Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Laikmetu Ilgas - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    72 nodaļa. “Mani pieminēdami”

    (Mat. 26:20-29; Marka 14:17-25; Lūk. 22:14-23; Jāņa 13:18-30)LI 540.1

    “Kungs tanī naktī, kad Tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: “Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami. ” Tāpat arī kausu pēc Vakarēdiena, un sacīja: “Šis kauss ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk.” (1. Kor. 11:23-26)LI 540.2

    Kristus tagad nostājās uz robežas starp divām iekārtām un šo iekārtu diviem lielajiem svētkiem. Viņš, bezvainīgais Dieva Jērs, gatavojās sevi pienest par grēka upuri un ar to pārtraukt simbolu un ceremoniju sistēmu, kas četrus gadu tūkstošus norādīja uz Viņa nāvi. Ēzdams Pasā jēru kopā ar saviem mācekļiem, Viņš tā vietā iecēla Svēto Vakarēdienu, kam vajadzēja kļūt par Viņa lielā upura piemiņu. Jūdu nacionālajiem svētkiem bija jāizbeidzas uz visiem laikiem. Bet kalpošana, ko Kristus nodibināja, Viņa sekotājiem turpmāk jāievēro visās zemēs un visos nākamajos gadsimtos.LI 540.3

    Pasā svētki tika iecelti par piemiņu Israēla atbrīvošanai no Ēģiptes verdzības. Dievs bija pavēlējis, lai gadu no gada, kad bērni vaicās, ko tas nozīmē, viņiem tiktu atstāstīti šie vēstures notikumi. Tādā veidā šo brīnišķo izglābšanu vajadzēja saglabāt viņu atmiņā. Bet Vakarēdiena sakramentu Kungs deva, lai pieminētu pestīšanu, kas iegūta Kristus nāves nopelnā. Tas jāievēro tik ilgi, kamēr Viņš nāks otrreiz spēkā un godībā, un ir kā līdzeklis, ar kuru mūsu atmiņā paliek dzīvs Viņa lielais darbs.LI 540.4

    Tanī naktī, kad Israēla bērni tika atbrīvoti no Ēģiptes, tie Pasā jēru ēda stāvēdami, ar apjoztiem gurniem un ceļa spieķiem rokās — gatavi ceļojumam. Veids, kādā tie noturēja šo ceremoniju, atbilda situācijai, jo tos gatavojās izdzīt no Ēģiptes zemes, un tiem bija jāuzsāk smags un nepatīkams pārgājiens pa tuksnesi. Bet Kristus dienās stāvoklis bija mainījies. No izdzīšanas vairs nebija jābaidās. Viņi tagad mita paši savā zemē. Saskaņā ar mieru, kas tiem bija dots, ļaudis tagad Pasā mielastu baudīja, atrodoties pusguļus. Ap galdu novietoja paklājus, uz kuriem atlaisties, atbalstoties uz kreisās rokas, labo atstājot brīvu, lai ar to varētu ēst. Šādā stāvoklī ikviens viesis varēja piespiest galvu pie tā krūtīm, kas atradās aiz viņa, un kājas mīkstā paklāja otrā galā varēja nomazgāt tas, kurš apstaigāja loka ārpusi.LI 540.5

    Kristus joprojām atradās pie Pasā mielasta galda. Viņa priekšā stāvēja svētkiem paredzētā neraudzētā maize. Turpat bija arī neraudzētais Pasā vīns. Šos simbolus Kristus tagad izmantoja, lai ainotu savu bezvainīgo kalpošanu. Nekas, ko sabojājis rūgšanas process, kas ir grēka un nāves simbols, nevarēja attēlot “bezvainīgo un nevainojamo Jēru”. (1. Pēt. 1:19)LI 541.1

    “Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: “Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa.” Un Viņš ņēma kausu, pateicās, deva to tiem un sacīja: “Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” ”LI 541.2

    Arī nodevējs Jūda piedalījās Svētajā Vakarēdienā. Viņš pieņēma Jēzus lauztās miesas un izlieto asiņu simbolus. Viņš dzirdēja vārdus: “To dariet, Mani pieminēdami.” Tomēr, sēdēdams tur, paša Dieva Jēra tuvumā, nodevējs perināja savus tumšos nodomus un loloja spītīgas atriebības domas.LI 541.3

    Kāju mazgāšanas laikā Kristus bija devis pārliecinošu pierādījumu, ka Viņš pazīst Jūdas raksturu, jo Kungs sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” (Jāņa 13:11) Šie vārdi viltus māceklim skaidri rādīja, ka Kristus zina viņa slepenos nodomus. Tagad Kristus izteicās vēl tiešāk. Kad tie bija sasēdušies ap galdu, Viņš, mācekļus uzlūkodams, sacīja: “Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus Es esmu izredzējis. Bet lai tas raksts piepildās: “Kas ar Mani maizi ēd, tas Mani min ar kājām.” ” (Jāņa 13:18*)LI 541.4

    Pat tagad mācekļi Jūdu neturēja aizdomās, tomēr tie ievēroja, cik satriekts bija Kristus. Pār visiem kā ēna pārlaidās nojauta par kādu briesmīgu nelaimi, kuras būtību tie neizprata. Kad tie tā klusēdami ēda, Jēzus sacīja: “Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!” Šie vārdi pārsteidza un izbiedēja. Tie nespēja aptvert, ka kāds no viņiem varētu rīkoties tik nelietīgi pret dievišķo Mācītāju. Kāda iemesla dēļ lai tie Viņu nodotu? Un kam? Kura sirdī varētu dzimt tāds nodoms? Taču ne kādam no vadošajiem divpadsmit, kam vairāk par visiem citiem bija iespēja klausīties Viņa mācības, kas bija baudījuši Viņa brīnišķīgo mīlestību un kam Viņš bija parādījis tik lielu cieņu, sapulcinot tos ciešā lokā ap sevi!LI 541.5

    Kad tie bija apjēguši Kristus vārdu nozīmi un atcerējās, cik patiesi Viņš allaž ir runājis, tos pārņēma bailes un neuzticēšanās sev. Tie iesāka pārmeklēt savas sirdis, lai pārliecinātos, vai tur nav paslēpies kāds pret viņu Mācītāju vērsts nodoms. Ar vismokošākajām izjūtām tie cits pēc cita jautāja: “Taču ne es, Kungs?” Bet Jūda sēdēja klusēdams. Jānis, dziļi noskumis, beidzot atklāti vaicāja: “Kungs, kurš tas ir?” Jēzus atbildēja: “Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis.” Kad mācekļi jautāja: “Kungs, vai es tas esmu?”, tie bija cieši vērojuši cits cita seju. Jūdas klusēšana visu skatienus tagad pievērsa viņam. Jautājumu un pārsteiguma saucienu jūklī Jūda nebija sadzirdējis, kā Jēzus atbildēja uz Jāņa jautājumu, bet, lai izvairītos no mācekļu pētošajiem skatieniem, arī viņš jautāja tāpat kā pārējie: “Taču ne es, Rabi?” Tad Jēzus ar uzsvaru atbildēja: “Tu to teici!”LI 542.1

    Pārsteigumā un apmulsumā par viņa nodoma atklāšanu Jūda steidzīgi piecēlās, lai atstātu telpu. “Bet Jēzus viņam saka: “Ko tu dari, to dari drīz.” (..) Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts.” Jā, tā bija “nakts” arī nodevējam, kas novērsās no Kristus un aizgāja galējā tumsībā.LI 542.2

    Kamēr netika sperts šis solis, Jūda vēl nebija pārkāpis atgriešanās robežu. Bet, kad tas pameta savu Kungu un savus biedrus, mācekļus, tad notika galīgā izšķiršanās. Viņš bija pārkāpis pēdējo robežlīniju.LI 542.3

