Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Laikmetu Ilgas - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    62 nodaļa. Mielasts Sīmaņa namā

    (Mat. 26:6-13; Marka 14:3-11; Lūk. 7:36-50; Jāņa 11:55-57; 12:1-11)LI 452.1

    Sīmanis no Betānijas tika uzskatīts par Kristus mācekli. Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem farizejiem, kas atklāti pievienojās Kristus sekotājiem. Viņš atzina Jēzu par skolotāju un cerēja, ka Viņš varētu būt Mesija, bet Sīmanis nebija Jēzu pieņēmis kā Pestītāju. Viņa raksturs nebija pārveidots, dzīves principi neizmainījās.LI 452.2

    Sīmanis tika dziedināts no spitālības, un tas arī viņu vilka pie Jēzus. Viņš gribēja parādīt savu pateicību un Kristus pēdējā apmeklējuma laikā Betānijā sarīkoja mielastu Pestītājam un Viņa mācekļiem. Šīs svinības sapulcināja daudz jūdu. Jeruzālemē tobrīd valdīja liels satraukums. Kristus un Viņa misija bija izraisījusi lielāku interesi nekā jebkad agrāk. Uz svētkiem sanākušie cieši vēroja katru Viņa kustību, turklāt daži to darīja ar naidīgiem skatieniem.LI 452.3

    Pestītājs bija sasniedzis Betāniju tikai sešas dienas pirms Pasā svētkiem un pēc sava ieraduma iegriezās atpūsties Lācara namā. Ceļotāju pulki, dodamies uz pilsētu, izplatīja ziņu, ka Viņš ir ceļā uz Jeruzālemi, bet sabatā uzturēšoties Betānijā. Ļaudīs valdīja liela pacilātība. Betānijā ieradās daudzi: vieniem bija simpātijas pret Jēzu, citiem — ziņkārība redzēt no nāves uzmodināto.LI 452.4

    Daudzi cerēja no Lācara dzirdēt neparastu stāstu par to, ko viņš redzējis pēc nāves. Tie bija pārsteigti, ka viņš neko nestāstīja. Bet viņam arī nebija nekā, ko stāstīt. Inspirētie Raksti saka: “Nomirušie nezina it nekā, (..) viņu mīlestība un viņu ienaidība, un viņu skaudība jau ir iznīkusi.” (Sal. māc. 9:5,6*) Bet Lācaram bija sevišķa liecība par Kristus darbu. Šī mērķa dēļ viņš arī bija uzmodināts no nāves. Pārliecinoši un ar spēku viņš pasludināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls.LI 452.5

    Ziņas, ko Betānijas apmeklētāji aiznesa atpakaļ uz Jeruzālemi, palielināja satraukumu. Ļaudis ļoti vēlējās redzēt un dzirdēt Jēzu. Galvenais jautājums bija, vai Lācars Viņu pavadīs uz Jeruzālemi un vai pravieti Pasā svētkos kronēs par ķēniņu. Priesteri un rakstu mācītāji redzēja, ka viņu vara pār ļaudīm pastāvīgi samazinās, tādēļ naids pret Jēzu auga arvien lielākas. Tie vairs nespēja sagaidīt izdevību, kad varēs atbrīvoties no Viņa uz visiem laikiem. Drīz tie sāka baidīties, ka galu galā Viņš uz pilsētu var arī neatnākt. Tie atcerējās, cik bieži Jēzus bija izjaucis viņu slepkavīgos nodomus, un raizējās, ka Viņš būs nojautis sazvērestību un nenāks. Tie nespēja noslēpt bažas un savā starpā sprieda: “Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?”LI 452.6

    Tika sasaukta priesteru un farizeju apspriede. Kopš Lācara uzmo- dināšanas ļaužu simpātijas pret Kristu bija tik lielas, ka būtu bīstami Viņu atklāti aizturēt. Tāpēc varas pārstāvji nolēma Jēzu arestēt slepeni un aizvest uz tiesu, cik vien klusi iespējams. Tie cerēja, ka, Viņa notiesāšanai kļūstot zināmai, nepastāvīgās sabiedrības domas atkal vērsīsies viņiem par labu.LI 453.1

    Tādā veidā tika nolemts Jēzu iznīcināt. Bet priesteri un rakstu mācītāji zināja, ka tik ilgi, kamēr dzīvos Lācars, viņi nevarēs būt droši. Jau tas vien, ka ir tāds cilvēks, kas četras dienas pavadījis kapā un ticis Jēzus vārdā uzmodināts, agrāk vai vēlāk izraisīs attiecīgu reakciju. Tauta saviem vadoņiem atriebsies par dzīvības atņemšanu Tam, kas spējis darīt tādu brīnumdarbu. Tāpēc Sinedrijs nosprieda, ka arī Lācaram jāmirst. Cik tālu skaudība un aizspriedumi aizved savus vergus! Jūdu vadoņu naids un neticība bija pieaugusi līdz tādai pakāpei, ka tie gribēja nolaupīt dzīvību tam, ko mūžīgais spēks bija atbrīvojis no kapa.LI 453.2

    Kamēr Jeruzālemē brieda šī sazvērestība, Jēzus un Viņa draugi bija ielūgti Sīmaņa mielastā. Pestītājs sēdēja pie galda starp Sīmani, kuru Viņš bija dziedinājis no briesmīgās slimības, un Lācaru, kuru bija uzmodinājis no nāves. Marta apkalpoja pie galda, bet Marija dedzīgi uztvēra katru vārdu no Jēzus lūpām. Kristus savā žēlastībā bija piedevis viņas grēkus, Viņš bija izsaucis tās mīļoto brāli no kapa, un Marijas sirds bija pateicības pilna. Viņa bija dzirdējusi Jēzu runājam par savu drīzo nāvi, un dziļajā mīlestībā un sāpēs tā ilgojās parādīt Viņam godu. Nesdama lielu personīgu upuri, tā bija nopirkusi alabastra trauciņu ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, ar ko svaidīt Viņa ķermeni. Bet nu daudzi teica, ka Jēzu drīz kronēšot par ķēniņu. Viņas bēdas pārvērtās priekā, un viņa ļoti vēlējās pirmā pagodināt savu Kungu. Sasitusi svaidāmo zāļu trauciņu, viņa tā saturu izlēja Jēzum uz galvas un kājām, tad, ceļos nometusies, raudāja, slacīja Viņa kājas ar savām asarām un nosusināja tās ar saviem garajiem, kuplajiem matiem.LI 453.3

    Marija bija centusies nepievērst sev uzmanību, un tās rīcība varbūt arī paliktu nepamanīta, bet eļļas patīkamā smarža piepildīja telpu un atklāja viņas darbu visiem klātesošajiem. Jūda uz šo svaidīšanu noraudzījās ar lielu nepatiku. Nenogaidījis, ko par notikušo sacīs Kristus, viņš blakussēdētājiem mēģināja izteikt savu neapmierinātību, pārmezdams Kristum to, ka Pestītājs pacieš šādu izšķērdību. Viņš viltīgi izteica domu, kas varbūt varētu radīt vispārēju neapmierinātību.LI 454.1

    Jūda bija mācekļu grupas kasieris, un no viņu mazajiem krājumiem tas bija slepeni ņēmis naudu savām vajadzībām, tādējādi samazinot kopējo summu līdz nožēlojamiem grašiem. Viņš gribēja iebāzt savā kabatā visu, ko vien varēja dabūt. Kopīgo krājumu bieži vien izlietoja, lai atvieglotu dzīvi trūcīgajiem, bet, kad tika nopirkts kaut kas tāds, ko Jūda uzskatīja par nevajadzīgu, viņš mēdza sacīt: kādēļ šāda izšķērdība, kāpēc šī nauda nav ielikta makā, kuru es glabāju trūcīgo vajadzībām? Tagad Marijas darbs bija tik krasā pretstatā viņa savtīgumam, ka viņš jutās apkaunots un kā parasti centās atrast kādu ieganstu viņas dāvanas noniecināšanai. Pret mācekļiem pagriezies, viņš jautāja: ” “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimt sudraba gabaliem, un nauda nodota nabagiem?” Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.” Jūdam nerūpēja trūcīgo vajadzības. Ja Marijas svaidāmā eļļa tiktu pārdota un nauda nonāktu viņa pārziņā, nabagi nekādu labumu neiegūtu.LI 454.2

