Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Lielā cerība - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Luters atbild tikai ar Bībeli

    Kad ienaidnieki iebilda, pamatojoties uz ieradumiem un tradīcijām, Luters atbildēja tikai ar Bībeles vārdiem. Tajā bija argumenti, kurus viņi nespēja atspēkot. No viņa svētrunām un rakstiem nāca gaismas stari, kas pamodināja un apgaismoja tūkstošus. Dieva Vārds bija kā no abām pusēm ass zobens, kas izcērt sev ceļu uz cilvēku sirdīm. Ļaužu acis, kas tik ilgi bija pievērstas cilvēcīgām ceremonijām un zemes priesteriem, tagad bija ticībā pievērstas Kristum un Viņa krustā sišanai.Lc 57.7

    Šī plaši izplatījusies interese radīja bailes pāvestīgās varas pārstāvjos. Luters tika uzaicināts uz Romu, lai sniegtu atbildes uz apsūdzībām ķecerībā. Viņa draugi ļoti labi zināja, kādas briesmas viņam draud šajā samaitātajā pilsētā, kas jau bija piedzērusies ar Jēzus sekotāju asinīm. Viņi pieprasīja nopratināšanu Vācijā.Lc 58.1

    Tas tika nokārtots, un tika norīkots pāvesta pārstāvis jeb sūtnis, lai viņu uzklausītu. Norādījumi šai amatpersonai apliecināja, ka Luters jau bija nosaukts par ķeceri. Tāpēc sūtnim bija „jāturpina un nekavējoties viņš jāarestē”. Sūtnim bija pilnvara „aizliegt viņu visā Vācijas teritorijā, kā ari padzīt, nolādēt un izslēgt no baznīcas visus, kas bija saistīti ar viņu”, izslēgt visus, kas atsakās arestēt Luteru un viņa sekotājus un nodot tos Romas atriebībai, vienalga, kāds ir viņa stāvoklis baznīcā un valstī, izņemot ķeizaru. 16Turpat, 4. gr., 2. nod.Lc 58.2

    Dokuments nesatur pat ne mazāko daļu no kristīgajiem vai kaut vai vispāratzītiem taisnības principiem. Luteram nebija iespēja paskaidrot vai aizstāvēt savas pozīcijas, tomēr viņš bija pasludināts par ķeceri un tajā pašā dienā bija pieņemts lēmums un izteikta apsūdzība, viņš tika notiesāts un atzīts par vainīgu.Lc 58.3

    Kad Luteram ļoti bija vajadzīgs īsta drauga padoms, Dievs sūtīja uz Vitenbergu Melanhtonu. Kopā ar šķīsto un cēlo raksturu Melanhtona veselīgā spriestpēja iemantoja ikviena apbrīnu. Drīz viņš kļuva par Lutera visuzticamāko draugu. Viņa maigums, rūpes un precizitāte papildināja Lutera drosmi un enerģiju.Lc 58.4

    Tiesas sēdei bija jānotiek Augsburgā, un reformators kājām devās ceļā. Pastāvēja briesmas, ka viņu varēja nogalināt pa ceļam, un viņa draugi lūdza viņu neiet. Bet viņš teica: „Es esmu līdzīgs Jeremijam, strīdu un nesaskaņu vīrs. Bet, jo viņu draudi pieaug, jo mans prieks vairojas. .. Viņi jau ir izpostījuši manu godu un reputāciju. .. Bet dvēseli tiem man neatņemt. Tam, kurš grib pasludināt Kristus vārdu pasaulei, ir jābūt gatavam sastapties ar nāvi jebkurā brīdī.” 17Turpat, 4. gr., 4. nod.Lc 58.5

    Ziņas par Lutera ierašanos Augsburgā deva lielu gandarījumu pāvesta sūtnim. Šķita, ka traucējošais ķeceris, kas bija piesaistījis visas pasaules uzmanību, tagad ir Romas varā un vairs neizbēgs. Sūtnis bija nolēmis piespiest Luteru atkāpties. Ja tas neizdotos, viņš sūtītu viņu uz Romu, lai līdzdalītu Husa un Hieronīma likteni. Ar savu aģentu palīdzību viņš centās panākt, ka Luters ierodas bez aizsardzības raksta un paļaujas vienīgi uz viņa žēlastību. Bet reformators atteicās to darīt. Viņš nerādījās pāvesta sūtņa tuvumā, kamēr nebija saņēmis dokumentu, kas nodrošina ķeizara aizsardzību.Lc 58.6

    Pāvesta delegāts bija nolēmis uzveikt Luteru ar šķietami laipnu izturēšanos. Sūtnis apliecināja lielu draudzīgumu, bet viņš pieprasīja, lai Luters pilnībā pakļaujas baznīcai un padodas visos punktos bez kādiem argumentiem un jautājumiem. Savā atbildē Luters izteica rūpes par draudzi, ilgas pēc patiesības un gatavību atbildēt uz visiem iebildumiem pret to, ko viņš bija mācījis, un pakļaut savas doktrīnas vadošo universitāšu lēmumam. Bet viņš protestēja pret kardināla prasību atkāpties bez pierādījumiem, ka viņš ir kļūdījies.Lc 58.7

    Vienīgā atbilde bija: „Atkāpies! Atkāpies!” Reformators parādīja, ka viņa pozīcijas atbalsta Svētie Raksti. Viņš nevarēja atteikties no patiesības. Sūtnis, nespēdams atspēkot Lutera argumentus, uzbruka viņam ar apsūdzību, zobgalību un glaimu vētru, minēdams baznīctēvu teicienus un citātus no tradīcijām un nedodams reformatoram iespēju runāt. Luters beidzot saņēma negribīgu atļauju savu atbildi izteikt rakstiski.Lc 59.1

    Rakstot draugam, viņš sacīja: „Tas, kas ir uzrakstīts, ir pakļauts citu cilvēku vērtējumam. Un turklāt ir lielāka iespēja iedarboties uz augstprātīgā un pļāpīgā despota bailēm, ja ne uz sirdsapziņu, jo citādi viņš ar savu augstprātīgo valodu vienmēr uzvar.” 18W. Carlos Martyn, The Life and Times of Martin Luther, 271., 272. 1pp.Lc 59.2

    Nākamajā nopratināšanā Luters īsi, skaidri un spēcīgi atklāja savus uzskatus, pamatojoties uz Rakstiem. Pēc tam kad bija skaļi nolasījis uzrakstīto, viņš pasniedza to kardinālam, kurš šo dokumentu nometa malā, noraidot to kā tukšu vārdu un nederīgu citātu kaudzi. Tagad Luters stājās pretī augstprātīgajam garīdzniekam viņa paša „lauciņā” — baznīcas tradīcijās un mācībās — un pilnībā apgāza viņa apgalvojumus.Lc 59.3

    Kardināls zaudēja pašsavaldīšanos. Dusmās viņš kliedza: „Atkāpies, vai arī es tevi sūtīšu uz Romu!” Un beidzot viņš paziņoja augstprātīgā un dusmīgā tonī: „Atkāpies, vai ari vairs neatgriezies.” 19D’Aubigné, Londonas izdevums, 4. gr., 8. nod.Lc 59.4

    Reformators ar saviem draugiem tūlīt pat devās prom, skaidri parādot, ka sūtnis nesagaidīs no viņa atkāpšanos. Bet ne jau to kardināls bija gribējis panākt. Tagad, palicis viens ar saviem atbalstītājiem, viņš raudzījās te uz vienu, te uz citu, sarūgtināts par negaidīto sava plāna izgāšanos.Lc 59.5

    Lielajam pūlim, kas bija sapulcējies, bija iespēja salīdzināt abus vīrus un pašiem izvērtēt garu, kādu katrs atklāja, kā arī viņu pozīciju stiprumu un uzticamību. Reformators bija vienkāršs, pazemīgs un stingrs. Patiesība bija viņa pusē. Pāvesta pārstāvis bija augstprātīgs, iedomīgs, nesaprātīgs, un viņam nebija neviena argumenta no Rakstiem. Bet viņš tomēr skaļi pieprasīja: „Atkāpies, vai ari tiksi nosūtīts uz Romu!”Lc 59.6

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents