“Pēc tam Viņš nogāja Kapernaumā, pats, Viņa māte, brāļi un Viņa mācekļi, un tur palika nedaudz dienas. Kad jūdu Lieldienas bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.”LI 115.2

Šajā ceļojumā Jēzus pievienojās vienam no lielajiem ļaužu pulkiem, kas devās uz galvaspilsētu. Par savu misiju Viņš atklāti vēl nebija paziņojis un tādēļ varēja nepamanīts paslēpties ļaužu pūlī. Šādos gadījumos sarunas bieži risinājās par Mesijas nākšanu, ko ar noteiktību un spēku sludināja Jānis. Domas par drīzo nacionālo varenību izraisīja lielu sajūsmu. Bet Jēzus zināja, ka šīs cerības nepiepildīsies, jo tās balstījās uz nepareizu Rakstu skaidrojumu. Tādēļ Viņš ar dziļu nopietnību runāja par pravietojumiem un centās ļaudis ierosināt rūpīgāk pētīt Dieva Vārdu.LI 115.3

Jūdu vadoņi bija ļaudīm noteikuši, ka Dievam kalpot tiem jāmācās Jeruzālemē. Lieldienu nedēļā šeit sapulcējās lielas tautas masas, nākdamas no visām Palestīnas daļām un pat no tālākām zemēm. Dievnama pagalmus pildīja raibs pūlis. Daudzi nevarēja sev līdzi atvest dzīvniekus, ko upurēt kā norādījumu uz lielo Upuri, tādēļ viņu ērtībām tos pirka un pārdeva tempļa ārējā pagalmā. Lai iegādātos upurus, tur kopā sanāca visdažādāko šķiru pārstāvji. Turpat arī jebkuru ārzemju naudu varēja mainīt pret svētnīcas monētām.LI 115.4

Katram jūdam “par dvēseles salīdzināšanu” ik gadus bija jāsamaksā pusšekels, un tādā veidā iegūtā nauda tika izlietota dievnama uzturēšanai. (Sk. 2. Moz. 30:12-16) Bez tam vēl lielas naudas summas tika atnestas kā labprātīgi upuri, kurus iemaksāja tempļa kasē. Pēc likuma visus citu zemju līdzekļus vajadzēja pārmainīt vietējā naudā, ko sauca par dievnama šekelu un kuru izlietoja svētnīcas kalpošanai. Naudas mainīšana pavēra ceļu krāpšanai un izspiešanai un izvērtās par apkaunojošu veikalu, kļūstot par priesteru peļņas avotu.LI 115.5

Tirgotāji par pārdodamajiem upuru lopiem prasīja pārspīlētas cenas un savā peļņā dalījās ar priesteriem un vecākajiem, kas tādā veidā kļuva bagāti uz tautas rēķina. Dieva pielūdzējus mācīja ticēt, ka, ja viņi nepienesīs upurus, tad pār viņu bērniem un tīrumiem nenāks Kunga svētības. Tādā veidā upuru lopiem tika nodrošinātas augstas cenas, jo tik tālu ceļu atnākušie ļaudis negribēja atgriezties mājās, neizpildījuši ceremoniālo aktu, kura dēļ bija ieradušies.LI 115.6

Lieldienu laikā pienesa daudz upuru, un dievnamā noritēja plaša tirgošanās. Tās radītā drūzmēšanās un kņada vairāk atgādināja trokšņainu lopu tirgu nekā Dievam iesvētītu templi. Bija dzirdama neatlaidīga kaulēšanās, vēršu maurošana, aitu blēšana, baložu dūdošana, naudas gabalu šķindoņa un dusmīga strīdēšanās. Juceklis bija tik liels, ka traucēja dievlūdzējus, un Visaugstākajam teiktie vārdi izgaisa vispārējā templī valdošajā troksnī. Jūdi pārlieku lepojās ar savu dievbijību. Tie priecājās par savu dievnamu un katru par to neatzinīgi izteiktu, nelabvēlīgu vārdu uzskatīja par Dieva zaimošanu. Viņi visai stingri un noteikti pildīja ar to saistītās ceremonijas, bet šo pedantismu pārvaldīja naudas kāre. Tie gandrīz vairs neaptvēra, cik tālu bija aizgājuši no paša Dieva ieceltās kalpošanas sākotnējā mērķa.LI 116.1

Kad Kungs nolaidās uz Sinaja kalna, Viņa klātbūtne šo vietu padarīja svētu. Mozus tūlīt saņēma pavēli kalnu iežogot. Atskanēja Kunga brīdinošie vārdi: “Sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo, kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs. Neviena roka lai to neaiztiek, jo tam būs tikt nomētātam ar akmeņiem vai ar bultām nošautam, kas to dara; vai tas ir dzīvnieks, vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam.” (2. Moz. 19:12,13) Tā bija mācība, ka jebkura vieta, kur parādās Dieva klātbūtne, ir svēta. Tādēļ arī Dieva nama pagalmu vajadzēja uzskatīt par svētu. Bet, dzenoties pēc pelņas, tas viss tika aizmirsts.LI 116.2

Priesteri un vecākie tika aicināti par Dieva pārstāvjiem tautā. Viņiem bija pienākums novērst nekārtības dievnama pagalmā. Tiem vajadzēja tautai rādīt skaidrības un līdzjūtības piemēru. Viņiem nepieklājās tiekties pēc sava labuma un peļņas, bet vajadzēja ņemt vērā Dieva pielūdzēju stāvokli un vajadzības. Tiem bija pienākums palīdzēt tādiem, kas prasītos upurus nespēja nopirkt, bet viņi to nedarīja. Viņu sirdis bija nocietinājusi mantkārība.LI 116.3

Uz svētkiem ieradās arī ciešanu nomākti, trūkumā un bēdās nonākuši cilvēki. Tur bija akli, tizli, kurli. Dažus pat atnesa uz nestuvēm. Sanāca daudzi, kas bija pārāk trūcīgi, lai Kungam nopirktu visniecīgāko upuri, tik nabadzīgi, ka tiem nepietika līdzekļu pārtikas iegādei, ar ko remdēt savu izsalkumu. Priesteru prasības viņus ļoti apbēdināja. Kaut gan priesteri lepojās ar savu dievbijību un uzskatīja sevi par tautas sargiem un aizbildņiem, tiem pietrūka līdzjūtības un žēlsirdības. Nabagi, slimie un mirstošie velti lūdza palīdzību. Viņu ciešanas priesteru sirdīs nemodināja ne vismazāko līdzjūtību.LI 116.4

Ienākot dievnamā, Jēzus ātri uztvēra visu šo ainu. Viņš ievēroja negodīgos darījumus. Viņš saprata nabadzīgo ļaužu bēdas, kuri domāja, ka bez asins izliešanas tie nesaņems piedošanu par saviem grēkiem. Viņš redzēja sava nama ārējo pagalmu, kas bija padarīts par nesvētas tirdzniecības vietu. Svētā vieta bija pārvērsta par milzīgu naudas maiņas punktu.LI 117.1

Kristus saprata, ka te kaut kas jādara. Tautai lika izpildīt neskaitāmas ceremonijas, pavisam maz paskaidrojot to nozīmi. Dieva pielūdzēji pienesa upurus, nesaprazdami, ka tie ainoja vienīgo pilnīgo Upuri. Tagad viņu vidū nepazīts un negodāts stāvēja Tas, uz ko norādīja visa viņu dievkalpošana. Viņš pats bija devis norādījumus par upuriem. Viņš izprata to simbolisko nozīmi un redzēja, ka tie tagad ir sagrozīti un pārprasti. Garīga pielūgsme bija gandrīz pilnīgi izzudusi. Priesteriem un vecākajiem nebija savienības ar Dievu. Kristus uzdevums bija mācīt pavisam citādu Dieva pielūgšanu.LI 117.2

Stāvēdams uz tempļa pagalma kāpnēm, Kristus ar caururbjošu skatienu vērās ainā, kas norisinājās Viņa priekšā. Ar pravietisku skatu raudzīdamies nākotnē, Viņš redzēja ne tikai nākamos gadus, bet gadu simtus un vēl tālākus laikmetus. Viņš redzēja, kā priesteri un vadoņi nolaupa trūcīgajiem viņu tiesības un aizliedz pasludināt Evaņģēliju nabagiem. Viņš redzēja, kā grēciniekiem tiek noklusēta Dieva mīlestība un Viņa žēlastības dāvanas cilvēki padara par preci. Vērojot šo skatu, Kristus sejā parādās sašutuma, autoritātes un varas izteiksme. Ļaužu uzmanība tagad pievēršas Viņam. Nesvētajā tirdzniecībā iesaistīto acis stīvi raugās Viņa sejā. Tie nespēj novērst savu skatienu. Tie jūt, ka šis Cilvēks lasa viņu apslēptās domas un atklāj visdziļākos motīvus. Daži vēl mēģina aizsegt savas sejas, it kā tur būtu ierakstīti viņu ļaunie darbi un šis caururbjošais skatiens tos varētu izlasīt.LI 117.3

Troksnis ir apklusis. Tirgošanās un kaulēšanās balsis pārtrūkušas. Klusums kļūst mokošs. Klātesošos pārņem baiļu izjūta. Tiem šķiet, ka tie ir nostādīti Dieva soģa krēsla priekšā, lai atbildētu par saviem darbiem. Raugoties Kristū, tie cauri cilvēciskajam ietērpam redz atmirdzam dievišķo dabu. Debesu Majestāte stāv, kā pēdējā dienā stāvēs Tiesnesis, — tagad gan vēl neietērpts tādā godībā, kāda Viņu pavadīs, bet ar tādu pašu spēju redzēt cilvēka dvēseles noslēpumus. Viņa acis pārslīd ļaužu pūlim, ievērojot katru no tiem atsevišķi. Viņa stāvs, šķiet, paceļas tiem pāri pavēlošā cieņā, un Viņa sejā staro dievišķa gaisma. Viņš runā, un šī skaidrā, skanīgā balss — tā pati balss, kas Sinaja kalnā pasludināja bauslību, ko priesteri un vecākie tagad pārkāpj, — ir dzirdama atbalsojamies dievnama velvēs: “Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu!”LI 117.4

Lēni kāpdams pa kāpnēm un paceldams no auklām savītu pātagu, Viņš pavēl tirgotājiem atstāt dievnama pagalmu. Enerģiski un ar bardzību, kādu Viņš vēl nekad nebija parādījis, Kristus apgāž naudas mijēju galdus. Nauda šķindēdama krīt uz marmora grīdas. Neviens neiedrošinās apšaubīt Viņa autoritāti. Neviens neiedrošinās apstāties, lai savāktu savu negodīgi iegūto peļņu. Jēzus viņus ar pātagu nesit, tomēr Viņa rokās vienkārši savītā aukla šķiet tik briesmīga kā liesmojošs zobens. Tempļa vecākie, spekulatīvos darījumos iesaistītie priesteri un lopu tirgotāji ar savām avīm un vēršiem steidzas projām ar vienu vienīgu domu — izbēgt no Viņa notiesājošās klātbūtnes.LI 119.1

Ļaužu pūli, kas jūt Jēzus dievišķās dabas izpausmi, pārņem panika. No simtiem nobālušu lūpu izlaužas baiļu kliedzieni. Pat mācekļi trīc un dreb. Tie ir uztraukti par Jēzus vārdiem un rīcību, kas tik ļoti atšķiras no Viņa parastās izturēšanās. Tie atceras, ka par Viņu rakstīts: “Dedzība Tava nama labad Mani ir ēdusi.” (Ps. 69:10) Drīz trokšņainais pūlis ar savu tirgošanos ir tālu prom no Kunga nama. Pagalms ir brīvs no nesvētiem darījumiem, un pār nesenās burzmas vietu nolaižas dziļš klusums un svinīgums. Kunga klātbūtne, kas senatnē padarīja svētu kalnu, tagad dara svētu Dieva godam celto templi.LI 119.2

Šķīstīdams dievnamu, Jēzus sevi pieteica kā Mesiju un uzsāka savu darbu. Dieva klātbūtnes iemājošanai celtais templis bija domāts kā uzskates līdzeklis Israēlam un visai pasaulei. No mūžīgiem laikiem pastāv Dieva nodoms, lai katra radītā būtne no spožā un svētā serafa līdz cilvēkam, būtu kā svētnīca, kurā mājotu Radītājs. Grēka dēļ cilvēks pārstāja būt par šādu Dieva templi. Ļaunuma aptumšotā un aptraipītā cilvēka sirds vairs neatklāja Dieva godību. Bet ar Dieva Dēla nākšanu cilvēka miesā Radītāja nodoms tomēr piepildās. Dievs mājo cilvēkā, un ar glābjošās žēlastības palīdzību cilvēka sirds no jauna kļūst par Viņa namu. Dievam bija nodoms, lai Jeruzālemes dievnams pastāvīgi liecinātu par katrai dvēselei piedāvāto augsto stāvokli. Bet jūdi neizprata šīs celtnes nozīmi, ar kuru paši tik ļoti lepojās. Viņi sevi nenodeva par svētnīcu Dieva Garam. Jeruzālemes dievnama pagalms, pilns nesvētas tirgošanās un trokšņa, pārāk skaidri atklāja sirds dievnama stāvokli, ko aptraipīja kaislības un nesvētas domas. Šķīstīdams dievnamu no laicīgiem pircējiem un pārdevējiem, Jēzus darīja zināmu savu misiju šķīstīt sirdis no grēka traipiem — pasaulīgām iekārēm, savtīgām kaislībām un ļauniem ieradumiem, kas sabojā dvēseli. ” “(..) drīz ieradīsies savā namā tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!” — saka tas Kungs Cebaots. Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus.” (Mal. 3:1-3)LI 119.3

“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 3:16,17) Neviens cilvēks pats nevar izraidīt ļauno pūķi, kas ieņēmis viņa sirdi. Vienīgi Kristus var šķīstīt dvēseles dievnamu. Bet Viņš negrib ielauzties ar varu. Viņš sirdī neienāk kā seno laiku templī, bet saka: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa.” (Atkl. 3:20) Ja Kristus ienāk, tad ne tikai uz vienu dienu, jo Viņš apliecina: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, (..), un tie būs Mani ļaudis.” (2. Kor. 6:16) “Viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, Tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos.” (Mih. 7:19*) Viņa klātbūtne šķīstīs un svētos dvēseli tā, lai tā varētu būt par svētu templi Kungam, “par Dieva mājokli garā”. (Ef. 2:21,22)LI 120.1

Baiļu pārņemti, priesteri un vadītāji bija aizskrējuši no tempļa pagalma, vairīdamies no caururbjošā skata, kas lasīja viņu sirdis. Bēgdami tie ceļā satika citus, kas vēl tikai nāca uz dievnamu; un sauca tiem, lai griežas atpakaļ. Viņi pastāstīja visu, ko bija redzējuši un dzirdējuši. Bet Kristus uz bēgošajiem cilvēkiem noskatījās ar nožēlu gan viņu baiļu dēļ, gan arī tāpēc, ka tie nezināja, kas ir patiesa Dieva pielūgšana. Šajā ainā Viņš saskatīja simbolizētu visas jūdu tautas izkaisīšanu tās ļaunuma un cietsirdības dēļ.LI 120.2

Kāpēc priesteri bēga no tempļa? Kāpēc viņi nepalika pie saviem uzskatiem? Tas, kas pavēlēja aiziet, bija vienkāršs namdara dēls, bez šīs zemes stāvokļa un varas. Kāpēc tie Viņam nepretojās? Kāpēc tie pameta savu negodīgi iegūto peļņu un skrēja prom, paklausot Tā pavēlei, kura āriene bija tik vienkārša?LI 121.1

Kristus runāja ar ķēnišķīgu autoritāti. Viņa stājā, Viņa balss tonī bija kaut kas, kam tie nespēja stāties pretī. No Viņa pavēlošajiem vārdiem tie tagad, daudz labāk kā jebkad agrāk, aptvēra savu patieso stāvokli, ka ir ļaundari un liekuļi. Kad cilvēciskumu caurstrāvoja dievišķā daba, tie Kristus sejā ieraudzīja ne tikai dusmas, bet uztvēra arī Viņa vārdu nozīmi. Viņi jutās kā Mūžīgā Tiesneša priekšā, kad tiem tiek izsacīts spriedums šai un mūžīgajai dzīvei. Uz brīdi tie bija pārliecināti, ka Kristus ir pravietis, un daudzi Viņu atzina par Mesiju. Svētais Gars viņu prātam apgaismoja praviešu izteicienus par Kristu. Bet vai tie ļāvās šai pārliecībai?LI 121.2

Nē, viņi negribēja atgriezties. Viņi saprata, ka Kristus simpatizē nabagiem. Tie apzinājās, ka ir vainīgi savos darījumos, rīkodamies kā izspiedēji. Tāpēc ka Kristus lasīja viņu domas, tie Viņu ienīda. Jēzus atklātie pārmetumi aizskāra viņu pašlepnumu, un tie kļuva greizsirdīgi, jo Kristus ietekme tautā pieauga. Tāpēc tie nolēma prasīt paskaidrojumu, ar kādām tiesībām un uz kādas pilnvaras pamata Viņš tos bija izdzinis.LI 121.3

Lēnām un domīgi, bet ar naidu sirdī tie atkal atgriezās dievnamā. Ak, kāda pārmaiņa bija notikusi viņu prombūtnes laikā! Kad tie bēga, nabagi palika uz vietas. Tagad tie raudzījās uz Jēzu, kura seja izteica līdzjūtību un mīlestību. Ar asarām acīs Viņš uzrunāja ap sevi stāvošos un bailēs trīcošos ļaudis: “Nebīstieties! Es jūs atpestīšu, un jums būs Mani godāt, jo tāpēc Es esmu nācis pasaulē.”LI 121.4

Ļaudis spiedās Kristum klāt, neatlaidīgi un aizkustinoši lūgdamies: “Mācītāj, svētī mūs!” Viņa auss dzirdēja ikkatru saucienu. Žēlsirdībā, kas pārspēja mātes maigumu, Viņš dziedināja ikvienu, kāda kaite tam arī nebūtu. Neviens netika atstumts. Mēmo lūpas atvērās, lai slavētu Dievu. Aklie skatīja sava Dziedinātāja vaigu. Cietēju sirdis pildījās ar prieku.LI 121.5

Kad priesteri un dievnama vecākie kļuva par aculieciniekiem šim lielajam darbam, ak, kādu atklāsmi tiem sniedza viss tagad redzētais un dzirdētais! Ļaudis stāstīja par izciestām sāpēm, par pieviltām cerībām, runāja par mokpilnām dienām un bezmiega naktīm. Kad pēdējā cerību dzirkstele šķita izdziestam, Kristus bija viņus dziedinājis. Nasta bija tik smaga, kāds sacīja, bet tagad esmu atradis Palīgu. Viņš ir Dieva Svaidītais, un es savu dzīvi gribu veltīt Viņam. Vecāki aicināja savus bērnus slavēt To, kurš bija izglābis viņu dzīvību. Bērni un jaunatne, tēvi un mātes, draugi un visi klātesošie savas balsis apvienoja pateicībā un slavā. Viņu sirdis pildīja cerība un prieks. Viņu dvēseles pārņēma miers. Tie tagad bija dziedināti gan garīgi, gan fiziski. Mājās atgriežoties, viņi pasludināja Jēzus nesalīdzināmo mīlestību.LI 122.1

Izdziedinātie nepievienojās trakojošajam pūlim pie krustā sišanas, kas brēca: “Sit Viņu krustā!” Viņu simpātijas bija Jēzus pusē, jo tie bija izjutuši Viņa lielo līdzjūtību un brīnišķīgo spēku. Tie zināja, ka Viņš ir Pestītājs, jo Viņš tos bija dziedinājis fiziski un garīgi. Vēlāk, kad viņi klausījās apustuļu sludināšanu, sirdī uzņemtais Dieva Vārds deva tiem saprašanu. Tie kļuva par Dieva žēlastības izplatītājiem un par Viņa pestīšanas nesējiem.LI 122.2

