana pret bībeli to prasot, Roma viņu turēja aizzieģelētu ar svešas valodas zieģeļiem un slēpa no tautas. Viņas valdīšanas laikā pravietoja “ar maisiem apģērbtie” pravieši. Bet kādam citam spēkam, zvēram iz bezdibeņa, vajadzēja celties un pasludināt karu pret Dieva vārdu.LC 189.1

“Lielā pilsēta”. uz kuras ielām liecinieki tika nokauti un kur viņu miesas gulēja, “ir garīgi... Ēģipte.” Bībeles stāsti mums nerāda nevienu citu tautu, kas tik droši vēl būtu noliegusi dzīvā Dieva esamību, kā viņi, un kas Dieva baušļiem būtu vairāk pretojusies, nekā Ēģipte. Neviens valdnieks neuzdrošinājās atklātāk un pārdrošāk sacelties pret debess autoritāti, kā Ēģiptes ķēniņš. Kad Mozus tā Kunga vārdā viņam ziņoja, ka ir jāatlaiž Israēla ļaudis, faraons lepni sacīja: “Kas tas tāds Kungs, kā balsij man būs klausīt un Israēlu atlaist? es to Kungu nepazīstu un Israēlu es neatlaidīšu.”1 Tā ir Dieva noliegšana, un tāpat kā vēsturiskā līdzībā par ēģiptiešu tautu, dzīvā Dieva prasībām bija jātop atraidītām, bija jāparādās lepni izaicinošam neticības garam. Lielā pilsēta tiek “garīgi” arī ar Sodomu salīdzināta. No tā, kādā mērā viņa pārkāpa Dieva likumus, bija redzams, cik tā samaitāta un izvirtusi. Izvirtība bija šis tautas raksturīgākā iezīme, šīs tautas, kurai bija jāpiepilda pievestā rakstu vieta līdz pēdējam sīkumam. Pēc pravieša izsacījumiem īsi pirms 1798. gada bija celties kādai sātaniskai varai, kura karos pret bībeli. Un tai zemā, kur abu Dieva liecinieku liecībai tādā kārtā bija jātop apklusinātai, tikšot aizliegts Dievs, tāpat kā faraons viņu aizliedza, un tāpat kā Sodomā valdīšot izvirtība.LC 190.1

Francijas vēsturē šis pravietojums piepildījies līdz beidzamam. 1793. gada revolūcijā “pasaule pirmoreiz dabūja dzirdēt kultūras apstākļos dzimušu un augušu vīru sapulci, kas uzņēmās valdīšanu pār vienu no skaistākām Eiropas tautām, kas kopīgi pacēla savas balsis pret ticību uz Dievu, pret dievības pielūgšanu, kas gribēja aizliegt vislielāko patiesību, kāda var tikt uzņemta cilvēka dvēselē.” “Francija ir vienīgā nācija pasaulē, par kuru ir drošas ziņas, ka viņa kā kopīga nācija ir sacēlusies un pacēlusi savu roku pret to, kas radījis pasaules visumu. Ir bijuši un vēl tagad ir milzīgs daudzums zaimotāju, ir daudz neticīgo Anglijā, Vācijā, Spānijā un vēl citur, bet Francija stāv viena pasaules vēsturē, ir vienīgā valsts, kur likumdevēja sapulce ar dekrētu paziņojusi, ka nav Dieva, un kur visi galvas pilsētas iedzīvotāji un ievērojams vairākums citās vietās, vīri un sievas, dziedāja un dejoja no prieka, kad saņēma šo paziņojumu.”LC 191.1

Francija rādīja arī vēl citas iezīmes, kuras Sodomu īpaši raksturoja. Revolūcijā bija pagrimusi tikumība, viss kļuvis samaitāts, tāpat kā tur, Sodomas un Gomoras ielejā. Vēsturnieks tēlo Francijas ateismu un izvirtību, tā kā to jau no praviešiem pazīstam. “Ciešā sakarā ar reliģijas likumiem stāv laulības iestādījums— svētākās saites, kādas tik vien cilvēcīga būte uz sevi var ņemt un kuru stiprums un ilgums ir drošākais sabiedrības pamats—, šo iestādījumu padarīja par vienkāršu pilsonisku līgumu, kuru noslēdz divas personas viena ar otru un kurš pēc patikšanas jebkurā brīdī laužams. Kad ļaundarītājiem būtu bijis vajadzīgs atrast kādu veidu, kā vislabāk iznīcināt visu, kas cēls un jauks un pastāvīgs ģimenes dzīvē, un kad tanī pat laikā viņiem būtu piekodināts ticis, ka ļaunums, pēc kura viņi dzenas, ir iepotējams no vienas paaudzes otrā— tad viņi nebūtu varējuši izdomāt labāku plānu, kā šo— laulības svētuma iznīcināšanu... Sofija Arnū, kāda caur savām asprātīgām runām slavena skatuves māksliniece, nosauca kādā savā darbā republikāniskās kāzas par “laulības pārkāpšanas sakramentu.”LC 191.2

“Kur mūsu Kungs ir krustā sists.” Šo pravietojuma vietu arī Francija piepildīja. Nevienā citā zemē ienaida gars neparādījās uzkrītošāk, kā tur. Nekur citur patiesība nav atdūrusies uz tik rūgtu, vai nežēlīgu pretestību, kā Francijā. Evaņģēlija apliecinātājus vajājot, Kristus mācekļus pie krusta pienaglojot, viņa pašu Kristu bija situsi krustā. LC 192.1

Gadusimteņiem ilgi tika izlietas svēto asinis. Kad valdieši Alpu kalnos atdeva savas dzīvības “Dieva vārda dēļ un Jēzus Kristus liecības dēļ”, viņu brāļi, Francijas Aļpu iedzīvotāji, gandrīz tāpat apliecināja patiesību. Pa reformācijas laiku viņas piekritēji tika uz visnžēlīgāko mocīti un nokauti. Ķēniņi un muižnieki, augsti dzimušas sievas un jaunas meitenes, visas bruņniecības un tautas lepnums, bija mielojuši savas acis pie Jēzus mocekļu mokām. Dūšīgie hugenoti, cīnīdamies par tiesībām, kuras priekš cilvēka sirds ir tās visusvētākās, bija lējuši savas asinis uz viena, otra grūti iekarota lauka. Protestantiem bija putnu tiesības, par viņu galvām izsolīta zināma maksa, katrs viņus varēja ķert un vajāt un nokaut kā plēsīgus zvērus.LC 192.2

Astoņpadsmitā gadusimtenī “draudze tuksnesī”, vienīgie pirmo kristīgo pēcteči, kas bija pārpalikuši dienvidus Francijas. kalnos, vēl vienmēr turējās pie vecās tēvu tēvu ticības. Kad viņi kādreiz naktī uzdrošinājās sapulcēties uz kādas kalnu nogāzes, vai uz kāda vientuļa, tuksnešaina lauka, nāca dragūni, sagūstīja un uz visu mūžu aizveda vaņģībā pie spaidu darbiem. “Tie tīrākie, izglīto- tākie un saprātīgākie no franču tautas— tika uz visbriesmīgāko mocīti un saķēdēti kopā ar laupītājiem un slepkavām ” Ar dažiem apgājās žēlsirdīgāk: neapbruņotus, bezpalīdzīgus, ceļos nometušos un Dievu lūdzošus tos aukstasinīgi nošāva. Simtiem vecus vīrus, pretoties nespējīgas sievas un nevainīgus bērnus atstāja asinīs guļam tur, kur viņi bija sanākuši. Ejot pa kalniem, vai mežiem, kur viņi bija paraduši sapulcēties, nebija nekas sevišķs, “vai ik uz katra soļa redzēt līķi zālē vai pakārtu kokā.” Zobens, bendes cirvis un uguns pārvērta viņu zemi par plašu, drūmu tuksnesi. Šie šausmu darbi neiesākās vis krēslainos vidus laikos, bet tai zelta laikmetā, “kad zinātne tika piekopta un literatūra ziedēja; kad pilsgalma un galvas pilsētu garīdznieki bija mācīti un gudri vīri, kas tik uzkrītoši prata izlikties un izrādīt Dieva žēlastības dāvanas — pazemību un mīlestību.” Bet melnākais noziegums melnā noziegumu sarakstā, briesmīgākais darbs no visiem briesmu gadusimteņa darbiem bija Bērtuļa nakts. Vēl pasaule ar šausmām un drebuļiem atceras šo visaugstākā mērā nežēlīgo slepkavīgi bailīgo kaušanu. Romiešu priesteru un prelātu pierunāts un dzīts, Francijas ķēniņš bija devis savu atļauju. Ap pusnakti pils lielais zvans deva zīmi kaušanas iesākšanai. Tūkstošiem protestantu, kas mierīgi savos dzīvokļos gulēja, jo uzticējās ķeizaram, kurš savu godu bija licis ķīlā par viņu drošību, bez brīdināšanas tika ārā vilkti un aukstasinīgi nokauti. Sātans, romiešu kūdītāju personā, gāja pa priekšu. Kā Kristus bija savas tautas neredzamais vadonis un izveda to iz ēģiptiešu kalpības, tā sātans bija savu pavalstnieku neredzamais vadonis pie mocekļu skaita palielināšanas. Kaušana Parīzē turpinājās septiņas dienas, pirmās trīs dienas ar neizprotamām dusmām uz ķeizara sevišķu pavēli kaušana nenotika Parīzē vien, bet arī visās provincēs un pilsētās, kur protestanti atradās. Netika ievēroti ne vecnms, ne dzimums. Netika taupīts ne nevainīgs bērns pie mātes krūts, ne sirmgalvja Muižnieki un zemnieki, jauni un veci, mātes un bērni tika vienlīdz nomaitāti. Visā Francijā kaušana turpinājās divus mēnešus. Septiņdesmit tūkstoši, pats tautas zieds, atrada galu.LC 192.3

“Pāvests Gregors XIII saņēma ziņu par hugenotu likteni ar neaprobežotu prieku. Viņa sirds vēlēšanās bija piepildījusies un Kārlis IX tagad bija viņa labais dēls. Romā atkal atbalsojās prieka zvani. Sv. Angelo cietokšņa lielgabali izšāva vienu prieka zalvi; visos torņos skanēja zvani; visu nakti dega prieka ugunis un Gregors, pavadīts no saviem kardināliem un priesteriem, veda lielisko procesiju uz Sv. Ludviga baznīcu, kur Lotringas kardināls izpild1ja liturģiju ar slavas dziesmu “Te Deum”. Mirēju kliedzieni Francijā priekš Romas galma skanēja kā mīlīga harmonija. Izlaida sevišķu piemiņas naudu šīs kaušanas mūžīgai pieminēšanai; vēl Vatikānā ir glezna, kura toreiz tika gleznota un kura attēlo Bērtuļa nakts galvenos notikumus. Pāvests gribēja būt Kārlim pateicīgs par uzticīgo pienākuma izpildīšanu un nosūtīja viņam zelta rozi. No Romas kancelēm slaveni sprediķotāji sumināja Kārli, Katrīnu un Gīzus (valdnieku dzimta Francijā), kā pāvesta baznīcas jaunnodibinātājus.”LC 194.1

Tas pats gars, kas lika sarīkot Bērtuļa nakts kaušanu, vadīja arī revolūciju. Jēzu Kristu nostādīja kā krāpnieku un franču neticīgo lozungs bija: “Nost šo nožēlojamo!” Domāts bija Kristus. Pašas debesis izaicinošā zaimošana un briesmīgā bezdievība gāja roku rokā, un visnekrietnākie cilvēki, viszemākie, visvairāk izvirtušie neģēļi, nežēlnieki un zaimotāji tika pacelti visaugstāk. Iekš visa tā tika parādīta sātanam visaugstākā godināšana, kamēr Kristu, pašu patiesību, skaidrību un nesavtīgo mīlestību, sita krustā.LC 194.2

“Tad tas zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos, tos uzvarēs un nokaus.” Dieva noliedzēji, kas revolūcijas un briesmu laikā bija valdnieki, uzsāka tādu karu pret bībeli, kādu to pasaule vēl nebija redzējusi. Tautas sapulce aizliedza Dieva vārdu. Bībeles tika ievāktas un izrādot vislielāko nicināšanu publiski sadedzinātas. Dieva likumu mina ar kājām. Bībeles iestādījumus atmeta, kristību un svēto vakarēdienu aizliedza. Nedēļas dusas dienu atcēla, un viņas vietā ziedoja desmito izpriecām un Dieva zaimošanai. Uz kapu pieminekļiem rakstīja, lai visi lasītu, ka nāve ir mūžīgs miegs.LC 194.3

Tika apgalvots, ka Dieva bijāšana neesot vis gudrības, bet gan muļķības iesākums. Visas dievkalpošanas tika aizliegtas, izņemot jauno dievkalpošanu zemei un brīvībai.LC 195.1

“Parīzes konstitūcijas bīskaps tika uzaicināts ierasties tautas sapulcē, kur tam bija jāuzņemas galvenā loma visai bezkaunīgā un piedauzīgā komēdijā. Viņu ieveda ar veselu procesiju, un viņš sapulces priekšā paziņoja, ka reliģija, kuru viņš tik daudzus gadus mācījis, no visām pusēm ņemot neesot nekas vairāk, kā tikai priesteru meli, kuriem nav nekāda attaisnojuma ne vēsturē, ne kur citur. Viņš svinīgiem un skaidriem vārdiem aizliedza dievības esamību, aizliedza to, kuram kalpot viņš bija iesvētīts, un solījās turpmāk kalpot brīvībai, vienlīdzībai, tikumam un tikumībai. Tad viņš nolika uz galda savu bīskapa rotu un brālīgi apkampās ar sapulces prezidentu. Dažādi atkrituši priesteri sekoja šī prelāta priekšzīmei.”LC 195.2

“Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un līksmosies un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo.” Neticīgā Francija apklusināja abu liecinieku nosodošās balsis. Dieva vārds gulēja beigts uz viņu ielām, un gavilēja tie, kas ienīda Dieva baušļu ierobežojumus un prasības. Cilvēki klaji izaicināja debess Ķēniņu. Kā grēcinieki agrākos laikos viņi izsaucās: “Kā Dievs zinās? Vai tas Visaugstākais ir zinātājs”1 Kāds jaunā ordeņa priesteris sacīja ar zaimojošu augstprātību, kura pārkāpj visas ticamības robežas: “Dievs, ja tu esi, tad atrieb tavu apvainoto vārdu. Es tev spītēju. Tu klusē. Tu neuzdrošinies mest savus zibeņus. Kas turpmāk ticēs tavai esamībai?” Kāda atbalss faraona izaicinājumam: “Kas ir tas Kungs, kura balsi man būs klausīt?” “Es nekā nezinu no tāda Kunga.”LC 195.3

Ģeķi saka savā sirdī: Dieva nav.”2 Un tas Kungs atbild savas patiesības sagrozītājiem:“Viņu ģeķība būs katram redzama.”1 Kad Francija bija atsacījusies no dzīvā Dieva pielūgšanas.,” tā augstā un cēlā, kas mūžīgi dzīvo”, pagāja tikai īzs laiciņš, un viņa noslīdēja līdz viszemākai elku kalpībai, pielūgdama prāta dievieti kādas izvirtušas sievietes personā un to darīja augstākās pilsonības, likumdevējas iestādes tautas vietnieku sapulcē! Vēsturnieks saka: “Viena no šī trakām laika ceremonijām ir nepārspējama savā bezgaršībā un savā reliģiskā aplamībā. Sapulces nama vārti tika atvērti kaut kādam muzikantu pūlim, kuram svinīgā procesijā sekoja pilsētas valdes locekļi. Viņi dziedāja slavas dziesmu brīvībai un veda savu jauno pielūgšanas priekšmetu, kādu aizplīvurotu sievieti, kuru viņi nosauca par prāta dievieti. Kad viņa bija ievesta sapulces zālē, ar lielām ceremonijām atplīvurota un nosēdināta prezidentam pa labi, visi viņā pazina dejotāju iz operas... Šai personai, vispiederīgākai viņu prāta priekšstāvei kuru viņi pielūdza, Francijas tautas sapulce parādīja atklātu godināšanu. Šī bezdievīgā un smieklīgā ākstīšanās tika izdarīta pēc zināmām normām; un visā tautā un visās vietās, kur iedzīvotāji gribēja rādīt, ka ir izauguši un pacēlušies līdz revolūcijas augstumiem, prāta dievietes iesvētīšana tika atkārtota un pakaļdarīta.” Runātājs, kurš ieveda prāta pielūgšanu, sacīja: “Fanātisms, kas līdz šim visu noteica, ir savu pamatu zaudējis; viņš devis savu vietu prātam. Mēs esam atstājuši fanātisma svētnīcas; viņas ir tagad jaunas tapušas. Šodien neskaitāmi pulki ir pulcējušies zem viņus gotiskiem jumtiem, zem viņiem pirmoreiz atbalsojās patiesības balss. Tagad franči noturēs patiesu dievkalpojumu brīvībai un prātam. Tur mēs nodosim jaunus zvērestus par republikas armiju labklājību; tur mēs apmainīsim nedzīvo elku pielūgšanu, pret prāta, pret šī dzīvā tēla, radības meistardarba, pielūgšanu.LC 195.4

Tad dieviete tika vesta sapulces priekšā, runātājs viņu ņēma pie rokas un griezies pret klausītājiem sacīja: “Mir-LC 196.1

stīgie, mitējaties drebēt par bezspēcīgā Dieva pērkoniem, Dieva, kuru radījušas jūsu bailes. Turpmāk neatzīstat nekādu dievību vairs, kā vienīgi prātu. Te es jums rādu viņa skaidrāko un cēlāko tēlu; kad jums dievu vajaga, tad upurējiet tādam, kā šis... Prāta plīvurs, parādies te sapulces priekšā tavā pārākumā augstam senātam.”LC 197.1

“Pēc tam, kad prezidents bija dievieti apkampis, viņa tika krāšņos ratos celta un vesta caur ļaužu drūzmu uz Sv. Marījas baznīcu (Liebfrauenkirche), lai ieņemtu dievības vietu. Tad viņu cēla uz augstā altāra un visu klātesošo klātbūtnē godināja.” Neilgi pēc tam atklāti sekoja bībeles sadedzināšana. Un “tautas muzeju biedrības priekšstāvji iegāja augstās sapulces zālē ar kliedzieniem: “Lai dzīvo prāts!” un nesa kārts galā dažādu pussadegušu grāmatu atliekas, starp tām arī vecās un jaunās derības izvilkumu pussadegušās lapas— visas šīs grāmatas, kā prezidents paskaidroja, esot lielā ugunī salīdzinājušas visas cilvēcei nodarītas kļūdas un ģeķības.”LC 197.2

Pāvestība bija iesākusi darbu, kuru ateisms tagad pabeidza. Romas politika bija izaudzinājusi šos apstākļus, gan sabiedriskā, gan politiskā un reliģiskā ziņā, kuri tagad dzina Franciju pazušanā. Kāds rakstnieks, aprakstīdams revolūcijas briesmas, saka: “Pie šim pārmērībām tiešām tronis un baznīca ir vainīgi.” Smalki ņemot viņus pierēķināmas baznīcai. Pāvestība bija sakūdījusi ķēniņus pret reformāciju, nostādīdama viņu kā ķeizara kroņa ienaidnieci, kā miera un vienprātības postītāju. Romas noziedzīgais gars ar tādiem līdzekļiem musināja uz visšausmīgākām nežēlībām un visnežēlīgākām apspiešanām, kādas vēl nekad no troņa nebija nākušas.LC 197.3

Brīvības gars gāja kopā ar bībeli. Kur evaņģēlijs tika uzņemts, tur ļaužu prāti tapa gaiši. Viņi iesāka nokratīt nezināšanas grēku un māņticības saites. Viņi sāka domāt un rīkoties ka vīri. Valdnieki to redzēja un trīcēja par savu despotismu. Roma savās greizsirdības bailēs vis nekavējās. Pāvests 1523. gadā sacīja uz Francijas valdnieku: “Šis trakums (protestantisms) iznīcinās ne tika1 reliģiju, bet arī lielkungu un muižnieku augsto stāvokli, liku mus, ordeņu un šķiru starpību vienā un tai pašā laikā. Dažus gadus vēlāk augstais baznīcas valdnieks brīdināja ķēniņu: “Kad jūs gribiet, lai jūsu suverenās tiesības paliek neaizskārtas, kad jūs gribiet savas tautas turēt mierā un padevībā, tad aizstāviet ka vīri savu katoļu ticību un uzvariet ar savu zobenu visus viņas ienaidniekus.” Teologi vērsās pret tautas aizspriedumu, sacīdami “ka protestantu mācība samusinot ļaudis uz jauninājumiem un ģeķībām; viņa laupot ķēniņiem viņu pavalstnieku uzupurējošos mīlestību un izpostot abus — kā baznīcu, tā valsti. Tā Romai izdevās Franciju sakūdīt pret reformāciju. Francija pirmā izvilka zobenu, lai balstītu troni, pasargātu muižniecību un uzturētu likumus.” Šis zemes valdnieki bija tālu no tā, lai pārredzētu savas postošās politikas rezultātus. Bībeles mācības būtu varējušas iedēstīt tautas sirdi taisnības, mērenības, patiesības, vienlīdzības un labdarības pamata principus, kas ir katras tautas īstais stūra akmens. “Taisnība tautu paaugstina”, “jo caur taisnību goda krēsls top stiprināts.” “un taisnības nopelns būs miers” un viņš pats būs “klusums un drošība mūžīgi.” Kas tura Dieva likumus, tas godās arī zemes likumus un būs tiem paklausīgs. Kas bīstas Dievu, tas godās arī ķēniņu dzīvodams godīgi un taisni. Bet nelaimīgā Francija aizliedza bībeli un izdzina viņas piekritējus. Gadusimteņus un atkal gadusimteņus uzticīgiem vīriem ar labiem dzīves pamatiem, ar garīga skata asumu un tikumisku spēku, kam bija drosme izteikt savu pārliecību, kam bija ticība par patiesību — gadusimteņus tādiem vīriem bija jāstrādā kā vergiem pie spaidu darbiem, jāmirst mocekļu nāvē, jātiek saēstiem smacīgos cietuma pagrabos.Tūkstošiem un atkal tūkstošiem vienīgais glābiņš bija bēgšana, un tas tā vilkās vēl divsimts piecdesmit gadus pēc reformācijas.LC 197.4

“Šinī garā laikmetā būtu bijis grūti atrast Francijā kādu paaudzi, kas nebūtu bijusi lieciniece evaņģēlija mācekļu bēgšanas skatiem, kad tie bēga no savu vajātāju trakām dusmām.Viņi paņēma sev līdz izglītību, mākslas, amatniecību, čaklumu un kārtības mīlestību un darīja bagātu to zemi, kas viņiem deva patvērumu. un tik lielā mērā, cik bagātas viņi darīja citas zemes ar šim labām dāvanām, tik lielā mērā viņu zeme cieta zaudējumu. Kad visi izdzītie būtu varējuši palikt Francijā, kad trīssimts gadus šie veiklie un centīgie trimdinieki būtu aruši un sējuši savā zemē, kad viņi ar savām mākslinieciskām dāvanām visu garu laiku būtu strādājuši pie manufaktūras uzlabošanas, kad viņu radošais gars un pētošais spēks būtu audzējuši literatūru un kopuši zinātni, ja viņu gudrība būtu bijusi noteicēja zemes apspriedēs, ja viņi ar savu bezbailību būtu kaujās gājuši un viņu bezpartejība būtu likumus rakstījusi, un būtu bībeles reliģija garu stiprinājusi un valdījusi tautas prātu: kāda godība tagad būtu Francijā! Kāda liela, ziedoša un laimīga zeme viņa būtu, visām tautām par priekšzīmi!LC 198.1

“Bet akla un nepielūdzama garīga varmācība dzina no savas zemes katru tikumības mācītāju, katru kārtības kalpu, katru godīgu troņa aizstāvētāju; viņa sacīja tiem cilvēkiem, kas zemes virsā gribēja radīt “slavas un godības” pasauli: izvēlaties, ko gribiet labāk — mocekļa stabu, vai trimdu. Beidzot valsts pilnīgi sadrupa. Vairs nepalika sirdsapziņas, ko apsmiet, nedz reliģijas, kuru sārtā sadedzināt; nebija arī vairs patriotisma, kas būtu trimdā dzenams.” Un revolūcija ar visām savām briesmām bija šausmīgās sekas.LC 199.1

“Līdz ar hugenotu aizbēgšanu Francijā iestājās vispārīgs pamirums. Ziedošas fabrikas pilsētas iznīka; auglīgi apgabali pārvērtās atkal pirmatnējā stāvoklī; nāca neparasts garīga truluma un tikumiskas pagrimšanas ziedu laikmets. Parīze tapa par milzīgu nabagmāju; tiek rēķināts, ka īsi pirms revolūcijas sākšanās divisimts tūkstoši nabagu ir lūgušies ķeizara labdarības. Tikai jezuīti ziedēja izpostītā tautā un ar nežēlīgu tirāniju valdīja par baznīcām un skolām, par cietumiem un katorgām.” Evaņģēlijs būtu Francijai atrisinājis viņas politiskos un sociālos jautājumus, kura pateicoties savas garīdzniecības, savu ķēniņu un likumdevēju veiklumam bija pavisam samulsināta. Tā pati veiklība beidzot iedzina arī tautu anarhijā un postā. Romai pār viņu valdot tauta bija pazaudējusi pašuzupurēšanās svētītās mācības un Pestītāja nesavtīgās mīlestības piemēru. Viņa bija atradināta no pašaizliedzības darbiem savu tuvāko labā. Bagātie netraucēti apspieda nabagus; nabagiem verdzībā un pazemojumā nebija palīdzības. Bagāto un vareno savtība kļuva jo dienas vairāk redzama, spieda jo dienas vairāk. Muižnieku mantkārība un nežēlība gadusimteņiem ilgi uz vissāpīgāko bija spaidījusi zemniekus. Bagātie izmantoja nabagus, un nabagi ienīda bagātos. Daudzās provincēs visa zeme piederēja tikai muižniekiem, un strādnieku šķira bija viņu zemi kalpi; viņi atkarājās no muižas īpašnieka žēlastības un bija spiesti izpildīt viņu pārmērīgās prasības. Baznīcas un valsts uzturēšana tika uzlikta vidējām un zemākām šķirām; jo smagi nodokļi gulās uz viņām. “Muižnieku iedomas uzskatīja par augstāko likumu; rentnieki un zemnieki varēja nomirt badā, bez kā apspiedēji būtu i ausi pacēluši. Visās pārmaiņās, visos gadusimteņos tautai vajadzēja ievērot tikai muižas īpašnieka intereses. Zemesstrādnieku dzīve bija nemitīgs pūlinš, nebeidzams posts; ja kāds kādreiz uzdrīkstējās sūdzēties, rupja nicināšana bija atbilde. Tiesas vienmēr vairāk ievēroja muižniekus, nekā zemniekus. Tiesnešu piekukuļošana tika atklāti piekopta un, pateicoties vispārīgam dzīves un tikumiskam sabrukumam, vienkāršai aristokrātijas iegribai bija likumisks spēks. Pat ne puse no strādājošām šķirām priekš valsts un baznīcas ievāktiem nodokļiem nenonāca valsts vai baznīcas mantas kambaros; viss pārējais tika izšķiests ar vismierīgāko sirdi. Un šie vīri, kas tādā kārtā savus līdzcilvēkus padarīja par nabagiem, paši bija brīvi no visiem nodokļiem, un ar tiesībām, vai nu caur likumu, vai paradumu, ieņemt visus valsts amatus. Priviliģētās šķiras skatījās simts un piecdesmit tūkstoši, un lai viņas apmierinātu, miljoni cilvēku tika pazudināti uz pazemojošu bezcerības dzīvi.LC 199.2

Galms bija nodevies izšķērdībai un izdzīvei.Valdnieku un pavalstnieku starpā bija maz uzticības.Katrs valdības pasākums un solis tika uzskatīts ar aizdomām,visur gribēja ieraudzīt viltu un patīgumu. Luijs XV vairāk kā piecdesmit gadus, pirms iesākās revolūcija, noturējās uz Francijas troņa, neskatoties uz ļauniem laikiem un savu neuzņēmīgo vieglprātīgo raksturu un izvirtīgo dzīvi. Kad valstij bija tāda samaitāta, nežēlīga aristokrātija un nabadzībā kritušas un tumšas zemākās šķiras, kad pate valsts pie tam finansielos spaidos un tauta sarūgtināta, tad nevajaga pravieša acis, lai paredzētu draudošo briesmu uzliesmojumu. Uz savu padomdevēju brīdinājumiem ķēniņš bija paradis atbildēt: “Cenšaties visu tik ilgi uzturēt kārtībā, kamēr es dzīvoju; pēc manl1s nāves lai notiek kas notikdams.” Par velti spiedās viņam virsū ar aizrādījumiem par reformu nepieciešamību. Viņš gan redzēja ļaunumus, bet viņam nebija ne spēks ne drosme pret tiem uzstāties. Viņa vienaldzīgā un patīgā atbilde: “Pēc manis kaut ūdens plūdi!” jo skaidri bija redzams liktenis, kas Franciju sagaida.LC 200.1

Roma, modinādama ķēniņu un valdošo šķiru greizsirdību, bija panākusi, ka tauta tika turēta verdzībā, zinādama jo labi, ka valsts caur to tiek vājināta, un nodomājusi kā tautu, tā arī valdniekus padarīt par saviem vergiem. Viņas tālredzīgā politika bija atzinusi, ka, lai padarītu cilvēkus par patiesiem vergiem, ir jākaļ važās viņu dvēseles; un ka drošākais līdzeklis, aizkavēt viņu atsvabināšanos no verdzības, ir tas, padarīt viņus nespējīgus brīvības izlietošanai. Tūkstoš reiz briesmīgāka par miesīgām mokām bija tikumiskā pazemošana, kas smejas pretī iz viņas politikas. Tautai bija atņemta bībele, pate viņa padota izvirtušu varmāku mācībām un patmīlībai, caur ko pilnīgi bija nogrimusi nezināšanā, māņticībā nu grēkā un tapusi pavisam nespējīga savaldīties.LC 201.1

Bet augļi tomēr bija daudz citādi, nekā tie, pēc kuriem Roma bija centusies. Kur tā masas bija gribējusi turēt aklā padevībā pret savām mācībām, viņas darba iznākums bija, ka viņa no tiem bija iztaisījusi neticīgus un valsts gāzējus. Viņi skatījās nicinoši uz baznīcu kā uz priesteru māņiem. Viņi raudzījās uz garīdzniecību tā uz partiju, kas vēlās lai viņi taptu apspiesti. Vienīgais Dievs, kuru viņi pazina, bija Romas Dievs; viņas reliģija bija viņu vienīgā reliģija. Viņi skatījās uz viņas mantas kāribu un nežēlību kā uz bēdīgām bībeles sekām, un viņi negribēja nekā no tā. Roma bija Dievu nepareizi raksturojusi, viņa prasības sagrozījusi, un ļaudis atmeta abus — bībeli un To, par kuru tajā rakstīts. Aizklādamās ar Dieva vārdiem Roma bija prasījusi aklu ticību savām mācībām. Kā Dieva vārdu pretinieks uzstājās Voltērs un tā līdzbiedri, tie tos pavisam nostūma pie malas un visur izplatīja neticības ģifti. Roma bija turējusi tautu zem saviem dzelžainiem papēžiem, kad izlauzās apspiestās un par mežoņiem tapušās masas, neievērodamas vairs nekādas robežas. Dusmās par krāšņajiem meliem, kurus viņas tik ilgi bija pielūgušas, viņas atmeta reizā gan patiesību, gan maldus, un tanī laikā, kad patvaļu turēja par brīvību, grēka vergi par šo domāto brīvību gavilēja. Revolūcijai sākoties tautai ar ķēniņa piekrišanu tika dāvāta priekšstāvniecība, kura bija vairākumā par garīdzniecības un muižniecības priekšstāvniecībām. Ar to politiskais līdzsvars atradās viņas rokās; bet viņa nebija spējīga to lietot ar gudrību un ziņu. Viņa ar visiem spēkiem centās atmaksāt nodarīto pārestību un nolēma pārformēt visu sabiedrību. Apvainotie ļaudis, kuru sirdis pilnas ar ilgi aizturētām rūgtām atmiņām un netaisnībām, gribēja posta stāvokli, kurš tiem bija kļuvis nepanesams, novērst un atriebt pie tiem, kurus tie uzskatīja par vainīgiem pie savām ciešanām. Apspiestie atminējās to mācību, kuru viņ no tirānijas bija mācījušies nu tapa par savu apspiedēju apspiedējiem.LC 201.2

Nelaimīgā Francija mantoja no sava sējuma asinis. Briesmīgas bija sekas, kuras cēlās padodoties Romas pārspēkam. Kur Francija, stāvēdama zem romānisma iespaidiem, reformācijai sākoties bija krāvusi pirmo sārtu, tur revolūcija uzcēla pirmo giljotīnu. Tai pašā vietā, kur sešpadsmitā gadusimtenī tika sadedzināti pirmie protestantiskās ticības mocekļi, tur astonpadsmitā gadusimtenī krita zem giljotīnas revolūcijas pirmie upuri. Francija, atmezdama evaņģēliju, kas būtu varējis visu viņas dzīvi svētīt caur un canri, bija samaitāšanai un neticībai atvērusi durvis. Kad Dieva likumu šķēršļi bija nobīdīti pie malas, izrādījās, ka ar cilvēku likumiem nepietiek, lai aizturētu milzīgos cilvēciskos kaislības viļņus; un tauta tika ierauta sacelšanās un anarhijas mutulī. Karš pret bībeli ievadīja tādu laikmetu, kurš pasaules vēsturē tiek apzīmēts par “briesmu valdīšanas laiku.” Miers un laime tika padzīti no cilvēku pavardiem un iz cilvēku sirdīm. Neviens nebija drošs. Kas šodien vēl gavilēja, rītu varēja jau nākt aizdomās nu tikt notiesāts. Varmācībai un izdzīvei piederēja valdīšanas zizlis.LC 202.1

Ķēniņš, garīdzniecība un muižniecība jutās spiesti padoties uztrauktās un sadusmotās tautas nežēlībai. Viņu atriebības kāre caur ķēniņa notiesāšanu iedegās vēl jo gaišākās liesmās; un tie, kuri bija nolēmuši viņa nāvi, drīz sekoja paši uz ešafota. Izcēlās vispārīgs slaktiņš, kur visus nokāva, uz kuriem bija aizdomas, ka tie revolūcijai naidīgi. Cietumi bija pārpildīti un viņos kādu laiku bija vairāk ka divisimtstūkstoši cietumnieku. Kēniņvalsts pilsētās ik uz soļa bija redzamas briesmu ainās. Viena revolucionāra partija bija pret otru, un Francija kļuva par milzīgu cīņas lauku karojošām tautas mazām, kuras tika vadītas no savām dusmām un kaislībām. Parīzē sekoja viena sacelšanās pēc otras, pilsoņi bija sadalījušies partiju partijās, viss bija viens juceklis, viss izgāja uz savstarpīgu iznīcināšanos.” un lai vispārīgais posts kļūtu vēl lielāks, tauta tika ierauta ilgā karā ar Eiropas lielvalstīm. Valsts bija kļuvusi gandrīz maksāt nespējīga, karapulki kliedza pēc neizmaksātās algas, parīzieši bija tuvu bada nāvei, provinces tika no laupītājiem izpostītas un civilizācija gandrīz izbeidzās zem anarhijas un patvaldības.”LC 203.1

Pārāk labi tauta bija mācījusies moku un nežēlības mācības, kuras Roma ar tādu uzcītību bija mācījusi. Atmaksas diena bija beidzot pienākusi.LC 203.2

Tagad tie vairs nebija Jēzus mācekļi, kurus meta cietumos un veda uz sārtiem. Tie bija jau sen beigušies, jeb padzīti. Roma, kura nevienu nebija taupījusi, tagad juta to varu, kurus biji mācījusi atrast prieku asinsdarbos. “Vajāšanas piemērs, kuru Francijas garīdzniecība tik daudzus gadusimteņus bija piekopusi, tika tagad ar lielu spēku atkārtots. Ešafoti bija sarkani no priesteru asinīm. Reiz ar hugenotiem pārpildītās katorgas un cietumi tika tagad ar viņu vajātiem pārpildīti. Pieķēdēta pie airu sola un lēni aiz siksnām vilkdama, katoļu garīdzniecība izbaudīja tagad tās mokas, ar kādām viņa tik daudz bija mocījusi lēnos ķecerus.” “Tad nāca dienas, kad izdeva visbarbariskākos likumus, sprieda visnecilvēciskās tiesas; neviens nevarēja būt drošs, ka neizdara kādu nāves noziegumu, sveicinot savu kaimiņu, vai skaitot savu lūgšanu... kad no katra kakta uzmanīja spiegi; kad giljotīna katru rītu ilgi un cieši strādāja; kad cietumi bija tā pārpildīti, kā vergu kuģi; kad asinis putodamas pa ielu renstelēm tecēja uz Sēnu... Katru dienu pa Parīzes ielām veda upurus veseliem vāģiem savam liktenim pretim, bet departamentu (provinču) pārvaldnieki, kurus suverēnā komiteja bija izsūtījusi pa vietām, piekopa tur tādu nežēlību, kādu pat galvas pilsēta nepazina. Priekš slaktiņa nāves mašīnās naži vēl pārāk lēnu cēlās un grima. Kartečas nopļāva garas vaņģenieku rindas. Tika sašaudīti pārpildīti pajūgi. Liona tika pārvērsta par tuksnesi. Arasā pat liedza vaņģeniekiem nežēlīgo žēlsirdību — ļaut nomirt ātrākā nāvē. Visā apgabalā no Saumuras līdz jūrai mielojās veseli kraukļu bari pie kailiem līķiem, kuri briesmīgos apkampienos viens caur otru vijās. Netika žēlots ne dzimums, ne vecums. Jauni zēni un meitenes no septiņpadsmit gadiem, kurus nokāva lāstus pelnījusī valdība. būtu skaitāmi simtos. No mātes krūts atrautus bērniņus svieda no pīka uz pīķi caur garām jakobīniešu rindām.” Īsā laika sprīdī, desmitos gados gāja bojā miljoniem cilvēku.LC 203.3

Tas viss bija tā, kā sātans to bija gribējis. Jau veselus gadu simteņus viņš bija centies to sasniegt. Viņa rīcība no gala līdz beigām atbalstās uz apmānīšanu, un viņa vēlēšanās ir, nest cilvēkiem postu un nelaimi, pārvērst un aptraipīt Dieva darbu, aptumšot mīlestības dievišķo nolūku un nodarīt debesīm caur to lielas bēdas. Tad ar māņiem un dažādām mākslām viņš apžilbina cilvēka prātus un liek visu vainu par saviem darbiem uzkraut Dievam, itkā posts būtu sekas no viņa radīšanas plāna. Līdzīgā kārtā viņš biksta uz pārmērībām un šausmu darbiem tos, kas zem viņa nežēlīgās varas būdami ir grimuši un kļuvuši līdzīgi zvēriem un dzen tos iekarot atpakaļ brīvību. Tad tirāni un apspiedēji norāda uz šīm nevaldāmām pārmērībām kā uz brīvības rezultātu piemēriem.LC 204.1

Kad malds tiek pazīts. kādā tērpā, tad sātans pārmaina tikai masku, un pūlis uztver šo jauno maldu tikpat kāri kā agrāk. Kad tauta atrada, ka romānisms bija mānīšana, un viņu ar šo līdzekli vairs nebija piedabūjama pārkāpt Dieva likumus, sātans centās iedvest, ka reliģija ir tikai māņi un bībele uzskatama par pasaku; un atstādama dievišķos priekšrakstus pie malas, tauta padevās nevaldāmai nelikumībai. Neievērojot lielo patiesību: visa brīvība stāv Dieva likumu robežās, tika izdarīta kļūda, kura tikdaudz nelaimes atnesa Francijas iedzīvotājiem. “Kaut tu manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe, un tava taisnība kā jūras viļņi.” “Bet bezdievīgiem nav miera, saka tas Kungs.” “Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.”1 Ateisti, neticīgie un atkritēji saceļas pret Dieva likumu un apsūdz to; bet viņu iespaida rezultāti pierāda, ka cilvēka labklājība stāv sakarā ar viņa paklausību pret Dieva pavēlēm. Tie, kuri šo mācību negrib lasīt Dieva grāmatā, tiek uzaicināti viņu lasīt tautu vēsturē.LC 205.1

Kad sātans ar Romas baznīcas palīdzību centās padarīt cilvēku nepaklausīgu, viņš apslēpa savu darbību un sagrozīja savu darbu tā, ka no viņa cēlušos pagrimšanu un postu nevarēja pazīt par pārkāpuma augļiem. Bet viņa vara caur Dieva gara darbību bija tā mazinājusies, ka viņš savos nodomos bija aizkavēts. Tauta nokavējās meklēt pēc darbības pamata un neatrada sava posta cēloni. Bet revolūcijā tautas sapulcē Dieva likumus atklāti nostūma pie malas. Bet briesmu laikā, kurš pēc tam sekoja, visi varēja redzēt patiesos sakarus starp cēloni un sekām.LC 205.2

Kad Francija klaji aizliedza bībeli, ļauni cilvēki un tumsas gari gavilēja, ka beidzot ir sasnieguši tik ilgi kāroto mērķi, valsti, kur nav Dieva likumu robežu... “Kad tiesu par ļauno darbu nenes drīzumā, tad cilvēku bērna sirds paliek droša, ļaunu darīt.”1 Bet svētu un taisnu likumu pārkāpšana neizbēgami beidzas ar postu un nelaimi. Lai gan tiesas piemeklēšana nenāk tūliņ, cilvēku bezdievība tomēr uzcītīgi strādāja savam postam pretim. Tiem, kas gribēja kalpot nemieru kustībai, vajadzēja ievākt arī viņu augļus. Zemē pavairojās noziegumi, kurus nedrīkst aprakstīt neviena spalva. No par tuksnesi palikušām provincēm un izpostītām pilsētām pacēlās LC 206.1

briesmīgs kliedziens— rūgtāko baiļu kliedziens. Francija tika satricināta kā zemes trīcē. Reliģiju, likumu, sabiedrisku kārtību, dzimtu, valsti un baznīcu— visu iznīcināja nekaunīgā pret Dieva likumu sacēlusies roka. Patiesi ir gudrā vīra vārdi: “Bezdievīgais kritīs caur savu bezdievību.”2 “Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara un dzīvo ilgi, tomēr zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas priekš viņa bīstas.” “Bet bezdievīgam labi neklāsies.”1 “Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši”, “tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem un būs paēduši no saviem padomiem.”3 Dieva uzticīgiem lieciniekiem, kurus nokāva zvērs, “kas no bezdibeņa uzkāpj”, ilgi nebija jāklusē. “Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām, un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos ieraudzīja.”4 Tas bija 1793. gadā, kad franču tautas sapulce pieņēma dekrētu par bībeles aizliegšanu. Trīs un pus gadus vēlāk tā pati iestāde taisīja lēmumu, kurš atsauca minēto dekrētu un pasludināja iecietību pret svētiem rakstiem. Savā lielā postā pasaule atģidās, kas bija cēlies caur svēto rakstu atmešanu, un cilvēki atzina, ka ticība uz Dievu un viņa vārdiem ir vajadzīga, jo tie ir tikuma un tikumības pamats. Kungs sacīja: “Ko tu esi apsmējis un zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret to svēto iekš Israēla.”1 Tamdēļ redzi, es šimbrīžam tiem darīšu zināmu, es tiem darīšu zināmu savu roku un savu varu, un tiem būs atzīt, ka mans vārds ir: tas Kungs.”2 Attiecībā uz tiem divi lieciniekiem pravietis tālāk saka: “Un tie dzirdēja stipru balsi no debess uz tiem sakām: nāciet šurp augšām. Un tie uzkāpa iekš mākoņa uz debesīm, un viņu ienaidnieki uz tiem skatījās.”3 Pēc tam. kad Francija tā bija karojusi pret tiem diviem Dieva lieciniekiem, tie tika godāti tā, kā nekad agrāk. 1801. g. tika dibināta Britānijas un ārzemes bībeles biedrība. Pēc viņas nodibinājās uz Eiropas cietzemes līdzīgas organizācijas un filiāles lielā skaitā. 1816. gadā iesāka savu gaitu Amerikas bībeles biedrība. Tanī laikā, kad organizējās Britānijas bībeles biedrība, bībele bija drukāta un izplatīta piecdesmit valodās. Pēc tam viņa tika pārtulkota vairāk nekā septiņi simts valodās un izloksnēs. Caur bībeles biedrību pūlēm sākot no 1801. gada ir laisti klajā vairāk nekā 187,000,000 eksemplāri.LC 206.2

Tais piecdesmit gados pirms 1792. gada ārzemju misiones darbam piegrieza maz ievērības. Nenodibinājās nekādas jaunas biedrības un bija tikai nedaudzas vienības, kas šur tur pagānu zemēs mēģināja izplatīt kristīgu ticību. Bet ap astoņpadsmitā gadusimteņa beigām iestājās liela pārmaiņa. Racionālisma sekas vairs neapmierināja, redzēja Dieva atklāšanās un uz piedzīvojumiem dibinātas reliģijas vajadzību. Dievbijīgais Kerijs, kas 1793. gadā tapa par pirmo angļu misionāru, atkal par jaunu uzpūta Anglijā misiones dedzību. Divdesmit gadus vēlāk Amerikā viens dedzīgs studentu pulciņš, starp kuriem atradās Adonirams Džadsons, nodibināja Amerikas ārzemes misijas biedrību, kuras vadībā Sav. Valstis nosūtīja Džadsonu uz Birmu kā pirmo misionāru. No tā laika ārzemes misijas darbs arvien ir pieņēmies lielumā. LC 207.1

Pārlabojumi grāmatu drukāšanas mākslā vēl vairāk sekmēja bībeles izplatīšanos. Satiksmes atvieglināšana starp dažādām zemēm, vecu aizspriedumu un nacionālisma sētas sabrukšana un Romas pāvestu pasaulīgās varas ma zināšanās sataisīja Dieva vārdam visur brīvu ceļu. Jau vairākus gadus kamēr Romā pārdod bībeli bez kādiem kavēkļiem uz visām ielām, un viņa ir nesta uz visām apdzīvotām zemes lodes daļām.LC 207.2

Neticīgais Voltērs reiz lielīdamies sacīja: “Man pietiek, vienmēr no ļaudīm dzirdēt, ka divpadsmit vīri esot dibinājuši kristīgu ticību. Es gribu pierādīt, ka ar vienu vīru pietiek, lai viņu apgāztu.” Simts gadi pagājuši, kamēr viņš miris. Miljoni ir pieslējušies cīņai pret bībeli. Bet kur tai būtu bijis jābūt iznīdētai un kur Voltēra laikā bija simts, tur tagad ir desmittūkstoši, jā, simttūkstoši Dieva grāmatas eksemplāru. Pēc kāda agrāka kristīgās baznīcas reformatora vārdiem “bībele ir lakta, kas daudzus āmurus nolietojusi.” Tas Kungs saka: “Nevienam ierocim, kas pret tevi taisīts, neizdosies, un tu notiesāsi katru mēli. kas ceļas tiesā pret LC 208.1

tevi. Šī ir tā Kunga kalpu daļa, un viņu taisnība ir no manis, saka tas Kungs.”1 “Mūsu Dieva vārds pastāv mūžīgi.” “Visi mani baušļi ir uzticami. Tie ir stipri mūžīgi mūžam un notiek patiesi un taisni.”2 Kas uz cilvēku gudrību celts, tiek apgāzts, bet kas ir celts uz nemainīgo Dieva vārdu pamata, tas paliks mūžīgi.LC 208.2