Vēsti nes pazemīgi cilvēki

Ja izglītotie teologi būtu bijuši uzticīgi sargi, kas rūpīgi un ar lūgšanām pēta Rakstus, viņi būtu sapratuši laikus. Pravietojumi būtu atklājuši viņiem notikumus, kas tūlīt norisināsies. Bet viņu vietā vēsti nesa pazemīgi ļaudis. Tie, kuri atsakās meklēt gaismu, kad tā atrodas viņu sasniedzamības robežās, tiek atstāti tumsā. Bet Glābējs saka: „Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa 8:12) Dievs sūtīs šim cilvēkam kādu Debesu gaismas zvaigzni, lai vadītu viņu visā patiesībā.Lc 127.6

Kristus pirmās nākšanas laikā priesteri un rakstu mācītāji svētajā pilsētā būtu varējuši atpazīt „laika zīmes” un pasludināt Apsolītā nākšanu. Miha norādīja Viņa dzimšanas vietu un Daniēls- laiku (Mihas 5:2, Daniēla 9:25). Jūdu vadītājiem nebija attaisnojoša iemesla, ja viņi to nezināja. Viņu nezināšana bija grēcīgas nevērības sekas.Lc 128.1

Ar visdziļāko interesi Israēla vecajiem vajadzēja pētīt vietu, laiku un apstākļus lielākajam notikumam pasaules vēsturē- Dieva Dēla nākšanai. Ļaudīm vajadzēja būt modriem, lai sagaidītu pasaules Glābēju. Bet, nonākuši Betlēmē, divi noguruši ceļotāji no Nācaretes gāja pa šauro ielu līdz pat pilsētas austrumu malai, neatraduši nakts patvērumu. Nevienas durvis nebija atvērtas, lai viņus uzņemtu. Beidzot viņi atrada naktsmājas necilā kūtiņā, kas bija sagatavota lopiem. Tur arī piedzima pasaules Glābējs. Dievs lika eņģeļiem aiznest labo vēsti tiem, kas bija gatavi to uzņemt un kas priecīgi pastāstīs to arī citiem. Kristus bija nonācis, lai pieņemtu cilvēka dabu, lai ciestu bezgalīgas mokas, pats kļūstot par upuri grēkiem. Tomēr eņģeļi gribēja, lai Visaugstākā Dēls, kaut arī pazemojies, parādītos pasaules priekšā ar tādu cieņu un godību, kas ir atbilstoša Viņa raksturam. Vai zemes lielie vīri sapulcēsies Israēla galvaspilsētā, lai apsveiktu Viņa nākšanu? Vai eņģeļi stādīs Viņu priekšā tiem, kuri gaida Viņa ierašanos?Lc 128.2

Eņģelis ieradās uz zemes, lai redzētu, kurš ir gatavs uzņemt Jēzu. Bet viņš nedzirdēja nevienu balsi slavējam Dievu par to, ka Mesijas laiks ir pienācis. Eņģelis lidinājās virs izredzētās pilsētas un virs tempļa, kur kopš seniem laikiem bija redzama Dieva klātbūtne, bet pat tur viņš sastapa tādu pašu vienaldzību. Ar lepnumu un greznību priesteri pienesa samaitātus upurus. Farizeji ar skaļu balsi uzrunāja ļaudis un lielīgi lūdza uz ielu stūriem. Ne ķēniņi, ne filozofi un rabīni nezināja brīnišķīgo faktu, ka ir pienācis laiks nākt Glābējam.Lc 128.3

Izbrīnā eņģelis ziņnesis jau gatavojās atgriezties Debesīs ar apkaunojošajām ziņām, kad ieraudzīja ganus, kas sargāja savus lopus. Raugoties zvaigžņotajās debesīs, viņi pārdomāja pravietojumu par Mesijas nākšanu un ilgojās pēc pasaules Glābēja ierašanās. Šis bija pulciņš, kas bija gatavs saņemt Debesu vēsti. Pēkšņi Debesu godība pārņēma visu līdzenumu, un kļuva redzams neizskaitāms eņģeļu pulks. Tad, it kā prieks būtu pārāk liels, lai to nestu viens vēstnesis no Debesīm, daudzas balsis izplūda slavas dziesmā, ko kādu dienu dziedās visi izglābtie: „Gods Dievam augstībā, miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas 2:14)Lc 128.4

Kāda mācība ir šis brīnišķīgais Betlēmes stāsts! Kā tas norāj mūsu neticību, lepnumu un pašapmierinātību! Kā tas brīdina mūs būt modriem, lai ari mēs nekļūdītos, neatpazīstot laika zīmes un tāpēc palaižot garām savu iespēju laiku.Lc 128.5

Bet ne tikai starp pazemīgajiem ganiem eņģeļi atrada cilvēkus, kas gaidīja Mesijas nākšanu. Pagānu zemēs ari bija tādi, kas Viņu meklēja. Tie bija bagāti, dižciltīgi Austrumu filozofi. Ebreju Rakstos viņi bija uzzinājuši par Zvaigzni, kas celsies no Jēkaba. Viņi dedzīgi gaidīja Tā nākšanu, kas būs ne tikai „Israēla iepriecinājums”, bet „gaisma apgaismot pagānus” un „par pestīšanu līdz pasaules galam”. (Lūkas 2:25, 32, Apustuļu darbi 13:47) Debesu sūtīta zvaigzne vadīja pagānu svešiniekus uz jaundzimušā Ķēniņa dzimšanas vietu.Lc 128.6

Kristus „tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida”. (Ebrejiem 9:28) Tāpat kā labās ziņas par Glābēja dzimšanu, arī vēsti par Kristus otro atnākšanu Dievs neuzticēja tautas reliģiskajiem vadītājiem. Viņi atteicās no Debesu gaismas un tāpēc nebija starp tiem ļaudīm, ko minējis apustulis Pāvils: „Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai.” (1. Tesaloniķiešiem 5:4, 5)Lc 129.1

Reliģiskajiem vadītājiem vajadzēja būt pirmajiem, kas uztver vēsti par Glābēja nākšanu, pirmajiem, kas pasludina, ka Viņš ir tuvu. Bet viņi bija bezrūpīgi un neuzmanīgi, kamēr tauta gulēja savos grēkos. Jēzus redzēja Savu draudzi līdzīgu neauglīgam vīģes kokam, kas bija pilns ar lapām, bet bez augļiem. Viņiem trūka patiesa pazemības gara, nožēlas un ticības. Tā vietā viņiem bija reliģijas forma, lepnums, savtība un apspiešanas gars. Atkritusī draudze aizvēra acis pret laika zīmēm. Tā pameta Dievu un atšķīra sevi no Viņa mīlestības. Tā kā viņi atteicās pieņemt nosacījumus, Viņa apsolījumi viņiem nepiepildījās.Lc 129.2

Daudzi, kas teica, ka ir Kristus sekotāji, atteicās pieņemt gaismu no Debesīm. Tāpat kā jūdi senatnē, arī viņi neizmantoja savu izdevību. Kungs pagāja viņiem garām un atklāja Savu patiesību tiem, kuri, līdzīgi Betlēmes ganiem un austrumu gudrajiem, sekoja gaismai, ko bija saņēmuši.Lc 129.3