Pūlis, kas bija aizbēdzis no Dieva nama pagalma, pēc kāda brīža lēnām atkal atgriezās. No paniskajām bailēm ļaudis pa daļai bija attapušies, taču viņu sejas pauda apmulsumu un nedrošību. Ar izbrīnu tie vēroja Jēzus darbību un guva pārliecību, ka Viņā piepildās pravietojumi par Mesiju. Dievnama apgānīšanā galvenokārt bija vainojami priesteri. Tieši viņu rīcības dēļ pagalms tika pārvērsts par tirgus laukumu. Tauta tur bija vainīga samērā maz. Jēzus dievišķā autoritāte uz to gan atstāja savu iespaidu, tomēr priesteru un rakstu mācītāju ietekme bija lielāka. Ļaudis Kristus misiju uzskatīja par kaut ko jaunu un tādēļ jautāja, vai Viņam ir tiesības nostāties pret to, ko bija atļāvuši dievnama priekšnieki. Tie jutās aizvainoti par tirgošanās pārtraukšanu un apslāpēja Svētā Gara pārliecinošo balsi.LI 122.3

Priesteriem un vecākajiem vairāk par visiem citiem vajadzēja Jēzū saskatīt Kunga Svaidīto, jo viņu rokās taču bija Svēto Rakstu ruļļi, kuros atklāta Viņa misija, un tie apzinājās, ka dievnama šķīstīšana ir kaut kas vairāk kā tikai cilvēciskas varas izpausme. Lai kā viņi ienīda Jēzu, tie tomēr nespēja atbrīvoties no domām, ka Viņš varētu būt Dieva sūtīts pravietis, kas nācis atjaunot dievnama svētumu. Šādu baiļu izraisītā godbijībā tie tagad griezās pie Kristus ar jautājumu: “Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?” Jēzus jau tiem bija devis zīmi. Apgaismodams viņu sirdis un darīdams Mesijas darbus, Kristus tiem sniedza pārliecinošu pierādījumu par savu sūtību. Kad nu tie vēl prasīja kādu zīmi, Viņš atbildēja ar līdzību, rādīdams, ka lasa viņu sirds ļaunprātību un redz, pie kā tā beidzot novedīs. “Noplēsiet šo templi,” Viņš sacīja, “un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.”LI 122.4

Šiem Jēzus vārdiem bija divkārša nozīme. Viņš norādīja ne tikai uz jūdu dievnama un dievkalpošanas sistēmas izpostīšanu, bet arī uz savu nāvi — savas miesas dievnama nopēšanu. Jūdi jau uz to gatavojās. Atgriežoties dievnamā, priesteri un vecākie ierosināja Jēzu nogalināt, lai tā atbrīvotos no nemiera cēlēja. Bet, kad Viņš runāja par šo nodomu, tie Viņu nesaprata. Tie Viņa vārdus attiecināja vienīgi uz Jeruzālemes dievnamu un ar sašutumu izsaucās: “Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?” Tie sprieda, ka Jēzus ir pelnījis, lai Viņam netic, un tādēļ vēl ciešāk apņēmās no Viņa atteikties.LI 123.1

Kristus nemaz necentās panākt, lai neticīgie jūdi vai pat mācekļi tajā laikā izprastu Viņa vārdus. Jēzus zināja, ka ienaidnieki tos sagrozīs un vērsīs pret Viņu pašu. Tiesas stundā šos vārdus minēs kā apsūdzību un Golgātas kalnā tos pret Viņu vērsīs kā izsmieklu. Bet tagad tos paskaidrot nozīmētu paziņot mācekļiem par savām gaidāmajām ciešanām un izraisīt bēdas, ko tie vēl nespēja izturēt. Arī jūdiem tāds izskaidrojums pāragri atklātu viņu aizspriedumu un neticības rezultātu. Tie jau bija sākuši iet pa ceļu, no kura neatkāpsies, kamēr Kristus tiks nokauts kā Dieva Jērs.LI 123.2

Šos vārdus Jēzus runāja to dēļ, kuri Viņam ticēs. Viņš zināja, ka šie vārdi tiks atkārtoti. Pasā svētkos izsacīti, tie nonāks ausīs tūkstošiem un tiks aiznesti uz visām pasaules malām. Pēc tam, kad Viņš būs augšāmcēlies, šo vārdu nozīme kļūs skaidra. Daudziem tie būs izšķirošs pierādījums tam, ka Viņš ir Dievs.LI 123.3

Garīgās tumsas dēļ pat Jēzus mācekļi bieži vien nesaprata Viņa mācības. Tomēr daudzas no tām tiem kļuva skaidras, redzot vēlāk sekojošos notikumus. Kad Kristus vairs nebija kopā ar tiem, Viņa vārdi to sirdīm kļuva par atbalstu.LI 123.4

Arī attiecībā uz Jeruzālemes dievnamu Pestītāja vārdiem “Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu” bija dziļāka nozīme, nekā klausītāji to uztvēra. Kristus bija dievnama pamats un dzīvība. Dievkalpojumi norādīja uz Dieva Dēla upuri. Priesteru kalpošana tika izveidota, lai attēlotu Kristus starpnieka darbu un raksturu. Visa upuru pienešanas sistēma bija norādījums uz Kristus nāvi par pestīšanu pasaulei. Kad lielais notikums, uz kuru gadsimtiem ilgi norādīja ceremoniālā kapošana, būs piepildījies, upuru sistēma vairs nebūs spēkā.LI 123.5

Tā kā viss dievkalpošanas rituāls simbolizēja Kristu, tad, no Viņa šķirts, tas zaudēja jebkādu nozīmi. Izlemjot atteikties no Kristus un nododot Viņu nāvē, jūdi līdz ar to atmeta visu, kas piešķīra nozīmi dievnamam un tā kalpošanai. Tā svētums bija zudis. Nams bija nolemts iznīcībai. No tās dienas upuru pienešanai un ar to saistītajai kalpošanai vairs nebija nekādas jēgas. Līdzīgi Kaina upurim tā neizteica ticību Pestītājam. Nonāvēdami Kristu, jūdi īstenībā izpostīja savu dievnamu. Kristus krustā sišanas brīdī dievnama iekšējais priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai par zīmi, ka ir pienests lielais, īstais Upuris un uz visiem laikiem izbeigusies ēnas kalpošana.LI 124.1

“Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Kad Pestītājs nomira, šķita, ka ir uzvarējuši tumsības spēki, kas gavilēja par savu panākumu. Bet īstais Uzvarētājs iznāca no Jāzepa klints kapa. Tā Dievs atbruņoja “visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām”. (Kol. 2:15) Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus kļuva tās “svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Kungs, ne cilvēks”. (Ebr. 8:2) Cilvēki iekārtoja jūdu saiešanas telti, un cilvēki uzcēla jūdu templi, bet Debesu svētnīcu, kurai zemes svētnīca bija tikai attēls, nav cēlis neviens šīs zemes arhitekts. “Redzi, Vīrs, kam vārds ir Cemaks (atvase) (..). Viņš uztaisīs tā Kunga namu, un Viņš nesīs godības glītumu un sēdēs un valdīs uz sava goda krēsla, un būs priesteris uz sava goda krēsla (..).” (Cak. 6:12,13*)LI 124.2

Upuru kalpošana, kas norādīja uz Kristu, pagāja, bet cilvēku acis tika pievērstas patiesajam Upurim par pasaules grēkiem. Laicīgā priesteru kalpošana izbeidzās, bet mēs raugāmies uz Jaunās Derības starpnieku Jēzu “un izlietajām asinīm, kas spēcīgāk runā nekā Ābela asinis”. (Ebr. 12:24) “Ceļš uz svētnīcu vēl nav atklājies, kamēr pastāv pirmā telts (..). Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu Augsto Priesteri, ir caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, (..) ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu.” (Ebr. 9:8-12)LI 124.3

“Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Ebr. 7:25) Lai gan kalpošanu no zemes svētnīcas vajadzēja pārcelt uz Debesu svētnīcu un kaut arī šī svētnīca un mūsu lielais Augstais Priesteris cilvēku skatam tagad ir neredzami, ticīgie no tā necieš nekādu zaudējumu. Pestītāja prombūtne nerada lūzumu viņu sadraudzībā un nesamazina tiem pieejamo spēku. Kamēr Jēzus kalpo Debesu svētnīcā, ar savu Garu Viņš vēl vienmēr atrodas draudzē, virs zemes. Acīm Viņš gan ir apslēpts, bet spēkā paliek apsolījums: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20) Kaut arī Kristus savu varu ir piešķīris zemes kalpiem, draudzē joprojām ir Vina dzīvinošā klātbūtne.LI 125.1

“Tā kā mums ir liels Augstais Priesteris (..), Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie apliecības, jo mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet, kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:14-16) LI 125.2

15 nodaļa. Kāzas Kānā

17 nodaļa. Nikodēms