Luters koncila priekšā
Ķeizars sēdēja savā tronī, vissvarīgāko impērijas cilvēku ielenkts. Tagad Mārtiņam Luteram būs jāatbild par savu ticību. „Šī ierašanās pati par sevi bija skaidra uzvara pār pāvestību. Pāvests bija notiesājis cilvēku, un viņš tagad stāvēja tribunāla priekšā, kas ar šo rīcību sevi nostādīja virs pāvesta. Pāvests bija viņu aizliedzis un izslēdzis no jebkādas cilvēku sabiedrības, tomēr viņš tika uzaicināts ar cieņu un tika uzaicināts piedalīties visredzamākajā sanāksmē visā pasaulē. .. Roma jau bija nokāpusi no troņa, un šo krišanu bija izraisījusi mūka balss.” Lc 66.4
Dzimis kā zemas kārtas cilvēks, reformators bija samulsis un godbijīgs. Daži firsti pienāca pie viņa, un viens čukstēja: „Nebaidies no tiem, kas var nogalināt miesu, bet nevar nogalināt dvēseli.” Kāds cits teica: „Kad jūs Manis dēļ vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā, tad Tēva Gars darīs jums zināmu, kas jārunā.” (Sk. Mateja 10:28, 1820.)Lc 66.5
Pārpildītajā sanāksmē iestājās dziļš klusums. Tad piecēlās kāds ķeizara ierēdnis un, norādīdams uz Lutera rakstiem, pieprasīja, lai reformators atbild uz diviem jautājumiem: vai viņš tos atzīst par saviem un vai viņš ir nolēmis atteikties no tur paustajiem uzskatiem. Kad tika lasīti grāmatu nosaukumi, Luters atbildēja uz pirmo jautājumu, atzīdams, ka tās ir viņa grāmatas. „Attiecībā uz otro jautājumu,” viņš teica, „es rīkotos pārāk strauji, ja uz to atbildētu bez apdomāšanās. Es varētu atbildēt vairāk pēc tā, kā prasa patiesība, neņemdams vērā to, ko prasa apstākļi. Šī iemesla dēļ es visā pazemībā lūdzu ķeizarisko Augstību dot man laiku, lai es varētu atbildēt, nepārkāpjot Dieva Vārdu.” Lc 67.1
Lutera atbilde pārliecināja sanāksmes dalībniekus, ka viņš nerīkojas kaislīgi vai impulsīvi. Šāds miers un pašsavaldīšanās, ko negaidīja no tik drosmīga un nelokāma cilvēka, darīja viņu spējīgu vēlāk atbildēt ar tādu gudrību un cieņu, kas pārsteidza pretiniekus un norāja viņu augstprātīgo iedomību.Lc 67.2
Nākamajā dienā Luteram bija jādod sava galīgā atbilde. Uz kādu brīdi viņa sirds zaudēja drosmi. Šķita, ka ienaidnieki uzvar. Ap viņu savilkās mākoņi un šķita, ka tie atšķir viņu no Dieva. Gara ciešanās pār viņa lūpām nāca šie salauztie, sirdi plosošie saucieni, kurus pilnībā saprast varēja tikai Dievs.Lc 67.3
„Ak, visvarenais un mūžīgais Dievs,” viņš teica, „ja man sava uzticība jāpamato tikai uz šīs pasaules varām, tad viss ir pagājis. .. Mana pēdējā stunda ir pienākusi, mans spriedums jau ir pasludināts. .. Ak, Dievs, palīdzi man nostāties pret visu šīs pasaules gudrību. .. Tā ir Tava lieta, .. un tā ir taisna un mūžīga lieta. Ak, Kungs, palīdzi man! Uzticamais un nemainīgais Dievs, es nepaļaujos ne uz vienu cilvēku. .. Tu mani esi izredzējis šim darbam. .. Nostājies manā pusē sava mīļotā Jēzus Kristus dēļ, kas ir mans sargs, mans vairogs un mans sarga tornis.” Lc 67.4
Ne jau bailes no personīgām ciešanām, spīdzināšanas vai nāves pildīja viņu ar šausmām. Viņa vājuma dēļ patiesības lieta varēja ciest zaudējumu. Viņš necīnījās ar Dievu par savu drošību, bet par evaņģēlija uzvaru. Pilnīgā bezpalīdzībā viņš nostiprināja savu ticību Kristū, varenajā Atbrīvotājā. Viņam koncila priekšā nebūs jāstājas vienam. Dieva vīra sirdī atgriezās miers, un viņš priecājās, ka viņam bija ļauts paaugstināt Dieva Vārdu valdnieku priekšā.Lc 67.5
Luters pārdomāja savu atbildi, pārskatot rindkopas savos rakstos un pieliekot atbilstošus pierādījumus no Bībeles, lai pamatotu savu nostāju. Tad, uzlicis kreiso roku uz Svētās Grāmatas, viņš pacēla labo roku pret debesīm un svinīgi solīja „palikt uzticīgs evaņģēlijam un brīvi apliecināt savu ticību, pat ja viņam nāktos apzīmogot savu liecību ar asinīm.” Lc 67.6