85 nodaļa. Vēlreiz pie jūras

(Jāņa 21:1-22)LI 672.1

Jēzus bija norunājis satikšanos ar mācekļiem Galilejā, un drīz pēc tam, kad Pasā nedēļa beidzās, tie devās turp. Ja svētku laikā Kristus sekotāji nebūtu Jeruzālemē, tas varētu tikt uztverts kā neticība un ķecerība, tādēļ viņi palika līdz svētku noslēgumam. Kad viss bija beidzies, tie devās mājup, lai satiktu Pestītāju, kā Viņš bija norādījis.LI 672.2

Gājēji bija septiņi. Viņi bija ģērbušies necilās zvejnieku drēbēs; tie bija trūcīgi laicīgās lietās, bet bagāti patiesības zināšanā un īstenošanā dzīvē. Tādēļ Debesu skatījumā viņi bija visaugstākās kārtas skolotāji. Mācekļi nebija gājuši praviešu skolā, taču trīs gadus tos bija mācījis vislielākais Skolotājs, kādu pasaule jebkad pazinusi. Viņa vadībā tie kļuva par krietniem, izglītotiem un labi audzinātiem darbiniekiem, ar kuru palīdzību Kungs varēs vadīt ļaudis pie patiesības atziņas.LI 672.3

Kalpodams virs zemes, Kristus daudz laika pavadīja pie Galilejas jūras. Mācekļi, sapulcējušies kādā vietā, kur neviens tos, šķiet, nevarēja iztraucēt, pamanīja, ka visas lietas šeit atgādina par Jēzu un Viņa varenajiem darbiem. Šajā jūrā, kad mācekļu sirdis bija izbaiļu pārņemtas un tos tikko neiznīcināja stiprs viesulis, Jēzus gāja pār bangām, lai viņus glābtu. Šeit Kristus vārdi apturēja vētru. No šejienes varēja redzēt arī krastmalu, kur vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku tika paēdināti ar dažiem nelieliem maizes klaipiem un zivīm. Netālu atradās Kapernauma, kur norisinājās tik daudz brīnumu. Noskatoties šajā ainā, mācekļiem atausa atmiņā daudzi Pestītāja vārdi un darbi.LI 672.4

Vakars bija patīkams, un Pēteris, kuram joprojām patika laivas un zvejošana, ierosināja braukt jūrā un izmest tīklus. Visi labprāt piekrita šim nodomam, jo bija vajadzīgs uzturs un apģērbs, ko varētu nopelnīt sekmīgā nakts zvejā. Viņi iekāpa laivā un devās jūrā, taču neko nenoķēra. Visu nakti tie smagi strādāja, bet viņiem neveicās. Grūtajās stundās mācekļi runāja par savu Kungu, kurš tobrīd nebija kopā ar viņiem; tie atcerējās Viņa kalpošanas brīnumainos notikumus, kuri norisinājās pie jūras un kuriem tie bija aculiecinieki. Taču, iedomājoties savu nākotni, tie noskuma.LI 672.5

Visu šo laiku jūrmalā kāds vientuļš vērotājs ar skatienu pavadīja zvejotājus, taču pats bija neredzams. Pēdīgi uzausa rīts. Laiva bija pavisam netālu no krasta, un mācekļi pamanīja svešinieku, kas tur stāvēja un vaicāja: “Bērni, vai jums ir kas, ko ēst?” “Nav,” mācekļi atbildēja. Tad “Viņš tiem sacīja: “Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit!” Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma.”LI 673.1

Jānis pazina svešinieku un, pagriezies pret Pēteri, iesaucās: “Tas ir Kungs!” Pēteris bija tik sajūsmināts un priecīgs, ka savā dedzībā metās ūdenī un drīz jau stāvēja blakus savam Kungam. Pārējie mācekļi brauca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm. “Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi.”LI 673.2

Viņi bija pārāk pārsteigti, lai jautātu, kur radās ugunskurs un ēdiens. “Jēzus uz viņiem saka: “Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši.” “Pēteris pieskrēja pie tīkla, kuru bija pametis, un palīdzēja brāļiem izvilkt to krastā. Kad darbs bija padarīts un viss bija gatavs, Jēzus aicināja mācekļus pusdienot. Viņš tiem dalīja ēdienu, un visi septiņi Viņu pazina. Mācekļiem nāca prātā kalnā notikušais brīnums, kad tika paēdināti pieci tūkstoši cilvēku, taču visus patlaban bija pārņēmušas savādas izbailes, un klusēdami tie noraudzījās augšāmceltajā Pestītājā.LI 673.3

Dzīvi atausa atmiņā brīdis, kad Jēzus tos bija aicinājis sekot. Tie atcerējās, kā pēc Viņa pavēles bija iebraukuši dziļumā, izmetuši tīklu un dabūjuši tik lielu lomu, ka tīkls vai plīsa. Pēc tam Jēzus viņus bija aicinājis pamest zvejas laivas un apsolījis padarīt par cilvēku zvejniekiem. Lai atgādinātu šo notikumu un padziļinātu tā iespaidu, Kristus tagad atkārtoja šo brīnumu. Ar šo rīcību Viņš atjaunoja mācekļiem doto uzdevumu. Tas pierādīja, ka viņu Kunga nāve nebija mazinājusi pienākumu darīt darbu, ko Viņš tiem uzticējis. Kaut arī tiem vairs nebūs Viņa personīgās klātbūtnes un tie vairs nevarēs baudīt sava iepriekšējā amata augļus, augšāmceltais Pestītājs joprojām rūpēsies par viņiem. Kamēr tie darīs Viņa darbu, Viņš rūpēsies par mācekļu vajadzībām. Dodot pavēli izmest tīklu laivas labajā pusē, Jēzum bija arī kāds cits nolūks. Tajā pusē Viņš stāvēja krastā, tātad tā bija ticības puse. Ja tie strādās kopā ar Viņu, ja Viņa dievišķais spēks pievienosies mācekļu cilvēciskajām pūlēm, tad tie gūs sekmes.LI 673.4

Kristus vēlējās sniegt vēl kādu mācību, kas it īpaši attiecās uz Pēteri. Pētera apkaunojošā Kunga aizliegšana bija krasā pretstatā ar viņa agrākajiem ticības apliecinājumiem. Viņš bija darījis Kristum negodu un izpelnījies savu brāļu neuzticību. Tie domāja, ka Pēteris vairs nevarēs ieņemt agrāko vietu viņu vidū, un arī viņš pats juta, ka ir zaudējis uzticību. Pirms viņu no jauna aicināja uzņemties apustuļa darbu, tam visu priekšā vajadzēja apliecināt savu atgriešanos. Bez tam viņa grēks, kaut arī nožēlots, varēja izpostīt viņa kā Kristus darbinieka ietekmi. Tādēļ Pestītājs Pēterim piedāvāja izdevību atgūt savu brāļu uzticību un, cik vien iespējams, novērst negodu, ko māceklis bija sagādājis Evaņģēlijam.LI 674.1

Te ir mācība visiem Kristus sekotājiem. Evaņģēlijs neielaižas kompromisā ar ļauno. Tas nevar attaisnot grēku. Slepeni grēki jāizsūdz tikai Dievam, bet atklāta grēka gadījumā tiek prasīta atklāta grēka izsūdzēšana. Mācekļa grēka negods tiek attiecināts uz Meistaru. Tas iepriecina sātanu un liek klupt šaubīgām dvēselēm. Dodot pierādījumu par savu nožēlu, māceklim, cik tas ir viņa spēkos, jānovērš šis apkaunojums.LI 674.2

Kad Kristus ar mācekļiem ieturēja kopīgu azaidu ezera krastā, Pestītājs, norādīdams uz brāļiem, Pēterim jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Reiz Pēteris bija apgalvojis: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” (Mat. 26:33) Bet tagad viņš sevi novērtēja daudz patiesāk: “Tiešām, Kungs,” tas sacīja, “Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Šeit vairs nav kaislā apgalvojuma, ka viņa mīlestība būtu lielāka par brāļu mīlestību. Par pieķeršanos Kungam viņš vairs neizsaka savas domas. Savu vārdu patiesumam viņš garantiju meklē pie Tā, kas izmana visas sirds apslēptākās dziņas — “Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Tad Jēzus saka: “Gani Manus jērus!”LI 674.3

Atkārtodams iepriekšējos vārdus, Jēzus Pēteri pārbaudīja vēlreiz: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Šoreiz Viņš nejautāja, vai māceklis Viņu mīl vairāk nekā brāļi. Otrā atbilde bija līdzīga pirmajai, brīva no pārspīlētiem apgalvojumiem. “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus atkal sacīja: “Gani Manas avis!” Tad pārbaudošo jautājumu Pestītājs izteica vēl trešo reizi: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Pēteris noskuma. Viņš sāka domāt, ka Jēzus apšauba viņa mīlestību. Viņš saprata, ka Kungam ir iemesls neuzticēties, un ar sirds smeldzi atbildēja: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus atkal sacīja: “Gani Manas avis!”LI 674.4

Trīs reizes Pēteris bija atklāti aizliedzis savu Kungu, un trīs reizes Jēzus viņam lika apliecināt mīlestību un uzticību, šo aso jautājumu kā atskabargainu bultu raidīdams mācekļa sūrstošajā sirdī. Tā klātesošo brāļu priekšā Pestītājs atklāja Pētera nožēlas dziļumu un parādīja, cik ļoti pazemīgs tagad ir kļuvis lielīgais māceklis.LI 675.1

Pēc dabas Pēteris bija straujš un impulsīvs, un sātans izmantoja šīs viņa rakstura īpašības, lai viņu uzvarētu. Tieši pirms Pētera krišanas Jēzus viņam teica: “Sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūk. 22:31,32) Šis laiks nu bija pienācis, un Pēterī kļuva redzama pārmaiņa. Kunga neatlaidīgie pārbaudes jautājumi neizraisīja nevienu pārsteidzīgu vārdu. Savas pazemības un nožēlas dēļ Pēteris tagad par ganāmpulka ganu bija labāk sagatavots nekā jebkad agrāk.LI 675.2

Pirmais pienākums, ko Kristus Pēterim uzticēja, viņu atjaunodams amatā, bija ganīt jērus. Šajā darbā Pēterim bija maz pieredzes. Tas prasīja lielu rūpību un iejūtību, daudz pacietības un izturības. Tas aicināja viņu kalpot tiem, kas jauni ticībā, mācīt tos, kas nepazīst Dievu, atverot tiem Svētos Rakstus, un audzināt tos, līdz tie kļūst derīgi Kristus darbā. Līdz šim Pēteris tādam uzdevumam nebija derīgs, nedz arī spēja saprast tāda darba svarīgumu, bet tieši uz to Jēzus viņu tagad aicināja. Šim darbam to sagatavoja viņa paša ciešanu un nožēlas piedzīvojums.LI 675.3

Pirms savas krišanas Pēteris vienmēr runāja pārsteidzīgi, vadoties no acumirkļa ietekmes. Viņš vienmēr bija gatavs citus norāt un izsacīt savas domas, pirms vēl bija skaidra izpratne pašam par sevi un par to, kas jāsaka. Bet atgrieztais Pēteris bija pavisam citāds. Viņam gan piemita agrākā dedzība, bet tagad to vadīja Kristus žēlastība. Viņš vairs nebija brāzmains, pašpaļāvīgs un augstprātīgs, bet mierīgs, savaldīgs un tāds, kas pieņem pamācību. Tagad viņš varēja ganīt Kristus ganāmpulka jērus un avis.LI 675.4

Pestītāja izturēšanās pret Pēteri bija mācība gan viņam pašam, gan viņa brāļiem. Tā mācīja iet pārkāpējam pretī ar pacietību, līdzjūtību un piedodošu mīlestību. Lai gan Pēteris bija Kungu aizliedzis, Jēzus savā mīlestībā nekad nešaubījās. Tieši ar tādu mīlestību gana palīgam jāizturas pret viņa gādībai uzticētajām avīm un jēriem. Atceroties savu klupšanu un nespēku, Pēterim pret ganāmpulku vajadzēja izturēties tikpat saudzīgi, kā Kristus bija izturējies pret viņu.LI 675.5

Pēterim uzdotais jautājums bija nozīmīgs. Tas uzsvēra tikai vienu mācekļa dzīves un kalpošanas noteikumu. Kungs jautāja: “Vai tu Mani mīli?” Tas ir galvenais rādītājs. Ja Pēterim būtu visas citas īpašības, bez Kristus mīlestības viņš tomēr nespētu kļūt par uzticīgu ganāmpulka ganu. Zināšanas, devība, daiļrunība, pateicība un dedzība — tas viss lieti noder lielajā darbā, bet bez Jēzus mīlestības sirdī kristīga sludinātāja darbs ir nesekmīgs.LI 678.1

Jēzus ar Pēteri aizgāja savrup, jo bija kaut kas tāds, ko Pestītājs vēlējās pateikt tikai viņam vienam. Pirms savas nāves Jēzus Pēterim bija teicis: “Kurp Es eju, tur tu tagad Man nevari sekot, bet vēlāk sekosi.” Uz to Pēteris atbildēja: “Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par Tevi atdošu.” (Jāņa 13:36,37) To sacīdams, Pēteris nenojauta, uz kādiem augstumiem un dziļumiem vedīs Kristus iemītās pēdas. Kad pienāca pārbaude, Pēteris to neizturēja, bet viņam vēlreiz tika dota izdevība pierādīt savu mīlestību pret Pestītāju. Lai Pēteri stiprinātu viņa ticības dzīves pēdējam pārbaudījumam, Pestītājs māceklim atklāja nākotni. Kristus stāstīja, ka pēc lietderīgi pavadītas dzīves, vecumā, spēkiem zūdot, viņš tiešām sekos savam Kungam. Jēzus sacīja: “Jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi. Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās.”LI 678.2

Jēzus Pēterim atklāja viņa nāves veidu. Pravietiski Viņš norādīja uz roku izstiepšanu pie krusta un vēlreiz māceklim sacīja: “Seko Man!” Šī atklāsme Pēterim neatņēma drosmi. Sava Kunga dēļ viņš bija gatavs doties jebkurā nāvē.LI 678.3

Līdz šim Pēteris Kristu pazina pēc miesas, kā daudzi Viņu tagad pazīst, bet nu viņa izpratne paplašinājās. Tagad tam par Jēzu vairs nebūs tāda priekšstata kā, staigājot ar Viņu kopā Kunga zemes dzīves dienās. Pēteris Jēzu mīlēja kā cilvēku, kā no Debesīm sūtītu Mācītāju, bet tagad tas Viņu mīlēja kā Dievu. Māceklis saprata, ka Kristus viņam nozīmē visu. Tagad tas bija sagatavots dalīties ar Kungu uzupurēšanās misijā. Kad beidzot Pēteri pieveda pie krusta, viņš pēc paša lūguma tur tika pienaglots ar galvu uz leju, jo uzskatīja par pārāk lielu godu mirt tādā pašā nāvē kā viņa Kungs.LI 678.4

Pēterim teiktie vārdi “Seko Man!” bija nozīmīga mācība. Šie vārdi attiecās ne tikai uz viņa nāves stundu, bet uz katru soli tālākajā dzīvē. Līdz šim Pēteris tiecās rīkoties neatkarīgi. Viņš mēģināja pats plānot Dieva darbu, kur tam vajadzēja sekot Dieva sastādītajiem plāniem. Aizsteidzoties Kungam priekšā, viņš neko neieguva. Jēzus sacīja: “Seko Man!” Nesteidzies pa priekšu, tad tev ar sātana pulkiem nevajadzēs satikties vienam pašam. Ļauj Man iet pa priekšu, tad ienaidnieks tevi nepārspēs.LI 679.1

Soļodams Jēzum blakus, Pēteris ievēroja, ka arī Jānis tiem seko, un viņam radās vēlēšanās uzzināt arī Jāņa nākotni. Viņš jautāja: “Bet kas būs ar šo, Kungs?” Jēzus atbildēja: “Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!” Pēterim vajadzēja saprast, ka Kungs viņam atklās visu, ko vien tam ieteicams zināt. Katram ir pienākums sekot Kristum bez nevajadzīgas rūpēšanās par citiem uzticēto darbu. Sacīdams par Jāni “Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku” , Jēzus neapgalvoja, ka tas nodzīvos līdz Kunga otrajai atnākšanai godībā. Viņš tikai uzsvēra savu noteicošo varu un to, ka pat tad, ja Viņš grib, lai tā būtu, tas nekādā ziņā neskar Pētera darbu. Gan Jāņa, gan Pētera nākotne atrodas Kunga rokās. No ikviena tiek prasīta paklausīga sekošana Jēzum.LI 679.2

Cik daudzi mūsu dienās līdzinās Pēterim! Tie interesējas par citiem, vēloties uzzināt viņu pienākumus, kad pašiem draud briesmas atstāt novārtā savējos. Mūsu uzdevums ir lūkoties uz Kristu un sekot Viņam. Mēs noteikti redzēsim kļūdas citu dzīvē un trūkumusLI 679.3

viņu raksturos, jo cilvēce ir vājību apņemta. Bet Kristū var atrast pilnību. Uzlūkojot Viņu, mēs tiksim pārveidoti. Jānis nodzīvoja ļoti garu mūžu. Viņš redzēja Jeruzālemes izpostīšanu un krāšņā dievnama bojāeju, kas bija kā simbols pasaules galīgajai iznīcināšanai. Līdz pat pēdējām dzīves dienām Jānis cieši sekoja savam Kungam. Liecinot draudzēm, viņš galvenokārt uzsvēra: “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1. Jāņa 4:7,16)LI 679.4

Pēteris tika no jauna iecelts savā apustuļa amatā, bet no Kristus saņemtais gods un autoritāte tam nepiešķīra varu pār citiem brāļiem. To Kristus skaidri parādīja, kad, atbildot uz Pētera jautājumu “Bet kas būs ar šo?”, pateica: “Kāda tev daļa? Tu seko Man!” Pēteris netika paaugstināts kā draudzes galva. Kristus parādītā žēlastība, piedodot viņa atkāpšanos un uzticot ganāmpulka ganīšanu, kā arī Pētera paša sirsnīgā kalpošana, sekojot Kristum, tikai atjaunoja cieņu brāļu acīs. Viņam bija liels iespaids draudzē. Bet pie Galilejas jūras apgūto mācību Pēteris nesa sev līdzi visu dzīves laiku. Svētā Gara iedvesmots, viņš draudzēm rakstīja:LI 679.5

“Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks, un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.” (1. Pēt. 5:1LI 680.1