Lutera darbs sākas

Luters runāja no kanceles, izsakot svinīgu brīdinājumu. Viņš pastāstīja ļaudīm, cik Dievam grēks ir pretīgs un cik neiespējami ir ar saviem darbiem mazināt savu vainu vai izvairīties no soda. Nekas cits, kā tikai nožēla Dieva priekšā un ticība Kristum var izglābt grēcinieku. Kristus žēlastību nevar nopirkt- tā ir bezmaksas dāvana. Viņš cilvēkiem deva padomu nepirkt indulgences, bet ticībā raudzīties uz krustā sisto Pestītāju. Luters pastāstīja par savu sāpīgo pieredzi un pārliecināja savus klausītājus, ka ticībā Kristum viņš ieguvis mieru un prieku.Lc 56.4

Tā kā Tecels turpināja savus bezdievīgos apgalvojumus, Luters izšķīrās par vēl efektīvāku protestu. Vitenbergas cietokšņa baznīcai piederēja relikvijas, kas tika izliktas apskatei noteiktās svētajās dienās. Visi, kas šajās dienās apmeklēja baznīcu un atzinās grēkos, saņēma pilnīgu grēku piedošanu. Kādu dienu pirms šādas dienas — pirms Visu svēto dienas — Luters pievienojās pūlim, kas jau bija ceļā uz baznīcu, un pie tās durvīm piesita deviņdesmit piecas tēzes pret indulgencēm.Lc 56.5

Viņa izaicinājums piesaistīja ikviena uzmanību. Tēzes tika lasītas un atkārtotas visās malās, radot lielu satraukumu visā pilsētā. Tās atklāja, ka Dievs nekad nav piešķīris ne pāvestam, ne kādam citam cilvēkam varu piedot grēku un atņemt tā sodu. Viņi skaidri parādīja, ka Dievs Savu žēlastību brīvi dāvā visiem, kas tic un nožēlo.Lc 56.6

Lutera tēzes izplatījās pa visu Vāciju un pēc dažām nedēļām jau atbalsojās visā Eiropā. Daudzi uzticīgie Romas katoļi lasīja tās ar prieku, atzīstot, ka tā ir Dieva balss. Viņi saprata, ka Kungs ir sācis rīkoties, lai apturētu no Romas plūstošo maldu straumi. Firsti un maģistrāti slepus priecājās, ka šī augstprātīgā vara, kas noraidīja tiesības nostāties pret tās lēmumiem, ir jāierobežo.Lc 57.1

Izveicīgie baznīcas vadītāji bija dusmīgi, redzot, ka viņu labklājība ir apdraudēta. Reformatoram bija jāsastopas ar nikniem apvainojumiem. Viņš atbildēja: „Kurš gan nezina, ka reti kad kāds ir ierosinājis kaut ko jaunu, netikdams apsūdzēts nesaskaņu celšanā? .. Kāpēc Kristus un visi mocekļi ir nosodīti uz nāvi? Tāpēc ka .. viņi ir izvirzījuši jaunumus, vispirms pazemīgi neprasīdami padomu ieceltajiem reliģiskajiem vadītājiem.” ^{13Turpat, 3. gr., 6. nod.}Lc 57.2

Lutera ienaidnieku apsūdzības, viņa nolūku sagrozījumi un naidpilnie uzbrukumi viņa raksturam gāzās pār viņu kā plūdi. Viņš bija juties pārliecināts, ka vadītāji tagad priecīgi pievienosies viņam reformās. Raugoties nākotnē, viņš bija redzējis baznīcai austam gaišāku dienu.Lc 57.3

Bet dažu vadītāju iedrošinājums bija pārvērties par kritiku. Daudzas baznīcas un valsts amatpersonas drīz saprata, ka šo patiesību pieņemšana spēcīgi pazeminās Romas autoritāti, apturēs tūkstošiem straumju, kas tagad plūda uz viņu mantnīcām, un tādā veidā ierobežos pāvestības vadītāju greznību. Mācīt cilvēkiem glābšanas jautājumā raudzīties tikai uz Kristu nozīmētu atmest pāvesta troni un galu galā iznīcināt viņu pašu autoritāti. Tāpēc viņi nostājās pret Kristu un pret patiesību, darbojoties pretī cilvēkam, ko Viņš bija sūtījis, lai viņus apgaismotu.Lc 57.4

Luters, raugoties uz sevi, drebējaviens cilvēks pret zemes varenākajiem spēkiem. Viņš rakstīja: „Kas es tāds esmu, lai pretotos pāvesta varenībai, kuras priekšā trīc un dreb zemes ķēniņi un visa pasaule? .. Neviens nezina, ko ir pārcietusi mana sirds šo divu gadu laikā un kādās skumjās, pat izmisumā es biju iegrimis.” ^{14 Turpat.} Bet, kad cilvēciskais atbalsts bija zudis, viņš raudzījās vienīgi uz Dievu. Viņš varēja droši atbalstīties uz šīs visspēcīgās rokas.Lc 57.5

Luters kādam draugam rakstīja: „Tavs pirmais pienākums ir sākt ar lūgšanu. .. Neceri, ka tu kaut ko sasniegsi ar savām pūlēm, ar savu saprašanu. Uzticies vienīgi Dievam un Viņa Gara ietekmei.” ^{15Turpat, 3. gr., 7. nod.} Šeit ir svarīga mācība tiem, kam šķiet, ka Dievs ir aicinājis atklāt citiem svarīgās šī laika patiesības. Cīņa pret ļaunā spēkiem prasa ko vairāk par intelektu un cilvēcīgu gudrību.Lc 57.6