Jēzus vienmēr ļoti mīlēja bērnus. Pestītājs pieņēma viņu sirsnīgo draudzību un atklāto, nemāksloto mīlestību. Pateicības pilnā slava no viņu šķīstajām lūpām Kristus ausīs skanēja kā mūzika un atspirdzināja garu, kad Viņš bija noguris saskarē ar viltīgajiem un liekulīgajiem cilvēkiem. Visur, kur vien Pestītājs uzturējās, Viņa labestība un maigā, laipnā izturēšanās iemantoja bērnu mīlestību un uzticību.LI 417.2

Jūdu tautā bija parasts mazos bērniņus aiznest pie rabīna, lai viņš tiem svētīdams uzliktu savas rokas. Bet Pestītāja mācekļi iedomājās, ka Viņa darbs ir pārāk svarīgs, lai to šādā veidā pārtrauktu. Kad mātes ar saviem mazajiem bērniem atnāca pie Jēzus, mācekļi neapmierināti skatījās uz viņām. Tie sprieda, ka šie bērni ir par maziem, lai saņemtu kādu labumu no sastapšanās ar Jēzu, un secināja, ka Viņam to ierašanās varētu būt nepatīkama. Bet Viņš bija neapmierināts ar pašiem mācekļiem. Pestītājs saprata to māšu rūpes un nastas, kas centās savus bērnus audzināt saskaņā ar Dieva Vārdu. Viņš bija dzirdējis to lūgšanas. Viņš pats tās vilka pie sevis.LI 417.3

Kāda māte ar savu bērnu bija izgājusi no mājām, lai atrastu Jēzu. Pa ceļam tā savu nodomu pastāstīja kaimiņienei, un arī kaimiņiene vēlējās saņemt Jēzus svētību saviem bērniem. Tā kopā ar saviem mazajiem bērniem sapulcējās vairākas mātes. Daži bērni jau bija paaugušies, sasnieguši pat jaunības gadus. Kad mātes atklāja savas ilgas, Jēzus ar līdzjūtību noklausījās viņu nedrošo, ar asarām izsacīto lūgumu. Bet Viņš nogaidīja, lai redzētu, kā pret tām izturēsies mācekļi. Redzot, ka tie mātes raida prom, gribēdami izdarīt Pestītājam pakalpojumu, Viņš norādīja uz kļūdu, sacīdams: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” Viņš ņēma bērnus pie sevis, uzlika tiem rokas un deva svētību, kuras dēļ tie bija nākuši.LI 417.4

Mātes bija iepriecinātas. Mājās viņas atgriezās stiprinātas un Kristus vārdu svētītas. Viņas bija iedrošinātas uzņemties savas nastas ar jaunu prieku, iedvesmotas ar cerību vēl vairāk strādāt savu bērnu labā. Arī šodien mātēm Viņa vārdi jāuzņem ar tādu pašu ticību. Tagad Kristus tikpat patiesi ir personīgs Pestītājs kā toreiz, kad Viņš kā cilvēks dzīvoja cilvēku vidū. Viņš noteikti ir tāds pats palīgs mātēm mūsu dienās kā tad, kad Jūdejā turēja bērnus savās rokās. Mūsu sirdsmīļotie bērni ir atpirkti ar Viņa asinīm tāpat kā bērni senatnē.LI 417.5

Jēzus zina ikvienas mātes sirds nastas. Viņš, kam pašam bija māte, kura cīnījās ar nabadzību un trūkumu, jūt līdzi ikvienai mātei viņas rūpēs. Viņš, kurš nogāja garu ceļa gabalu, lai atvieglotu kādas kanaānietes bēdu nomākto sirdi, darīs tikpat daudz mātēm šodien. Viņu, kas Naines ciema atraitnei atdeva vienīgo dēlu, kas pat pie krusta nāves mokās neaizmirsa savu māti, šodien aizkustina ikvienas mātes bēdas. Visās bēdās un vajadzībās Viņš sniegs iepriecu un palīdzību.LI 418.1

Lai mātes ar savām grūtībām nāk pie Jēzus! Tās vienmēr atradīs pietiekami daudz žēlastības, lai spētu vadīt savu bērnu dzīvi. Ikvienai mātei, kas savu nastu grib nolikt pie Pestītāja kājām, durvis ir pastāvīgi atvērtas. Tas, kas sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem”, joprojām aicina mātes pievest Viņam savus mazos, lai tos svētītu. Pateicoties lūdzošās mātes ticībai, pat zīdainis viņas rokās var atrasties kā Visvarenā ēnā. Jānis Kristītājs no savas dzimšanas tika piepildīts ar Svēto Garu. Ja uzturam saikni ar Dievu, arī mēs varam gaidīt, ka Dieva Gars veidos mūsu mazos no viņu dzīves pašiem pirmajiem mirkļiem.LI 418.2

Atvestajos bērnos Jēzus saskatīja cilvēkus, kas būs Viņa žēlastības mantinieki un Dieva valstības pavalstnieki, no kuriem daži Viņa dēļ kļūs par asinslieciniekiem. Viņš zināja, ka šie bērni daudz labprātīgāk paklausīs un pieņems Viņu par savu Pestītāju nekā pieaugušie, no kuriem daudzi bija laicīgā ziņā gudri un bezjūtīgi. Mācīdams bērnus, Kristus piemērojās viņu līmenim. Viņš, Debesu Majestāte, neuzskatīja par sevis necienīgu atbildēt uz viņu jautājumiem un vienkāršot savas svarīgās mācības, lai tās padarītu pieejamas bērna izpratnei. Viņš mazo prātos sēja patiesības sēklu, kas vēlākos gados varēja uzdīgt un nest augļus mūžīgai dzīvei.LI 418.3

Tā vēl tagad ir patiesība, ka bērni ir visjūtīgākie pret Evaņģēlija mācībām; viņu sirdis ir atvērtas dievišķajai ietekmei un stingri ievēro saņemtās mācības. Mazie bērni var būt kristieši ar piedzīvoju- miem, kas atbilst viņu vecumam. Tie jāaudzina garīgās lietās un vecākiem jāsniedz tiem katra iespēja veidot raksturu pēc Kristus rakstura līdzības.LI 418.4

Tēviem un mātēm savi bērni jāuzskata par Kunga ģimenes jaunākajiem locekļiem, kas viņiem uzticēti audzināšanai Debesīm. Mācības, kuras mēs paši gūstam no Kristus, mums saviem bērniem jāpasniedz tā, ka viņu jaunie prāti tās spēj uzņemt, — maz pamazām atklājot tiem Debesu principu skaistumu. Tādā veidā kristīga ģimene kļūst par skolu, kur vecāki ir audzinātāja palīgi, bet Kristus pats — galvenais Skolotājs.LI 419.1

Darbojoties, lai atgrieztu savus bērnus, mums nevajadzētu kā būtisku grēku atzīšanas pierādījumu gaidīt kādas piespiedu jūtu izpausmes. Nav arī nepieciešams zināt noteiktu laiku, kad viņi ir atgriezušies. Mums viņiem jāmāca nest savus grēkus pie Jēzus, lūdzot piedošanu un ticot, ka Viņš piedod un pieņem, kā Viņš pieņēma bērnus, kad dzīvoja virs zemes.LI 419.2

Kad māte māca bērnus mīlestībā paklausīt, viņa tiem māca apgūt pirmās kristīgās dzīves atziņas. Mātes mīlestība bērnam attēlo Kristus mīlestību. Mazi bērni, kas uzticas un paklausa savai mātei, mācās uzticēties un paklausīt Pestītājam.LI 419.3

Jēzus ir paraugs bērniem, bet Viņš ir priekšzīme arī tēvam. Kristus runāja kā tāds, kam ir vara, un Viņa vārdam bija spēks; tomēr visās savās attiecībās ar rupjiem un nikniem ļaudīm Viņš neizsacīja nevienu nelaipnu un nepieklājīgu vārdu. Kristus žēlastība sirdī sniegs Debesīs dzimušu cieņu un pieklājības izjūtu. Tā mīkstinās visu veidu skarbumu un apspiedīs visu rupjo un nelaipno. Tā mācīs tēvus un mātes izturēties pret bērniem kā pret saprātīgām būtnēm, ar tādu attieksmi, kādu tie paši būtu vēlējušies izjust pret sevi.LI 419.4

Vecāki, audzinot savus bērnus, iedziļinieties mācībās, ko Dievs devis dabā! Ja jums vajadzētu izaudzēt neļķi, rozi vai liliju, kā jūs to darītu? Pajautājiet dārzniekam, ar kādiem paņēmieniem viņš katram zariņam un lapai liek tik krāšņi uzplaukt un tik simetriski un jauki attīstīties. Viņš jums pastāstīs, ka tas nav panākts ar rupju un nesaudzīgu rīcību, jo tā maigos asnus tikai nolauztu. Tas notika, atkārtoti izrādot nedaudz uzmanības. Viņš aplaistīja zemi, sargāja augošos stādus no asiem vējiem un dedzinošas saules, un Dievs lika tiem uzplaukt un uzziedēt visā krāšņumā. Attieksmē pret bērniem sekojiet dārznieka metodei! Ar saudzīgu pieskārienu, ar mīlestības pilnām pūlēm centieties veidot viņu raksturus pēc Kristus rakstura parauga!LI 419.5

Iedrošiniet parādīt mīlestību pret Dievu un vienam pret otru! Iemesls, kāpēc pasaulē ir tik daudz cietsirdīgu cilvēku, ir tas, ka tie patiesas jūtas uzskata par vājumu, tās atsaldē un noslāpē. Šo cilvēku labākās īpašības ir apspiestas jau bērnībā, un, ja dievišķās mīlestības stari neizkausēs viņu ledaino egoismu, viņu laime būs izpostīta uz visiem laikiem. Ja mēs gribam, lai mūsu bērniem būtu Jēzus cēlais gars un tā līdzjūtība, ko eņģeļi parāda cilvēkiem, tad mums jāveicina bērnu dienu augstsirdība un mīlestība.LI 420.1

Māciet bērniem Kristu saskatīt dabā. Vediet tos ārā, dārzā, zem skaistajiem kokiem. Visos radības brīnumos māciet ieraudzīt Dieva mīlestības izpausmi. Stāstiet, ka Dievs ir radījis likumus, kas pārvalda visu dzīvo pasauli, ka Viņš ir radījis likumus mums un ka tie domāti mūsu laimei un priekam. Nenogurdiniet viņus ar garām lūgšanām un apnicīgām, garām pamācībām, bet izmantojot mācības no dabas, māciet viņiem paklausību Dieva likumiem.LI 420.2

Ja jūs iegūsit viņu uzticēšanos kā Kristus sekotāji, tad būs viegli mācīt par lielo mīlestību, ar kuru Kristus mūs ir mīlējis. Kad jūs centīsities paskaidrot pestīšanas patiesības un norādīsit bērniem uz Kristu kā personīgo Pestītāju, jums klāt stāvēs eņģeļi. Kungs dos žēlastību tēviem un mātēm, lai ieinteresētu savus mazos bērnus brīnišķīgajā stāstā par Betlēmes Bērnu, kas tiešām ir visas pasaules cerība.LI 420.3

Pavēlot mācekļiem neliegt bērniem nākt pie Viņa, Kristus runāja uz saviem sekotājiem visos laikmetos: uz draudzes amatpersonām, sludinātājiem, to palīgiem un visiem kristiešiem. Jēzus velk bērnus pie sevis, un Viņš mums pavēl: “Neliedziet tiem pie Manis nākt”, it kā Viņš sacītu: “Tie nāks, ja jūs tos neaizkavēsit.”LI 420.4

Neļaujiet savam nekristīgajam raksturam nepareizi attēlot Jēzu! Neatturiet bērnus no Viņa ar savu vēso un bargo izturēšanos! Nekad nedodiet iemeslu domāt, ka Debesis tiem nebūs patīkamas tāpēc, ka jūs tur būsit! Nerunājiet par reliģiju kā par kaut ko tādu, ko bērni nevar saprast, vai arī neizturieties tā, it kā jūs negaidītu, ka tie Kristu pieņems savā bērnībā! Neradiet viņos maldīgu iespaidu, ka Kristus reliģija ir drūma un ka, nākot pie Pestītāja, jāatsakās no visa, kas dzīvi dara priecīgu.LI 420.5

Kad Svētais Gars aizkustina bērnu sirdis, sadarbojieties ar Viņu! Māciet bērniem, ka Pestītājs viņus aicina un ka nekas Jēzum nevar sagādāt lielāku prieku kā nodošanās Viņam pašā dzīves plaukumā un svaigumā.LI 421.1

Pestītājs ar bezgalīgu iejūtību uzlūko ar savām asinīm atpirktās dvēseles. Viņa mīlestība tiecas pēc tām. Viņš uz tām noraugās ar neizsakāmām ilgām. Viņa sirds tiecas ne vien pēc labajiem bērniem, bet arī pēc tiem, kas mantojuši nevēlamas rakstura īpašības. Daudzi vecāki neizprot, cik lielā mērā ir atbildīgi par šīm rakstura iezīmēm savos bērnos. Viņiem pietrūkst laipnības un gudrības, veidojot attiecības ar maldu ceļos nokļuvušajiem bērniem, kurus paši par tādiem padarījuši. Bet Jēzus ar līdzjūtību uzlūko šos bērnus. Viņš redz visu no cēloņa līdz sekām.LI 421.2

Ar savu darbinieku starpniecību Pestītājs šos bērnus var vilkt pie sevis. Ar gudrību un iejūtību viņš var tos saistīt pie savas sirds, viņš var iedvest drosmi un cerību un Kristus žēlastībā piedzīvot, ka pārveidojas raksturi un par tiem var sacīt — “Tādiem pieder Dieva valstība.”LI 421.3

55 nodaļa. Ne ārēji redzamā veidā

57 nodaļa. “Vienas lietas tev trūkst”