Atgriezies Kapernaumā, Jēzus negāja uz labi pazīstamajām vietām, kur Viņš bija mācījis ļaudis, bet kopā ar mācekļiem klusi sameklēja kādu māju, kurai bija jākļūst par Viņa pagaidu mitekli. Galilejas darbības posma atlikušajā laikā Viņš vēlējās vairāk mācīt savus mācekļus nekā darboties laužu masu labā.LI 353.2

Ceļojot pa Galileju, Kristus atkal mēģināja sagatavot mācekļus gaidāmajiem notikumiem. Jēzus stāstīja, ka Viņam jāiet uz Jeru- zālemi, jātiek tur nonāvētam un jāceļas atkal augšā. To Pestītājs vēl papildināja ar dīvaino un svinīgo paziņojumu, ka Viņš tikšot nodots savu ienaidnieku rokās. Tomēr arī tad mācekļi Viņa vārdus nesaprata. Kaut gan pār tiem klājās lielu bēdu ēna, viņu sirdī vietu atrada sāncensības gars. Tie strīdējās savā starpā, kurš no viņiem būtu jāuzskata par lielāko nākamajā valstībā. Šo strīdu tie centās no Jēzus noslēpt, tāpēc negāja kā parasti Viņam cieši līdzās, bet kavējās aiz muguras, tā ka, ienākot Kapernaumā, Viņš tiem atradās labu gabalu priekšā. Jēzus lasīja savu sekotāju domas, un Viņš ļoti vēlējās sniegt kādu padomu un tos pamācīt. Tomēr Viņš nogaidīja klusāku brīdi, kad mācekļu sirdis būtu atvērtas Viņa vārdu uzņemšanai.LI 353.3

Drīz pēc tam, kad tie bija sasnieguši pilsētu, pie Pētera atnāca tempļa nodokļa iekasētāji un jautāja: “Vai jūsu mācītājs nodokli nemaksā?” Šis nodoklis nebija pilsonisks, bet reliģisks maksājums tempļa uzturēšanai, ko ikvienam jūdam vajadzēja kārtot katru gadu. Atteikšanās maksāt nodokli tiktu uzskatīta par neuzticību pret dievnamu, rabīnu vērtējumā — par vissmagāko grēku. Pestītāja nostāja pret rabīnu likumiem un Viņa atklātais pārmetums tradīciju aizstāvjiem deva ieganstu apsūdzībai, ka Viņš grib izjaukt kalpošanu templī. Tādēļ tagad ienaidnieki saskatīja izdevību Viņam celt neslavu. Dievnama nodokļa iekasētājā tie atrada uzticamu sabiedroto.LI 353.4

Pēteris nodokļa iekasētāja jautājumā saklausīja mājienu uz Kristus lojalitāti pret dievnamu. Degdams par sava mācītāja godu, tas, Viņam neko neprasīdams, steidzīgi atbildēja, ka Jēzus nodokli maksās.LI 353.5

Bet Pēteris tikai pa daļai nojauta jautātāja nolūku. Bija vairākas ļaužu šķiras, kuras uzskatīja par atbrīvotām no nodokļa maksāšanas. Mozus laikos, kad levītus nošķīra kalpošanai svētnīcā, tiem nedeva nekādu mantojumu. Kungs sacīja: “Levija ciltij nav nekādas kopējas daļas ar saviem brāļiem attiecībā uz vispārējo dzimtas īpašuma tiesu; tas Kungs ir viņu mantība”. (5. Moz. 10:9) Kristus dienās priesterus un levītus aizvien uzskatīja par sevišķi nošķirtiem dievnamam un neprasīja, lai tie maksātu ikgadējo nodokli tā uzturēšanai. Arī pravieši bija atbrīvoti no šīs maksas. Prasīdami nodokli no Jēzus, rabīni neņēma vērā to, ka Viņš pretendē uz pravieša vai mācītāja tiesībām, un izturējās pret Viņu kā pret jebkuru vienkāršu cilvēku. Viņa atteikšanās maksāt nodokli tiktu izskaidrota kā neuzticība pret dievnamu, kamēr, no otras puses, maksāšana būtu attaisnojums viņa neatzīšanai par pravieti.LI 354.1

