Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Lielā cerība - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Pareģojums par pasaules likteni

    Jēzus no Eļļas kalna noraudzījās uz Jeruzalemi. Krāšņās tempļa ēkas bija redzamas visā pilnībā. Rietošās saules stari izgaismoja tā sniegbaltās marmora sienas un atmirdzēja no zelta torņiem un jumta smailēm. Neviens Israēla bērns nevarēja noskatīties uz šo ainu bez prieka un apbrīnas trīsām! Bet Jēzus prātu nodarbināja citas domas. „Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par to.” (Lūkas 19:41)Lc 12.1

    Jēzus neraudāja par Sevi, kaut arī priekšā atradās Ģetzemane, Viņa drīzo ciešanu vieta, un netālu bija arī Golgāta, krustā sišanas vieta. Šīs vietas nebija tās, kas prieka brīdī meta uz Jēzu savu ēnu. Viņš raudāja par tūkstošiem bojāejai lemto Jeruzālemes iedzīvotāju.Lc 12.2

    Jēzus redzēja Dieva īpašo labvēlību un sargājošās rūpes par izredzētajiem ļaudīm vairāk nekā tūkstoš gadu tālā pagātnē. Dievs bija pagodinājis Jeruzālemi vairāk par visu citu virs zemes. Kungs bija „izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot”. (Psalmi 132:13) Kopš seniem laikiem svētie pravieši bija izteikuši savas brīdinājuma vēstis. Katru dienu priesteri bija upurējuši jēru asinis, kas norādīja uz Dieva Jēru.Lc 12.3

    Ja Israels kā tauta būtu saglabājis savu uzticību Debesīm, Jeruzāleme kā Dieva izredzētā pilsēta pastāvētu mūžīgi. Bet Dieva izredzēto ļaužu vēsture bija stāsts par atkrišanu un sacelšanos. Dievam bija „žēl Savas tautas un Savas svētās mājvietas” (2. Laiku 36:15), jo Viņa mīlestība ir maigāka par tēva mīlestību. Kad aicinājumi un rājieni bija cietuši neveiksmi, Viņš sūtīja vislabāko dāvanu no Debesīm- pašu Dieva Dēlu lai pazemīgi uzrunātu nenožēlojošo pilsētu.Lc 12.4

    Trīs gadus gaismas un godības Kungs bija Savas tautas vidū, „labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos”, atbrīvojot saistītos, atjaunojot redzi aklajiem, ļaujot klibajiem atkal staigāt un kurlajiem dzirdēt, šķīstot lepras slimniekus, uzmodinot mirušos un sludinot evaņģēliju nabagiem. (Sk. Apustuļu darbi 10:38, Lūkas 4:18, Mateja 11:5)Lc 12.5

    Jēzus dzīvoja kā ceļotājs, kam nav māju, lai kalpotu ļaudīm viņu vajadzībās un problēmās un lai pazemīgi aicinātu viņus pieņemt dzīvības dāvanu. Žēlastības viļņi, ko stūrgalvīgās sirdis bija atgrūdušas, atgriezās ar vēl stiprāku līdzjūtības un neizsakāmas mīlestības straumi. Bet Israēls bija novērsies no sava vislabākā Drauga un vienīgā Palīga, nicinoši izturoties pret Viņa mīlestības aicinājumiem.Lc 12.6

    Cerības un piedošanas laiks ātri aizsteidzās. Mākonis, kas bija veidojies atkrišanas un sacelšanās laikos, tūlīt nāks pār vainīgo tautu. Šie ļaudis bija izsmējuši, zākājuši un atmetuši Vienīgo, kas varēja viņus paglābt no draudošā likteņa, bet viņi To drīz sitīs krustā.Lc 13.1

    Kad Kristus raudzījās uz Jeruzālemi, Viņš garā skatīja veselas pilsētas un tautas likteni. Viņš redzēja iznīcinošo eņģeli ar zobenu rokās, paceltu virs pilsētas, kas tik ilgu laiku bija bijusi Dieva mājvieta. No tās pašas vietas, ko vēlāk ieņēma Titus un viņa armija, Viņš skatījās pāri ielejai uz svētajiem pagalmiem un slēgtajām tempļa ejām. Ar asarām pilnām acīm Viņš redzēja svešu karaspēku stāvam apkārt tā mūriem. Viņš dzirdēja karam izvietotas armijas soļus, māmiņu un bērnu balsis raudam pēc maizes aplenktajā pilsētā. Viņš redzēja degam Jeruzālemes svēto namu, tās pilis un torņus- gruzdošu drupu kaudzi.Lc 13.2

    Raugoties tālāk nākotnē, Viņš redzēja derības ļaudis izkaisītus pa visu zemi, „līdzīgus kuģa vrakiem tuksneša malā”. Dievišķā žēlastība un ilgpilnā mīlestība izskanēja skumjajos vārdos: „Jeruzāleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Mateja 23:37)Lc 13.3

    Kristus redzēja Jeruzālemi kā simbolu neticībā un pretestībā nocietinātai pasaulei, kas steidzas pretī Dieva tiesai. Viņa sirdi aizkustināja līdzjūtība pret grūtdieņiem un ciešanu skartajiem virs zemes. Viņš ilgojās tiem visiem atvieglot dzīvi. Viņš bija labprātīgs atdot savu pēdējo dzīvības lāsi, lai noliktu glābšanu viņu sniedzamības robežās.Lc 13.4

    Debesu Majestāte raud! Šī aina parāda, cik grūti ir glābt vainīgos no Dieva likuma pārkāpšanas sekām. Jēzus redzēja pasauli iesaistītu tādā pašā krāpšanā, kas bija par iemeslu Jeruzālemes iznīcināšanai. Jūdu lielais grēks bija Kristus atmešana. Pasaules lielais grēks būs Dieva likuma atmešana, kas ir Viņa valdības pamats Debesīs un virs zemes. Miljoniem grēka vergu, nolemti otrajai nāvei, atteiksies uzklausīt patiesības vārdus tad, kad viņiem vēl būs izdevība.Lc 13.5

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents