Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Lielā cerība - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Pirmais jaunā laikmeta sludinātājs

    Dievs bija Viklifa mutē ielicis patiesības vārdu un bija pasargājis Viņa dzīvību un pagarinājis viņa darbu, līdz viņš bija licis pamatu reformācijai. Pirms viņa nebija neviena, kas būtu varējis palīdzēt viņam noslīpēt reformas sistēmu. Viņš bija pirmais jaunā laikmeta sludinātājs. Tomēr patiesībā, ko viņš atklāja, bija tāda viengabalainība un pilnība, ko vēlākie reformatori nespēja pārsniegt un ko daži pat neaizsniedza. Pamats bija ielikts tik stiprs un drošs, ka tiem, kas viņam sekoja, nevajadzēja to pārstrādāt.Lc 40.6

    Lielajai Viklifa aizsāktajai kustībai, lai atbrīvotu tautas, ko Roma tik ilgi bija turējusi savās važās, sākums meklējams Bībelē. Tur meklējams avots svētību straumei, kas bija plūdusi cauri laikmetiem līdz pat 14. gadsimtam. Lai gan Viklifs bija mācīts uzskatīt Romu par nekļūdīgu autoritāti un pieņemt tās tūkstoš gadu vecās mācības un paradumus bez šaubām un ar bijību, viņš novērsās no tā, lai uzklausītu Dieva svēto Vārdu. Viņš paziņoja, ka vienīgā patiesā autoritāte ir nevis baznīca, kas runā ar pāvesta muti, bet Dieva balss, kas runā no Viņa Vārda. Un viņš mācīja, ka Svētais Gars ir vienīgais tā izskaidrotājs.Lc 40.7

    Viklifs bija viens no lielākajiem reformatoriem. Tikai nedaudzi, kas viņam sekoja, līdzinājās viņam. Pirmo reformatoru raksturoja dzīves šķīstums, pastāvīgs čaklums darbā un studijās, neuzpērkams godīgums un Kristum līdzīga mīlestība.Lc 41.1

    Bībele bija viņu izveidojusi par to, kas viņš bija. Bībeles izpēte padara cēlākas cilvēka domas, jūtas un dzīves mērķi tā, kā to nespēj nekādas citas studijas. Tas piešķir stiprumu mērķiem, dod drosmi un spēku. Nopietna, godbijīga Rakstu izpēte dāvās pasaulei cilvēkus ar spēcīgāku intelektu un cēlākiem principiem, nekā vislabākā pieejamā apmācība cilvēku filozofijā jebkad ir spējusi radīt.Lc 41.2

    Viklifa sekotāji, zināmi kā viklifieši un lolardi, izklīda pa citām zemēm un aiznesa evaņģēliju sev līdzi. Tagad, kad viņu vadītājs bija miris, sludinātāji strādāja ar vēl lielāku degsmi nekā iepriekš. Daudz ļaužu sapulcējās, lai viņos klausītos. Starp atgrieztajiem bija daži augstmaņi un pat karaļa sieva. Daudzviet cilvēki izvāca no savām baznīcām Romas elku pielūgsmes simbolus.Lc 41.3

    Bet drīz pret tiem, kas uzdrošinājās pieņemt Bībeli par savu vadoni, uzliesmoja nežēlīgas vajāšanas. Pirmo reizi Anglijas vēsturē likums notiesāja evaņģēlija mācekļus ar nāvi uz sārta. Mocekļu nāves sekoja cita citai. Tie, kas sludināja patiesību, tika vajāti kā baznīcas ienaidnieki un valsts nodevēji, tomēr viņi turpināja sludināt slepenās vietās. Viņi atrada patvērumu pazemīgās nabadzīgo ļaužu mājās un bieži vien slēpās pat alās.Lc 41.4

    Gadsimtiem ilgi turpinājās mierīgs, pacietīgs protests pret reliģiskās ticības sagrozīšanu. Šie agrīno laiku kristieši bija iemācījušies mīlēt Dievu un pacietīgi panesa ciešanas Viņa dēļ. Daudzi Kristus dēļ upurēja savus laicīgos īpašumus. Tie, kam atļāva dzīvot savās mājās, priecīgi uzņēma izdzītos ticības biedrus. Kad arī viņi tika padzīti, tie priecīgi pieņēma bezpajumtnieku lomu. Daudzi nesa bezbailīgu liecību par patiesību cietuma kamerās un spīdzināšanas ugunīs, priecādamies, ka ir atrasti par tik vērtīgiem, lai iepazītu „Viņa ciešanu sadraudzību”.Lc 41.5

    Kamēr Viklifa ķermenis atradās kapā, pāvesta aizstāvju naids nespēja rimties. Vairāk nekā 40 gadus pēc viņa nāves viņi atraka Viklifa kaulus. Tad tie tos publiski sadedzināja un pelnus iemeta blakus esošā strautā. Kāds sens rakstnieks rakstīja: „Šis strauts aiznesa viņa pelnus uz Eivonas upi, Eivona- uz Sevērnu, Sevērna — uz Lamanša jūras šaurumu un no jūras šauruma tie nokļuva galvenajā okeānā. Tā Viklifa pelni kļuvuši par simbolu viņa doktrīnām, kas tagad ir izkaisītas pa visu pasauli.” 6Thomas Fuller, Church History of Britain, 4. gr., 2. daļa, 54. par.Lc 41.6

    Iepazinies ar Viklifa rakstiem, no daudziem katoļu baznīcas maldiem atteicās Jans Huss no Bohēmijas. No Bohēmijas darbs pārgāja uz citām zemēm. Dievišķa roka sagatavoja ceļu lielajai reformācijai.Lc 41.7

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents