Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Laikmetu Ilgas - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    31 nodaļa. Kalna svētruna

    (Mat. 5., 6., 7. nod.)LI 239.1

    Sniedzot pamācības, Kristus reti mācekļus sapulcināja vienus. Viņš par klausītājiem neizvēlējās tikai tos, kas pazina dzīvības ceļu, bet pūlējā aizsniegt ļaužu masas, kas mita neziņā un maldos. Patiesības mācībās Viņš dalījās tur, kur tās varēja apgasmot neskaidru izpratni. Viņš pats bija Patiesība, stāvēdams apjoztiem gurniem un vienmēr svētīšanai izstieptām rokām, cenšoties ar brīdi-nājuma, paskubinājuma un iedrošinājuma vārdiem pacelt visus, kas vien pie Viņa nāca.LI 239.2

    Kalna svētruna, kaut arī pārsvarā adresēta tieši mācekļiem, tika sacīta milzīga ļaužu pulka klātbūtnē. Pēc apustuļu izraudzīšanas Jēzus ar tiem aizgāja uz ezera krastu. Tur ļaudis bija sākuši pulcēties jau no agra rīta. Bez parastajiem apmeklētājiem no Galilejas pilsētām šoreiz ļaudis bija ieradušies no Jūdejas, Jeruzālemes, Perejas, no Dekapoles, Idumejas Jūdejas dienvidos, kā arī no feniķiešu Vidusjūras piekrastes pilsētām Tiras un Sidonas. “Dzirdējuši, kādas lielas lietas Viņš dara”, ļaudis “bija sanākuši Viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām (..), jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.” (Marka 3:8; Lūk. 6:17-19)LI 239.3

    Šaurajā krastmalā visiem nebija vietas, lai varētu nostāties un dzirdēt Viņa balsi, un Jēzus tos veda atpakaļ uz kalna nogāzi. Nonācis piekalnē, kas noderēja par jauku apmešanās vietu milzīgajai sapulcei, Viņš apsēdās zālē, un mācekļi kopā ar ļaužu pulku sekoja Viņa piemēram.LI 239.4

    Mācekļi vienmēr atradās Jēzum blakus. Ļaudis pastāvīgi spiedās Viņam klāt, bet mācekļi apzinājās, ka nedrīkst pieļaut, lai tos atgrūstu no Viņa. Tie sēdēja cieši ap savu Meistaru, lai nepalaistu garām ne vārda no Viņa pamācībām. Tie bija uzmanīgi klausītāji, dedzīgi cenšoties izprast patiesības, kuras tiem būs jāpasludina visām zemēm un visiem laikmetiem.LI 239.5

    Juzdami, ka sekos kaut kas svarīgāks nekā parasti, viņi drūzmējās ap Kungu. Viņi ticēja, ka drīz tiks nodibināta valstība, un pēc rīta notikumiem bija radusies pārliecība, ka tādēļ gaidāmi kādi paziņojumi. Šādas nojautas bija pārņēmušas arī ļaužu masas, un uzmanīgo seju izteiksme liecināja par dziļo ieinteresētību. Ļaudīm sēžot zaļajā nogāzē un gaidot dievišķā Mācītāja vārdus, sirdis pildījās domām par nākotnes godību. Tur bija rakstu mācītāji un farizeji, kas ilgojās pēc tās dienas, kad viņiem būs vara pār ienīstajiem romiešiem un viņi varēs pārņemt lielās pasaules impērijas bagātības un slavu. Nabaga zemnieki un zvejnieki cerēja dzirdēt apliecinājumu, ka tie savas nožēlojamās būdiņas, trūcīgo uzturu, sūro, grūto darba dzīvi un bailes no trūkuma varēs apmainīt pret pārticīgiem mājokļiem un vieglām dienām. Tie cerēja, ka rupjo drēbju vietā, kas bija viņu apģērbs dienā un apsegs naktī, Kristus dos viņu iekarotāju krāšņos un dārgos tērpus. Visas sirdis pukstēja lepnā cerībā, ka Israēls drīz tiks pagodināts visu tautu priekšā kā Kunga izredzētā tauta un ka Jeruzāleme tiks paaugstināta par visas pasaules valstu galvaspilsētu.LI 239.6

    Kristus lika vilties cerībās uz pasaules varenību. Kalna svētrunā Viņš centās nojaukt visu, ko bija paveikusi nepareizā audzināšana, lai sniegtu klausītājiem pareizu izpratni par savu valstību un savu raksturu. Tomēr pret ļaužu maldiem Viņš nevērsās tieši. Viņš redzēja grēka dēļ pasaulē valdošo postu, bet necentās šo nožēlojamo stāvokli pēc iespējas spilgtāk attēlot saviem klausītājiem. Viņš mācīja kaut ko bezgalīgi pārāku par to, ko tie līdz šim bija pazinuši. Neapkarodams viņu idejas par Dieva valstību, Jēzus pasludināja noteikumus ieiešanai šajā valstībā, atstādams tiem iespēju pašiem spriest par tās būtību. Viņa mācītās patiesības šodien mums nav mazāk svarīgas kā milzīgajam ļaužu pulkam, kas Viņam sekoja toreiz. Mums tāpat kā viņiem nepieciešams apgūt Dieva valstības principus.LI 240.1