Vēl tikai pirms neilga laika Pēteris bija atzinis Jēzu par Dieva Dēlu, bet tagad palaida garām izdevību izcelt sava Kunga personības lomu. Atbildot nodokļa iekasētājam, ka Jēzus nodokli maksās, viņš īstenībā bija apstiprinājis nepareizo izpratni par Jēzu, ko centās izplatīt priesteri un vadītāji.LI 354.2

Pēterim ienākot namā, Pestītājs nepieminēja to, kas bija noticis, bet jautāja: “Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem, vai no svešiniekiem?” Pēteris atbildēja: “No svešiniekiem.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tātad pašu bērni ir svabadi.” Kamēr valsts pilsoņiem ir uzlikts nodoklis ķēniņa uzturēšanai, paša valdnieka bērni no tā ir atbrīvoti. Tā arī no Israēla, kas sevi apliecināja par Dieva tautu, tika prasīts atbalstīt dievkalpošanu, bet Jēzum, Dieva Dēlam, šāda pienākuma nebija. Ja priesteri un levīti bija atbrīvoti tikai saistību dēļ ar dievnamu, tad jo vairāk Tas, kuram dievnams bija Tēva nams.LI 354.3

Ja Jēzus nodokli būtu nomaksājis bez iebilduma, Viņš tiešām būtu apstiprinājis šīs prasības pareizību un tādā veidā noliedzis savu dievišķo izcelsmi. Bet, uzskatīdams par vajadzīgu šo prasību izpildīt, Viņš tomēr noraidīja tās nepareizo pamatojumu. Sagādājot līdzekļus nodokļa nomaksai, Viņš pierādīja savu dievišķo dabu. Tagad atklājās, ka Viņš ir viens ar Dievu un tāpēc nav pakļauts nodoklim kā vienkāršs pavalstnieks.LI 354.4

“Ej uz jūru,” Viņš pavēlēja Pēterim, “un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi!”LI 355.1

Kaut gan Jēzus savu dievišķo dabu bija ietērpis cilvēka miesā, šajā brīnumdarbā Viņš parādīja savu godību. Bija acīmredzams, ka tas bija Viņš, kas ar Dāvida starpniecību pasludināja: “Jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums.” (Ps. 50:10-12)LI 355.2

Tobrīd, kad Jēzus skaidri parādīja, ka maksāt nodokli nav Viņa pienākums, Viņš ar jūdiem neielaidās strīdā par šo lietu, jo tie Viņa vārdus tikai sagrozītu un vērstu pret Viņu. Lai neradītu aizvainojumu par nodokļa nemaksāšanu, Viņš darīja to, ko pēc taisnības neviens no Viņa nevarēja prasīt. Šī mācība bija ļoti vērtīga Viņa mācekļiem nākotnē. Drīz vajadzēja notikt krasām pārmaiņām viņu attieksmē pret dievkalpošanu templī, un Kristus tos mācīja bez vajadzības nepretoties pastāvošajai kārtībai. Cik vien iespējams, tiem bija jāizvairās radīt citiem iespēju nepareizi izskaidrot viņu ticību. Kaut gan kristieši nevar upurēt nevienu patiesības principu, viņiem jācenšas izvairīties no sadursmēm vienmēr, kad tas ir iespējams.LI 355.3

Kad Pēteris bija aizgājis uz jūru un Kristus ar pārējiem mācekļiem palika namā vieni, Viņš, tos sapulcinājis, jautāja: “Par ko jūs runājāt ceļā?” Jēzus klātbūtne un Viņa jautājums lietu nostādīja gluži citādā gaismā, nekā tas likās tad, kad viņi par to strīdējās ceļā. Kauns un sevis nosodīšana lika tiem ciest klusu. Jēzus bija stāstījis, ka Tam jāmirst viņu labā, un viņu patmīlīgā godkārība bija nožēlojamā pretstatā ar Viņa nesavtīgo mīlestību.LI 355.4

Kad Jēzus mācekļiem stāstīja, ka Viņš tiks sodīts ar nāvi un pēc tam celsies augšā, Viņš mēģināja izraisīt sarunu par viņu gaidāmo lielo ticības pārbaudījumu. Ja tie būtu gatavi uzņemt to, ko Viņš vēlējās darīt zināmu, viņi būtu pasargāti no rūgtām ciešanām un izmisuma. Viņa vārdi tiem nestu iepriecu smagā zaudējuma un vilšanās stundā. Bet, lai arī cik skaidri Jēzus bija pateicis, kas Viņu gaida, pieminēdams drīzumā paredzamo ceļojumu uz Jeruzālemi, mācekļos no jauna pamodās cerība par valstības uzcelšanu. Tas arī izraisīja strīdu par to, kuram būtu jāieņem augstākie amati. Kad Pēteris pārnāca no jūras, mācekļi viņam pastāstīja par Pestītāja jautājumu, un tad beidzot kāds uzdrošinājās jautāt Jēzum: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?”LI 355.5

Jēzus sapulcēja ap sevi visus mācekļus un sacīja: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Šajos vārdos bija tāds svinīgums un tāds iespaidīgums, kuru mācekļi ne tuvu neizprata. To, ko Kristus saskatīja, tie nespēja uztvert. Tie neizprata Kristus valstības būtību, un šī nezināšana un neizpratne bija neapšaubāms viņu sāncensības iemesls. Bet īstais iemesls slēpās dziļāk. Izskaidrodams valstības būtību, Kristus uz laiku būtu varējis viņu nesaskaņas apslāpēt, tomēr tas neskartu strīda cēloni. Pat pēc tam, kad tie būtu saņēmuši vispilnīgākās zināšanas, jautājums par pirmo vietu varēja atjaunot nemieru. Tas radītu grūtības draudzē pēc Kristus aiziešanas. Cīņu par augstāko vietu radīja tas pats gars, kas sākumā izraisīja lielo cīņu Debesīs un kas lika Kristum nākt no Debesīm, lai šeit mirtu. Kristus gara skata priekšā parādījās Lucifers, “ausekļa dēls”, kas krāšņumā pārspēja visus ap troni esošos eņģeļus un atradās vistuvāk Dieva Dēlam. Lucifers bija teicis: “Es būšu kā pats Visaugstākais.” (Jes. 14:12,14) Šī pašpaaugstināšanās vēlme izraisīja karu Debesu pagalmos, un no turienes tika izraidīti Dieva eņģeļu pulki. Ja Lucifers tiešām būtu vēlējies līdzināties Visaugstākajam, viņš nekad nebūtu pametis tam ierādīto vietu Debesīs, jo Visaugstākā gars izpaužas nesavtīgā kalpošanā. Lucifers iekāroja Dieva varu, bet ne Viņa raksturu. Viņš sev meklēja visaugstāko vietu, un ikviena būtne, kuru mudina viņa gars, darīs to pašu. Tādejādi nenovēršama būs atsvešināšanās, nesaskaņas un ķildas. Vara kļūs par stiprākā laupījumu. Sātana valstība ir varmācības valstība, tajā cits citu uzskata par šķērsli savu panākumu ceļā vai arī izmanto kā akmeni, uz kura pakāpties, lai sasniegtu augstāku stāvokli.LI 356.1

Lucifers par visiekārojamāko uzskatīja Dieva godu, turpretī paaugstinātais Kristus pats “sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Filip. 2:7,8) Tagad krusts jau atradās Viņam tieši priekšā, bet Viņa paša mācekļi bija tā aizņemti ar pašlabuma, šī sātana valstības principa meklēšanu, ka tie nespēja just līdzi savam Kungam, nedz arī saprast Viņu, kad Viņš runāja par savu pazemošanos viņu labā.LI 356.2

Ļoti smalkjūtīgi, tomēr ar svinīgu uzsvaru, Jēzus mēģināja ļaunumu novērst. Viņš atklāja Debesu valstībā valdošo principu un mērauklu, ar ko noteikt patiesu lielumu. Tie, kurus dzen lepnums un slavas kāre, vairāk domā par sevi un iegūstamo algu nekā par to, kā atlīdzināt no Dieva saņemtās dāvanas. Viņiem nebūs vietas Debesu valstībā, jo tie ir kļuvuši par sātana sabiedrotajiem.LI 356.3

Pirms pagodināšanas vispirms nepieciešama pazemība. Augstam amatam cilvēku vidū Debesis izraugās darbinieku, kas līdzīgi Jānim Kristītājam ieņem pieticīgu vietu Dieva priekšā. Visvienkāršākais māceklis Dieva darbā ir visspējīgākais. Debesu būtnes var sadar-boties ar to, kas netiecas pēc sava goda, bet pēc dvēseļu glābšanas. Kas visdziļāk izjūt vajadzību pēc dievišķās palīdzības, tas lūgs par to, un Svētais Gars liks nākt gaismai no Jēzus, kas stiprinās un cels augšup dvēseli. Pēc satikšanās ar Jēzu Viņš izies darbā to ļaužu labā, kas iet bojā savos grēkos. Viņš būs svaidīts savam uzdevumam un gūs panākumus tur, kur daudzi izglītotie un gudrie cietīs neveiksmi.LI 357.1

Bet, ja cilvēki paši paaugstinās, domādami, ka ir nepieciešami Dieva lielo plānu īstenošanai, Kungs no viņiem atsakās. Tiks skaidri parādīts, ka Kungs no viņiem nav atkarīgs. Darbs viņu atcelšanas dēļ neapstāsies, bet ies uz priekšu ar vēl lielāku spēku.LI 357.2

Jēzus mācekļiem nepietika ar pamācībām par Dieva valstības būtību. Viņiem bija nepieciešama sirds pārveidošana, kas tos saskaņotu ar šīs valstības principiem. Ataicinājis pie sevis mazu bērnu, Jēzus to nostādīja viņu vidū un tad, maigi apskaudams mazo, sacīja: “Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Maza bērna vienkāršība, sevis aizmiršana un paļāvīga mīlestība ir īpašības, ko tik augstu vērtē Debesis. Tās ir īsta diženuma raksturīgākās pazīmes.LI 357.3

Jēzus saviem mācekļiem vēlreiz paskaidroja, ka Viņa valstībai nav raksturīgs laicīgs gods un sevis izcelšana. Pie Jēzus kājām šīs atšķirības zīmes tiek aizmirstas. Bagātie un nabagie, izglītotie un neizglītotie sapulcējas, nedomādami par šķirām vai pārākumu no pasaules viedokļa. Visi satiekas kā asinīm atpirktas dvēseles, kuras ir vienādi atkarīgas no Tā, kurš tās atpircis.LI 357.4

Dieva acīs dārga ir ikviena patiesa, grēkus nožēlojoša dvēsele. Viņš savu zīmogu uzspiež cilvēkiem ne viņu augstā stāvokļa dēļ, ne bagātības, ne lielas gudrības dēļ, bet tādēļ, ka tie ir viens ar Kristu. Godības Kungs ir apmierināts ar lēnprātīgajiem un no sirds paze-mīgajiem. “Tu man devi savas pestīšanas vairogu,” sacīja Dāvids, “un Tava žēlastības pilnā laipnība” — galvenā īpašība cilvēka raksturā— “mani paaugstinājusi.” (Ps. 18:36)LI 357.5

“Kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā vārdā,” sacīja Jēzus, “tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.” “Tā saka tas Kungs: “Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls, bet Es uzlūkoju nabagu un, kam sagrauzts gars, un, kas Manu vārdu bīstas.” ” (Jes. 66:1,2)LI 358.1

Pestītāja vārdi mācekļos izraisīja neuzticēšanos sev pašiem. Atbildot ne uz vienu tieši nebija norādīts, bet Jāni tas ierosināja jautāt, vai viņa rīcība ir bijusi pareiza kādā gadījumā. Ar vientiesīgu sirdi viņš Jēzum izstāstīja šo notikumu. “Mācītāj,” viņš sacīja, “mēs kādu redzējām Tavā vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.”LI 358.2

Norādami šo cilvēku, Jēkabs un Jānis bija iedomājušies, ka dara to Kunga goda dēļ, bet tagad sāka apjaust, ka viņus vadījusi tikai greizsirdība. Tie atzina savu kļūdu un pieņēma Jēzus pārmetumu: “Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu.” Tādēļ nedrīkstēja atstumt nevienu, kas kaut kādā veidā izrādīja draudzību pret Kristu. Daudzus dziļi aizkustināja Kristus raksturs un Viņa darbs, un sirdis atvērās ticībā Viņam, bet mācekļiem, kas nespēja izprast motīvus, vajadzēja būt uzmanīgiem, lai šīm dvēselēm nelaupītu drosmi. Kad Jēzus pats pie viņiem vairs nebūs un darbs tiks atstāts viņu rokās, tie nedrīkstēs turēt sevī šaursirdīgu noslēgtības garu, bet mācekļiem jāatklāj tā pati visu aptverošā līdzjūtība, ko tie redzēja savā Mācītājā.LI 358.3

Tas, ka kāds visās lietās nepielāgojas mūsu personīgajām domām vai uzskatiem, nedod mums tiesības aizliegt šim cilvēkam strādāt Dieva labā. Kristus ir Lielais Skolotājs, un mums nav jātiesā vai jāpavēl, bet ikvienam pazemībā jāapsēžas pie Jēzus kājām, lai mācītos no Viņa. Katra dvēsele, ko Dievs darījis labprātīgu, ir kanāls, caur kuru Kristus var atklāt savu piedodošo mīlestību. Cik ļoti uzmanīgiem mums jābūt, lai neatņemtu drosmi kādam no Dieva gaismas nesējiem un tādā veidā neaizturētu starus, kurus Viņš vēlas raidīt pasaulē!LI 358.4

Mācekļa skarbums vai vēsums pret cilvēku, kuru Kristus velk pie sevis — līdzīgi tam, kā Jānis aizliedza darīt brīnumus Kristus vārdā — var beigties ar novirzīšanos uz ienaidnieka takas un kļūt par cēloni šī cilvēka zaudēšanai. Bet, kas tā dara, “tam būtu labāk,“ sacīja Jēzus, “ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā”. Viņš turpināja: “Ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev ir labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī (..). Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā, kad tev ir divas kājas un tu topi mests ellē.” (Marka 9:42-45)LI 358.5

Kādēļ tik nopietni vārdi, par kuriem asāki vairs nevar būt? Tādēļ, ka “Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo”. Vai Viņa mācekļi drīkst parādīt mazāk uzmanības savu līdzcilvēku dvēselēm, nekā parādīja Debesu Majestāte? Katra dvēsele ir neizsakāmi dārga, un cik briesmīgs grēks ir vienas dvēseles novēršana no Kristus, darot Pestītāja mīlestību, pazemošanos un ciešanas šīs dvēseles dēļ veltīgas!LI 359.1

“Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!” (Mat. 18:7) Sātana iedvesmota, pasaule noteikti uzstāsies pret Kristus sekotājiem un centīsies izpostīt viņu ticību, bet vai tam, kas pieņem Kristus vārdu un tomēr tiek atrasts, darot šo darbu. Mūsu Kungu apkauno cilvēks, kas saka, ka Viņam kalpo, bet Viņa raksturu parāda nepareizā gaismā; tā daudzi tiek pievilti un aizvesti pa nepareiziem ceļiem.LI 359.2

Jebkuru ieradumu vai praktisku darbību, kas var ievest grēkā un radīt negodu Kristum, labāk ir atmest, lai arī kādu upuri tas neprasītu. Tas, kurš apkauno Kristu, nevar palīdzēt dvēselei. Debesu svētības nevar pavadīt nevienu cilvēku, kurš pārkāpj mūžīgās taisnības principus. Pietiek ar vienu iemīļotu grēku, lai degradētu raksturu un novestu no ceļa arī citus. Ja ir jānogriež kāja vai roka, vai pat jāizņem acs, lai izglābtu no nāves miesu, cik daudz nopietnāk mums būtu jāatbrīvojas no grēka, kas nes nāvi dvēselei!LI 359.3

Ceremoniālajā dievkalpošanā katram upurim tika pievienota sāls. Tas, līdzīgi vīraka kvēpināšanai, simboliski norādīja, ka vienīgi Kristus taisnība kalpošanu Dievam var darīt pieņemamu. Atsaukdamies uz šo darbību, Jēzus sacīja: “Jo ikviens ugunī taps sālīts.” “Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.” Visiem, kas grib “nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri” (Rom. 12:1), jāsaņem glābjošā sāls, mūsu Pestītāja taisnība. Tad viņi kļūst par “zemes sāli” (Mat. 5:13), kas savalda ļaunumu cilvēku vidū, tāpat kā sāls pasargā no bojāšanās. Bet, ja sāls zaudējusi savu garšu, ja ir tikai dievbijības apliecināšana bez Kristus mīlestības, tad nav labā iespaida. Tāda dzīve nevar glābjoši ietekmēt pasauli. Jūsu enerģija un rīcības spēja Manas valsts uzcelšanā, saka Jēzus, atkarīga no tā, vai esat saņēmuši Manu Garu. Lai varētu būt par dzīvības smaržu uz dzīvību, jums jākļūst par Manas žēlastības dalībniekiem. Tad nebūs ne sāncensības, ne pašlabuma meklēšanas, ne arī vēlēšanās pēc augstākās vietas. Jums nepieciešama mīlestība, kas nemeklē savu, bet cita labumu.LI 359.4

Lai nožēlotājs grēcinieks paceļ savas acis uz “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku” (Jāņa 1:29), un uzlūkojot tas taps pārvērsts. Viņa bailes pārvērtīsies priekā, šaubas — cerībā. Akmens sirds tiks salauzta. Uzplauks pateicība. Dvēselē ieplūdīs mīlestības straume. Viņā mājos Kristus — Ūdens Avots, kas verd mūžīgai dzīvībai. Kad mēs uzlūkosim Jēzu, Sāpju Vīru, kam nebija svešas bēdas, kas līdz savas misijas beigām necienīts, nicināts, apsmiets un dzīts no vienas pilsētas uz otru pūlas glābt pazudušos, kad mēs redzēsim Viņu Ģetzemanē ar sviedriem kā lielām asins lāsēm un pie krusta mokās mirstam, mūsu es vairs nekliegs pēc atzinības. Uzlūkodami Jēzu, mēs kaunēsimies par savu vēsumu, vienaldzību un pašlabuma meklēšanu. Mēs vēlēsimies visu vai neko, no visas sirds mēs gribēsim kalpot Meistaram. Mēs priecīgi nesīsim krustu, sekodami Jēzum; Viņa dēļ mēs pacietīsim grūtības, kaunu un vajāšanas.LI 360.1

“Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri; nedzīvojot par patikšanu sev pašiem.” (Rom. 15:1) Mēs nedrīkstam necienīt nevienu dvēseli, kura tic Kristum, kaut arī ticība būtu vāja un soļi tik nedroši kā mazam bērnam. Par visu, kas mums dod zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem — izglītību, rakstura cēlumu, kristīgu audzināšanu, reliģiskiem piedzīvojumiem — mēs esam parādā tiem, kam mazāk labvēlīgi apstākļi, un, cik vien tas ir mūsu spēkos, mums viņiem jākalpo. Ja esam stipri, tad mums jāstiprina vājo rokas. Godības eņģeļi, kas vienmēr redz Debesu Tēva vaigu, priecājas, kalpojot Viņa vismazākajiem bērniem. Trīcošās dvēseles, kurām daudz nevēlamu rakstura īpašību, atrodas viņu īpašā aizbildniecībā. Eņģeļi ir vienmēr klāt tur, kur tie visvairāk vajadzīgi, pie tiem, kam jāizcīna visgrūtākās cīņas pašiem ar sevi, un pie tiem, kas atrodas visnomācošākajos apstākļos. Šajā kalpošanā līdzi darbosies arī patiesie Kristus sekotāji.LI 360.2

Ja kāds no šiem mazākajiem tiktu uzvarēts un izdarītu jums kaut ko ļaunu, tad jūsu darbs ir palīdzēt un dziedināt viņu. Negaidiet no viņa pirmo soli uz salīdzināšanos. “Kā jums šķiet?” jautāja Jēzus. “Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? Un, ja viņam laimējas to atrast, patiesi Es jums saku, viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. Tāpat arī tas nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.”LI 360.3

Lēnprātīgā garā, pielūkodams, “ka arī tu nekrīti kārdināšanā” (Gal. 6:1), ej pie maldīgā un “pamāci viņu zem četrām acīm”! Ne- kaunini viņu, atklādams viņa vainas citiem, kā arī nedari negodu Kristum, izpauzdams atklātībā tā cilvēka grēku vai maldus, kas nes Viņa vārdu! Bieži vien tam, kas nomaldījies, skaidri jāpasaka patiesība, jāliek saprast sava kļūda, lai viņš varētu laboties. Bet jūs nedrīkstat spriest tiesu vai nosodīt. Nemēģiniet izcelt sevi, bet lai visas jūsu pūles ir vērstas uz viņa garīgo atveseļošanos. Dvēseles brūču dziedināšanai vajadzīgs vismaigākais pieskāriens, vislielākā iejūtība. Šeit var palīdzēt vienīgi mīlestība, kas plūst no Golgātas Cietēja. Lai brālis pret brāli izturas ar iejūtību, zinot, ka, sasniegdams mērķi, viņš “izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku”. (Jēk. 5:20)LI 361.1

Bet pat šīs pūles var būt nesekmīgas. “Tad,” sacīja Jēzus, “pieaicini vēl vienu vai divus.” Varbūt, ka kopīgā ietekme uzvarēs tur, kur vienam panākumu nebija. Nebūdami iesaistīti šajā lietā, viņi vairāk spēs būt taisnīgi, un tas piešķirs lielāku nozīmi viņu padomam vainīgajam.LI 361.2

Ja viņš tos neklausa, tad, un ne agrāk, problēma jādara zināma visai ticīgo kopai. Lai draudzes locekļi kā Kristus pārstāvji vienojas lūgšanā un mīlestībā lūdz, lai vainīgais labotos. Svētais Gars runās ar savu kalpu starpniecību, lūgdams nomaldījušos atgriezties pie Dieva. Gara iedvesmots, apustulis Pāvils saka: “(..) it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” (2. Kor. 5:20) Kas atraida arī šo kopīgo samierināšanas mēģinājumu, tas sarauj saites, kuras vieno ar Kristu, un tādā veidā pats nošķiras no draudzes sadraudzības. “Uz priekšu,” sacīja Jēzus, “turi viņu par pagānu un muitnieku.” Tomēr viņu nevajag uzskatīt kā atšķirtu no Dieva žēlastības. Lai bijušie brāļi viņu nenicina un nenievā, bet izturas ar maigumu un līdzcietību kā pret vienu no pazudušajām avīm, ko Kristus vēl cenšas atvest uz savu ganāmpulku!LI 361.3

Kristus norādījumi par izturēšanos pret tiem, kas nomaldījušies, sevišķā veidā atkārto ar Mozus starpniecību sniegto mācību Isra- ēlam: “Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet, pamācīdams pamāci savu tuvāko, lai tev nav viņa dēļ jānes grēks.” (3. Moz. 19:17) Tas ir, ja kāds neņem vērā Kristus uzlikto pienākumu censties atgriezt tos, kas ir maldos un grēkā, viņš kļūst par grēka līdzdalībnieku. Par ļaunumu, kuru ir iespējams novērst, mēs esam tikpat atbildīgi, cik atbildīgi būtu, ja tā būtu rīkojušies paši.LI 362.1

Netaisnība jāuzrāda pašam netaisnības darītājam. Mēs nedrīkstam to padarīt par savstarpējas iztirzāšanas vai kritikas priekšmetu; pat pēc tam, kad tas ir pateikts draudzei, mēs nedrīkstam to atstāstīt citiem. Kristiešu kļūdu zināšana neticīgajai pasaulei būtu vienīgi par klupšanas akmeni, un kavēšanās pie šīm lietām arī mums pašiem var nākt tikai par sliktu, jo šādu pārdomu rezultātā mēs izmaināmies. Ja mēs centīsimies labot kāda brāļa maldus, Kristus Gars mūs skubinās, cik vien iespējams, aizsargāt viņu no viņa paša brāļu kritikas un vēl daudz vairāk no neticīgās pasaules nosodījuma. Mēs paši esam maldīgi, un mums nepieciešama Kristus žēlastība un piedošana; un tieši tāpat, kā mēs gribam, lai Viņš izturas pret mums, Viņš mums pavēl izturēties citam pret citu.LI 362.2

“Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī Debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī Debesīs.” Jūs darbojaties kā Debesu sūtņi, un jūsu darba iznākumam ir mūžības vērtība.LI 362.3

Bet mums šī lielā atbildība nav jānes vieniem pašiem. Visur, kur Kristus vārdam paklausa no sirds, arī Viņš pats ir klāt. Viņš ir klāt nevien draudzes sanāksmēs, bet visur, kur Viņa vārdā sapulcējas mācekļi, kaut arī to ir maz. Viņš saka: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.”LI 362.4

Sacīdams “Mans Debesu Tēvs”, Jēzus mācekļiem atgādina, ka savā cilvēciskumā Viņš ir saistīts ar tiem, dalās viņu pārbaudījumos un jūt līdzi ciešanās, tomēr, pateicoties dievišķajai dabai, vienmēr paliek vienots ar Mūžīgā troni. Brīnišķīgs iedrošinājums! Debesu būtnes apvienojas ar cilvēkiem līdzjūtībā un darbā, lai glābtu tos, kas pazuduši. Viss Debesu spēks tiek dots, lai apvienotos ar cilvēku spējām dvēseļu aicināšanā pie Kristus.LI 362.5

47 nodaļa. Kalpošana

49 nodaļa. Lieveņu svētkos