„Ej un stāsti to pasaulei”

„Veicot savus darbus,” viņš teica, „manās ausīs pastāvīgi skanēja vārdi: ‘Ej un stāsti to pasaulei!’ Šis pants pastāvīgi atgriezās manā prātā: ‘Ja Es bezdievim saku: bezdievi, tev jāmirst,- un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas.’ Es jutu, ka, ja bezdievīgos varētu brīdināt, liels skaits no viņiem nožēlotu, bet, ja viņi netiks brīdināti, viņu asinis var tikt atprasītas no manas rokas.” ^{5Ec. 33:8, 9; Bliss, 92. 1pp.} Millera prātā turpināja skanēt vārdi: „Ej un stāsti to pasaulei, viņu asinis es atprasīšu no tavas rokas.” Deviņus gadus viņš gaidīja, un slogs viņa dvēselei kļuva arvien smagāks, līdz 1831. gadā viņš pirmo reizi publiski liecināja par savas ticības iemesliem.Lc 136.1

Viņam bija piecdesmit gadu, un viņš nebija pieradis publiski uzstāties, bet Dievs svētīja viņa pūles. Viņa pirmā lekcija iedeva dzirksteli reliģiskai atmodai. Atgriezās trīspadsmit pilnas ģimenes, izņemot divas personas. Ļaudis aicināja viņu runāt arī citās vietās, un gandrīz visur grēcinieki atgriezās. Kristieši tika mudināti vairāk censties, deisti un zobgaļi tika vadīti atzīt Bībeles patiesību. Viņa sludināšana pamodināja sabiedrības prātu un aizkavēja pieaugošo tā laikmeta pasaulīgumu un netikumību.Lc 136.2

Daudzviet viņu laipni uzņēma visu konfesiju protestantu baznīcas, un viņu parasti aicināja mācītāji. Millers bija apņēmies nestrādāt vietā, kur viņš nav aicināts, tomēr drīz viņš atklāja, ka nespēj pieņemt pat pusi no uzaicinājumiem. Daudzi tika pārliecināti, ka Kristus nākšana ir tuvu un tā ir droša, un ka viņiem ir tai jāsagatavojas.Lc 136.3

Dažās lielajās pilsētās alkohola tirgotāji pārvērta savus veikalus par sapulces telpām, azartspēļu midzeņi tika likvidēti, zobgaļi un pat visnekaunīgākie netikļi un netikles izmainījās. Dažādas konfesijas bija ieplānojušas lūgšanu sanāksmes gandrīz katru stundu, nodarbinātie sapulcējās uz lūgšanu un slavēšanu pusdienlaikā. Tas nebija absurds uzbudinājums. Millera darbs, tāpat kā agrīno reformatoru darbs, tiecās cilvēku pārliecināt un pamodināt viņa sirdsapziņu, nevis tikai satraukt emocijas.Lc 136.4

1833. gadā Millers saņēma baptistu baznīcas atļauju sludināt. Liels skaits šīs konfesijas kalpotāju atzinīgi vērtēja viņa darbu, un viņš turpināja sludināt ar viņu formālu apstiprinājumu. Viņš ceļoja un sludināja bez apstājas, nekad nesaņēmis pietiekami daudz līdzekļu, lai segtu ceļa izdevumus uz vietām, kur viņu aicināja. Sludināšana bija smags slogs viņa personīgajām finansēm.Lc 136.5