23 nodaļa. “Dieva valstība ir tuvu atnākusi”

Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva Evaņģēliju, sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju!” (Marka 1:14,15)LI 178.1

Mesijas atnākšana vispirms tika pasludināta Jūdejā. Jeruzālemes dievnamā pie altāra kalpojošajam Cakarijam tika paziņots par priekšteča dzimšanu. Tad uz Betlēmes kalniem eņģeļi vēstīja par Jēzus ierašanos šinī pasaulē. Viņu meklēdami, uz Jeruzālemi atnāca gudrie. Sīmeans un Anna dievnamā liecināja par to, ka Viņš ir Dievs. “Jeruzāleme un Jūdeja” bija klausījusies Jāņa Kristītāja sludināšanu; un Sinedrija sūtītie līdz ar lielo ļaužu pulku dzirdēja viņa liecību par Jēzu. Jūdejā Kristus bija ieguvis savus pirmos mācekļus. Tur norisinājās liela daļa Viņa sākotnējās darbības. Viņa dievības at- spīdēšana dievnama šķīstīšanas laikā, Viņa dziedināšanas brīnumi un dievišķās patiesības mācības, kas atskanēja no Viņa lūpām — viss norādīja uz to, ko pēc dziedināšanas gadījuma Betezdā Viņš pats apliecināja Sinedrija priekšā —, ka Viņš ir Mūžīgā Dēls.LI 178.2

Ja Israēla vadoņi būtu pieņēmuši Kristu, Viņš tos pagodinātu, uzticot nest Evaņģēlija vēsti visā pasaulē. Tiem pirmajiem tika dota izdevība kļūt par Dieva valstības un žēlastības pasludinātājiem. Bet Israēls neatzina savu piemeklēšanas laiku. Jūdu vadoņu greizsirdība un neuzticēšanās bija izaugusi par atklātu ienaidu, un ļaužu sirdis tika novērstas no Jēzus.LI 178.3

Sinedrijs noraidīja Kristus vēsti un tiecās pēc Viņa nāves; tāpēc Jēzus aizgāja no Jeruzālemes, no priesteriem, no dievnama, no reliģiskajiem vadoņiem, no bauslībā mācītās tautas un griezās pie citas ļaužu šķiras, lai pasludinātu savu vēsti un izraudzītu tos, kam vajadzēja nest Evaņģēliju visām tautām.LI 178.4

Kā garīdzniecība atteicās no gaismas un cilvēku dzīvības Kristus dienās, tā tas ir turpinājies katrā nākamajā paaudzē. Atkal un atkal ir atkārtojies stāsts par Kristus aiziešanu no Jūdejas. Kad refor- matori pasludināja Dieva Vārdu, tiem ne prātā nenāca šķirties no pastāvošās baznīcas, bet reliģiskie vadoņi negribēja paciest gaismu, un tās nesēji bija spiesti meklēt citu ļaužu šķiru, kas ilgojās pēc patiesības. Mūsu dienās vairs tikai nedaudzus no tiem, kas sevi apliecina par reformatoru sekotājiem, tiešām vada viņu gars. Maz ir to, kas klausās, lai sadzirdētu Dieva balsi, un ir gatavi pieņemt patiesību, vienalga, kādā ietērpā to pasniegtu. Bieži vien tie, kas iet reformatoru pēdās, lai varētu sludināt skaidro Dieva Vārda mācību, ir spiesti šķirties no draudzēm, kuras tie mīl. Ļoti daudzos gadījumos gaismas meklētājiem tieši šīs mācības dēļ un, lai varētu tai paklausīt, ir jāatstāj savu tēvu baznīca.LI 178.5

Galilejiešus Jeruzālemes rabīni nicināja kā rupjus un neizglītotus ļaudis, bet Pestītāja darbībai tas tomēr bija labvēlīgāks darba lauks. Tie bija nopietnāki un sirsnīgāki, mazāk liekuļoja, un tādēļ viņu prāti bija vairāk atvērti patiesības uzņemšanai. Aiziedams uz Galileju, Jēzus nemeklēja vientulību vai nošķirtību. Šī province tajā laikā bija biezi apdzīvota, tikai citu tautu piejaukums tur bija daudz lielāks nekā Jūdejā.LI 179.1

Kad Jēzus ceļoja uz Galileju, mācīdams un dziedinādams, no visām apkārtējām pilsētām un ciemiem pie Viņa plūda ļaudis. Daudzi atnāca pat no Jūdejas un kaimiņu provincēm. Bieži Viņš bija spiests no tautas paslēpties. Sajūsma reizēm kļuva tik liela, ka vajadzēja spert nepieciešamus piesardzības soļus, lai Romas vara nesāktu baidīties no sacelšanās. Vēl nekad pasaule nebija pieredzējusi tādu laikmetu. Pie cilvēkiem virs zemes bija nonākušas Debesis. Izsalkušas un izslāpušas dvēseles, kas ilgi gaidīja Israēla pestīšanu, tagad bagātīgi baudīja Pestītāja žēlastību.LI 179.2

Kristus sludinātās vēsts būtība tika izteikta vārdos: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.” Tādā veidā Evaņģēlija vēsts, ko sniedza pats Pestītājs, bija pamatota uz pravietojumiem. “Laiks”, kuru Viņš pasludināja par piepildījušos, bija laika posms, kuru eņģelis Gabriēls darīja zināmu Daniēlam. “Septiņdesmit nedēļas”, sacīja eņģelis, “ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu, aizslēgt atkāpšanos, aizzieģelēt grēkus, salīdzināt noziegumu, atvest mūžīgu taisnību, aizzieģelēt parādīšanas un praviešu vārdus un svaidīt Visusvētāko.” (Dan. 9:24*) Viena diena pravie-tojumos nozīmē vienu gadu. (Sk. 4. Moz. 14:34; Ec. 4:6) 70 nedēļas jeb 490 dienas nozīmē 490 gadus. Izejas punktu šim periodam var atrast vārdos: “Tādēļ zini un proti: kamēr tas vārds izgājis Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt līdz vienam svaidītam (Kristum) Valdniekam, ir septiņas nedēļas un sešdesmit un divas nedēļas” (Dan. 9:25*), tātad 69 nedēļas jeb 483 dienas. Pavēle atjaunot un uzcelt Jeruzālemi, kas apstiprināta ar Artakserksa Longimana dekrētu (Ezr. 6:14; 7:1), stājas spēkā rudenī, 457. g. pirms Kristus. No šī laika 483 gadi sniedzas līdz rudenim 27. gadā pēc Kristus. Saskaņā ar pravietojumu šim periodam bija jāsniedzas līdz Mesijam, t. i., Svaidītajam. 27. g. pēc Kristus Pestītājs kristību laikā saņēma Svētā Gara svaidījumu un drīz pēc tam uzsāka savu atklāto darbību. Tad arī tika pasludināta vēsts: “Laiks ir piepildīts.”LI 179.3

Eņģelis sacīja: “Tad Viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu [t. i., 7 gadus].” Skaitot 7 gadus no tā brīža, kad Pestītājs iesāka savu atklāto darbību, Evaņģēlijam bija jātiek sludinātam jūdiem, — trīsarpus gadus to darīja pats Kristus, bet pēc tam apustuļi. “Un nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies.” (Dan. 9:27*) Pavasarī, 31. g. pēc Kristus, Golgātā tika pienests patiesais upuris — Kristus. Tad dievnama priekškars pārplīsa uz pusēm, ar to rādot, ka ceremoniālās kalpošanas svētums un nozīme ir izbeigusies. Šīs zemes kaujamajiem un ēdamajiem upuriem vairs nebija nozīmes.LI 180.1

Viena nedēļa (7 gadi) beidzās 34. ga pēc Kristus. Tad, nomētādami ar akmeņiem Stefanu, jūdi galīgi apzīmogoja savu atteikšanos no Evaņģēlija, bet mācekļi, kas vajāšanu dēļ tika izklīdināti, “staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju” (Ap. d. 8:4), un drīz vien atgriezās vajātājs Sauls, kļūdams par pagānu apustuli Pāvilu.LI 180.2

Kristus nākšanas laiks, Viņa svaidīšana ar Svēto Garu, nāve un Evaņģēlija sludināšana pagāniem bija jau iepriekš pravietoti noteikti pieturas punkti. Jūdu tautai pirmajai vajadzēja izprast šos pravietojumus un saskatīt to piepildīšanos Jēzus misijā. Kristus saviem mācekļiem sevišķi uzsvēra pravietojumu pētīšanas nozīmi. Norādīdams uz Daniēlam doto atklāsmi par laiku, Viņš sacīja: “Kas to lasa, lai uzmana.” (Mat. 24:15) Pēc savas augšāmcelšanās Viņš mācekļiem atkal paskaidroja “visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti”. (Lūk. 24:27) Pestītājs pats bija runājis ar visu praviešu starpniecību. “Kristus Gars viņos” jau “iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību”. (1. Pēt. 1:11)LI 180.3

Tas bija Gabriēls, augstākais eņģelis tūlīt aiz Dieva Dēla, kas ar dievišķo vēsti nāca pie Daniēla. Tas bija Gabriēls, “Viņa eņģelis” (Atkl. 1:3), kuru Kristus sūtīja atklāt nākotni mīļotajam Jānim. Ikvienam, “kas lasa”, “klausās pravietojumu vārdus un tur to, kas (..) rakstīts”, ir apsolītas svētības.LI 181.1

“Jo Dievs tas Kungs neko nedara, neatklājis savu noslēpumu praviešiem, saviem kalpiem.” (Am. 3:7; 5. Moz. 29:29) Pats Kungs to visu ir devis, un Viņa svētība pavadīs ikvienu godbijīgu, lūgšanu pavadītu praviešu rakstu pētīšanu.LI 181.2

Kā vēsts par Kristus pirmo atnākšanu pasludināja žēlastības valstības iestāšanos, tā vēsts par Viņa otro nākšanu stāsta par godības valstību. Tāpat kā pirmā, arī otrā vēsts ir dibināta uz pravietojumiem. Tie Daniēlam sacītie eņģeļa vārdi, kas attiecas uz pēdējām dienām, tiks saprasti gala laikā. “Daudzi to tad izpētīs, un atziņas vairosies. (..) Bet bezdievīgie paliks un rīkosies bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet saprātīgie un apgaismotie to sapratīs.” (Dan. 12:4,10) Pestītājs pats ir devis savas atnākšanas zīmes, un Viņš saka: “Redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.” “Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk.” “Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lūk. 21:31,34,36)LI 181.3

Šajās rakstvietās sludināto laikmetu mēs jau esam sasnieguši. Ir pienācis gala laiks, praviešu atklāsmēs zīmogi ir noņemti, un to svinīgie brīdinājumi runā par drīzu mūsu Kunga godības valstības nodibināšanos.LI 181.4

Jūdi Dieva Vārdu izskaidroja un pielietoja nepareizi, un tādēļ nezināja savas piemeklēšanas laiku. Kristus un Viņa apustuļu darbības gadus, šos dārgos pēdējos žēlastības gadus izredzētajai tautai, tie pavadīja sazvērestībās, gudrodami, kā iznīcināt Kunga vēstnešus. Viņus nodarbināja šīs zemes godkārīgie centieni, tādēļ garīgās valstības piedāvājums tiem likās maznozīmīgs. Arī šodien šīs pasaules valstība pilnīgi aizņem cilvēku domas un tie neņem vērā straujo pravietojumu piepildīšanos un zīmes, kas norāda uz Dieva godības valstību.LI 181.5

“Bet jūs, brāļi, nedzīvojiet tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai.” Kaut gan mums nav dots zināt mūsu Kunga atnākšanas stundu, mēs tomēr varam zināt, ka tā ir tuvu. “Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.” (1. Tes. 5:4-6)LI 181.6