14 nodaļa. Mēs esam atraduši Mesiju

(Jāņa 1:19-51)LI 96.1

Jānis Kristītājs tagad sludināja un kristīja Betānijā, aiz Jordānas. Netālu no šīs vietas Dievs reiz bija apturējis upes tecējumu, kamēr Israēls pārgāja pāri. Turpat blakus atradās arī Debesu karapulku sagrautais Jērikas cietoksnis. Atmiņas par šiem notikumiem tobrīd it kā atdzīvojās un kāpināja interesi par Kristītāja vēsti. Vai gan Tas, kas tik brīnišķīgi bija darbojies pagājušajos gadsimtos, atkal neparādīs savu varu, lai atbrīvotu Israēlu? Šādas domas satrauca to ļaužu sirdis, kas ik dienas pulcējās Jordānas krastos.LI 96.2

Jāņa sludināšana tautu ietekmēja tik dziļi, ka arī garīgos vadoņus spieda tai pievērst uzmanību. Baidīdamies no nemieriem, romieši uz katru ļaužu pulcēšanos skatījās ar neuzticību, un viss, kas kaut nedaudz norādīja uz tautas sacelšanos, izraisīja bailes arī jūdu vadoņos. Jānis neatzina Sinedrija autoritāti un neprasīja atļauju savai darbībai. Viņš vienādi norāja kā rakstu mācītājus, tā vienkāršos ļaudis, kā farizejus, tā saduķejus. Tomēr tauta tam dedzīgi sekoja. Šķita, ka interese par viņa darbu pastāvīgi pieaug. Kaut gan Jānis nepiekāpās Sinedrija priekšā, Sinedrijs tomēr uzskatīja, ka viņš kā atklāti kalpojošs mācītājs ir tam pakļauts.LI 96.3

Sinedrija locekļus izraudzīja no priesteriem, galvenajiem tautas vadītājiem un rakstu mācītājiem. Augstais priesteris parasti bija priekšsēdētājs. Visiem tā pārstāvjiem vajadzēja būt vīriešiem brieduma gados, tomēr ne pārāk veciem, labi izglītotiem ne tikai jūdu reliģijā un vēsturē, bet arī vispārējo zināšanu jomā. Tiem vajadzēja būt bez fiziskiem trūkumiem, precētiem vīriem un tēviem, kas vairāk par citiem piemēroti humānai un taktiskai rīcībai. Viņu sanāksmju telpa bija savienota ar templi. Jūdu neatkarības laikā Sinedrijs bija tautas augstākā pārvaldes struktūra, kam piederēja kā laicīgā, tā garīgā vara. Kaut arī tagad tas bija pakļauts Romas pārvaldniekam, tomēr tam joprojām bija liela ietekme gan civilās, gan reliģiskās lietās.LI 96.4

Sinedrijs vienkārši nevarēja neiesākt izmeklēšanu par Jāņa darbību. Daži vēl atcerējās Cakarijam dievnamā doto atklāsmi un tēva pravietojumu, kas dēlu izvirzīja par Mesijas priekšteci. Trīsdesmit nemiera un pārmaiņu gados šīs lietas gan lielā mērā bija izgaisušas no atmiņas, tomēr tagad tās no jauna atgādināja vispārējais satraukums, ko izraisīja Jāņa sludināšana.LI 97.1

Sen vairs Israēlā nebija cēlies neviens pravietis, un sen nebija pieredzēta tāda reformācija, kāda notika tagad. Prasība nožēlot grēkus šķita jauna un satraucoša. Daudzi tautas vadoņi negribēja iet klausīties Jāņa sludināšanu un rājienus, lai tos nepārliecinātu atklāt savas dzīves noslēpumus. Taču Jāņa vēsts saturēja tiešu Mesijas nākšanas paziņojumu. Bija labi zināms, ka Daniēla pravietojuma septiņdesmit nedēļas, kas ietvēra arī Mesijas nākšanu, ir gandrīz beigušās, un tādēļ visi gribēja piedalīties cerētajā tautas triumfa laikmetā. Ļaužu sajūsma bija tik liela, ka tā piespieda Sinedriju ātri izšķirties, vai atzīt Jāņa darbu, vai to noraidīt. Sinedrija ietekme tautā sāka mazināties, tāpēc pastāvēja nopietns jautājums, kā uzturēt tā autoritāti. Cerēdami drīzāk nonākt pie kāda secinājuma, viņi nosūtīja uz Jordānu priesteru un levītu delegāciju, lai tie apspriestos ar jauno skolotāju.LI 97.2

Brīdī, kad tie tuvojās Jānim, viņu klausīties bija sanācis liels ļaužu pulks. Lai ietekmētu tautu un iedvestu bijību pravietim, augstprātīgie rabīni izturējās stingri un iedomīgi. Ar godbijību, gandrīz vai ar bailēm pūlis pašķīra ceļu, un lielie vīri greznajos tērpos sava stāvokļa un varas apziņā nostājās tuksneša pravieša priekšā.LI 97.3

“Kas tu esi?” viņi jautāja. Zinādams, kas tiem padomā, Jānis atbildēja: “Es neesmu Kristus.” — “Kas tad? Vai tu esi Elija?” — “Es tas neesmu.” — “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” — “Nē.” — “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” — “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: “Sataisiet tā Kunga ceļu”, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Rakstu vieta, uz kuru norādīja Jānis, ir skaistākais Jesajas pravietojums: “Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” saka jūsu Dievs. “Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakiet tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: “Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!LI 97.4

Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos tā Kunga godība, un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute to tā ir runājusi.” (Jes. 40:1-5)LI 98.1

Senos laikos, kad ķēniņi ceļoja pa kādu savas valsts mazāk apdzīvotu daļu, valdnieka ratiem pa priekšu parasti izsūtīja vīru pulciņu nolīdzināt stāvākās vietas un aizpildīt iedobes, lai ķēniņš varētu pārvietoties droši un bez traucējumiem. Šo paradumu pravietis izlietoja, lai ilustrētu Evaņģēlija darbu. “Visas ielejas lai piepilda (..), kalnus lai nolīdzina.” Kad Dieva Gars ar savu brīnišķīgo spēku skar dvēseli, tas pazemo cilvēka lepnumu. Laicīgas izpriecas, stāvoklis un vara zaudē savu vērtību. “Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Kor. 10:5) Tad par vienīgo vērtību tiek paaugstināta sevi aizliedzošā mīlestība un pazemība, ko cilvēki atzīst visai maz. Tāds ir Evaņģēlija darbs, par kura vienu daļu kļuva Jāņa vēsts.LI 98.2

Rabīni turpināja jautāt: “Ko tad tu kristī, ja neesi ne Kristus, ne Elija, ne gaidāmais Pravietis?” Vārdi “gaidāmais Pravietis” bija norādījums uz Mozu. Jūdi labprāt turējās pie ticējuma, ka Mozus tiks uzmodināts no nāves un uzņemts Debesīs. Viņi nezināja, ka tas jau bija noticis. Kad Jānis Kristītājs iesāka savu darbu, daudzi domāja, ka viņš varētu būt no nāves uzmodinātais pravietis Mozus, jo šķita, ka tas labi pārzina pravietojumus un Israēla vēsturi.LI 98.3

Tāpat ļaudis ticēja, ka pirms Mesijas nākšanas personīgi parādīsies Elija. Šo cerību Jānis ar savu atbildi noraidīja, bet viņa vārdiem bija dziļāka nozīme. Runājot par Jāni, Jēzus vēlāk sacīja: “Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Elija, kam bija jānāk.” (Mat. 11:14) Jānis nāca Elijas garā un spēkā darīt darbu, ko savā laikā darīja Elija. Ja jūdi viņu pieņemtu, tad tas būtu viņiem par labu. Bet tie nepieņēma Jāņa vēsti, tādēļ arī Jānis viņiem nebija Elija. Viņš nevarēja piepildīt savu misiju jūdu labā.LI 98.4

Daudzi no tiem, kas bija sapulcējušies pie Jordānas, bija klāt arī Jēzus kristību laikā, bet toreiz doto zīmi ievēroja tikai daži. Iepriekšējos Jāņa sludināšanas mēnešos vairums neņēma vērā aicinājumu nožēlot grēkus. Ar to viņi apcietināja sirdis un aptumšoja savu saprašanu. Kad Dievs deva liecību par Jēzu kristību laikā, tie to neuztvēra. Acis, kas ticībā nekad nebija pievērsušās Neredzamajam, nesaskatīja Dieva godības atklāsmi. Ausis, kas nekad nebija klausījušās Kunga balsi, nedzirdēja Viņu apliecinošos vārdus. Tā tas ir arī tagad. Bieži ļaužu sapulcēs atklājas Kristus un kalpojošo eņģeļu klātbūtne, tomēr daudzi to nenojauš. Tie nepamana neko neparastu. Bet daži jūt Pestītāja tuvumu. Viņu sirdis apgaro miers un prieks. Tie tiek iepriecināti, stiprināti un svētīti.LI 98.5

No Jeruzālemes sūtītie Jānim jautāja: “Kāpēc tu kristī?” un gaidīja atbildi. Pārlaižot skatienu ļaužu pūlim, Jāņa acis piepeši iekvēlojās, viņa seja kļuva gaiša, un viņu pārņēma dziļš saviļņojums. Rokas izstiepis, tas izsaucās: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv Viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.”LI 99.1

Sinedrijam nepieciešamais ziņojums bija skaidrs un nepārprotams. Jāņa vārdus nevarēja attiecināt ne uz vienu citu, kā uz sen Apsolīto. Viņu vidū bija Mesija. Pārsteigtie priesteri un tautas vadoņi raudzījās apkārt, cerēdami saskatīt to, par kuru Jānis runāja. Bet ļaužu drūzmā Viņš nebija atšķirams.LI 99.2

Kad kristību laikā Jānis uz Jēzu norādīja kā uz Dieva Jēru, Mesijas darbs tam atklājās jaunā gaismā. Pravieša domas pievērsās Jesajas vārdiem. “Viņš padevās (..) kā jērs, ko ved nokaušanai.” (Jes. 53:7) Nākamajās nedēļās Jānis ar jaunu interesi pētīja pravietojumus un upuru pienešanā ietvertās mācības. Viņš nespēja skaidri izšķirt Kristus darba divas fāzes — cietēja Upura un uzvarētāja Ķēniņa, bet tomēr apzinājās, ka Kristus nākšanai ir daudz dziļāka nozīme, nekā par to domā priesteri un tauta. Kad Jānis ļaužu pūlī ieraudzīja Jēzu atgriežoties no tuksneša, viņš paļāvīgi gaidīja, ka Kungs dos tautai kādu zīmi par savu īsto raksturu. Viņš ar nepacietību ilgojās dzirdēt, ka Pestītājs pieteiks savu misiju, bet netika sacīts neviens vārds, netika dota neviena zīme. Jēzus neatsaucās uz Jāņa Kristītāja paziņojumu par Viņu, bet pazuda Jāņa mācekļu pulkā, nesniegdams nekādu ārēju pierādījumu par sevišķo uzdevumu un arī nedarīdams neko, lai pievērstu sev uzmanību.LI 99.3

Nākamajā dienā Jānis atkal ievēroja Jēzu nākam. Dieva godības apspīdēts, pravietis izstiepa rokas un sauca: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir Tas, par ko esmu sacījis: Pēc manis nāk vīrs (..), kas (..) bija pirmāk nekā es. Es Viņu nepazinu, bet, lai Viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni. (..) Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa. Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: Uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Tas, kas kristīs ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.”LI 99.4

Vai šis bija Kristus? Ar bijību un izbrīnu ļaudis uzlūkoja To, ko tikko pasludināja par Dieva Dēlu. Jāņa vārdi viņus dziļi aizkustināja. Viņš runāja uz tiem Dieva vārdā. Dienu no dienas tie klausījās Jāni, kad tas norāja grēkus, un pārliecība, ka to sūtījis Dievs, kļuva arvien stiprāka. Bet kas gan bija Tas, kurš lielāks par Jāni Kristītāju? Viņa apģērbā un stājā nekas nenorādīja uz augstu kārtu. Viņš, acīmredzot, bija vienkāršs, trūcīgi ģērbies cilvēks, tāpat kā daudzi citi.LI 100.1

Ļaužu pūlī atradās daži, kas Jēzus kristīšanas laikā redzēja dievišķo godību un dzirdēja Dieva balsi. Bet kopš tās dienas Pestītāja izskats bija ļoti izmainījies. Kristību brīdī tie varēja vērot, kā Viņa seju apskaidro Debesu gaisma, taču tagad Viņš bija bāls, izmocīts un novājējis. Viņu pazīt spēja vienīgi pravietis Jānis.LI 100.2

Bet, kad ļaudis Viņu uzlūkoja, tie redzēja seju, kurā dievišķā līdzjūtība mijās ar spēka apziņu. Katrs Viņa acu skats, katrs sejas vaibsts iezīmējās ar pazemības un neizsakāmas mīlestības izteiksmi. Šķita, ka Viņu apņem garīga iespaida atmosfēra. Kaut gan Viņa izturēšanās bija vienkārša un cēla, tomēr Viņš cilvēkus ietekmēja ar kādu neredzamu spēku, ko nevarēja noslēpt. Vai šis bija Tas, ko Israēls tik ilgi gaidīja?LI 100.3

Jēzus nāca nabadzībā un zemībā, lai kļūtu mums par paraugu, tāpat kā par Pestītāju. Ja Kungs nāktu ķēnišķīgā greznībā, kā tad Viņš varētu mācīt pazemību? Kā Viņš varētu sniegt tik dziļas un asas patiesības, kādas izskanēja Kalna svētrunā? Ja Jēzus būtu nācis mājot cilvēku vidū kā ķēniņš, kur tad šīs dzīves pabērni varētu atrast sev cerību?LI 100.4

Tomēr ļaužu pulkam šķita neiespējami savas augstprātīgās iedomas savienot ar To, uz kuru norādīja Jānis. Tāpēc daudzi jutās vīlušies un apjukuši.LI 100.5

Vārdi, kurus priesteri un rabīni tā ilgojās dzirdēt, ka Jēzus atjaunos Israēla valsti, palika neizteikti. Tādu ķēniņu viņi ar ilgošanos gaidīja un būtu gatavi uzņemt. Bet Cilvēks, kas viņu sirdīs gribēja uzcelt taisnības un miera valsti, tiem nebija vajadzīgs.LI 100.6

Nākamajā dienā, kad pie viņa bija arī divi mācekļi, Jānis atkal ļaužu vidū ieraudzīja Jēzu. Atkal pravieša seju apstaroja Neredzamā godība, un viņš izsaucās: “Redzi, Dieva Jērs!” Šie vārdi satrauca mācekļu sirdis. Ko gan varēja nozīmēt Jāņa dotais apzīmējums — “Dieva Jērs”? Jānis to nebija paskaidrojis.LI 100.7

Atstājuši Jāni, tie gāja meklēt Jēzu. Viens no šiem diviem bija Andrejs, Sīmaņa brālis, otrs — evaņģēlists Jānis. Tie kļuva par pirmajiem Kristus mācekļiem. Nepārvaramas dziņas skubināti, viņi sekoja Jēzum, vēlēdamies iesākt sarunu, tomēr bijīgi klusēja, jo tos pilnīgi pārņēma viena doma — “Vai šis ir Mesija?”LI 101.1

Jēzus zināja, ka mācekļi Viņam seko. Tie bija Viņa darba pirmie kūlīši, un dievišķā Mācītāja sirdi pildīja prieks, kad šīs dvēseles atvērās Dieva žēlastībai. Tomēr, pret tiem pagriezies, Viņš iejautājās: “Ko jūs meklējat?” Kristus tiem atstāja brīvu izvēli, vai nu griezties atpakaļ, vai izsacīt savu vēlēšanos.LI 101.2

Viņu apziņā bija tikai viens mērķis. Viena Personība pildīja visas viņu domas, un tie izsaucās: “Rabi, kur Tu mājo?” Dabiski, ka īsās pārrunās ceļa malā viņi nevarēja saņemt to, pēc kā ilgojās. Tie vēlējās būt vienatnē ar Jēzu, sēdēt pie Viņa kājām un klausīties Viņa vārdus. Tādēļ Kungs tiem sacīja: ” “Nāciet, tad redzēsit.” Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa.”LI 101.3

Ja Jānim un Andrejam būtu tas pats neticības gars, kas priesteriem un rakstu mācītājiem, tad viņi nekad kā mācekļi nesēdētu pie Jēzus kājām. Tie būtu nākuši kā kritiķi, lai nosodītu Viņa vārdus. Tā daudzi aizver durvis visdārgākajām izdevībām. Bet pirmie mācekļi tā nedarīja. Kad Jānis Kristītājs sludināja, viņi atsaucās uz Svētā Gara aicinājumu. Tagad tie pazina Debesu Mācītāja balsi. Jēzus vārdi viņiem bija spirgtuma, patiesības un skaistuma pilni. Pār Vecās Derības rakstu mācībām izlējās dievišķa gaisma. Daudzpusīgās patiesības tēmas parādījās jaunā krāšņumā.LI 101.4

Grēku nožēla, ticība un mīlestība dara dvēseli spējīgu uzņemt Debesu gudrību. Mīlestības darbos atklātā ticība ir atzīšanas atslēga, jo “katrs, kas mīl, (..) atzīst Dievu.” (1. Jāņa 4:7)LI 101.5

Māceklis Jānis bija apveltīts ar nopietnām un dziļām jūtām; viņš bija dedzīgs un tomēr dziļš vērotājs. Jānis sāka izprast Kristus godību — šis cilvēks no Kunga vairs negaidīja laicīgu varu un greznumu, kā tas viņam agrāk tika mācīts, bet “tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības”. (Jāņa 1:14) Viņa domas pilnīgi saistīja šī brīnišķīgā tēma.LI 101.6

Andrejs gribēja dalīties priekā, kas pildīja viņa sirdi. Viņš gāja uzmeklēt savu brāli Sīmani un tam paziņoja: “Mēs esam atraduši Mesiju!” Sīmanis negaidīja otru aicinājumu. Arī viņš bija dzirdējis Jāņa Kristītāja sludināšanu un steidzās pie Pestītāja. Kristus skatiens kavējās pie šī cilvēka, lasīdams viņa raksturu un dzīves stāstu. Viņa impulsīvo dabu, viņa mīlošo līdzjūtīgo sirdi, viņa godkārību un pašpaļāvību, viņa krišanas stāstu, viņa nožēlu, viņa pūles darbā un mocekļa nāvi — jā, tas viss Pestītājam jau bija redzams, kad Viņš sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls, tevi sauks Kēfa (tas ir tulkots: Pēteris — klints).”LI 102.1

Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš satika Filipu un tam teica: “Seko Man!” Filips paklausīja pavēlei un tūlīt kļuva par Kristus līdzgaitnieku.LI 102.2

Filips savukārt aicināja Nātanaēlu. Arī viņš bija ļaužu pulkā, kad Jānis Kristītājs norādīja uz Jēzu kā Dieva Jēru. Kad Nātanaēls Jēzu uzlūkoja, viņš jutās vīlies. Vai tad šis nogurušais un trūcīgais vīrs varēja būt Mesija? Taču Nātanaēls nevarēja arī izšķirties no Jēzus atteikties, jo Jāņa vēsts bija pārliecinājusi viņa sirdi.LI 102.3

Tad, kad Filips aicināja, Nātanaēls bija aizgājis uz kādu klusu birzi pārdomāt Jāņa vēsti un pravietojumus par Mesiju. Viņš lūdza, lai spētu saprast, vai tas, uz kuru Jānis norādīja, tiešām ir gaidītais Atbrīvotājs, un Dieva Gars dusēja uz viņu, apliecinādams, ka Kungs ir pieminējis savus ļaudis un devis tiem atbrīvošanu. Filips zināja, kur viņa draugs pēta pravietojumus un atrada to tieši tajā brīdī, kad tas zem vīģes koka bija zemojies lūgšanā. Šajā vientuļajā vietā, paslēpušies zem koku lapotnes, tie abi bieži bija kopā lūguši.LI 102.4

Vēsts: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši (..)” Nātanaēlam šķita kā tieša atbilde uz viņa lūgšanu. Bet Filips vēl ticībā svārstījās. Viņš it kā šaubīdamies piebilda: “Jēzu no Nācaretes, Jāzepa dēlu.” Tas Nātanaēla sirdī izraisīja aizspriedumus: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?”LI 102.5

Filips neuzsāka strīdu. Viņš tikai sacīja: “Nāc un redzi!”LI 102.6

Kad Jēzus ieraudzīja Nātanaēlu nākam, Viņš par to teica: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Tad Nātanaēls pārsteigts izsaucās: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus viņam atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.”LI 102.7

Ar to pietika. Dieva Gars, kas Nātanaēlam deva ticību viņa vientuļās lūgšanas laikā zem vīģes koka, tagad runāja ar Jēzus vārdiem. Kaut gan ar šaubām un aizspriedumiem, Nātanaēls tomēr nāca pie Kristus ar godīgu vēlēšanos rast patiesību, un tādēļ viņa ilgas piepildījās. Viņa ticība sniedzās tālāk par tā cilvēka ticību, kurš to aicināja pie Jēzus. Viņš apliecināja: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Kēninš.”LI 102.8

Ja Nātanaēls uzticētos rabīnu vadībai, viņš Jēzu nekad neatrastu. Viņš pats par visu pārliecinājās un pats sprieda, tāpēc arī kļuva par mācekli. Arī mūsu dienās ir daudzi, kurus no labā attur tikai aizspriedumi. Iznākums būtu pavisam citāds, ja tie paši pārliecinātos.LI 103.1

Uzticoties cilvēciskas autoritātes vadībai, neviens nenonāks pie glābjošās patiesības atziņas. Līdzīgi Nātanaēlam mums pašiem vajag pētīt Dieva Vārdu un lūgt Svētā Gara apgaismojumu. Tas, kas Nātanaēlu redzēja zem vīģes koka klusajā lūgšanas vietā, ievēros arī mūs. Gaismas pasaules eņģeļi ir tuvu tiem, kas pazemībā meklē dievišķu vadību.LI 103.2

Ar Jāņa, Andreja un Sīmaņa, ar Filipa un Nātanaēla aicināšanu sākās kristīgās draudzes dibināšana. Jānis saviem diviem mācekļiem norādīja uz Kristu. Tad viens no tiem, Andrejs, atrada savu brāli un aicināja to pie Pestītāja. Pēc tam tika aicināts Filips, un viņš gāja meklēt Nātanaēlu. Šie piemēri mums māca, cik svarīgs ir personiskais darbs, kad mēs ar aicinājumu griežamies tieši pie saviem radiem, draugiem un kaimiņiem. Ir cilvēki, kuri visu mūžu apgalvo, ka pazīst Kristu, bet ar personīgām pūlēm Pestītājam nav pieveduši nevienu dvēseli. Viņi šo darbu atstāj sludinātājam. Sludinātājs gan var būt labi sagatavots savam uzdevumam, bet viņš nevar padarīt to, ko Dievs uzticējis darīt draudzes locekļiem.LI 103.3

Ir daudz tādu, kam nepieciešama mīļu, kristīgu siržu kalpošana. Daudzi ir aizgājuši bojā, kurus varēja glābt, ja viņu kaimiņi, vienkārši ļaudis, būtu rūpējušies par tiem. Daudzi gaida, lai tos uzrunā personīgi. Tieši ģimenē, mūsu tuvākajā apkārtnē vai pilsētā, kur dzīvojam, mums kā Kristus misionāriem ir darāms darbs. Ja esam kristieši, tad tas mums sagādās prieku. Cilvēks nav patiesi atgrie-zies, ja viņā nav dzimusi vēlēšanās stāstīt citiem, kādu dārgu draugu tas ir atradis Jēzū. Patiesību, kas glābj un dara svētu, nav iespējams paturēt vai apslēpt sirdī.LI 103.4

Visi, kas svētījušies Dievam, kļūs par gaismas kanāliem. Dievs tos darīs par saviem pārstāvjiem, lai sniegtu citiem savas žēlastības bagātības. Viņš ir apsolījis: “Es darīšu viņus un tās vietas ap Manu kalnu par svētību, un Es došu lietu savā laikā; tas būs svētības lietus.” (Ec. 34:26*)LI 103.5

Filips sacīja Nātanaēlam: “Nāc un redzi.” Viņš neprasīja, lai tas pieņem otra cilvēka liecību, bet lai pats iet un iepazīstas ar Kristu. Tagad, pēc Jēzus atgriešanās Debesīs, cilvēku vidū Viņu pārstāv mācekļi, un viens no visiedarbīgākajiem veidiem mantot dvēseles Kristum ir atklāt mūsu ikdienas dzīvē Viņa raksturu. Mūsu ietekme uz citiem nav tik daudz atkarīga no tā, ko mēs sakām, cik no tā, kas mēs esam. Cilvēki var apkarot un noliegt mūsu loģiku, tie var pretoties mūsu aicinājumiem, bet nesavtīgā mīlestībā aizvadīta dzīve ir pierādījums, ko neviens nevar noliegt. Konsekventa, ar Kristus lēnprātību iezīmēta izturēšanās, ir spēks šajā pasaulē.LI 104.1

Kristus mācība bija ar piedzīvojumiem saistītas pārliecības izpausme, un tie, kas mācās no Kristus, kļūst par skolotājiem pēc dievišķā parauga. Tā cilvēka runātam Dieva Vārdam, kurš pats caur to ir svētojies, ir dzīvinošs spēks, kas dara to pievilcīgu klausītājiem un pārliecina, ka šis Vārds tiešām ir dzīva realitāte. Ja kāds patiesību pieņem, to iemīlot, tad tas noteikti atklāsies viņa izturēšanās veidā un balss tonī. Viņš darīs zināmu to, ko no dzīvības Vārda pats ir dzirdējis, redzējis un aptaustījis, lai arī citiem būtu ar to sadraudzība Kristus atzīšanā. Viņa liecība, nākusi no lūpām, ko skārusi degoša ogle no altāra, kļūs par patiesību citai sirdij, kas to uzņems un panāks rakstura svētošanu.LI 104.2

Kas pūlas sniegt gaismu citiem, tiek svētīts arī pats. “Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un kas bagātīgi veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts.” (Sal. pam. 11:25) Dievs savu mērķi — grēcinieku izglābšanu — varētu sasniegt arī bez mūsu palīdzības, bet, lai mums būtu iespēja attīstīt Kristum līdzīgu raksturu, ir jākļūst par Viņa darba līdzdalībnieku. Lai varētu piedalīties gavilēs par Viņa upura nopelnā atpirktajām dvēselēm, mums jāpiedalās arī to glābšanā.LI 104.3

Nātanaēla pirmā ticības izpausme bija tik pilnīga, nopietna un sirsnīga, ka Jēzus ausīs tā skanēja kā mūzika. Kristus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.” Pestītājs ar prieku raudzījās uz savu darbu nākotnē — labās vēsts pasludināšanu lēnprātīgajiem, lauzto siržu dziedināšanu un brīvības atnešanu sātana gūstekņiem. Domājot par cilvēkiem piedāvātajām dārgajām svētībām, Jēzus turpināja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Jūs redzēsit Debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.”LI 104.4

Ar to Kristus apliecināja: Jordānas krastā atvērās Debesis, un uz Mani baloža izskatā nolaidās Gars. Tā bija tikai zīme, ka Es esmu Dieva Dēls. Ja jūs Man ticēsit, jūsu ticība atdzīvosies. Jūs redzēsit debesis atvērtas, un tās nekad vairs neaizvērsies. Es tās jums atveru. Dieva eņģeļi uzkāps, nesdami nelaimīgo un trūkumcietēju lūgšanas pie Tēva augstībā, un nokāps, sniegdami cilvēkiem svētības, cerību, drosmi, palīdzību un dzīvību.LI 105.1

Dieva eņģeļi nemitīgi steidzas no zemes uz debesīm un no debesīm uz zemi. Kristus brīnumdarbi apbēdināto cietēju labā tika veikti Dieva spēkā, šajā kalpošanā iesaistot arī eņģeļus. Tikai pateicoties Kristum, Debesu sūtņi darbojas mūsu labā, nesdami mums Dieva svētības. Pieņemdams cilvēka dabu, mūsu Pestītājs savas intereses savienoja ar Ādama kritušo dēlu un meitu interesēm, bet tajā pašā laikā Viņš ar savu dievišķo dabu satvēra Mūžīgā troni. Kristus ir kā Starpnieks cilvēka savienībai ar Dievu.LI 105.2