    Apbrīnojama ir Kristus nenogurstošā pacietība ar šo kārdināšanām pakļauto dvēseli. Nepalika neizmantots nekas, ko vien varēja darīt, lai glābtu Jūdu. Pēc tam, kad tas jau divas reizes bija risinājis sarunas, lai nodotu savu Kungu, Jēzus aizvien deva iespēju atgriez-ties. Spēdams redzēt nodevēja slepenos sirds nodomus, Kristus Jūdam sniedza pēdējo pārliecinošo pierādījumu par savu dievišķo izcelsmi. Tas viltus māceklim bija pēdējais aicinājums uz atgrie- šanos. Netika taupīts neviens paskubinājums, ko vien varēja sniegt Kristus dievišķi cilvēciskā sirds. Stūrgalvīgā lepnuma atsisti, žēlastības viļņi atgriezās vēl spēcīgākos pakļaujošās mīlestības plūdos. Bet Jūda tikai vēl vairāk nocietinājās, kaut gan viņš bija pārsteigts un uztraukts par sava nozieguma atklāšanu. No Svētā Vakarēdiena māceklis aizgāja, lai pabeigtu savu nodevēja darbu.LI 542.4

    Izsakot “vai!” par Jūdu, Kristum bija kāds žēlastības pilns nodoms mācekļu labā. Tādā veidā Viņš tiem deva visaugstāko pierādījumu par savu mesiānisko sūtību. “Es jums to saku, pirms tas noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es (..) esmu.” Ja Jēzus būtu klusējis, it kā nezinādams, kas Viņu gaida, mācekļi būtu varējuši domāt, ka viņu Mācītājam nav bijušas dievišķas iepriekš- paredzēšanas spējas un ka Viņš ir ticis pārsteigts un nezinot nodots ļaunā pūļa rokās. Jau pirms gada Jēzus mācekļiem teica, ka ir izredzējis divpadsmit, bet viens no tiem esot velns. Tagad Jūdam sacītie vārdi, kas atklāja, ka Kungam viņa nodevība visā pilnībā jau bija zināma, varēja stiprināt īsto Kristus sekotāju ticību Viņa ciešanu un pazemojumu laikā. Kad Jūda būs piedzīvojis savu šausmīgo galu, mācekļi atcerēsies “vai!”, ko Jēzus izteica par savu nodevēju.LI 543.1

    Pestītājam bija arī kāds cits nodoms. Viņš nebija novērsies un atteicies kalpot tam, kuru pazina kā savu nodevēju. Mācekļi neizprata Viņa vārdus, kad Viņš kāju mazgāšanas laikā sacīja: “Jūs esat tīri, bet ne visi”, nedz arī tos, kad Viņš pie galda pasludināja: “Kas ar Mani maizi ēd, tas Mani min ar kājām.” (Jāņa 13:10,18*) Tādēļ vēlāk, kad kļuva skaidra Pestītāja vārdu nozīme, viņiem bija ko pārdomāt par Dieva pacietību un žēlastību pret visdziļāk maldos grimušo cilvēku.LI 543.2

    Kaut gan Jēzus Jūdu pazina jau no sākuma, Viņš tomēr mazgāja tam kājas. Nodevējam bija priekšrocība kopā ar Kristu piedalīties Svētajā Vakarēdienā. Lēnprātīgais Pestītājs tiecās pretī grēciniekam ar pamudinājumu, lai tas Viņu pieņemtu, atgrieztos un tiktu attīrīts no grēka nešķīstības. Tā ir mācība arī mums. Ja domājam, ka kāds maldās un grēko, tad nevajag no viņa atrauties. Mēs nedrīkstam izturēties nevērīgi un norobežoties no šāda cilvēka, nedz atstāt viņu kārdināšanu varā un pamest sātana kaujas laukā. Tā nav Kristus metode. Mācekļi bija maldīgi, ar kļūdām, tomēr Jēzus mazgāja tiem kājas un tādā veidā visiem, izņemot vienam, lika atgriezties.LI 543.3

    Kristus priekšzīme nepieļauj šķirošanu Kunga mielastā. Protams, atklāts grēks vainīgo izslēdz. To skaidri māca Svētais Gars. (Sk. 1. Kor. 5:11) Bet tālāk par to nevienam nevajadzētu spriest. Dievs nav cilvēkiem atļāvis noteikt, kuram šādā gadījumā piedalīties, kuram — nē. Jo kas gan spēj pārbaudīt sirdi? Kas spēj atšķirt nezāles no kviešiem? “Lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī kausa. Kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer tā Kunga kausu, tas būs noziedzies pret tā Kunga miesu un asinīm.” “Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir tā Kunga miesu.” (1. Kor. 11:28,27,29)LI 544.1

    Kad ticīgie sapulcējas, lai piedalītos šajā ceremonijā, ierodas arī cilvēku acīm neredzami sūtņi. Ļaužu pulkā var būt arī kāds Jūda, un tādā gadījumā tur ir tumsības lielkunga sūtņi, jo tie pavada visus, kas nepakļaujas Svētajam Garam. Sapulcē ir arī Debesu eņģeļi. Šie neredzamie apmeklētāji ierodas katrā sanāksmē. Starp klātesošajiem var būt cilvēki, kas sirdī nav patiesības un svētuma kalpi, taču tie vēlas piedalīties Piemiņas mielastā. Tādiem to nevajadzētu liegt. Var ierasties arī liecinieki, kas bija klāt, kad Jēzus mazgāja mācekļu un Jūdas kājas, jo šo skatu vēroja ne tikai cilvēku acis.LI 544.2

    Kristus pats vienmēr ir klāt ar Svēto Garu, lai apzīmogotu savu sakramentu. Viņš ir tur, lai pārliecinātu un mīkstinātu sirdi. Neviens skatiens, neviena nožēlas pilna doma Viņam nepaliek nepamanīta. Viņš gaida nožēlojošo un no sirds sagrauzto. Viss ir sagatavots šīs dvēseles uzņemšanai. Tas, kurš mazgāja kājas Jūdam, no grēka traipiem ilgojas attīrīt katru sirdi.LI 544.3

    Nevienam nevajadzētu atteikties no Piemiņas mielasta tāpēc, ka tur klāt varētu būt kāds necienīgais. Katrs māceklis tiek atklāti aicināts piedalīties, ar to apliecinot, ka pieņem Kristu kā savu personīgo Pestītāju. Tieši šajos Viņa ieceltajos svētbrīžos Kungs satiekas ar saviem ļaudīm un stiprina tos ar savu klātbūtni. Arī pie rituāla izpildīšanas var kalpot necienīgas sirdis un rokas, tomēr tur ir pats Kristus, lai kalpotu saviem bērniem. Visi, kas piedalās, uzticoties Viņam, tiks bagāti svētīti, bet tie, kas šo Dieva doto priekšrocību brīžus pamet novārtā, piedzīvos zaudējumu. Tiem piemērojami vārdi: “Ne visi jūs esat tīri.”LI 544.4

    Baudīdams maizi un vīnu kopā ar mācekļiem, Kristus tiem svinīgi apsolīja būt par Pestītāju. Viņš tiem deva jaunu derību, caur kuru visi, kas Viņu pieņem, kļūst par Dieva bērniem un mantiniekiem kopā ar Kristu. Līdz ar šo derību tiem pieder visas svētības, ko Debesis var dāvināt šajā un nākamajā dzīvē. Šo derības aktu vajadzēja apstiprināt ar Kristus asinīm. Sakramenta pasniegšanai vienmēr bija jāatgādina bezgalīgais Upuris, kas pienests par ikvienu no tiem atsevišķi kā par daļiņu no kritušās cilvēces lielās ģimenes.LI 544.5

    Tomēr Vakarēdiena dievkalpojumam nav jābūt skumjam brīdim. Tāds nav šī notikuma mērķis. Kad Kunga mācekļi pulcējas ap galdu, tiem vairs nav jāpiemin un jāapraud savi trūkumi. Tiem nav jākavējas atmiņās pie saviem pagātnes reliģiskajiem piedzīvojumiem, neskatoties uz to, vai tie ir bijuši iedrošinoši vai nomācoši. Tiem nav jāatceras nesaskaņas ar brāļiem. Visu to sevī ietvēra sagatavošanās rituāls. Sevis pārbaudīšana, grēku izsūdzēšana, domstarpību izlīdzināšana — tas viss jau ir noticis. Tagad tie nāk, lai savienotos ar Kristu. Tiem vairs nav jāstāv krusta ēnā, bet tā glābjošajā gaismā. Tiem jāatver dvēsele Taisnības Saules spožajiem stariem. Ar sirdīm, kas šķīstītas Kristus visdārgākajās asinīs, pilnīgi apzinoties Viņa tiešo, kaut arī neredzamo klātbūtni, tiem jāuzklausa vārdi: “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.” (Jāņa 14:27)LI 545.1

    Mūsu Kungs saka: “Kad esi pārliecināts par savu grēku, atceries, ka Es miru par tevi. Kad tavi pienākumi izskatās grūti un nomācoši un nastas par smagām, lai tās panestu, piemini, ka Es tevis dēļ nesu krustu, par kaunu nebēdādams. Kad tava sirds izbīstas no grūtā pārbaudījuma, atceries, ka tavs Pestītājs ir dzīvs, lai par tevi aizlūgtu.”LI 545.2

    Vakarēdiena dievkalpojums atgādināja arī Kristus otro nākšanu. Tā nolūks — uzturēt šo cerību dzīvu mācekļu dvēselēs. Kad vien tie sapulcējās, lai pieminētu Kunga nāvi, no jauna tika stāstīts, kā “Viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem, un sacīja: Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” Vajāšanās tie atrada iepriecu cerībā uz Kunga atnākšanu. Neizsakāmi dārga tiem bija doma: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk.” (1. Kor. 11:26)LI 545.3

    To mēs nekad nedrīkstam aizmirst. Jēzus mīlestība ar tās virzošo spēku jāuztur dzīva mūsu atmiņā. Kristus šo piemiņas ceremoniju izveidoja, lai tā atgādinātu par mūsu labā atklāto Dieva mīlestību. Tikai Viņš mūsu dvēseles spēj vienot ar Dievu. Vienprātība un mīlestība starp brāļiem var kļūt mūžīga, vienīgi pateicoties Jēzus mīlestībai. Nekas cits, kā tikai Kristus nāve mums varēja pavērt ceļu uz Viņa mīlestību. Vienīgi pateicoties Jēzus upura nāvei, mēs ar prieku varam raudzīties uz Viņa otro atnākšanu. Viņa upuris ir mūsu cerības pamats. Uz tā jābalstās mūsu ticībai.LI 545.4

    Rituāli, kas norāda uz mūsu Kunga pazemojumu un ciešanām, pārāk bieži tiek uzskatīti tikai par formu. Bet tie tika iecelti ar noteiktu mērķi. Mums savs prāts jāstimulē apgūt dievbijības noslēpumu. Ikvienam ir dota iespēja Kristus ciešanas grēka dēļ izprast daudz dziļāk, nekā mēs to darām. “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:14,15) Mums jāraugās uz Golgātas krustu, uz tur mirstošo Pestītāju. Mūsu mūžīgās intereses prasa, lai mēs uzticētos Kristum.LI 546.1

    Mūsu Kungs sacīja: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī (..). Jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens.” (Jāņa 6:53-55) Tā ir patiesība pat tad, ja runājam par savu fizisko būtību. Pat par šo laicīgo dzīvi mēs esam parādā Kristus nāvei. Par maizi, ko ēdam, ir samaksāts ar Viņa lauzto miesu. Ūdens, ko dzeram, ir pirkts par Viņa izlietajām asinīm. Lai kas tas arī nebūtu — taisnais vai grēcinieks, kas bauda savu dienišķo maizi — ikviens tiek uzturēts ar Kristus miesu un asinīm. Uz katra maizes klaipa ir Golgātas krusta nospiedums. Tas atspoguļojas katrā ūdens avotā. Visu to Kristus mācīja, nodibinādams sava lielā upura simbolu. Gaisma, kas izplūst no pirmā Vakarēdiena augšistabā, padara svētu dienišķo uzturu mūsu ikdienas dzīvē. Ģimenes galds kļūst kā Kunga galds, un katra maltīte — sakraments.LI 546.2

    Cik vēl daudz patiesāki Kristus vārdi ir tad, ja runājam par savu garīgo būtību, jo Viņš apgalvo: “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība!” (Jāņa 6:54) Uzņemdami dzīvību, kas par mums ziedota pie Golgātas krusta, mēs spējam dzīvot svētu dzīvi. Šo dzīvību mēs saņemam ar Viņa Vārdu un, darot to, ko Viņš pavēlējis. Tā mēs tiekam ar Viņu savienoti. “Kas Manu miesu bauda,” teica Jēzus, “un Manas asinis dzer, tas paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tapat arī tas, kas Mani bauda, bus dzīvs Manī.” (Jāņa 6:56,57) Šī rakstvieta sevišķā nozīmē attiecināma uz Svēto Vakarēdienu. Kad cilvēks ticībā pārdomā mūsu Kunga lielo upuri, dvēsele uzņem Kristus garīgo dzīvību. Tā smeļas garīgu spēku no katra Piemiņas mielasta. Tāds mielasts rada dzīvu savienību, caur kuru ticīgais nonāk sadraudzībā ar Kristu un tādējādi arī ar Tēvu. Tas sevišķā nozīmē izveido savienību starp atkarīgām cilvēciskām būtnēm un Dievu.LI 546.3

    Kad mēs baudām maizi un vīnu, kas aino Kristus lauzto miesu un izlietās asinis, mēs garā pievienojamies Vakarēdienam Jeruzāle- mes augšistabā. Mēs it kā izejam cauri dārzam, kuru svētu padarīja Tā dvēseles mokas, kas nesa pasaules grēkus. Mēs kļūstam aculiecinieki cīņai, kurā tika iegūta mūsu salīdzināšana ar Dievu. Mūsu vidū ienāk krustā piesistais Kristus.LI 547.1

    Uzlūkodami savu Pestītāju, mēs pilnīgāk aptveram Debesu Valdnieka pienestā upura lielo nozīmi. Mūsu priekšā tiek pagodināts pestīšanas plāns, un domas par Golgātu izraisa dzīvību un svētas jūtas mūsu sirdīs. Tad tiek izteikta slava Dievam un Jēram, jo augstprātība un sevis paaugstināšana nevar plaukt dvēselē, kas savā atmiņā uzglabā dzīvas Golgātas ainas.LI 547.2

    Kas iepazīsies ar Pestītāja nesalīdzināmi lielo mīlestību, tas sāks domāt cēlākas domas, tam tiks šķīstīta sirds un pārveidots raksturs. Tas izies, lai būtu par gaismu pasaulei, lai kaut mazliet atstarotu šo neaptverami dziļo mīlestību. Jo vairāk mēs domās kavēsimies pie Kristus krusta, jo pilnīgāk apgūsim apustuļa valodu, kas teica: “Bet es (..) negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei.” (Gal. 6:14)LI 547.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents