Valdieši ticības sardzē

Garajā pāvesta valdīšanas periodā Dievam bija liecinieki, kuri bija uzticīgi ticībai Kristum kā vienīgajam starpniekam starp Dievu un cilvēku. Viņi Bībeli uzskatīja par vienīgo dzīves standartu un ievēroja īsto sabatu. Baznīca viņus dedzināja kā ķecerus, apspieda, apmeloja un sagrozīja viņu rakstus. Bet viņi stāvēja stipri.Lc 29.1

Cilvēces vēstures ziņojumos par viņiem gandrīz nekas nav minēts, izņemot to, kas rakstīts viņu vajātāju apsūdzībās. Roma centās iznīcināt visu „ķecerīgo”, vienalga, vai tie bija cilvēki vai raksti. Baznīca centās arī iznīcināt ikvienu ziņojumu par tās cietsirdību pret tiem, kas tai nepakļāvās. Pirms drukas izgudrošanas grāmatu bija maz, tāpēc gandrīz nekas neaizkavēja Romas varu īstenot tās plānus. Tiklīdz pāvestība bija ieguvusi varu, tā izstiepa savas rokas, lai satriektu visus, kas atteicās atzīt tās autoritāti.Lc 29.2

Lielbritānijā vienkāršā kristietība, ko nebija samaitājusi atkritusī Roma, bija iesakņojusies agri. Pagānu imperatoru vajāšanas bija vienīgā dāvana, ko pirmās britu draudzes saņēma no Romas. Daudzi kristieši, kas bēga no vajāšanām Anglijā, atrada patvērumu Skotijā. No turienes ticīgie aiznesa patiesību uz Īriju, kur ļaudis to priecīgi uzņēma.Lc 29.3

Kad Lielbritāniju iekaroja sakši, pagānisms guva virsroku, un kristieši bija spiesti atkāpties kalnos. Gadsimtu vēlāk gaisma uz attālām vietām ir atspīdējusi no Skotijas. No Īrijas ir cēlies Kolumba^{*521.597. g. m. ē., viens no divpadsmit Īrijas apustuļiem. (Tulk. piez. )} un viņa līdzstrādnieki, kas padarīja vientuļo Aionas salu par sava misijas darba centru. Starp šiem evaņģēlistiem bija viens, kas ievēroja Bībeles sabatu, un viņš izplatīja šo patiesību ļaudīm. Aionā tika nodibināta skola, un no tās misionāri devās uz Skotiju, Angliju, Vāciju, Šveici un pat uz Itāliju.Lc 29.4