Patiesības principiem- visaugstākā vērtība

Valdieši patiesības principus vērtēja augstāk nekā mājas un zemi, draugus, ģimeni un pat dzīvību. Jau agrā bērnībā viņi mācīja saviem bērniem Dieva likuma prasības uzskatīt par svētām. Bībeles kopijas bija retums, tāpēc viņi šos dārgos vārdus ierakstīja atmiņā. Daudzi spēja citēt no galvas lielu daļu gan no Vecās, gan no Jaunās Derības.Lc 31.2

Jau no bērnības viņiem mācīja paciest grūtības un domāt un rīkoties pašiem. Viņiem mācīja būt atbildīgiem, kontrolēt savus vārdus un saprast klusēšanas gudrību. Viens neuzmanīgs vārds ienaidnieka ausīs varēja apdraudēt simtiem ticīgo dzīves, jo, kā vilki dzenas pakaļ savam upurim, tā patiesības ienaidnieki vajāja tos, kas uzdrīkstējās prasīt reliģiskās ticības brīvību.Lc 31.3

Ar nelokāmu pacietību valdieši strādāja, lai sevi uzturētu. Viņi rūpīgi kopa katru starp kalniem esošās aramzemes stūrīti. Viņi mācīja saviem bērniem taupību un pašaizliedzību. Darbs bija smags, bet veselīgs, tieši tāds, kāds kritušajiem cilvēkiem ir vajadzīgs. Jauniešiem mācīja, ka viss viņu spēks pieder Dievam un tas jāattīsta kalpošanai Viņam.Lc 31.4

Valdiešu draudzes atgādināja draudzi apustuļu laikos. Atmetuši pāvesta un bīskapu virsvaldību, viņi mācīja, ka Bībele ir vienīgā nekļūdīgā autoritāte. Viņu mācītāji atšķirībā no lepnajiem Romas priesteriem baroja Dieva ganāmpulku, vedot to uz zaļām ganībām un pie dzīvām Viņa Svētā Vārda straumēm. Lai klausītos Kristus kalpu runātajos patiesības vārdos, ļaudis nepulcējās varenās katedrālēs, bet Alpu kalnu ielejās vai briesmu brīžos- klinšu cietokšņos. Mācītāji ne tikai sludināja evaņģēliju, viņi ari apmeklēja slimos un strādāja, lai veicinātu saskaņu un brāļu mīlestību. Līdzīgi telšu taisītājam Pāvilam, ikviens apguva ari kādu amatu, lai varētu pats uzturēt sevi, ja vajadzīgs.Lc 31.5

Jaunieši saņēma pamācības no mācītājiem. Bībele bija viņu galvenais studiju priekšmets. Viņi iegaumēja no galvas Mateja un Jāņa evaņģēliju, kā arī daudzas vēstules.Lc 31.6

Ar neatlaidīgām pūlēm, dažkārt atrodoties tumšās alās lāpu gaismā, viņi pantu pēc panta pārrakstīja Svētos Rakstus. Šiem uzticīgajiem strādniekiem blakus stāvēja eņģeļi no Debesīm.Lc 31.7

Sātans bija pamudinājis Romas priesterus un bīskapus paslēpt patiesības Vārdu zem maldu un māņticības gružiem. Bet cauri tumsības laikiem tas ievērojamā veidā tika saglabāts nesagrozīts. Līdzīgi šķirstam bangojošā jūrā, Dieva Vārds pārvar straumes, kas draud to iznīcināt. Līdzīgi raktuvei, kuras ejas ir pilnas ar zem virskārtas paslēpta zelta un sudraba, Svētie Raksti satur patiesības dārgumus, ko atradīs tikai pazemīgs, lūdzošs meklētājs. Dievs ir paredzējis Bībeli, lai visiem cilvēkiem tā būtu mācību grāmata, kurā Viņš atklāj Sevi. Ikviena patiesība, ko mēs ieraugām, ir jauna tās Autora rakstura atklāšanās.Lc 32.1

Daži jaunieši no skolām kalnos tika sūtīti uz mācību iestādēm Francijā un Itālijā, kur viņiem bija plašākas studiju un pētniecības iespējas nekā dzimtajos Alpos. Šie jaunieši bija pakļauti kārdināšanām. Viņi sadūrās ar sātana aģentiem, kas viņus pakļāva viltīgām ķecerībām un bīstamiem maldiem. Bet audzināšana bērnībā bija sagatavojusi viņus šīm sadursmēm.Lc 32.2

Skolās, uz kurām viņi devās, viņiem nebija jāuzticas nevienam. Viņu apģērbs bija izgatavots tā, lai tajā varētu paslēpt viņu vislielāko dārgumu — Rakstus. Kad vien varēja, viņi piesardzīgi nolika kādu daļu Bībeles tur, kur tie, kas šķita atvērti uzņemt patiesību, to varētu atrast. Šādi viņi šajās mācību iestādēs ieguva cilvēkus, kas atgriezās pie patiesās ticības. Bieži tās principi izplatījās pa visu skolu. Tomēr pāvestības vadītāji nespēja uziet uz pēdām tā sauktās „ķecerības” avotam.Lc 32.3