    Kristus pirmie vārdi ļaudīm kalnā bija svētību vārdi. Svētīgi ir tie, Viņš sacīja, kas atzīst savu garīgo nabadzību un sajūt, ka tiem vajadzīga pestīšana. Evaņģēlijs tiek sludināts nabagiem. Tas tiek atklāts ne augstprātīgajiem, ne tiem, kas sevi uzskata par bagātiem un kam nekā nevajag, bet tiem, kas ir pazemīgi un satriekti. Ir tikai viens vienīgs avots, kas nodrošina pret grēku, un tas ir avots garā nabagiem.LI 240.2

    Lepnā sirds pūlas pestīšanu nopelnīt, bet mūsu tiesības uz Debesīm, kā arī derīgums tām atrodams Kristus taisnībā. Kungs neko nevar darīt cilvēka dziedināšanas labā, kamēr, pārliecinājies par savu vājumu un atbrīvojies no pašpaļāvības, cilvēks nepakļaujas Dievam. Tikai tad viņš var saņemt davanu, ko Dievs vēļas dot. Dvēselei, kas sajūt savu vajadzību, tiek piešķirts viss. Tai ir neierobežota pieeja Dievam, kurā mājo visa pilnība. “Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā, un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem.” (Jes. 57:15*)LI 240.3

    “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.” Ar šiem vārdiem Kristus nemāca, ka skumjām pašām par sevi būtu spēks atņemt grēka vainu. Viņš neattaisno izlikšanos vai svētulīgu pazemību. Skumjas, par ko Viņš šeit runā, nav grūtsirdība un vaimanas. Kaut arī mums jānoskumst par grēkiem, tomēr vajadzētu priecāties par dārgo priekšrocību kļūt par Dieva bērniem.LI 241.1

    Mēs bieži bēdājamies tāpēc, ka ļaunie darbi sev līdzi nes nepatīkamas sekas; bet tā nav grēku nožēla. Patiesas bēdas par grēku ir Svētā Gara darbības rezultāts. Svētais Gars atmasko sirds nepateicību, kas ir nicinājusi un apbēdinājusi Pestītāju, un sagrauztus ved mūs nožēlā pie krusta pakājes. Katrs grēks Jēzu ievaino no jauna, un, kad mēs uzlūkojam To, kuru esam “dūruši”, mēs skumstam par grēkiem, kas sagādājuši Viņam ciešanas. Šāda nožēla vadīs pie atteikšanās no grēka.LI 241.2

    Laicīgs cilvēks šīs bēdas var nosaukt par vājumu, bet tās ir spēks, kas ar nesaraujamām saitēm savieno nožēlas pilno ar Mūžīgo. Tas rāda, ka Dieva eņģeļi atnes atpakaļ dvēselei tās svētības, kas tika pazaudētas sirds cietības un pārkāpumu dēļ. Nožēlotāja asaras ir tikai lietus lāses, kas nolīst, pirms svētums atspīd kā Saule. Šīs bēdas ievada prieku, kas dvēselē ieplūst kā dzīvību nesošs strauts. “Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu, (..) tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka tas Kungs.” (Jer. 3:13,12) “Tiem, kas skumst Ciānas dēļ”, Viņš ir paredzējis “dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā”. (Jes. 61:3)LI 241.3

    Arī tiem, kas raud pārbaudījumos un bēdās, paredzēts mierinājums. Bēdu un pazemojuma rūgtums ir labāks par pakļaušanos grēkam. Ciešanās Dievs atklāj traipus mūsu raksturā, lai ar Viņa žēlastību mēs savus trūkumus varētu uzvarēt. Mēs sevi ieraugām pavisam citā gaismā un tiekam pārbaudīti, vai pieņemsim Dieva rājienu un padomu. Tādos brīžos mums nevajadzētu raizēties un sūdzēties. Mums nevajadzētu arī sacelties vai rauties ārā no Kristus rokas. Mūsu dvēselēm jābūt pazemīgām Dieva priekšā. Dieva ceļi ir nesaprotami tam, kas vēlas visu redzēt sev patīkamā gaismā. Mūsu cilvēciskajai dabai tie izskatās tumši un bez prieka. Bet Dieva ceļi ir žēlastības ceļi, un to gals ir pestīšana. Elija nezināja, ko dara, kad viņš tuksnesī sacīja, ka vairs nevēlas dzīvot, un lūdza, lai varētu nomirt. Kungs savā žēlastībā neņēma vērā viņa vārdus. Elijam taču vēl bija darāms liels darbs, un, kad viņa darbs bija padarīts, viņam nevajadzēja aiziet bojā mazdūšībā un tuksneša vientulībā. Viņam bija lemts nevis sairt nāves pīšļos, bet Debesu ratos uzbraukt godībā pie Dieva troņa.LI 241.4

    Noskumušajiem Dieva Vārds saka: “Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti.” “Jo Es pārvērtīšu viņu skumību par prieku un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu noskumšanas.” (Jes. 57:18; Jer. 31:13*)LI 242.1

    “Svētīgi lēnprātīgie.” Grūtības, ar kurām mums jāsastopas, lielā mērā var mazināt ar lēnprātību, kad cilvēks sevi apslēpj Kristū. Ja mums būs mūsu Meistara pazemība, mēs pacelsimies pāri nievām, noraidījumiem un īgnumam, kuriem ik dienas esam pakļauti, un tie vairs neapēnos mūsu garu. Visaugstākais cēluma pierādījums kristietī ir pašsavaldīšanās. Tas, kas pazemojumos un cietsirdīgas izturēšanās gadījumā nespēj saglabāt mierīgu, paļāvīgu garu, nolaupa Dievam tiesības viņā atklāt dievišķā rakstura pilnību. Spēks, kas Kristus sekotājiem dod uzvaru, ir sirds pazemība, tā ir zīme par viņu saitēm ar Debesu pagalmiem.LI 242.2

    “Tiešām, tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo.” (Ps. 138:6) Dievs laipni uzlūko ikvienu, kurā ir redzams Kristus lēnprātīgais un pazemīgais gars. Pasaule uz šiem cilvēkiem var skatīties nicinoši, bet Viņa acīs tiem ir liela vētība. Ne tikai gudrie, lielie, labdarīgie saņems pasi ieiešanai Debesu pagalmos, ne tikai rosīgie, dedzības un nenogurstošas enerģijas pilnie darbinieki. Nē! Garā nabagie, kas alkst pēc Kristus klātbūtnes, no sirds pazemīgie, kuru augstākā vēlēšanās ir darīt Dieva prātu — tiem visiem būs brīva ieeja. Viņi būs starp tiem, kas savas drēbes mazgājuši un balinājuši Jēra asinīs. “Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem.” (Atkl. 7:15) LI 242.3

    “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības.” Necienīguma izjūta liek sirdij alkt un slāpt pēc taisnības, un šīs alkas nebūs veltīgas. Tie, kas savās sirdīs atvēl vietu Kristum, iepazīsies ar Viņa mīlestību. Visi, kas ilgojas pēc Dieva rakstura līdzības, tiks apmierināti. Svētais Gars nekad nepamet bez palīdzības dvēseli, kas lūkojas uz Jēzu; Viņš iepazīstina to ar visām Kristus bagātībām. Ja acis pastāvīgi raugās uz Pestītāju, Svētā Gara darbs neapstājas, kamēr dvēsele tiek pārveidota pēc Viņa līdzības. Dvēselē uzplauks šķīsta mīlestība, piešķirdama tai spēku augstākiem sasniegumiem, lielākai Debesu vērtību izpratnei, tādēļ tā nepārstās augt, līdz nebūs sasniegusi pilnību. “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.”LI 243.1

    Žēlsirdīgie atradīs žēlastību, un sirdsšķīstie redzēs Dievu. Katra nešķīsta doma aptraipa dvēseli, vājina tikumības izjūtu un tiecas izdzēst Svētā Gara ietekmi. Tā tik ļoti aptumšo garīgo skatu, ka cilvēki nevar ieraudzīt Dievu. Kungs var piedot un arī piedod nožēlojošam grēciniekam, tomēr dvēsele ir aptraipīta. Tam, kas grib saņemt skaidru garīgās patiesības izpratni, vārdos un domās jāizvairās no visa netīrā.LI 243.2

    Šie Kristus vārdi nozīmē vairāk nekā brīvību no juteklīgas nešķīstības, vairāk nekā brīvību no ceremoniālas apgānīšanās, no kuras tik stingri vairījās jūdi. Dievu saskatīt mums neļauj patmīlība. Savtīgais gars par Dievu spriež kā par sev līdzīgu. Pirms neesam no tā atsacījušies, mēs nespējam saprast To, kurš ir mīlestība. Vienīgi nesavtīga sirds, pazemīgs un paļāvīgs gars atzīs, ka Kungs ir “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2. Moz. 34:6*)LI 243.3

    “Svētīgi miera nesēji.” Kristus miers ir dzimis no patiesības. Tā ir saskaņa ar Dievu. Pasaule ir ienaidā ar Dieva likumu, grēcinieki ir ienaidā ar savu Radītāju, un rezultātā tie arī savstarpēji ir ienaidnieki. Bet dziesminieks saka: “Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp.” (Ps. 119:165) Cilvēki nevar radīt mieru. Cilvēciskie plāni atsevišķu indivīdu vai sabiedrības šķīstīšanai un pacelšanai cietīs neveiksmi un neradīs mieru, tāpēc ka tie neaizsniedz sirdi. Vienīgais spēks, kas var radīt un mūžīgi uzturēt īstu mieru, ir Kristus žēlastība. Ienākot sirdī, tā izmet no turienes ļaunās kaislības, kas izraisa strīdus un šķelšanos. Tad “ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes”, un dzīves tuksnesis “priecāsies (..) un ziedēs kā puķu lauks”. (Jes. 55:13; 35:1)LI 243.4

    Ļaužu pulki bija pārsteigti par šo mācību, kas tik ļoti atšķīrās no farizeju priekšrakstiem un piemēra. Tautā bija nobriedis uzskats, ka laime slēpjas šīs pasaules bagātību, slavas un ļaužu atzinības iegūšanā. Bija ļoti patīkami, demonstrējot savas labās īpašības, tikt uzrunātam par rabi un cildinātam par gudru un reliģiozu. Tas tika uzskatīts par laimes kalngalu. Bet visa milzīgā ļaužu pulka klātbūtnē Jēzus pasludināja, ka vienīgais atalgojums, ko tādi cilvēki saņems, būs laicīgs ieguvums un gods. Viņš runāja noteikti, un katru teikto vārdu pavadīja pārliecinošs spēks. Ļaudis apklusa, un viņi sajuta bailes. Tie nedroši uzlūkoja cits citu. Ja šī Cilvēka mācība ir patiesa, kurš no viņiem varētu izglābties? Daudzi bija pārliecināti, ka neparasto Skolotāju vada Dieva Gars un ka Viņa izteiktās domas ir dievišķas.LI 245.1

    Izskaidrojis, kas veido īstu laimi un kā tā iegūstama, Jēzus tiešāk norādīja uz savu mācekļu kā Dieva izredzētu skolotāju pienākumu vest citus uz taisnības un mūžīgās dzīvības ceļa. Viņš zināja, ka tie bieži piedzīvos vilšanos un kļūs mazdūšīgi, ka tie sadursies ar noteiktu pretestību, ka tos apvainos un no viņu liecības atteiksies. Viņš labi zināja, ka, izpildīdami savu misiju, šie vienkāršie vīri, kas tik uzmanīgi klausījās Viņa vārdus, tiks apmeloti, spīdzināti, ieslodzīti cietumā un sodīti ar nāvi, un Viņš turpināja:LI 245.2

    “Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela Debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bija.”LI 245.3

    Pasaule mīl grēku un ienīst taisnību, un tas arī bija iemesls pasaules ienaidam pret Jēzu. Visi, kas atraida Viņa bezgalīgo mīlestību, kristietību uzskatīs par traucējošu elementu. Kristus gaisma padzen tumsību, kas apsedz viņu grēkus, un kļūst redzama reformas nepieciešamība. Tad tie, kas pakļaujas Svētā Gara ietekmei, uzsāk karu ar savu es, bet tie, kas turpina grēkot, karo pret patiesību un tās pārstāvjiem.LI 245.4

    Tā rodas konflikti, un Kristus sekotāji tiek apsūdzēti par nemiera cēlājiem. Pasaules ienaidu viņiem sagādā draudzība ar Dievu. Tie nes Kristus negodu. Viņi iet pa ceļu, pa kuru staigājis Viscēlākais uz šīs zemes. Ne ar skumjām, bet ar prieku tiem vajadzētu sagaidīt vajāšanas. Katrs pārbaudījums tos veido par derīgākiem strādniekiem Dieva darbā. Katram konfliktam ir sava vieta lielajā cīņā par taisnību, un katrs no tiem pavairos savas galīgās uzvaras prieku. To atcerēdamies, viņi ar prieku uzņems savas ticības un pacietības pārbaudi un nebaidīsies, un neizvairīsies no tās. Cenzdamies izpildīt savu pienākumu pret pasauli, un no sirds vēloties saņemt Dieva atzinību, Viņa kalpi izpildīs katru pienākumu, neatkarīgi no cilvēku draudiem vai labvēlības.LI 245.5

    “Jūs esat zemes sāls”, sacīja Jēzus. Neaizejiet no pasaules, lai izbēgtu no vajāšanām! Jums jādzīvo starp cilvēkiem, lai dievišķās mīlestības smarža būtu kā sāls, kas pasauli pasargā no pagrimšanas.LI 246.1

    Sirdis, kas ļaujas Svētā Gara ietekmei, ir kanāli, pa kuriem plūst Dieva svētības. Ja tos, kas kalpo Dievam, atņemtu šai zemei un cilvēkiem tiktu atņemts Dieva Gars, tad pasaule būtu pakļauta izpostīšanai un iznīcībai — sātana valdīšanas augļiem. Lai gan bezdievīgie to neapzinās, viņi par šīs zemes svētībām ir parādā nicināto un apspiesto Dieva ļaužu klātbūtnei šinī pasaulē. Bet, ja kristieši ir tādi tikai vārda pēc, tie līdzinās sālij, kas zaudējusi garšu. Tie šajā pasaulē neatstāj labu iespaidu. Tāpēc, ka viņi nepareizi attēlo Dievu, tie ir sliktāki par neticīgajiem.LI 246.2

    “Jūs esat pasaules gaišums.” Jūdi gribēja pestīšanas labumus paturēt tikai savai nācijai, bet Kristus tiem rādīja, ka pestīšana līdzinās saules gaismai. Tā pieder visai pasaulei. Bībeles reliģiju nevar ieslēgt grāmatas vākos vai baznīcas mūros. To nevar tikai laiku pa laikam izcelt laukā sev par labu un tad atkal rūpīgi nolikt malā. Tai ir jāsvēto ikdienas dzīve, tai jāizpaužas katrā veikala darījumā un visās mūsu sabiedriskajās attiecībās.LI 246.3

    Patiess raksturs nav kaut kāds ārējs veidojums vai kaut kāds pārvalks; tam jāizstaro no iekšienes. Ja gribam citus vadīt uz taisnības ceļa, tad taisnības principiem jābūt mūsu pašu sirdīs. Mūsu ticības apliecība var pasludināt reliģijas teoriju, bet patiesības vārdu izceļ praktiskā dievbijība. Nešaubīgs dzīves gājums, svēta valoda, nesatricināms godīgums, darbīgs, labvēlīgs gars, dievbijīga priekšzīme — tie ir līdzekļi pasaules apgaismošanai.LI 246.4

    Jēzus nenodarbojās ar sīku bauslības analīzi, bet Viņš arī neļāva saviem klausītājiem secināt, ka ir nācis atcelt bauslības prasības. Viņš zināja, ka spiegi ir gatavi uztvert katru vārdu, kuru tie varētu sagrozīt un izlietot saviem mērķiem. Viņš pazina aizspriedumus, kādi pastāvēja daudzu Viņa klausītāju prātā, un nesacīja neko, kas satricinātu viņu ticību reliģijai un ceremoniālajiem likumiem, kas tiem bija doti ar Mozus starpniecību. Kristus pats bija devis abas bauslības — morāles un ceremoniālo. Viņš nenāca, lai iznīcinātu ticību pats savām pavēlēm. Tieši aiz cieņas pret bauslību un praviešiem Viņš centās salauzt tradicionālo priekšrakstu mūri, kas ierobežoja jūdus. Noraidīdams jūdu nepareizos bauslības izskaidrojumus, Viņš mācekļus rūpīgi sargāja, lai tie neatraidītu ebrejiem uzticētās vitālās patiesības.LI 246.5

    Farizeji lepojās ar savu paklausību bauslībai, taču par tās pamatlikumu pielietošanu ikdienas dzīvē zināja tik maz, ka Pestītāja vārdi tiem skanēja kā ķecerība. Kad Viņš aizslaucīja gružus, kas pārklāja patiesību, tiem šķita, ka Viņš aizslauka prom pašu patiesību. Tie savā starpā sačukstējās, ka Viņš neciena bauslību. Jēzus lasīja viņu domas un atbildēja, sacīdams:LI 247.1

    “Nedomājiet, ka es Esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” Tā Jēzus atspēkoja farizeju apsūdzību. Viņš nāca pasaulē, lai aizstāvētu bauslības svētās prasības, — tās pašas bauslības, kuras pārkāpšanā Viņu apsūdzēja. Ja Dieva bauslību būtu bijis iespējams izmainīt vai atcelt, tad Kristum nevajadzētu ciest mūsu pārkāpumu sekas. Viņš nāca, lai izskaidrotu cilvēkam likuma būtību un to ilustrētu ar savu personīgo paklausību.LI 247.2

    Dievs savus svētos baušļus devis tāpēc, ka mīl cilvēci. Viņš atklāj taisnības principus, lai pasargātu mūs no pārkāpšanas sekām. Bauslība ir Dieva domu izpausme; kad tā tiek pieņemta Kristū, tā kļūst par mūsu domām. Tā mūs paceļ pāri dabiskās iekāres un tieksmju varai, pāri kārdināšanām, kas noved pie grēka. Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi; Viņš deva bauslības priekšrakstus, lai paklausībā mēs vienmēr atrastu prieku. Kad Jēzus dzimšanas brīdī eņģeļi dziedāja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” (Lūk. 2:14), tie slavēja bauslības principus, kurus Viņš bija nācis paaugstināt.LI 247.3

    No Sinaja kalna pasludinot bauslību, Dievs cilvēkiem darīja zināmu sava rakstura svētumu, lai tie atbilstoši saskatītu savu grēcīgumu. Bauslība tika dota, lai pārliecinātu viņus par grēku un parādītu nepieciešamību pēc Pestītāja. Šo uzdevumu tā veica, kad ar Svētā Gara starpniecību cilvēku sirdīs tika ierakstīti tās principi. Šis darbs tai jāturpina vēl tagad. Kristus dzīvē bauslības principi atklājās ļoti skaidri. Kad Svētais Dieva Gars skar sirdi, un Kristus gaisma cilvēkiem parāda, ka tiem vajadzīgas Viņa šķīstījošās asinis un taisnība, kas tos atbrīvotu, bauslība joprojām paliek kā līdzeklis, kas tuvinātu mūs Kristum, lai mēs ticībā tiktu taisnoti. “Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli.” (Ps. 19:8)LI 247.4

    “Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek.” Pie debesīm spīdošā saule un zeme, uz kuras dzīvojam, ir Dieva liecinieces, ka Viņa likums ir nemainīgs un mūžīgs. Tomēr, ja arī to vairs nebūtu, Dieva baušļi pastāvēs. “Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei.” (Lūk. 16:17) Ēnas kalpošanai, kas norādīja uz Jēzu, vajadzēja beigties līdz ar Viņa nāvi, bet dekaloga priekšraksti ir tikpat negrozāmi kā Dieva tronis.LI 248.1

    Tā kā “tā Kunga likumi ir pilnīgi”, tad katra novirzīšanās no tiem ir ļaunums. Tos, kas nepaklausa Dieva likumiem un māca arī citus tā darīt, Kristus nosoda. Tieši Pestītāja paklausības dzīve uztur spēkā bauslības prasības; tā pierāda, ka cilvēkiem tomēr ir iespējams šiem likumiem paklausīt, un atklāj rakstura pilnību, ko tādā veidā var iegūt. Visi, kas paklausa, kā Viņš paklausīja, tāpat atklāti atzīst, ka “bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds — svēts, taisns un labs”. (Rom. 7:12) Tieši tāpat visi tie, kas Dieva baušļus pārkāpj, atbalsta sātana apgalvojumu, ka bauslība ir netaisna un tai nav iespējams paklausīt. Tādā veidā tie atbalsta lielā pretinieka melus un dara negodu Dievam. Tie ir ļaunā bērni, kas pirmais sacēlās pret Dieva likumiem. Ielaist tos Debesīs nozīmētu vēlreiz tur ienest nevienprātības un sacelšanās elementus un apdraudēt Visuma labklājību. Tādēļ neviens cilvēks, kas tīšām pārkāpj kādu no bauslības principiem, Debesu valstībā nekad neieies.LI 248.2

    Rakstu mācītāji savu taisnību uzskatīja par pasi iekļūšanai Debesīs, bet Jēzus paziņoja, ka tā ir nepietiekama un nederīga. Farizeju taisnība balstījās uz ārējām ceremonijām un teorētiskām zināšanām par patiesību. Rakstu mācītāji apgalvoja, ka, paši savā spēkā izpildot bauslību, tie ir svēti, bet viņu darbi taisnību atšķīra no reliģijas. Kaut gan tie bija pārspīlēti sīkumaini ceremoniju pildīšanā, tomēr viņu dzīve bija amorāla un zemiska. Viņu tā sauktajai taisnībai nekad nevarētu būt vieta Debesu valstībā.LI 248.3

    Kristus dienās ļaudis visvairāk maldījās, domājot, ka pietiek tikai piekrist patiesībai, lai iegūtu taisnošanu. Cilvēces gūtajā pieredzē ir pierādījies, ka dvēseles glābšanai nepietiek tikai ar teorētiskām patiesības zināšanām. Tās vēl nenes taisnības augļus. Dedzīgu šķietamās teoloģiskās patiesības aizstāvēšanu bieži pavada ienaids pret neviltotu, dzīvē atklātu patiesību. Vistumšākās pasaules vēstures nodaļas ir pilnas ar ziņojumiem par noziegumiem, ko izdarījuši fanātiski reliģijas aizstāvji. Farizeji apgalvoja, ka ir Ābrahāma bērni un lielījās ar to, ka viņiem ir Dieva Vārds, tomēr šīs priekšrocības tos nepasargāja no egoisma, ļaunprātības, mantkārības un viszemiskākās liekulības. Viņi iedomājās, ka ir vislabākie ticības apliecinātāji pasaulē, bet viņu šķietami pareizā ticība noveda pie tā, ka šie ļaudis piesita krustā godības Kungu.LI 248.4

    Arī šodien draud tādas pašas briesmas. Daudzi sevi uzskata par kristiešiem vienkārši tāpēc, ka atzīst zināmas teoloģijas dogmas. Šie cilvēki nekad nav patiesību izdzīvojuši praktiskajā dzīvē. Viņi tai nav ticējuši un nav to iemīlējuši, tāpēc arī nav saņēmuši spēku un žēlastību, kas nāk no patiesības svētījošā iespaida. Cilvēki var apliecināt ticību patiesībai, bet, ja viņi nekļūst patiesi, laipni, pacietīgi, lēnprātīgi un nepievērš prātu Debesu lietām, tad tā ir lāsts tās apliecinātājiem un viņu ietekmes rezultātā — lāsts arī pasaulei.LI 249.1

    Taisnība, ko mācīja Kristus, ir sirds un dzīves saskaņa ar atklāto Dieva gribu. Grēcīgi cilvēki var kļūt taisni tikai tad, kad tiem ir ticība Dievam un dzīva savienība ar Viņu. Tad patiesā dievbijība darīs cēlas domas un dzīvi. Tad reliģijas ārējās formas saskan ar kristieša iekšējo šķīstumu, un ceremonijas, ko prasa kalpošana Dievam, nav vairs nenozīmīgi rituāli, kādas tās bija liekulīgajiem farizejiem.LI 249.2

    Jēzus pievērsās katram bauslim atsevišķi, izskaidrojot tā prasību dziļumu un plašumu. Neatmezdams nevienu burtu no bauslības, Viņš rādīja, cik tālejoši ir šie principi, un atsedza jūdu liktenīgo kļūdu — ārēji redzamās paklausības parādīšanu. Viņš paziņoja, ka Dieva likumu var pārkāpt ar ļaunu domu vai iekāres vadītu skatienu. Tas, kas izdara vismazāko netaisnību, pārkāpj bauslību un pazemo savu morālo dabu. Slepkavība vispirms dzimst domās. Ja kāds savā sirdī auklē naidu, tad līdz ar to jau sper soļus uz slepkavas takas, un viņa upuri Dievam ir pretīgi.LI 249.3

    Jūdi auklēja sevī atriebības garu. Naidā pret romiešiem tie izteica draudus un smagas apsūdzības un iepriecināja sātanu, atklādami viņa īpašības. Tādā veidā tie gatavojās briesmu darbiem, uz kuriem velns viņus vadīja. Farizeju reliģijā nebija nekā, kas dievbijību sludinātu pagāniem. Jēzus tos brīdināja nemaldināt sevi ar domām, ka sirdī var sacelties pret apspiedējiem un auklēt tieksmi atmaksāt par nodarītajām pārestībām.LI 249.4

    Protams, ir gadījumi, kad attaisnojams pat Kristus sekotāju sašutums. Redzot, ka Dievam tiek laupīts gods, Viņa darbs tiek apkaunots un nevainīgie apspiesti, dvēselē var iedegties taisnīgas dusmas. Šādas morālas dabas dusmas nav grēks. Bet tie, kas pie katra iedomāta izaicinājuma ļaujas dusmām vai aizvainojumam, atver sirdi sātanam. Ja gribam būt saskaņā ar Debesīm, rūgtums un ienaids no dvēseles jāizraida.LI 250.1

    Pestītājs turpina. Viņš saka: “Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” Daudzi ir ļoti centīgi reliģisko pienākumu pildītāji, bet tajā pašā laikā starp viņiem un viņu brāļiem pastāv nožēlojamas nesaskaņas, kuras varētu nolīdzināt. Dievs prasa pielikt visas pūles saskaņas atjaunošanai. Kamēr tas nav izdarīts, Kungs nevar pieņemt viņu kalpošanu. Kristieša pienākums šajā lietā ir skaidri parādīts.LI 250.2

    Dievs savas svētības izlej pār visiem. “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” “Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem .” (Lūk. 6:35) Viņš liek mums izturēties līdzīgi Viņam. “Svētījiet tos, kas jūs nolād”, Jēzus sacīja. “Dariet labu tiem, kas jūs ienīst, (..) ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni.” (Lūk. 6:28,27) Tādi ir bauslības pamatprincipi, un tie ir dzīvības avots.LI 250.3

    Dieva ideāls Viņa bērniem ir augstāks par to, ko spēj aizsniegt visaugstākās cilvēku domas. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Šī pavēle ir apsolījums. Pestīšanas plāns mums paredz pilnīgu atbrīvošanu no sātana varas. Nožēlojošu dvēseli Kristus vienmēr atšķirs no grēka. Viņš nāca, lai iznīcinātu velna darbus un ir rūpējies par to, lai katrai grēkus nožēlojošai dvēselei tiktu piešķirts Svētais Gars, kas to pasargātu no grēkošanas.LI 250.4

    Kārdinātāja lielo spēku nevar uzskatīt par attaisnojumu nevienam ļaunam darbam. Sātans gavilē, kad viņš dzird, ka tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, attaisno savus rakstura trūkumus. Grēkam nav attaisnojuma. Katrs atgriezies, ticīgs Dieva bērns var dzīvot svētu, garīgu, Kristum līdzīgu dzīvi.LI 250.5

    Kristīga rakstura ideāls ir būt līdzīgam Kristum. Kā Cilvēka Dēls bija pilnīgs savā dzīvē, tā Viņa sekotājiem jākļūst pilnīgiem savā dzīvē. Jēzus visās lietās kļuva līdzīgs saviem brāļiem. Viņš tapa miesa tāpat kā mēs. Viņš juta izsalkumu, slāpes un nogurumu. Viņu uzturēja ēdiens un atspirdzināja miegs. Viņš dalījās cilvēka liktenī, tomēr vienmēr palika bezvainīgais Dieva Dēls. Viņš bija Dievs cilvēka miesā. Viņa raksturam jākļūst par mūsējo. Par tiem, kas Viņam tic, Kungs saka: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.” (2. Kor. 6:16)LI 251.1

    Kristus ir Jēkaba redzētās kāpnes, kas atbalstās uz zemes, bet ar augšējo galu aizsniedz Debesu vārtus, pašu godības slieksni. Ja šīm kāpnēm līdz zemei pietrūktu kaut viena pakāpiena, mēs būtu pazuduši. Bet Kristus aizsniedz mūs, kur mēs esam. Viņš pieņēma mūsu dabu un uzvarēja, lai mēs varētu uzvarēt, pieņemot Viņu. Būdams “grēcīgas miesas veidā” (Rom. 8:3), Viņš dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi. Tagad, pateicoties savai dievišķībai, Viņš ir pie Debesu troņa, un tajā pašā laikā, pateicoties savai cilvēciskajai dabai, aizsniedz mūs. Viņš mūs aicina ticībā Viņam sasniegt Dieva rakstura godību, lai mēs būtu pilnīgi, kā mūsu “Debesu Tēvs ir pilnīgs”.LI 251.2

    Jēzus atklāja taisnības būtību, par vienīgo tās avotu nosaukdams Dievu. Pēc tam Viņš pievērsās praktiskajiem pienākumiem. Viņš sacīja, ka, apdāvinot nabagus, lūdzot un gavējot neko nevajag darīt slavas dēļ vai arī, lai pievērstu sev uzmanību. Palīdziet trūcīgajiem neviltotā sirsnībā! Lai dvēsele lūgšanā sastopas ar Dievu! Gavējot lai neviens nestaigā ar nokārtu galvu, domādams tikai par sevi! Farizeja sirds bija kā izkaltusi, neauglīga zeme, kurā dievišķā dzīvības sēkla nevarēja uzdīgt un nest augļus. Tie, kas vispilnīgāk nododas Dievam, spēs veikt vispieņemamāko kalpošanu, jo tikai sadraudzībā ar Dievu cilvēki kļūst par Viņa darbabiedriem, ar savu dzīvi liecinot par Viņa raksturu.LI 251.3

    Ar patiesu sirdi darītam darbam ir liela alga. “Tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā.” (Mat. 6:4*) Kristus žēlastībā vadītā dzīvē veidojas raksturs. Dvēselē sāk atjaunoties pirmatnējais skaistums. Tai tiek piešķirtas Kristus rakstura īpašības un kļūst redzama Dieva līdzība. To cilvēku sejas, kuri strādā kopā ar Dievu, pauž Debesu mieru. Tos apņem Debesu atmosfēra. Šīm dvēselēm jau ir sākusies Dieva valstība. Tie izjūt Kristus prieku — prieku, ka var būt par svētību cilvēcei. Tiem ir gods būt iesaistītiem kalpošanā Kungam, lai Viņa vārdā darītu Viņa darbu.LI 251.4

    “Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” Mēs nevaram kalpot Dievam ar dalītu sirdi. Bībeles reliģija nav viena no ietekmēm daudzu citu vidū. Tās ietekmei jābūt visaugstākajai, kas caurstrāvo un pārvalda visas citas. Tā nedrīkst līdzināties ar otu uz audekla šur un tur uzliktam krāsas plankumam, bet tai jāpārņem visa dzīve līdzīgi tam, it kā audekls būtu iemērkts krāsā, līdz katrs tajā ieaustais pavediens ir nokrāsojies spēcīgā, nebalējošā krāsā.LI 252.1

    “Ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša.” Skaidrība un konkrēts mērķis ir noteikumi, lai saņemtu gaismu no Dieva. Tam, kas grib zināt patiesību, jābūt gatavam pieņemt visu, ko tā atklāj. Viņš nevar slēgt kompromisu ar maldiem. Būt svārstīgam un paviršam attiecībās ar patiesību nozīmē izvēlēties grēka tumsu un sātaniskus maldus.LI 252.2

    Pasaules gudrība un taisnības negrozāmie principi nesaplūst nemanāmi viens ar otru kā krāsas varavīksnē. Mūžīgais Dievs starp tiem ir novilcis noteiktu, skaidru līniju. Līdzība Kristum no līdzības sātanam atšķiras tik krasi kā dienas vidus no pusnakts. Tikai tie, kas dzīvo Kristus dzīvi, ir Viņa darbabiedri. Ja dvēselē tiek auklēts viens vienīgs grēks vai tikai viens nepareizs ieradums tiek īstenots dzīvē, tad aptraipīts ir viss cilvēks. Viņš kļūst par netaisnības ieroci.LI 252.3

    Visiem, kas izvēlējušies kalpot Dievam, jāpaļaujas uz Viņa rūpēm. Kristus norādīja uz putniem gaisā un uz puķēm laukā un saviem klausītājiem ieteica pievērst uzmanību šīm radītajām lietām. “Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” (Mat. 6:26) Katrai lietai piešķirtās dievišķās uzmanības mērs ir saistīts ar tās vietu esamības skalā. Dievs ir nomodā par mazo, pelēkbrūno zvirbuli. Puķes laukā un arī zemi pārklājošā zāle saņem savu daļu mūsu Debesu Tēva ievērības un rūpju. Lielais Meistars-Mākslinieks ir padomājis par lilijām, radīdams šos ziedus tik skaistus, ka tie pārspēj Salamana godību. Vēl daudz vairāk Viņš rūpējas par cilvēku, kas ir Dieva attēls un godība. Kungs ilgojas, lai Viņa bērni parāda Viņam līdzīgu raksturu. Kā saules stari dod ziediem dažādas maigas krāsas, tā Dievs piešķir dvēselei sava rakstura skaistumu.LI 252.4

    Visi, kas izvēlas Kristus mīlestības, taisnības un miera valstību, tās intereses vērtēdami augstāk par visu citu, ir saistīti ar Debesu centru augstībā, un tiem pieder visas šai dzīvei nepieciešamās svētības. Dieva rūpju pārskatos — Dzīvības grāmatā — mums katram ierādīta sava lappuse. Šī lappuse satur katru sīkumu mūsu dzīves stāstā; pat mūsu galvas mati ir skaitīti. Dievs vienmēr rūpējas par saviem bērniem.LI 252.5

    “Tāpēc nezūdieties nākošā rīta dēļ.” (Mat. 6:34) Mums dienu no dienas jāseko Kristum. Dievs nepiešķir palīdzību rītdienai. Viņš nedod saviem bērniem norādījumus visam viņu dzīves gājumam uzreiz, lai tie neapmulstu. Viņš atklāj tieši tik daudz, cik tie var atcerēties un izpildīt. Piešķirtais spēks un gudrība ir šī brīža vajadzībām. “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības,” — šai dienai — “tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk. 1:5)LI 253.1

    “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” Neiedomājieties, ka esat labāki par citiem cilvēkiem, un nekļūstiet par viņu tiesnešiem! Tā kā jūs nespējat saredzēt rīcības motīvus, jūs nevarat otru tiesāt. Kritizēdami jūs izsakāt spriedumu paši sev, jo ar to parādāt, ka esat sātana, brāļu apsūdzētāja, biedri. Kungs saka: “Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” Tas ir mūsu uzdevums. “Jo, ja mēs paši sevi tiesātu, tad netaptu tiesāti.” (2. Kor. 13:5; 1. Kor. 11:31*)LI 253.2

    Labs koks nesīs labus augļus. Ja augļi ir negaršīgi un nevērtīgi, koks nav labs. Tā arī dzīvē nestie augļi liecina par sirds stāvokli un rakstura pārākumu. Ar labiem darbiem nekādā ziņā nevar nopirkt pestīšanu, bet tie liecina par ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Kaut gan mūžīgais atalgojums netiek piešķirts mūsu nopelnu dēļ, tomēr tas būs pilnīgi atbilstošs Kristus žēlastībā paveiktajam darbam.LI 253.3

    Tā Kristus uzsvēra savas valstības principus, pasludinādams tos par lielo dzīvības pamatlikumu. Lai šī mācība labāk paliktu atmiņā, Viņš to papildināja ar ilustrāciju. Nepietiek, Viņš teica, ka jūs Manus vārdus tikai klausāties. Ar praktisku rīcību jums tie jāpadara par sava rakstura pamatu. Paša es ir tikai plūstošas smiltis. Ja jūs ceļat uz cilvēku teorijām un izgudrojumiem, jūsu nams sagrūs. Kārdināšanu vēji un pārbaudījumu vētras to viegli aizslaucīs. Bet tie principi, kurus Es esmu devis, pastāvēs. Pieņemiet Mani un būvējiet pēc Mana padoma!LI 253.4

    “Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka, jo tas bija celts uz klints.” (Mat. 7:24,25)LI 253.5

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents