Garīgā tumsa agrīnajā draudzē

Apustulis Pāvils rakstīja, ka „papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu”, tikai tad nāks Kristus diena. Un vēl: „Netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā.” (2. Tesaloniķiešiem 2:3, 4, 7) Jau pašā sākumā apustulis redzēja iezogamies kļūdas, kas sagatavoja ceļu pāvestībai.Lc 23.1

Pamazām „netaisnības noslēpumainais spēks” virzīja uz priekšu savu krāpšanas darbu. Pagānu tradīcijām ielauzties kristietībā kādu laiku traucēja niknās vajāšanas pagānisma vārdā. Taču, tiklīdz vajāšanas beidzās, kristietība novērsās no Kristus pazemīgās vienkāršības un pārņēma pagānu priesteru greznību. Imperatora Konstantīna atgriešanās radīja lielu prieku. Bet līdz ar to strauji progresēja pagrimums. Pagānisms, kas šķita uzvarēts, bija kļuvis par uzvarētāju. Tā doktrīnas un māņticība saplūda ar tā saukto Kristus sekotāju ticību.Lc 23.2

Pagānisma un kristietības saplūšana radīja „grēka cilvēku”, ko bija pareģojis pravietojums. Šī viltus reliģija ir sātana meistardarbs, piemineklis viņa pūlēm iesēsties tronī, lai pārvaldītu zemi pēc sava prāta.Lc 23.3

Viena no Romas vadošajām doktrīnām māca, ka Dievs ir piešķīris pāvestam augstāku varu pār bīskapiem un mācītājiem visā pasaulē. Pat vēl vairāk- pāvests ir saukts par „Kungu Dievu pāvestu” un viņš ir pasludināts par nekļūdīgu (sk. pielikumu). Ar Romas baznīcas starpniecību sātans vēl joprojām pieprasa to, ko viņš prasīja kārdināšanu tuksnesī, un liels skaits viņu pielūdz.Lc 23.4

Bet tie, kas bīstas Dievu, pāvestības krāpjošajai prasībai stājas pretī tāpat, kā Kristus nostājās pret sātanu: „Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūkas 4:8) Dievs nekad nav iecēlis nevienu cilvēku par draudzes galvu. Pāvestības virsvaldība ir pretēja Rakstiem. Pāvestam nevar būt varas pār Kristus draudzi, izņemot gadījumus, ja tā tiek pieprasīta nepamatoti. Romas katoļu baznīca apsūdz protestantus patvaļīgā atdalīšanās no patiesās draudzes, bet pati ir atdalījusies no „ticības, kas svētiem reiz uzticēta”. (Jūdas 3)Lc 23.5

Sātans ļoti labi zināja, ka Svētie Raksti bija tie, kas padarīja Glābēju spējīgu pretoties viņa uzbrukumiem. Katrā uzbrukumā Kristus demonstrēja mūžīgās patiesības vairogu, sakot: „Stāv rakstīts.” Lai sātans varētu saglabāt kontroli pār ļaudīm un nostiprināt pāvestību, viņam vajadzēja panākt, lai cilvēki neuzzinātu, kas rakstīts Bībelē. Bija aizliegts to lasīt. Priesteri un vadītāji skaidroja Bībeles mācības tā, lai tās atbalstītu viņu augstprātīgās prasības. Šādā veidā gandrīz visi atzina pāvestu par Dieva ieceltu valdnieku zemes virsū.Lc 23.6