    Jūda bija augstās domās par savām amata spējām. Viņš uzskatīja, ka finansu darījumos ir daudz pārāks nekā citi mācekļi, un bija panācis, ka arī tie par viņu domāja tieši tāpat. Viņš bija ieguvis mācekļu uzticību, un viņam bija liela ietekme uz tiem. Tos maldināja Jūdas šķietamā līdzjūtība pret nabagiem, šis veiklais mājiens lika tiem uz Marijas ziedošanos raudzīties ar neuzticību. Apkārt galdam sākās murmināšana: “Kādēļ šī izšķērdība? To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem!”LI 454.3

    Marija dzirdēja šo kritiku. Viņas sirds nodrebēja. Viņa baidījās, ka arī māsa pārmetīs izšķērdību. Varbūt arī Kungam liksies, ka viņa ir neapdomīga. Viņa jau gatavojās bez atvainošanās un taisnošanās pazust, kad atskanēja Jēzus balss: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt?” Kristus redzēja, ka viņa ir apmulsusi, nelaimīga. Viņš zināja, ka ar šo pakalpojumu tā ir izteikusi savu pateicību par grēku piedošanu, tādēļ centās sievieti iedrošināt. Paceldams balsi pāri kritizējošajiem čukstiem, Viņš sacīja: “Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm.”LI 454.4

    Smaržīgo dāvanu, kuru Marija bija nolēmusi izliet uz Pestītāja ķermeņa pēc nāves, tā atnesa Viņam vēl dzīvam esot. Pēc apbedīšanas jaukā smarža varētu piepildīt vienīgi kapu, bet tagad Marija iepriecināja Kunga sirdi ar savas ticības un mīlestības apliecinājumu. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms savas mīlestības veltes neatnesa Jēzus dzīves laikā. Ar rūgtām asarām tie dārgās svaidāmās zāles izlēja pār Viņa auksto, nejūtīgo ķermeni. Sievietes, kas savas svaidāmās zāles nesa uz kapu, atklāja, ka viņu gājiens ir veltīgs, jo Jēzus jau bija augšāmcēlies. Bet Marija, parādīdama savu mīlestību Pestītājam, kamēr Viņš vēl redzēja viņas nodošanos, svaidīja Viņu bērēm. Kad Jēzus iegāja sava lielā pārbaudījuma tumsā, Viņš paņēma līdzi atmiņas par šo darbu kā ķīlu tai mīlestībai, kuru mūžībā saņems no visiem atpestītajiem.LI 455.1

    Daudzi savas dārgās veltes atnes mirušiem cilvēkiem. Stāvot pie aukstā, nedzīvā kapa, tiek izteikti daudzi mīļi vārdi. Ar sirsnīgu mīlestību un atzinību apber tos, kas vairs neredz un nedzird. Kaut šie vārdi būtu izteikti tad, kad pagurušajam garam tie bija tik ļoti vajadzīgi! Kad ausis varēja dzirdēt un sirds spēja just, — cik dārga tad būtu bijusi to smarža!LI 455.2

    Marija neapjauta sava mīlestības darba lielo nozīmi. Viņa neprata atbildēt saviem apsūdzētājiem un nevarēja paskaidrot, kāpēc Jēzus svaidīšanai bija izraudzījusies tieši šo brīdi. Svētais Gars bija to iecerējis viņas vietā, un viņa tikai paklausīja dievišķajam mu-dinājumam. Iedvesma nenāk, lai dotu paskaidrojumus. Klātesoša, bet neredzama tā uzrunā prātu un dvēseli un mudina sirdi rīkoties. Tā attaisno pati sevi.LI 455.3

    Kristus Marijai paskaidroja viņas rīcības nozīmi, ar to sniedzot vairāk, nekā bija saņēmis. “Izliedama šo eļļu uz Manas miesas, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt.” Kā alabastra trauciņš tika sasists, lai tā smarža piepildītu visu namu, tā Kristum bija jāmirst un Viņa ķermenim jātiek lauztam, lai, pieceļoties no kapa, Viņa dzīvības jauka smarža piepildītu visu pasauli. Kristus mūs “ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu”. (Ef. 5:2)LI 455.4

    “Patiesi Es jums saku,” Kristus tālāk paskaidroja, “kur vien visā pasaulē sludinās šo Evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.” Raudzīdamies nākotnē, par priecīgo glābšanas vēsti Pestītājs runāja ar lielu noteiktību. Evaņģēlijam jātiek pasludinātam visā pasaulē. Cik vien tālu sniegsies Evaņģēlijs, arī Marijas dāvana izplatīs savu smaržu, un, pateicoties viņas neviltotās mīlestības darbam, tiks svētītas daudzas sirdis. Ķēniņu valstis celsies un kritīs, valdnieku un karavadoņu vārdus aizmirsīs, bet šīs sievietes darbs būs nemirstīgs svētās vēstures lappusēs. Līdz laika beigām šis sasistais alabastra trauciņš liecinās par Dieva neizsakāmo mīlestību pret kritušo cilvēci.LI 456.1

    Marijas rīcība bija spilgtā pretstatā tam, ko gatavojās darīt Jūda. Kādu skarbu mācību Kristus varēja dot šim cilvēkam, kas mācekļu prātos bija iesējis kritizēšanas un ļaunu aizdomu sēklu! Cik vienkārši varēja apsūdzēt pašu apsūdzētāju! Tas, kas redz ikvienas sirds motīvus un saprot ikvienu rīcību, būtu varējis mielasta dalībniekiem atvērt tumšas nodaļas Jūdas dzīvē. Pestītājs varēja atmaskot melīgo izlikšanos, kas slēpās mācekļa vārdos, jo viņš nebūt nejuta līdzi nabagiem, bet piesavinājās naudu, kas bija paredzēta viņu atbalstīšanai. Pret viņu varēja vērsties sašutums par atraitņu, bāreņu un algādžu apspiešanu. Bet, ja Kristus būtu atmaskojis Jūdu, tad to varētu uzskatīt par iemeslu nodevībai. Pat apsūdzēts par zagli, Jūda būtu ieguvis līdzjūtību arī mācekļu vidū. Pestītājs viņam nepārmeta, tādējādi atņemdams iespēju attaisnot savu nodevību.LI 456.2

    Bet Jēzus skatiens Jūdu pārliecināja, ka Pestītājs redz cauri viņa liekulībai un skaidri saskata mācekļa zemisko, nicināmo raksturu. Atzinīgi novērtēdams tik bargi nosodīto Marijas rīcību, Kristus Jūdu jau bija norājis. Pirms tam Pestītājs nekad nebija viņam izteicis tiešu rājienu. Tagad Jūdas sirdi gremza šis pārmetums, un viņš nolēma atriebties. No vakariņu mielasta Jūda devās tieši uz augstā priestera pili un tur sapulcētajai padomei piedāvāja nodot viņu rokās Jēzu.LI 456.3

    Priesteri bija ļoti priecīgi. Arī šiem Israēla vadītājiem tika dota izdevība par velti un bez maksas pieņemt Kristu kā savu Pestītāju. Bet tie noraidīja dārgo dāvanu, kas tiem bija piedāvāta vislaipnākajā aicinošas mīlestības garā. Tie atteicās pieņemt pestīšanu, kas ir dārgāka par zeltu, un nopirka savu Kungu par trīsdesmit sudraba gabaliem.LI 456.4

    Jūda bija ļāvies mantkārībai, līdz tā uzveica katru labo īpašību viņa raksturā. Viņš izteica neapmierinātību par Jēzum pienesto upuri. Viņa sirds dega skaudībā par to, ka Pestītājs saņēma valdnieka cienīgu dāvanu. Viņš nodeva savu Kungu par summu, kas bija daudz mazāka par svaidāmo zāļu trauciņa cenu.LI 457.1

    Citi mācekļi nebija tādi kā Jūda. Viņi mīlēja Pestītāju. Tomēr viņi pareizi nenovērtēja sava Kunga cildeno raksturu. Ja tie saprastu, ko Viņš ir darījis viņu labā, viņi apzinātos, ka nekas, kas ir dāvināts Kristum, nav veltīgi izšķiests. Gudrie no Austrumiem, kas tik maz zināja par Jēzu, bija pauduši daudz pareizāku izpratni par Viņam atbilstošo godu. Tie Pestītājam atnesa dārgas dāvanas un pielūdza Viņu tad, kad Viņš vēl bija tikai bērns un gulēja silītē.LI 457.2

    Kristus novērtē patiesu goda parādīšanu. Kad kāds Viņam izrādīja labvēlību, Viņš ar Debesu laipnību svētīja darītāju. Viņš nenoraidīja visvienkāršāko ziedu, ko bija noplūkusi bērna roka un Viņam mīlestībā pasniegusi. Viņš pieņēma bērnu dāvanas un svētīja devējus, ierakstīdams to vārdus Dzīvības grāmatā. Svētajos Rakstos Jēzus svaidīšana šo Mariju atšķir no citām marijām. Mīlestības darbi un godbijība pret Jēzu ir pierādījums ticībai Viņam kā Dieva Dēlam. Svētais Gars min pierādījumus sievietes uzticībai Kristum: “Ja viņa ir mazgājusi svētajiem kājas, ja viņa ir nākusi palīgā apspiestajiem, ja viņa ir dzinusies pēc ikviena laba darba.” (1. Tim. 5:10)LI 457.3

    Jēzu iepriecināja Marijas dedzīgā vēlēšanās darīt Kunga prātu. Viņš atzina bezgalīgo, neviltoto mīlestību, ko Viņa mācekļi nesaprata un nevarēja saprast. Šī vēlēšanās kalpot Kungam Kristum bija vērtīgāka par visas pasaules dārgajām svaidāmajām zālēm, jo tā izteica viņas izpratni par pasaules Glābēju. Viņu bija spiedusi Kristus mīlestība. Viņas dvēseli pildīja Kristus rakstura ne ar ko nesalīdzināmais skaistums. Šīs svaidāmās zāles bija simbols devējas sirdij. Tā bija ārējā izpausme Debesu straumju atnestajai mīlestībai, kas tagad plūda pāri traukam.LI 457.4

    Marijas darbs mācekļiem mācīja, ka Kristus priecātos, ja tie Viņam izpaustu savu mīlestību. Kungs to labā bija izdarījis visu, bet tie nenojauta, ka Viņš drīz tiks tiem atņemts, ka drīz tie par Viņa bezgalīgo mīlestību vairs nevarēs pienest nevienu pateicības pierādījuma zīmi. Mācekļi nekad nesaprata un atbilstoši nenovērtēja Kristus vientulību, kad Viņš bija šķirts no Debesu pagalmiem un dzīvoja cilvēku dzīvi. Pestītājs bieži bija noskumis, jo mācekļi Viņam nesniedza to, ko no tiem vajadzētu saņemt. Viņš zināja: ja tie būtu atradušies Viņu pavadošo eņģeļu ietekmē, tad noteikti atzītu, ka neviens upuris nav par dārgu, lai apliecinātu savu mīlestību.LI 457.5

    Vēlāko gadu atziņas tiem deva pareizu izpratni par daudzām lietām, kā tie būtu varējuši izteikt savu sirds mīlestību un pateicību, kamēr vēl atradās Viņa tuvumā. Kad Jēzus vairs nebija pie viņiem un viņi patiesi jutās kā avis bez gana, tie sāka atskārst, kādā veidā būtu varējuši parādīt uzmanību, kas iepriecinātu Viņa sirdi. Viņi vairs nepārmeta Marijai, bet paši sev. Ak, kaut viņi varētu padarīt par nebijušu savu nosodījumu un norādījumus uz nabagiem, kas it kā būtu cienīgāki par Kristu saņemt dāvanas! Viņi izjuta asus pārmetumus, kad no krusta noņēma Kunga sasisto ķermeni.LI 458.1

    Tas pats trūkums mūsu pasaulē vērojams arī šodien. Tikai nedaudzi novērtē, kas viņiem ir Kristus. Ja viņi to aptvertu, tad atklātos tā pati Marijas lielā mīlestība un bagātīgi tiktu pienestas smaržīgās zāles. Tad dārgā svaidāmā eļļa netiktu uzskatīta par izšķērdību. Nekas netiktu uzskatīts par pārāk dārgu Kristum, nekāda pašaizliegšanās vai uzupurēšanās par tik lielu, ka to nevarētu izturēt Viņa dēļ.LI 458.2

    Sašutumā izteiktie vārdi “kādēļ šī izšķērdība?” Kristum dzīvi atgādināja vislielāko upuri, kāds jebkad ticis pienests — Viņa paša nodošanos pazudušās pasaules salīdzināšanai. Kungs cilvēcei sevi dāvināja tik pilnīgi, ka nebija iespējams teikt, ka Viņš būtu varējis dot vēl vairāk. Dāvinādams Jēzu, Dievs atdeva visas Debesis. No cilvēciskā redzes viedokļa šāds upuris bija ārkārtīga izšķērdība. Cilvēka izpratnē viss pestīšanas plāns ir žēlastības un līdzekļu izšķiešana. Tajā visur ir redzama pašaizliedzība un patiesa uzupurēšanās. Debesu pulki gan tagad varētu ar izbrīnu noraudzīties uz cilvēci, kas nevēlas, ka Kristū atklātā bezgalīgā mīlestība tos ceļ augšup un dara bagātus. Viņi gan var izsaukties: “Kādēļ šī lielā izšķērdība?”LI 458.3

    Pazudušās pasaules izpirkšanai jābūt pilnīgai, bagātīgai un pabeigtai. Kristus upuris ir vairāk nekā pietiekams, lai aizsniegtu ikvienu Dieva radīto dvēseli. To nevar ierobežot tā, lai nepārsniegtu cilvēku skaitu, kas pieņems lielo Dāvanu. Visi cilvēki netiks izglābti, taču pestīšanas plāns nav izšķērdība tāpēc, ka tas nepanāk visu, ko Dievs savā augstsirdībā ir paredzējis. Pestīšanas dāvanai bija jābūt vairāk nekā tikai pietiekamai.LI 458.4

    Jūdas kritika par Marijas dāvanu ietekmēja arī namatēvu Sīmani, un viņš jutās pārsteigts par Jēzus izturēšanos. Bija aizskarta viņa farizejiskā augstprātība. Viņš zināja, ka daudzi no viesiem uz Kristu raugās ar nepatiku un neuzticību, un Sīmanis savā sirdī sacīja: “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece.”LI 459.1

    Dziedinādams Sīmani no spitālības, Kristus to bija izglābis no nožēlojamas eksistences. Bet nu Sīmanis šaubījās, vai Pestītājs ir pravietis. Tāpēc ka Kristus ļāva šai sievietei tuvoties Viņam, tāpēc ka Viņš to sašutumā neatstūma kā grēcinieci, kuras grēks ir par lielu piedošanai, tāpēc ka Viņš neizrādīja, ka zina tās pārkāpumu, Sīmanim radās kārdinājums domāt, ka Jēzus nav pravietis. Viņš sprieda, ka Jēzus neko nezina par šo sievieti, kas tagad tik brīvi izrāda savas jūtas, jo citādi Viņš neļautu tai sevi aizskart.LI 459.2

    Šādu secinājumu Sīmanis izdarīja tādēļ, ka viņš nepazina Dievu un Kristu. Viņš nesaprata, ka Dieva Dēlam ir jāizturas tāpat kā Dievam — ar maigumu un līdzjūtību. Sīmanis uzskatīja, ka Marijas grēku nožēlas darbu nevajadzēja ņemt vērā. Viņa cietsirdību kaitināja Marijas rīcība — Kristus kāju skūpstīšana un svaidīšana ar smaržīgām zālēm. Viņš domāja, ka Kristus pazītu grēciniekus un tos norātu, ja būtu pravietis.LI 459.3

    Uz šīm neizsacītajām domām Pestītājs atbildēja: ” “Sīmani, Man tev kas jāsaka. (..) Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki; viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs — piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?” Tad Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.” ”LI 459.4

    Kā kādreiz Nātans Dāvidam, tā tagad Kristus savu pamatoto pārmetumu paslēpa zem līdzības apsega. Viņš atļāva, lai namatēvs pats sev izsaka spriedumu. Tieši Sīmanis bija ievedis grēkā sievieti, kuru tagad nicināja. Viņš tai bija nodarījis lielu pārestību. Sīmani un šo sievieti attēlo līdzība par diviem parādniekiem. Jēzum nebija nodoma mācīt, ka šiem diviem cilvēkiem vajadzētu būt atšķirīgām atzinības jūtām, jo katrs bija parādā mūžam nesamaksājamu pateicību. Bet Sīmanis jutās taisnāks par Mariju, un Jēzus ļoti vēlējās, lai viņš redzētu, cik īstenībā liela ir viņa vaina. Kungs vēlējās Sīmanim parādīt, ka viņa grēks ir tik daudzreiz lielāks par Marijas, cik pieci simti denāriju parāds lielāks par piecdesmit denārijiem.LI 459.5

    Sīmanis tagad sāka redzēt sevi citā gaismā. Viņš saprata, kā uz Mariju skatās Tas, kas ir lielāks nekā pravietis. Viņš saprata, ka Kristus ar aso pravieša skatu redz viņas mīlestības un pielūgsmes pilno sirdi. Viņu pārņēma kauns, un viņš skaidri saprata, ka stāv kādas augstākas Būtnes priekšā.LI 460.1

    “Es nācu tavā namā”, turpināja Kristus, “un tu ūdeni neesi devis Manām kājām”, bet Marija ar grēku nožēlas asarām, mīlestības skubināta, ir mazgājusi Manas kājas un nožāvējusi tās ar savas galvas matiem. “Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas.” Kristus uzskaitīja izdevības, kur Sīmanis varēja parādīt savu mīlestību pret Kungu, atzīstot, ka vērtē savā labā padarīto. Nepārprotami, taču ļoti smalkjūtīgi Viņš mācekļiem apliecināja, ka jūtas apbēdināts, ja Viņa bērni neizsaka Viņam savu pateicību vārdos un mīlestības darbos.LI 460.2

    Siržu pārbaudītājs saprata iemeslus, kas vadīja Mariju, un redzēja arī, kāds gars bija izraisījis Sīmaņa vārdus. “Vai tu redzi šo sievu?” Viņš sacīja Sīmanim. Viņa ir grēciniece. “Es tev saku; viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz.”LI 460.3

    Sīmaņa vēsums un nevērība pret Pestītāju rādīja, cik maz viņš vērtēja saņemto žēlastību. Viņš bija iedomājies, ka pagodina Jēzu, ielūdzot Viņu savā namā, bet tagad ieraudzīja pats sevi tādu, kāds īstenībā bija. Tieši tad, kad viņš domāja, ka redz cauri savam Viesim, Viesis redzēja cauri viņam. Viņš aptvēra, cik patiess ir Kristus spriedums par viņu. Viņa reliģija bija tikai farizejisks apsegs. Viņš bija nonicinājis Jēzus līdzjūtību. Viņš Pestītāju nepazina kā Dieva pārstāvi. Kamēr Marija kļuva par apžēlotu grēcinieci, viņš palika grēcinieks, kam nav piedots. Stingrais taisnības likums, kuru tas gribēja vērst pret Mariju, notiesāja viņu pašu.LI 460.4

    Sīmani aizkustināja Jēzus labvēlība, ka Viņš to nenorāja atklāti visu viesu klātbūtnē. Pret viņu neizturējās tā, kā viņš vēlējās, lai izturētos pret Mariju. Viņš redzēja, ka Jēzus nevēlas viņa vainu atklāt citiem, bet, lietas nosaucot īstajā vārdā, cenšas pārliecināt viņu un līdzcietīgā laipnībā mantot sirdi. Barga apsūdzība Sīmani būtu padarījusi tikai vēl nepieejamāku nožēlai, bet pacietīgs aizrādījums pārliecināja viņu par maldiem. Viņš saprata, cik milzīgi liels ir viņa parāds Kungam. Viņa lepnums pārvērtās pazemībā, viņš atgriezās, un augstprātīgais farizejs kļuva par pazemīgu, pašuzupurī- gu mācekli.LI 460.5

    Marija tika uzskatīta par lielu grēcinieci, bet Kristus zināja apstākļus, kas bija veidojuši viņas dzīvi. Kungs būtu varējis izdzēst katru cerības dzirksteli tās dvēselē, bet Viņš to nedarīja. Viņš šo sievieti bija izrāvis no izmisuma un bojāejas. Septiņas reizes Marija bija dzirdējusi, kā Viņš norāj dēmonus, kas pārvaldīja tās sirdi un prātu. Tā bija dzirdējusi Viņa karstās aizlūgšanas Tēva priekšā. Tā zināja, cik grēks ir pretīgs Viņa neaptraipītajai skaidrībai, un Viņa spēkā tā uzvarēja.LI 461.1

    Kaut gan cilvēciskai uztverei viņas gadījums šķita bezcerīgs, Kristus Marijā saskatīja spējas darīt labu. Viņš redzēja šīs sievietes rakstura labākās iezīmes. Pestīšanas plāns cilvēcei ir pavēris varenas iespējas, un Marijā šīm iespējām vajadzēja īstenoties. Pateicoties Kristus žēlastībai, viņa ieguva dievišķu raksturu. Viņa, kas bija kritusi un kuras prāts bija kļuvis par ļauno garu mitekli, nonāca ļoti tuvā sadraudzībā ar Pestītāju un kalpoja kopā ar viņu. Marija sēdēja pie Viņa kājām un mācījās. Marija izlēja dārgās svaidāmās zāles uz Jēzus galvas un mazgāja Viņa kājas ar savām asarām. Marija stāvēja pie krusta un sekoja Viņam uz klints kapu. Marija bija pirmā pie kapa pēc Viņa augšāmcelšanās. Marija pirmā paziņoja par augšāmcēlušos Pestītāju.LI 461.2

    Jēzus zina katras dvēseles stāvokli. Tu varbūt teiksi: es esmu grēcīgs, ļoti grēcīgs. Varbūt, ka tā ir, bet, jo sliktāks tu esi, jo vairāk tev nepieciešams Jēzus. Viņš neatstumj nevienu raudošo, nevienu nožēlas pilno. Viņš neizpauž nevienam to, ko varētu atklāt, bet katru drebošu dvēseli aicina būt drosmīgai. Viņš devīgi piedod visiem, kas nāk pie Viņa pēc piedošanas un atjaunošanas.LI 461.3

    Kristus varētu pavēlēt Debesu eņģeļiem izliet Viņa dusmības kausus pār mūsu pasauli, lai iznīcinātu tos, kurus piepilda naids pret Dievu. Viņš varētu izdzēst šo tumšo traipu no Visuma. Bet Viņš to nedara. Šodien Viņš stāv kvēpināmā altāra priekšā, pienesdams Dievam to ļaužu lūgšanas, kas ilgojas pēc Viņa palīdzības.LI 461.4

    Dvēseles, kas meklē patvērumu pie Viņa, Jēzus paceļ pāri apsūdzošām un ļaunām mēlēm. Šīs dvēseles nevar nosodīt ne cilvēki, ne dēmoni. Kristus tās savieno ar savu dievišķi cilvēcisko dabu. Tās stāv no Dieva troņa plūstošajā gaismā, blakus varenajam Grēka Nesējam. “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Rom. 8:33,34)LI 461.5

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents