Nelaimes tuvošanās zīmes

Visi paredzējumi, ko Kristus izteica par Jeruzalemes izpostīšanu, piepildījās līdz pēdējam sīkumam. Bija zīmes un brīnumi. Septiņus gadus kāds cilvēks staigāja augšup un lejup pa Jeruzālemes ielām, sludinot tuvojošos postu. Šis savādais vīrietis tika apcietināts un sists ar pātagu, bet, piedzīvojis apvainojumus un vardarbību, viņš tikai atbildēja: „Ak vai, bēdas Jeruzālemei!” Viņš tika nogalināts aplenkumā, ko bija pareģojis. ^{1Henry Hart Milman, History of the Jews, 13. gr.}Lc 15.3

Jeruzālemes izpostīšanas laikā nenomira neviens kristietis. Pēc tam kad romieši Cestija vadībā bija aplenkuši pilsētu, negaidīti aplenkums tika izklīdināts, lai gan šķita, ka viss ir gatavs uzbrukumam. Romiešu ģenerālis atsauca karaspēku bez acīmredzama iemesla. Kristieši, kas gaidīja izdevību iziet no pilsētas, atpazina apsolīto zīmi. (Lūkas 21:20, 21)Lc 15.4

Dievs tā kontrolēja notikumus, ka ne jūdi, ne romieši neaizkavēja kristiešu bēgšanu. Kad Cestijs atkāpās, jūdi dzinās pakaļ, un, kamēr abi karaspēki bija pilnībā aizņemti, kristieši visā valstī bez kādiem traucējumiem varēja aizbēgt uz drošu vietu- uz Pellas pilsētu.Lc 15.5

Jūdu karaspēks dzinās pakaļ Cestijam un viņa armijai un uzbruka bēgošajam karaspēkam no aizmugures. Romiešiem tikai ar grūtībām izdevās atkāpties. Jūdi atgriezās Jeruzālemē ar uzvaras gavilēm par saviem panākumiem. Taču šie šķietamie panākumi atnesa viņiem tikai ļaunu. Tas iedvesmoja viņu garu stūrgalvīgi pretoties romiešiem, kas drīz atnesa neaprakstāmas ciešanas iznīcībai nolemtajai pilsētai.Lc 15.6

Kad Tits atjaunoja aplenkumu, pār Jeruzālemi nāca briesmīgs posts. Pilsēta tika aplenkta Pasā svētku laikā, kad aiz tās mūriem bija sapulcējušies miljoniem jūdu. Pārtikas krājumi jau iepriekš bija izpostīti karojošo frakciju atriebības dēļ. Tagad pilsētas iedzīvotāji piedzīvoja bada šausmas. Cilvēki grauza savu siksnu un sandaļu ādu, kā arī vairogu pārvalkus. Liels skaits ļaužu lavījās naktī ārā, lai savāktu savvaļas augus, kas auga ārpus pilsētas mūriem, lai gan romieši daudzus noķēra un nežēlīgi spīdzināja līdz nāvei. Bieži vien tiem, kas atgriezās drošībā, atņēma to, ko viņi bija atraduši. Vīri aplaupīja savas sievas, sievas — vīrus. Bērni izgrāba kumosu no savu sirmo vecāku mutēm.Lc 16.1

Romiešu vadītāji centās iedvest jūdos šausmas un tā likt viņiem pakļauties. Cietumnieki, kas pretojās ieslodzījumam, tika sisti, spīdzināti un piesisti krustā pie pilsētas mūra. Pa visu Jošafata ieleju un Golgātas kalnu romieši bija uzslējuši lielu skaitu krustu. Gandrīz nebija iespējams iziet tiem cauri. Šis fakts piepildīja briesmīgo lāstu, kas tika izteikts Pilāta tiesas krēsla priekšā: „Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mateja 27:25)Lc 16.2

Kad Tits ieraudzīja līķu kaudzes ielejā, viņu pārņēma šausmas. Kā burvju varas pārņemts, viņš skatījās uz krāšņo templi. Viņš izdeva pavēli nepieskarties nevienam tā akmenim. Viņš nopietni aicināja jūdu vadītājus nespiest viņu apgānīt svēto vietu ar asinīm. Ja viņi cīnīsies jebkurā citā vietā, bet ne templī, neviens romietis neapgānīs tempļa svētumu! Pats Jozefs lūdzās, lai viņi padodas un glābj sevi, savu pilsētu un pielūgsmes vietu. Bet ar rūgtu lādēšanos viņi meta šķēpus uz viņu, savu pēdējo cilvēcisko starpnieku. Tita pūles glābt templi bija veltīgas. Kāds, kas bija lielāks par viņu, bija paziņojis, ka akmens uz akmens nepaliks.Lc 16.3

Visbeidzot Tits nolēma ieņemt templi triecienuzbrukumā un, ja iespējams, paglābt to no iznīcināšanas. Bet karaspēks neņēma vērā viņa pavēli. Kāds kareivis iemeta degošu lāpu pa durvju spraugu un nekavējoties ciedru koka telpas ap svēto namu bija liesmās. Tits aizsteidzās uz notikuma vietu un pavēlēja kareivjiem nodzēst liesmas. Viņa vārdi palika neievēroti. Satrakotie kareivji svieda lāpas tempļa palīgtelpās un slepkavoja tos, kas tur bija atraduši patvērumu. Asinis plūda pa tempļa kāpnēm kā ūdens.Lc 16.4

Pēc tam kad templis bija izpostīts, visa pilsēta krita romiešu rokās. Jūdu vadoņi pameta savus neiekarojamos torņus. Tits paziņoja, ka Dievs ir nodevis viņus viņa rokās, jo nekādas kara mašīnas, lai cik tās būtu spēcīgas, nevarētu uzvarēt šo milzīgo aizsardzību. Gan pilsēta, gan templis tika izpostīti līdz pamatiem, un vieta, kur bija atradusies svētā celtne, tika „izarta kā tīrums” (sk. Jeremijas 26:18). Vairāk nekā miljons cilvēku gāja bojā. Tie, kas izdzīvoja, tika aizvesti kā gūstekņi, pārdoti kā vergi, aizvilkti uz Romu, nomesti priekšā plēsīgiem zvēriem amfiteātros vai izkaisīti pa visu zemi kā bezpajumtnieki.Lc 16.5

Jūdi bija piepildījuši savu atriebības kausu. Bēdās, ko viņi piedzīvoja izkaisīšanas dēļ, viņi pļāva to, ko paši savām rokām bija sējuši. „Israēl, tu grūd sevi postā”, „jo viņi ir nepaklausīgi savam Dievam”. (Hozejas 13:9, 14:1) Cilvēki bieži saka, ka jūdu tautas ciešanas bija sods pēc Dieva pavēles. Šādā veidā lielais krāpnieks cenšas noslēpt savu paša darbu. Stūrgalvīgi atmetot dievišķo mīlestību un žēlastību, jūdi bija panākuši, ka viņiem tika atņemta Dieva aizsardzība.Lc 17.1

Mēs nezinām, cik daudz esam Kristum parādā par mieru un aizsardzību, ko baudām. Dieva savaldošais spēks neļauj cilvēkiem nonākt pilnīgā sātana vadībā. Nepaklausīgajiem un nepateicīgajiem ir iemesls būt pateicīgiem par Dieva žēlastību. Bet, kad cilvēki pārkāpj Dieva pacietīgo aicinājumu robežas, savaldošais spēks tiek atņemts. Dievs nedarbojas kā par pārkāpumiem piespriesta nāvessoda izpildītājs. Viņš ļauj tiem, kas atmet Viņa žēlastību, pļaut to, ko viņi ir sējuši. Ikviens atmestais gaismas stars ir iesēta sēkla, un tas nes drošu ražu. Dieva Gars, ja tam pastāvīgi pretojas, visbeidzot tiek atņemts. Tad vairs nav tādas varas, kas varētu kontrolēt sirds ļaunās dziņas, nav vairs aizsardzības pret sātana ļaunprātību un naidu.Lc 17.2